Nikolaja Barkāna atmiņu pieraksts par padomju drošības dienesta represijām.
_______________________________________________________

ČEKA

Psiholoģiskā (arī fiziskā) terora anatomija

            Sākums un metodes cilvēka gara un miesas pakļaušanai ir smalki izstrādātas un noslīpētas, daudzu gadu garumā tās labotas un pilnveidotas, jo dzīvo materiālu eksperimentiem dāsni dāvāja “tēva un skolotāja” suniski pakļāvīgie represīvā aparāta darboņi.

            Tumšā naktī tiek dots pirmais trieciens cilvēka morālo vērtību kopumam ... naktī,  vairāk uz rīta pusi, vienmēr tumsas aizsegā, tiek aizsāktas un veidotas gadu simteņos visas neģēlības un necilvēcības; čeka to visu ir pacēlusi rupji industriālā līmenī ar neiedomājami plašo un smalko tīklu, kurā kā elles katlā vārās cilvēka zemiskāko instinktu virums.

            Nakts... tumsa... dobji klaudz durvis, spalgi skan sveša mēle, ļaunu vēstot, rīb smagi soļi... No gultas rauts, spožā, acīs spīdinātā gaismā acis miedz labi noaudzis pusaudzis. Nedaudz mirkļos kļūst skaidrs: tad klāt gan! Ātri! Knapi  divus mēnešus esmu nomācījies Rīgas pilsētas 8.Raiņa vidusskolā, mēģinādams ieaugt galvaspilsētas apstākļos, jo no dzimtās pilsētas nācās pazust, manot iekrišanas draudus par piedalīšanos partizānus atbalstošā jaunatnes pagrīdes organizācijā: veidoju grupas, biju sakarnieks, pārvadāju statūtus, sarakstus, propagandas materiālu. Nedod mieru jautājums: kā tad tā? Neesmu uzturējis sakarus ar dzimto pilsētu, tur palikušajiem biedriem. Rīgā neesmu saticies ar mūsu organizācijas darbiniekiem. Vēlāk, lasot izmeklēšanas materiālus, rodas skaidrība: redzot lietas materiālos sarakstus ar uzvārdiem, segvārdiem, adresēm... Nevērība? Pārgalvība? Neceļas roka rakstīt: nodevība? Vai vecākajiem kustības dalībniekiem nebija skaidrs, ka nav prāta darbs šādu materiālu glabāšana. Kaut kas te, labākajā gadījumā, nebija pārdomāts līdz galam, netika ievērota pagrīdes darba specifika. Kāpēc? Kāpēc?

            Tā nu tieku stumdīts, grūstīts, lamāts, baidīts, bīdīts... pistole pie deguna, rokas uz galvas...vanda mācību grāmatas, vēstules, nedaudzās mantas, fotogrāfijas, no pirksta noplēš sudraba gredzenu ar Latvijas karoga krāsām, raksta protokolu... Izrādās, viens ir latvietis – jaunākais leitnants Salmanis, otrs krievs – Mjasojedovs. Abi – LPSR VDTK (valsts drošības tautas komisariāts) trešās daļas otrās nodaļas operatīvie pilnvarotie. Protokols rakstīts 1945.gada 31.oktobrī.

            “Rokas uz muguras, apkārt neskatīties, pie mazākām aizdomām šausim” – viss, bez šaubām, krievu mēlē. Viens ar pistoli rokā pa priekšu, otrs, tāpat, no mugurpuses baksta, stūķē mani vieglās mašīnas aizmugurē, abi mani “gani”  abpus, priekšā šoferis un vēl viens drūms stāvs. Naksnīgas Rīgas ielas tukšas, no Biķernieku ielas 21. nama līdz Brīvības un Stabu ielas stūrim pārdesmit minūšu brauciens.

            Jā! Te nu mēs esam! Bail? Bez šaubām! Baigais gads nekur nav zudis. Viss acu priekšā un atmiņā: fotouzņēmumi, dokumenti, raksti, liecības. Esmu kā apdullis, bet tas jau pieder pie lietas, jo psiholoģiskā apstrāde jau ir sākusies. Visas šīs nakts melnuma izdarības ir labi nostrādāta sistēma, liedzot cilvēkam ierasto apstākļu atbalstu. Viss tiek darīts, lai dezorientētu, neļautu koncentrēties. Mērķis – likt sajust vientulību, bezspēcību, nolemtību.

            Un tā, no tumšās nakts un saspiestības mašīnā cilvēks tiek ierauts spilgtā gaismā, kņadā, dīvainā, nesaprotamā un drudžainā rosībā, jo turpinās “objekta” psiholoģiskā kulstīšana.  Krasā apstākļu un iespaidu maiņā nevar rast pieturas punktu. Kliedzieni, lamas, komandas, rīkojumi mainās kaleidoskopiskā dažādībā. Atslēgu žvadzināšana, neadekvāta kustību un situāciju maiņa, pilnīga personības, cilvēka vērtību ignorēšana. Griež pogas, atņem siksnas, bikšturus, kurpju šņores, iegrūž spilgti izgaismotā, tikko 1x1m “plašā” un karstā būrī: ne sēdēt, ne gulēt, ne kustēties. Ārpusē dun durvis, plašajos koridoros ar labu akustiku (speciāli) dobji atbalsojas steidzīgi soļi, kaut kur skan vaidi, kunkstieni, automašīnu rūkoņa, mokoši māc neklasificējamu skaņu jūklis. Tevis it kā nav, tu jūties laikā un telpā neorientēts, tu neesi nekas – sīks dzīvības kamoliņš, tev jājūt vareno spēku iznīcinošā virzība, neizbēgamība. Tiek apzināti apdullināta apziņa, liegta jebkura iespēja analītiski, loģiski izvērtēt lietu būtību un secību. Čekistu mērķis – iedzīt bezvērtības izjūtu, izmisumu un bezcerību, paralizēt gribu, noslāpēt pretošanās spēju. Tas ir labi noslīpēts paņēmienu kopums, lai tevi salauztu, samītu, sabradātu, pārvērstu par dzīvniecisko instinktu muskuli. Cilvēku noved bezdibeņa malā, spiež darīt ko nelabojamu un liktenīgu, - te viens krīt inertā bezspēcībā, pretošanās spēku izsīkumā, cits, sakopojis visu cilvēka lepnumu un spītu, saslienas un izverd visas sāpes, naidu, pārestības, savas slepenākās domas... Kā viens, tā otrs ir gards kumoss varmākām, jo ar šādu “materiālu” viegli strādāt – psiholoģiskais terors ir savu uzdevumu veicis.

            Te nu vienīgā iespēja pretoties ir sevi pārliecināt par varēšanu, par kādu mērķi, pieturas punktu. Izturēt, nepadoties kaut minūti, stundu, dienu, nedēļu: neteikšu, neparakstīšos, noliegšu, turēšos... Jāaudzē, jāsaudzē sīkais sevis cienīšanas dēsts, jāstiprina griba, varēšana...un tā kā dziļā mežā maldoties bez ceļa, bez virziena, bez pieturas punkta. Bet re! Kociņš! Tur nākošais! Es pie tā, tad pie nākošā un raugi, kaut kas jau veidojas, sanāk, realizējas! Nu tad tikai uz priekšu, nezaudējot virziena izjūtu, jo “vajadzīgs milzu gribasspēks, lai sekotu reiz atrastajai zvaigznei arī tad, kad tā nav redzama.” (R. Tagore)

            Tiklīdz cilvēks atgūst stabilitātes sajūtu, realitātes pamatu, skaidri redzam šo klaunu (jā! klaunu!) ieprogramētā, iestudētā vienvirzības bezspēcība, kas spēj manipulēt tikai ar pazemotu, galvu noliekušu un salauztu cilvēku, kurš krampjaini saķēris slīdošās bikses, pazemīgi soļo uz sev nolemto kameru.

            Neskaitāmas reizes esmu analizējis tos cēloņus un pamatu, kas neļāva nolaisties, izturēt. Rādās – spēcīgākais un iedarbīgākais līdzeklis bija spīts, jā, spīta uguns – smeldzoša un dzeloša, sāpoša un plosoša. Kur bija radies spēks nezaudēt “savu zvaigzni”? Vai ar vienu spītu pietiktu, ja nebūtu ielikti stingri morālie pamati? Protams, skola, apkārtējā vide, gaišums cilvēku attiecībās, sakarīgi cilvēki, radoši skolotāji, audzināšana, labestības un sirdsapziņas gaisotne sabiedrībā.

            Pēc vairāku stundu “apstrādāšanas” uzņemšanas priekškambaros, tieku virzīts uz savu “pastāvīgo mājvietu” čekas pagrabu 8.kamerā. Psiholoģiskais spiediens turpinās: “Stāvēt! Seju pret sienu! Negrozīties! Klusu!”; “rokas aiz muguras!” (kā ar biksēm??) Ar viduslaiku cietumsargu cienīgām atslēgām veras kameras durvis, tieku iestumts jaunajā mājvietā, aizkrīt durvis, noskrapst atslēga... blāvā, griestos restotas spuldzītes gaismā jaušu kailu cilvēku stāvus – tikai dvielis ap gurniem – bālus, nosvīdušus, piesardzīgus astotās kameras iemītniekus. Dažus kvadrātmetrus plašajā(?) telpā ap 20 cilvēku mirkst sviedros nevēdinātā cementa maisā.

            Psiholoģiskais terors beidzas un sākas fiziskais, lai gan kur var novilkt robežu, jo fiziskās un morālās ciešanas tiek vītas pretestību iznīcinošā secībā.

            Necilvēcīgos apstākļos turētie ieslodzītie tiek ietekmēti stingri un konsekventi: negulēt (dienā), nesēdēt, seju pret durvīm, nesarunāties, neapsegt galvu, nebalstīties pret sienu...ne, ne, ne... Tiklīdz kāds aizver acis, iesnaužas, aizgriežas, atspiežas pret sienu, tā noklaudz durvīs iebūvētais barošanas caurums, atskan sarga indīgie čuksti, atslēgu dauzīšana pret skārdotajām durvīm, draudi ar karceri. Pa durvīs iebūvēto “actiņu” dienu un nakti vērīgi seko sarga “modrā acs”. Ne mirkli miera, - cauru dienu tiek uzturēta saspringta atmosfēra, jo koridori klāti ar tepiķiem, sargu soļus nedzird, bet vēroti tiekam nepārtraukti: tikai nepieļaut gaist baiļu gaisotnei, sasprindzinājumam. Paveras lodziņš, sargs pabāž galvu: “Uz burtu “B” – čukst. Nu ir jāmin uzvārds un arī čukstus, jo skaļāk teiktais vārds izsauc žultainu, naidīgu acu šķieli un draudīgu solījumu pārmācīt. Un tā caurām dienām.

            Nāk nakts, nu varēs atpūsties? Naivie cilvēciņi! Tikai tagad sākas īstā “jaktēšana” – pratināšana ar nepārtrauktu stresa uzturēšanu, miega badu un vajadzības gadījumā ar inkvizīcijas cienīgu metožu pielietošanu. Bija, bija jau arī fiziskās mocības, bet var taču cilvēku ar miega badu novest līdz stāvoklim, kad par malku miega cilvēks ir gatavs parakstīt pat sev nāves spriedumu. Jā! Dienās neļauj gulēt, bet naktīs, tikai naktīs lauž un ārda cilvēka psihi, aizsardzības spēkus, morālo noturību, nepieļauj iespēju loģiski izturēt situāciju, neļauj sakārtot domas, nepielaiž garīgo vērtību prioritāti, nedod iespēju pat fiziskās ciešanas nobīdīt malā.

            Ne, ne, ne... Visur tikai ne: tu neesi nekas, tevis nav kā cilvēka, tu neko nevari, nespēj. Atliek tikai nolaist rokas un pieņemt savu bezspēcību, ļauties apstākļu slogam, laisties maldinošas miega straumes stindzinošajā neizbēgamībā.

            Nu, lūk! Nepieciešamais ir sasniegts, tagad tikai pie “darba” – čekistam nerada grūtības inerts, mīksts cilvēkmateriāls: raksti, ko gribi, visam piekrīt, liec tikai mieru, kaut ātrāk viss beigtos un varētu kaut nedaudz pagulēt, attapties no iznīcinošā stresa.

            It kā sarežģīta un labi izstrādāta sistēma, bet patiesībā rupja un brutāla vivisekcija, kuras rezultātā vairs nav domājošas būtnes – homo sapiens ir atvirzīts, nomākts, robusti sagrauts un iznīcināts. Vislielākā čekistu veiksme morālo kritēriju graušanā bija visai izplatītais aizdomīgums un neticība, kad mazākā nodevība vai vienkārša svārstīšanās tika popularizēta un cildināta, algota un veicināta, lai gan savu uzdevumu veikušie, nereti, pazuda bez pēdām. Te nav runa par apzinātiem neģēļiem un nodevējiem, arī slepkavām, provokatoriem un kangariešiem ne, te jautājumi ir lieki. Bet normālos, cilvēcīgos apstākļos augušais cilvēks šādā mākslīgi radītā drūmā bezcerības situācijā var zaudēt realitātes sajūtu.

            Tā nu stāvu kā sālsstabs 8.kamerā, mēģinādams orientēties laikā un telpā (laikam jau rīts). Kas gaidāms? Kā lai netic likteņa (Dieva!) sūtībai, ja vairākas reizes savas raibās dzīves gaitā visgrūtākajos brīžos man blakus ir gadījušies (???) cilvēki – tiek sniegta palīdzīga roka, dāvāta dāsna godprātība un labestība. Samulsušo jaunieti savā paspārnē ņem ražena auguma vīrs ar pārsietu ievainoto labo plecu. Viņš – Latvijas armijas artilērijas virsnieks majors Ozols, kas pēc kapitulācijas, nepadevies komunistiem, karoja Kurzemes mežos, tika ievainots un sagūstīts. Domāju, ka te savu lomu nospēlēja arī tas apstāklis, ka Ozols bija dienējis manā dzimtajā pilsētā izvietotajā artilērijas pusdivizionā. Šī apbrīnojamā cilvēka morālā tīrība un augstā atbildības sajūta man deva spēku un drosmi visā tālākajā, visai raibajā  un bīstamajā dzīvē. Cauri visām ciešanu un pārbaudījumu pilnajām likteņgaitām iznesu cauri Ozola iedvesto: “Dēls! Nekad nebūs par vēlu pateikt “jā”. Turies līdz galam! Ja vairs nav spēka, vienalga, turies, visiem jodiem par spīti – turies!” Šis  cilvēks izstaroja pārliecinošu cerību labajai un gaišajai nākotnei, kaut gan tika sevišķi centīgi apstrādāts, arī fiziski. Bez viņa cauršautā pleca atbalsta man būtu bijis daudz grūtāk noslēpt savas grupas biedru līdzdalību (Elmārs, Helmuts, Pēteris, Ludis). Kā šodien atceros 1945.gada Ziemassvētkus, kad svētvakarā Ozols ar tēvišķu stingrību neļāva man apēst vakara maizes devu, lai svētrīts būtu gaišāks. Neapēdu! Izturēju un abi svinējām Ziemassvētkus.

            Man ir neizsakāmi laimējies sastapt daudz šādu cilvēku, kas arī neļāva zaudēt ticību labajam, gaišajam. Gan bija arī pretēji piemēri, bet katrs ņem sev to, kas tam tuvāks, piemērotāks.

            Mūsu lietas izmeklēšana un tiesa čekistiem sevišķas grūtības nesagādāja, jo saraksti un dokumenti bija jau priekšā. Pie tam, mēs taču bijām it kā dažādās dimensijās auguši un toreiz esoši. Mums nebija tukša skaņa vārdi “...mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Mēs zinājām, ka “nekur virs zemes neapsveiks tik silti vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs”, ticējām kā laivinieki “ka reizi Lāčplēs’ Melno bruņinieku (arī sarkano - mana piebilde) vienu pašu lejā grūdīs, noslīcinās atvarā”, gribējām, “lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums”, nešaubījāmies “Mūžam zili ir Latvijas kalni... mūžam nerims varoņu gars.”

            Nelietībās rūdītajiem, savu “stilu” apguvušajiem čekistiem bija viegli apstrādāt pusaudžu pulciņu, jo mēs ar romantikas un jaunības maksimālisma pārpilnajām (jaunākajam bija 14 gadi) dvēselēm bijām viegla ēsma izmeklētājiem, prokuroriem un tribunālam. Lieta bija darīta! Sekoja tribunāls, spriedums, centrālcietums, lopu vāģi, Sibīrija.

            1946.gada 14.aprīlī, uz ilgiem gadiem atstāta, Dzimtene ļāva nezaudēt cerību un asināt spītu, lai izturētu psiholoģisko un arī fizisko teroru, jo vajadzēja “...stipram būt – uzvarēt!” Psiholoģiskais un arī fiziskais (par to atsevišķi) terors turpinājās nepārtraukti: izmeklēšanas laikā, centrālcietumā etapēšanas gaidās, ceļā ar izsūtāmajiem kriminālnoziedzniekiem pārblīvētajos vagonos, neiespējamu elementāro higiēnisko ierašu īstenošanu. Šie centieni izskaust no apziņas visu cilvēcisko, garīgo, turpinājās visu ieslodzījuma laiku, lai kur tu neatrastos. Ja kāds zaudēja cīņu par morālo noturību (nerunāsim par galējām fiziskās eksistences situācijām), - gāja bojā! Kompromisa, zelta vidusceļa nebija – vai nu tu, vai tevi!
______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, N. Barkāna mape, inv. Nr. 7006, 1.-6.lp. Oriģināls mašīnrakstā.

Publicēts arī: Treji Vārti. Nr.1184.

Ievietots: 14.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

 HISTORIA.LV