Alberta
Antes atmiņas par dienestu Gaisa spēku izpalīgos Vācijā, atgriešanos
Latvijā no angļu okupācijas zonas, dzīvi padomju nometnēs un atgriešanos
Latvijā.
______________________________________________
K. Antes mape
[4.lp.]
(..) 1944.g. 24.augustā vilciens mani pārveda pār Latvijas robežu, lai dienētu Vāczemē par Luftvafes gaisa izpalīgu. Mani līdz ar tādiem pašiem izpalīgiem padresēja Vittenbergā un Ķelnē. Pēc tam kā vezumnieki svilpodami Man patīk braukt un kratīties ar ķēvītēm ripojām pa Rietum Vācijas kalniem un lejām. Noripojām Vācijas vidienē un apmetāmies netālu no Paderbornes kādā dorfā ar nosaukumu Asseln. Mitām pie vietējiem zemniekiem. Kopām zirgus, palīdzējām saimniekiem zemes darbos. Rotā bijām 25 latviešu zēni. Gribēju viņos paust latviskumu un dot dažādu informāciju, tādēļ nodomāju izdot žurnālu, latviskai gara uzmundrināšanai. Manī uzvirmoja kādreizējais Latvijas Jaunatnesjaunā līdzstrādnieka jūsma. Sis žurnāls, kuram izvēlējos Latvijas augstākās virsotnes nosaukumu Gaiziņš bija kā skrejlapiņa.
[5.lp.]
Gaiziņam es pats biju vienīgais žurnālists un pats biju drukātājs. Ievēroju slepenību, tāpēc biju gan redaktors pats, līdzstrādnieks. Rakstīju drukātiem burtiem. Naivi domāju, ka tā mani neatklātu.
Pirmajā Gaiziņa numurā nerādīju, ka mums latviešiem jābūt vienotiem un, ka mūsu ienaidnieki ir boļševisms un vācu fašisms. Mums jācīnās pret abiem šiem spēkiem, lai Latvija būtu brīva.
Toreiz nemaz nedomāju, cik liktēnīga un traģiska varētu būt Gaiziņa autora turpmākā dzīve, ja vācieši atklātu viņa darbību. Laimīgi nekas tāds negadījās. Tā kā Gaiziņš bija vienā eksemplārā, tad tas ceļoja no viena pie otra. Priecājos, dzirdot labas atsauksmes par to.
Kad mēs gājām kolonā un feldfēbelis uzaicināja dziedāt, tad mēs ne reti ar lielu patiku uzrāvām tautas dziesmu- Es vācieti dancināju. Feldfēbelim dziesma patika un vienmēr sacīja: Ein šēnes Līd! Gūt, gūt! Tādu uzslavu saņemot, mēs vēl brašāk dziedājām: Jo vācietis augstu lēca, jo pakūru uguntiņu! Labi, ka feldfēbelis neiedomājās prasīt dziesmas vārdu tulkojumu. Bet gan tulks būtu izgrozījies, jo viņš bija kārtīgs latviešu puika.
Gaiziņš iznāca trīs reizes. Mani aizkomandēja uz zirgu lazareti Paderbonā kopt mūsu daļas saslimušos zirgus. Biju tur viens starp vāciešiem. Radās tādi apstākļi, ka par Gaiziņa izdošanu nebija ko domāt. Lazaretes vadītājs, stingrs Hitlera partijas biedrs, 1.pasaules karā uz Latvijas zemes no latviešiem bija dabūjis pa spārniem. Viņš to bauer taut neieredzēja un man kā tās vienīgajam pārstāvim bija jācieš. To visu varonīgi pārcietu, dziedāju Es vācieti dancināju un priecājos par toreizējiem vāciešu dancinātājiem.
1945.gada Lieldienās angļu armijas tuvojās Paderbonei, tādēļ lazarete evakuējās. Es noklīdu no lazaretes, Harca kalnos un tīšām nokļuvu angļu gūstā. Sākās ceļojumi pa dažādām gūstekņu nometnēm.
8.maiju iznāca sagaidīt Reinas dienvidus krastā. Tur, zaļojošā āboliņas laukā nēģeri steidzīgi vilka dzeloņdrāšu žogu gūstekņu nometnei.. Gūstekņi priecājās par kara beigām, jo katrs cerēja tikt mājā. Mēs latvieši nebijām priecīgi, jo zinājām, ka Latvija ir krievu okupēta. Mēs šķendējāmies vai tad angļi un [5.lp.] amerikāņi nevarēja pasteigties un satikties ar krieviem kaut kur pie Pleskavas, ne pie Elbas. Mēs vēl cerējām, bet cerība zuda, kad līderi pulcējās Jaltas konferencē.
Jāpāriet uz citu nometni 10km lejāk pie Reinas. Reintāle lasīju dorfas nosaukumu. Šajā nometnē esam jau ap 50 latviešiem. Tuvojās Jāņu vakars. Kā to atzīmēt? Nejāņot, tas būtu necienīgi latviešiem. Tiek uzdots tiem latviešiem, kas iziet no nometnes kādos darbos, pagādāt no tuvējā meža kādus zaļumus. Apsardze angļi bija labvēlīgi un 23.jūnijā pie katras latviešu mājas bija kāds ozola vai liepu zars. Iznāca pat Jāņiem vainagi. Vakara pusē visi nometnē esošie latvieši sapulcējās pie maza ugunskura. Skanēja līgo dziesmas.
Ko tie latvieši tā līksmojās? brīnījās cittautieši. Uzzinot, kas par lietu, pienāca pie ugunskura un sparīgi dziedāja līdzi līgo, līgo.
Šis bija dīvains Jāņu vakars. Bez zeltenēm, bez siera, bez alus, bet mūsu sejās atplaiksnījās dzimtenes Jāņu dienas spožums kāds bija tas dzimtenē.
Jā, latvietis, kur viņš arī nebūtu, vienalga kādos apstākļos bez Jāņa vakara svinēšanas neiztikt. Kāds uzsāka še kur līgo. Ar pilnu krūti vareni plūda dziesmas vārdi kā solījums, kā apņemšanās Latviets buku, latviets esmu, latviets mūžam palikšu!
Pēc tam katrs aizgāja uz savu vietu ar gaišumu un cerībām.
Atkal ceļā un beidzot nokļuvu internacionālā gūstekņu nometnē, kas atrodās kādā Briseles priekšpilsētā. Te bija tautību bābele. Te jau bija daudz tautiešu. Bezdarbība, nebrīvība un neziņa nomāca. Radās dažādas baumas par mājās braukšanu. Starp mums baltiešiem gadījās kāds ēbrejs, kas ļoti aģitēja par atgriešanos dzimtenē. Ticiet man, pēc divām nedēļām jau būsiet Rīgā, tā viņš klāstīja tiem šaubīgajiem, kas domāja, ka drīzāk redzēšot Sibīriju nekā Latviju. Saubas bija lielas, jo zināja, ka Baltijā ir padomju. Nav aizmirsta 1941.gada izsūtīšana.
Šaubas bija lielas, bet vēl lielākas ilgas pēc mājām. Tā es un vēl apmēram kādi 35 baltieši rakstīja lūgumus par atbrīvošanu no gūstekņu nometnes, lai brauktu uz mājām. Gaidījām nedēļu, divas un, tad paziņoja, ka rakstītāju lūgums ievērots. Pirms izlaišanas no nometnes, mums izsniedza angļu apģerbu. Es angļu bikses un blūzi uzvilku virs Luftvafes zilpelēkā [6.lp.] apģērba. Sak, ja būs jābrauc uz Sibīriju, vismaz nenosalšu. Talikušie tautieši iedod tuvinieku adreses, lai mēs paziņotu par viņiem. Brīnuma kārtā šīs adreses biju sējis saglabāt un pēc atgriešanos Latvijā, kaut ar novēlošanos, izpildīju uzdoto. Tā daudzas ģimenes uzzināja par it kā zudušajiem tuviniekiem.
Glauni un vienādi tērpti, palikušo nopēluma, sērīgu un nožēlojošu skatienu un izteicienu pavadīti atstājām nometni. Mūs noveda uz padomju repatriantu namu, kas atradās Briseles centrā. Namā atradās bēgļi un gūstekņi no dažādām armijām. Kā arī tei, kas bija izsūtītie darbā uz Vāciju. Visi gaidīja ešalonu, kas aizvestu uz dzimteni.
Mūs labi baroja. Par to jāpateicās UNRA-i. Šis labais uzturs, pēc ilgās pusbada dzīves, radīja veselības traucējumus. Uzbarotie repatrianti uzsāka ceļojumu pa Vāciju uz Austrumiem. Katrā lielākā stacijā ešalonā ieradās tautieši. Arī pie igauņiem un lietuvjiem. Viņi aicināja nebraukt tālāk un brīdināja, ka varot pabraukt garām Dzimtenei un nokļūt Sibirijā.
Šaubu sēkla manī bija sēta. Toreiz man bija tāds raksturs, - ja ko esmu nolēmis, tad kaut vai caur ūdeni un uguni, bet nodoms ir jārealizē. Es vienmēr ceru to labāko, bet sagatavojos ļaunākam!
Ešalons apstājās zonu robežpilsētas Libekas stacījā. Vedot ar autobusu no stacijas uz repatriantu nometni, ieraudzīju pie kāda nama plīvojam Latvijas karogu. Mēs latvieši saskatījāmies un pārrunājām, ka tur noteikti ir Latvijas pārstāvniecība. Nolēmām tur aiziet, lai dabūtu tuvāk informāciju par Latviju un, varbūt, tuviniekiem. Nākošajā dienā aizgājām tur. Mūs uzņēma ļoti rezervēti un nevēlējās nekādas ziņas dot. Tas šokēja, dažs pat lamājoties, izgāza savas dusmas. Dažos nostiprinājās pārliecība, ka noteikti jābrauc uz mājām. Ja jau tautieši tā izturās, kas gan būs tad, ja nonāks sveštautiešu paspārnē. Arī es biju sarūgtināts, bet sapratu šo tautiešu nostāju, - ko viņi zināja par mums, kas mēs par putniņiem. Varbūt, esam čekas aģenti un tā katrā ziņā var sagādāt ļaunu Latvijā esošiem tuviniekiem.
Lībekas nometnē bija savesti no visas Vācijas, vairāku valstu pilsoņi, kas gribēja repatriēties uz savu dzimteni. Tur bija ļaudis [7.lp.] no Balkāniem, Baltijas, no visām PSRS republikām. Barojamies un gaidījām pārvešanu uz padomju zonu. Pienāca arī diena ar pārsteidzošu priekšspēli.
Kādā dienā nometnē iebrauca lumuzīns un kravas automašīna. No limuzīna izkāpa angļu virsnieks (nometne atradās angļu zonā) un devās pie nometnes vadības. Kas nu būs?
Vispirms nometnes pagalmā uzaicināja Balkānu tautu piederīgos ungārus, bulgārus un rumāņus.
Kad ar viņiem bija nokārtots aicināja baltiešus. Ierindā nostājās latvieši, igauņi un lietuvieši. Angļu virsnieks runāja un tulki pārtulkoja.
Virsnieks sacīja: Rīt jūs pārvedīs padomju zonā. Kur jūs tālāk nokļūsiet nav zināms. Kas vēlas, variet palikt šeit mūsu zemē. Kas grib palikt, paņemiet savas mantas un kāpiet kravas mašīnā. Padomājiet!
Tas bija kā bumbas sprādziens. Virsnieks neminēja, bet zemtekstā bija saprotams, ka mūsu ceļš vedīs uz Sibīriju. Viņš deva iespēju izvēlēties.
Mēs bijām dilemmas priekšā. Pa kuru ceļu? Uz priekšu vai atpakaļ?!
Domāju, ko darīt?!
No vienas puses:
Cerība nokļūt Latvijā. Kaut arī okupēta, tomēr mūsu zemē, mūzu Daugava, mūsu Gaujas līči, Venta, Dzintarjūra, kur tu varēsi nākt spēku rast. Bet liela iespēja uz nezinamu laiku vai arī pavisam nokļūt verga darbos Sibīrijā.
No otras puses:
Brīvība nezināmā vidē! Valodu nepratējs var kļūt par kāju pameslu sveštautietim. Neizsakāmās ilgas pēc dzimtenes, pēc baltās bērzu birzes, kāda var būt tikai Latvijā!
Ak, Dievs, palīdzi izšķirties!
No ierindas jau izgāja vairāki. To strpā arī tie ar kuriem biju Briseles nometnē. Ko man darīt?!
Vai tā ir liela pieķeršanās Dzimtenei? Vai tā ir mana rakstura vājība bai spītība (varbūt stiprums) reiz izvēlēto ceļu tālāk [7.lp.] iet? Nezinu. Varbūt tā ir mana pārliecība cerēt un ticēt uz labāko, bet sagatavoties ļaunākam.
Es paliku ierindā. Apmēram puse izgāja no ierindas. Viņi paņēma savas mantiņas un smaidoši iekāpa automašīnā. Pārējie palikām ierindā. Neizsakāmas jūtas mūs plosīja. Asarainām acīm un lēni pamājot ar roku pavadījām aizbraucējus.
Kas to lai zina- kuri būs noderīgāki savai nācijai, kuri spēs dot vairāk, lai izdzīvotu latviešu tauta? Viņi palikušie, mēs aizbraukušie?
To laikam zināja tikai Dievs un pēc dadiem to pateiks vēsture. Nometnē palicējus nākošajā dienā pārveda padomju zonā.
Uz reizi nokļuvām citā pasaulē padomju paradīzē. Mūs izsēdināja kādā piekalnē ap kuru jau plandīja sarkani transparanti ar slavinošiem tekstiem Staļinam un PSRS. Notika mītiņš par godu atpakaļtikušiem. Tribīnē klaigāja runātāji. Mītiņa dalībnieki (protams, ne visi!) slavēja visu tautu tēvu Staļinu un kliedza urrā. Tas viss atgādināja 1940.gadu Latvijā.
Daudzi mani biedri sašļuka, bet es sevi un viņus mierināju gan būs labi!
Un bija arī labi, jo izmītiņojuši sakāpām vagonos braucienam uz dzimtenes pusi. Braucām nepārtraukti visu nakti. Rīta gaismai austot, vilciens aizdomīgi ilgi stāvēja kādā Austrumvācijas stacījā. Tad atskanēja pie visiem vagoniem barga pavēle: Visiem, kas bijuši Briseles internacionālajā gūstekņu lāgerā paņemt savas mantas un izkāpt! Kādi 30 jaunekļi angļu kareivju apģērbā tērpti, izkāpām.
Nu bija skaidrs, ka beidzies 1.etaps braucienam uz dzimteni. Stacijas otrā pusē mūs aplenca tik pat daudz, cik mēs, bruņoti sargi. Kārtīgi izkratīti, atņemot nažus, pulksteņus un citas mantas, mūs aizdzen uz citumu. Tas ir pilsētas Bicovas cietums.
Cietumā sastapu daudz-daudz latviešu, kas karojuši dažādās frontēs.
Nekavēšos atmiņās par laiku Bicovas cietumā.
1945.g.24.novembrī sākās ceļojums restotos vagonos. Šo ceļojumu neattēlošu. Pietiekami baigs tas bija. Sals un bads. Kara laikā nebiju redzējis mirušos, bet te vagonā sastapos ar nāvi divi latvieši [8.lp.] nomira.Tā viņi Dzimtenē neatgriezās, jo kaps viņiem bija katu kur Transsibirijas dzelzsceļa malā. Ceļojuma laikā es saslimu ar padušu limfu dziedzeru iekaisumu. Strutas tecēja līdz pat ceļiem. Utis varēja grābt saujām. Labs biedrs bija blakus gulētājs virsleitnats Baltiņš. Viņš man palīdzēja izturēt grūtības. Gala punktā viņu no pārējiem atšķīra. Par viņa likteni niko nezinu un, diemžēl, tā viņu neesu saticis. Ceļojums ilga 49 dienaktis un tas izbeidzās Amuras novada ebreju autonomā apgabala stacijā Izvestkovajā.
Tagad biju kļuvis speckontingets. Par tādiem mūs dēvēja lāgeru vadība. Mainījās lāgeri. Dažos bija kopā ar zakļučenijiem. Tie mani apzaga. Apsardzes acu priekšā noņēma no deguna billes. Biju stipri īsredzīgs (-6). Bez brillēm grūti bija iztikt. Kaut cik piemērotas brilles pēc vairākiem mēnešiem iemainīju pret variākām maizes devām. Vienā reizē, kad nozīmēts pie vagona izkraušanas un saļimu zem zirņu maisa, sargs lamādams par fašistu, spēra tā, ka lauza ribas. Lāgeri mainījās, mainījāsa arī dzīves apstākļi. Beidzot kļuvu par vienu no pirmajiem Bamiešiem. To tikai uzzināju tad, kad sākās BAM kustība. Tā bija triecienceltne (dzelzsceļa būve no Ust-Kust uz Komsomoļska pie Amūras). Lieta tāda 1946.gada vasarā dzīvoju Urgalē. Toreiz tur bija dažas barakas, kur speckontingents dzīvoja. Strādājām dzelzceļa uzmērīšanas darbos. Visapkārt taiga. Tagad Urgāle, pateicoties šim BAMam, tagad ir liela pirsēta. (..)
[10.lp.]
Atstājot lāgeru, lai brauktu uz Dzimteni, lāgera priekšnieks visiem mums brīvlaistajiem atgādināja: Jūs nekur ārpus PSRS netiksiet. Neaizmirstiet, ka dzīvojiet PSRS. Vēl man nozaga pārtikas kartiņas un es visā ilgā braukšanas laikā, 35 dienaktis iztiku ar vienu kilogramu cukuru un vienu kukuli maizes. Galvenais braucu mājās! 1947.gada 10.frebruārī pārbraucu Latvijas robežu. Pirmajā dzimtenes stacijā iebraucot, izkāpu un aiz perona nogājies, noskūpstīju dzimtenes zemi. Visā savā godībā grabošu aitādas kažociņā, vatētās biksēs un stieplsasietām vaļinkām, izkāpu Rīgas stacijā. Biju pēc vairākiem gadiem atkal Rīgā.
Tanī pašā iebraukšanas dienā aizgāju uz Raiņa vidusskolu, lai atjaunotu skološanos. Vācu laikā mācijos Raiņos.
Man laimējās, jo 11a. klasē audzinātāja Malvīne Vaivode, kura bija arī audzinātāja manā klasē vācu laikā. Viņa bija augsti inteliģenta personība, ar lielu dzīves optimismu un neizmērojamu tēvzemes mīlestību. Viņas dzīvokli daudzi viņas audzēkņi pulcējās, lai pārrunātu par dzīvi un stiprinātu cerību labākai Latvijas nākotnei. Skolotāja bija Latvijas armijas pulka komandiera atraitne. Tikai tagad varu saprast, cik daudz spēka viņai vajadzēja, dzīvojot komunistu valdīšanas laikā. Žēl, ka viņa nepiedzīvoja Latvijas atdzimšanu!
Kā dzīvoju Padomijā, to nevarēju aizmirst, jo to redzēju un jutu ik uz soļa. Bieži tika atgādināts, ka esmu dienējis vācu armijā un izgājis filtrāciju.
Drīz pēc atgriešanos dzimtenē, aizbraucu paciemoties savā bērnības pilsētā Ventspilī. Tā bija kļuvusi par lielu krievu sādžu. Pieeja ostai bija slēgta. Jūrmalā aizliegtās zonas.
Jutos svešs savā pilsētā. Lai
bija sirdij grūti, tomēr jādzīvo un jācer, ka būs labāk. Lai kā - esmu
Dzimtenē. Bija iespēja izraudāt savas bēdas ventas krastā, varēju palīksmot
Gaujas līčos, varēju no Gaiziņa vērot Latvijas dabu. Tas ir ļoti daudz. Tā
ir liela laime. (..)
_______________________________________________________________
Avots: Okupācijas muzeja fonds, K. Antes mape, inv. Nr. 7047, 4 - 10.lp., Oriģināls mašīnrakstā.
Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.