J.
Amontova stāstījums par kara beigu posmā un pēckara laikā
piedzīvoto.
_______________________________________________________
J. Amontova mape
Orģijas Rugājos.
(…) 1944.g. jūnija beigās, kad atkāpjoties vācieši izdzina mūs no mājām, pabraukuši kādu gabalu ar pajūgiem un lopiem, nogriezāmies no Rēzeknes – Gulbenes lielceļa, pa kuru plūda karaspēks un aizbraucām līdz Nagļu sādžai Pērdijas upes krastā, kur apmetāmies mežā pie Lagažu purva. Te Lubānas klānu masīvā darbojās Ļeņingradas frontes speciālā uzdevumu partizānu vienība. Bez mums te bija sabraukuši arī citi kaimiņi un apkārtnes zemnieki. Vairākas dienas mēs atradāmies vācu ielenkuma lokā un ar mīnmetējiem mūs apšaudīja no Baldoņu sādžas, kā rezultātā gāja bojā cilvēki bēgļi, lopi... Paši savām acīm redzējām kā vācieši nodedzināja pārupē Nagļu ciemu, kā Anču pirtiņā dzīvus sadedzināja sādžas iedzīvotājus – vīriešus, sievietes, večukus... Mūsu kaimiņu puiši – partizāni Bendedikts Kuzma, Jānis Paiders, Jānis Bērziņš un Jasiks Petruševičs kopā ar saviem ļeņingradiešu biedriem metās triecienā pāri Pērdejas upei. Viņi sakāva gan vāciešu soda vienību, bet degošo pirtiņu ar dzīvajiem cilvēkiem vairs nespēja izglābt.
Jūlija sākumā kādu rītu mūsu pakrietno “bēgļu nometni” debloķēja otrās Baltijas frontes armijas ģenerāļa Jerjomenko komandētā karaspēka apakšvienības. Mēs atkal varējām brīvi atgriezties mājās Abrenes apriņķa Rugāju pag. “Bērzulejās”. Otrajā vai trešajā dienā pēc atbrīvošanas, iejūguši savu “Miķelīti”, mēs abi ar tēvu braucām uz Tilžas pag. “Puķukalniem”, kur dzīvoja vectēvs Voldemārs un vecmāte Anrūža. Mūs māca neziņa, kā tur pārgājis karš? Vai vecīši vēl dzīvi? Kā onkuļiem - Pēterim (kurš bēguļoja no latviešu “SS” leģiona) un viņa jaunākajam brālim Nikolajam, kurš atradās II latviešu partizānu brigādes kapteiņa E. Seiļa vienībā?
Izbraukuši aiz Rugājiem uz Balvu – Tilžas ceļa pie Pokrotas kapiem satikām grupu neapbruņotu latviešu leģionāru (12 cilvēkus formā) un savu 1938.g. Cēsīs mirušās mātes Asmas jaunāko brāli Pēteri Saviču (pēc tautības krievu, invalīdu no bērnības), kuram Balvu pag. Doburūčos purvainā apkārtnē bija 3ha zemītes un neliela pussagruvusi veca mājiņa. Viņam bija sieva Berta un divas vēl ļoti maziņas meitiņas. Dzīvoja viņi ļoti trūcīgi un visādi pelnījās. Pat sava zirdziņa nebija. (..)
Pabraukuši vēl gabalu, mēs ar tēvu griezām zirgu apkārt un pa gabaliņu braucām apcietinātajiem aizmugurē, jo mums rūpēja – kāpēc apcietināts onkulis Pēteris? Rugāju centrā bija ārstes Meirānes skaistajā savrupmājā iekārtojusies milicija, kapteiņa Musmilova vadībā. Te pagalmā ieveda arī arestētos. Mēs iebraucām turpat pāri ielai pretējo Maču māju sētā, jo sirds nelika mieru par onkuli Pēteri. Kad apcietinātos ieveda sētā un nostādīja ierindā, no Meirānu mājas iznāca piedzēries NKVD kapteinis Musmilovs. Stāvēdams uz kāpnēm, grīļodamies izrāva no kaburas savu “naganu” un raidīja visus septiņus šavienus, uz arestētajiem. “Ah, vi, fašistkije baņditi, rastreļaju vas vseh, svoločei!...” brēca mežonīgais kapteinis un šāva. Daži konvulsijās raustīdamies turpat nokrita uz zemes, citi ievainoti asinīm notekot palika stāvam saķerot rokām ievainoto vietu. Asins darbus turpināja un pabeidza viņa centīgie rokaspuiši ar savām automātu kārtām. Tā briesmīgais kapteinis uzsāka savas asins dzīres 1944.g. vasarā, kad todien bez tiesas un jebkādas izmeklēšanas nošāva manu onkuli – trūcīgo krievu puisi, invalīdu Pēteri Saviču kopā vēl ar divpadsmit latviešu leģionāriem – dezertieriem, kuri negribēja karot un bēga uz mājām. Pēc tam naktī nošautos trīspadsmit līķus aizveda un apraka aiz bijušā Rugāju tirgus laukuma Petrova mežā. Starp citu te aprakti desmitiem citu nošauto, kuri krituši par upuri mežonīgā kapteiņa Musmilova orģijām, neierobežotai patvaļai.
Piecdesmitajā gadā, kad Rugājos organizējās MTS, mēs, sagatavojot vietu remontdarbnīcu celtniecībai, buldozeri te izraka desmitiem galvaskausu, roku un kāju stilbu kaulus. Mēs tos savācām un pārapbedījām dziļāk Petrova mežā. Tagad tur ir Rugāju padomju saimniecības mehanizatoru darbnīcas, aiz kurām nošauto masu kapi!
Šie kapi ir kā mēmi liecinieki un apsūdzība drausmīgajām orģijām, kas risinājās 1944.g vasarā un rudenī. Mums vecākās paaudzes rugājiešiem tas ir kā baigs sapnis, murgs.(..)
Kāpēc valda neierobežota patvaļa: ieņemamā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana? Noziedzīga rīcība? Kur te cildinātais LPSR Konstitūcijas 99.p. : “Latvijas PSR pilsoņiem nodrošināta personīgā neaizskaramība. Nevienu nevar apcietināt kā ar tiesas lēmumu vai prokurora piekrišanu”?!
Līdz ar to tas ir spļāviens “Staļina konstitūcijā, kas kā vadošā zvaigzne tautas vedusi pie patiesi laimīgas dzīves...” Tas protams tā nebūtu, ja Musmilovam nebūtu tāda neierobežota vara! Acīm redzot šis asinsuns bija labi ietrenējis savu roku jau krietni iepriekš jau 1937.-38.g īsi pirms kara un kara laikā! Viņš taču rīkojās “visu varenā tēva un skolotāja” vārdā un asiņainā “maršala”, “Staļina prēmijas laureāta Nr.1” un Padomju Savienības maršala Lavrentija Pauloviča Berijas uzdevumā! ..Pēc inerces!
Musmilova pienākums bija nogādāt apcietinātos apriņķa centrā Abrenē, kur tad arī noteiktu apcietinātā P. Saviča “noziegumu” un leģionārus – dezertierus tālāk uz gūstekņu nometni. Bet nevis patvarīgi piemērot drausmīgo 58.p. un nošaut uz vietas bez jebkādas izmeklēšanas un tiesas. Pie tam vēl gūstekņus, kara gūstekņus?!... Par kuriem taču pastāvēja arī kaut kādas starptautiskas normas, Konvencija?! Zem, kuras ir arī PSRS pārstāvja paraksts! Vēl šodien nezinu, ko mežonīgais kapteinis Muslimovs ierakstījis savā “asiņainajā atskaitē” priekšniecībai Abrenē un LPSR IeTK? Vai vispār ziņoja un rakstīja? Galu galā pēc daudziem gadu desmitiem tagadējās lielās atklātības periodā ļoti vēlētos personīgi ieskatīties NVD tā laika arhīvu materiālos un uzzināt par savu tēvoci – “bandītu”! Un pie reizes arī par tiem nošautajiem leģionāriem – dezertieriem!
Negalvoju kā būtu toreiz rīkojies mans brālēns 43.latv.gvardes divīzijas smago mīnmetēju baterijas komandieris Pēteris Dubrovs, kuram arī nošautais invalīds P. Savičs bija onkulis, tāpat kā man mātes brālis? Zinu tikai vienu, ka pazīstot šī karstgalvja rakstura īpašības, pēc kara laika likumiem bende – noziedznieks, kapteinis Musmilovs būtu “nolikts pie sienas” bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas... Bet, diemžēl, Pēteris ieradās ciemos un to uzzināja 1944.g. rudenī, kad Musmilovam jau bija norauti pagoni.
Mans onkulis gvardes kapteinis Aleksandrs Amantovs un viņa draugs gvardes majors Alberts Lapainis skaidri pateica 1945.g. vasarā, kad mūsu pusē Lubānas –Gulbenes mežos ar savām apakšvienībām piedalījās bandītisma likvidēšanā un ciemojās mūsmājās, ka, ja viņi šajā laikā būtu atraduši noziedznieku Musmilovu vēl Rugājos, tad viņš pats būtu nošauts kā bandīts Nr.1.
Bet mans novadnieks, vienpagastnieks ģenerālleitnants Jānis Dzenītis uzzinājis par mežonīgā NKVD kapteiņa Musmilova asiņainajām orģijām mums nereizi tiekoties, kad viņš ik vasaras brauca atvaļinājumā pie savas vecās māmuļas – Dzenīšmātes (turpat netālu no tēva mājām) teica, ka tādu Musmilovu, ja viņš būtu tad te bijis, ķēdēs iekaltu un pa dzelzceļa špaliem būtu nosūtījis pāri Urāliem uz Sibīriju, uz Kolimu paša “Staļina atpūtas nometnēm” un asiņainā “Berijas sanatorijām”. Starp citu sirmais ģenerālis J. Dzenītis bijis pats represēts 1937.g., tikai brīnumainā kārtā glābies no nāves un kara sākumā kopā ar ģen. K. Rokosovski (vēlāko Padomju Savienības maršalu) atbrīvots no apcietinājuma ar paša “tētiņa” rīkojumu. J. Dzenītis labi zinot un pazīstot tādus Musmilovus "asiņaino" maršalu Jagodas, Ježova un Berijas iztapīgos dienderus...
Mēs, vecie rugājieši, nekad neaizmirsīsim to saulaino un karsto 1944.g. vasaru, kad te pa apkārtnes lielceļiem, saceļot pelēku putekļu mākoņus, uz putās sadzīta melna zirga, ar melnu virs acīm uzmauktu papahu galvā, melnu spalvādainu apmetni plecos, auļoja mežonīgais kapteinis NKVD apakšvienības pavadīts. Arī pats Musmilovs jau pēc sava izskata vien atgādināja atbaidošu bandītu, lielceļu laupītāju – noziedznieku. Viņš izskatījās atbaidošs un riebīgs, melniem matiem, tumšu sejas krāsu, ogļmelnām, ļaunām acīm. Cilvēki, kuri gāja pa ceļu, redzot putekļu mākoni, jau pa lielu gabalu metās projām no ceļa, lai negadītos ceļā auļojošajiem, piedzērušajiem mežoņiem. Neviens taču nebija drošs par savu dzīvību! Meirānu māja atradās kādus 20-30m no Rugāju vidusskolas, kurā es mācījos pēc kara un biju komsorgs. Vakaros mēs no skolas bieži dzirdējām šāvienu trokšņus, kad milicijas pagalmā šāva “bandītus”.
1944.g. rudenī par Rugāju pag. izpildkomitejas priekšsēdi atsūtīja Viļakas apkārtnes zemnieka dēlu, bijušo partizānu Aleksandru Kaļānu (vēlākais LKP Jēkabpils RK I sekretārs). A. Kaļāns redzēja un dzirdēja mežonīgā kapteiņa Muslimova izdarības un viņš enerģiski vērsās pret asiņainā Berijas diendera orģijām. Viņš par to ziņoja mūsu cienījamajam novadniekam, toreizējam LK( b )P Abrenes apriņķa komitejas pirmajam sekretāram Aleksandram Ņikonovam (vēlākajam LK9b)P CK sekretāram, LPSR Lauksaimniecības ministram, tagad jau daudzus gadus V. Ļeņina Vissavienības Lauksaimniecības Akadēmijas prezidents, akadēmiķis). Starp citu arī pats mūsu cienījamais Aleksandrs Aleksandrovičs krita Pelšes un Vosa nežēlastībā, kad viņu kopā ar L. Berklavu, Vili Krūmiņu, Voldemāru Kalpiņu u. c. nepatiesi apmeloja kā “nacionālistus”. Tieši tad arī A. Ņikonovs, būdams goda cilvēks, radīja galu civēku nīdēja Berijas pakalpīgā diendera mežonīgā kapteiņa Musmilova asiņainajām orģijām Rugājos. Stāstīja, ka briesmonim norauti pagoni. Un viņš pazuda.
Par A. Ņikonova un A. Kaļāna vienkāršību un taisnīgumu, vēl šodien pēc daudziem gadiem, ar cieņu un godu atceras mūsu puses vecie ļaudis.
1944.g. rudenī abi partijas un padomju dzīves vadītāji, vēl gados jauni puiši, nebaidījās 6km no Rugājiem kājām apstaigāt mūsu apkārtnes zemnieku sētas, cilvēcīgi un godīgi (nevis “augstos toņos” paceltā balsī pavēlošā, kā to darīja citi daudz niecīgāki partijas “priekšnieki”), aprunājoties ar saimniekiem, lai pasteidzina kulšanu un graudu piegādi (..) Viņi nebaidījās tautas un neviens tos neaiztika, atzina un cienīja kā labus vadītājus, godīgus cilvēkus. Apriņķa komitejas I sekretāram taču bija iespēja braukāt “vilītī”, NKVD apsardzībā. Bet viņš to neatzina, atstāja savu “kozliku” Rugājos kopā ar apsardzi. Viņš kopā ar pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju apstaigāja zemnieku sētas kājām un laipni aprunājās ar cilvēkiem.
Turpretī bija arī tādi “varoņi”, kuri no sevis tēloja “lielus priekšniekus”, kā, piemēram, apriņķa pilnvarotie Ņecajevs un Ņepeivoda citā pagasta malā pa zemnieku sētām braukāja apbruņojušies kā uz kara lauku – apkārušies pistolēm, “šmaiseriem” un granātām, vēl kādu 10-15 miliču vai “izstrebīteļu” apsardzībā 5-6 pajūgos.
A. Ņikonovu un A. Kaļānu zemnieki pareizi saprata un mūsu apkārtnes zemnieki centās ātrāk nokult labību un piegādāt pirms termiņa ar uzviju labākos graudus valstij. Bet iepriekšminētie padomju varas “darboņi” uzstāja brutāli un ar varu tukšoja apriņķus pa tīro. Protams tas izsauca zemniekos neapmierinātību un kurnēšanu – pretēju reakciju. Un ne tikai to vien, bet arī tos apšaudīja no krūmiem. Kā tās bija Lubānas – Gulbenes mežu masīvu un Sērazdiņu mežainajos apvidos. Tā viens otrs nekaunīgs sagādes vai finansu aģents dabūja galu. Nelīdzēja pat iznīcinātāju apsardzība.
Baidīdamies briesmoņa Musmilova asiņainās izrēķināšanās un līdz ar to neapmierināti ar padomju varu, mežā aizgāja daudzi pagasta zemnieku puiši: no Jaungulbenes – Lubānas – Gulbenes puses aktīvi darbojās bijušais Bērzpils pag. vecais kārtībnieks (vācu okupācijas laikā) leitnanta Kuzmana banda, Tilžas pusē – Krokopa.
Protestējot pret briesmīgā NKVD kapteiņa Musmilova asiņainajām izdarībām, mežā otrreiz aizgāja mūsu kaimiņu puisis Jānis Paiders, kurš jau pirmo reizi okupācijas laikā cīnījās Ļeņingradas frontes speciālā uzdevumu vienībā Lubānas klānos. Vēlāk gan Jānis, paklausot LPSR IeTK aicinājumam, izgāja labprātīgi no meža. Viņš traģiski gāja bojā spridzinot Pededzes upē zivis.
Rugāju pagastā darbojās arī manu dienu bandas (brāļu Kalniņu no Rugājiem un brāļu Zušu – Zigfrīda, Aleksandra un Jura banda “Cepurnieku” ciemā, (drošības apsvērumu dēļ lūdzu neminēt vārdā minētos bandītus, jo tajā pusē vēl dzīvo 93.g. vecais tēvs, I grupas invalīds!), kuras naktīs bruņojušās pajūgos devās pie Rugāju pag. Gulbenes – Lubānas mežos dzīvojošiem zemniekiem. Piedraudot ieročiem, pašus saimniekus iespundēja pagrabos un izlaupīja mājas un klētis uz “īsto bandītu” rēķina. Pirmo laupītāju bandu ātri atmaskoja un tiesāja. Bet otrā lielākā darbojās vēl diezgan ilgi un terorizēja zemniekus pat līdz 1949.g., kad tos arestēja, bet nezin kāpēc drīzi vien atbrīvoja.
Mūsu pusē ilgi nenotverama bija Donāta Malnača nelielā “meža brāļu grupa”. Pirms tam Donātu ļoti labi pazinu personīgi. Viņa tēva, trūcīgā Latgales zemnieka (3.5ha zemes un vecas necilas būdiņas) mājas atradās Lekstes ciemā netālu no mūsmājām. Tūlīt pēc kara apmeklēja deju vakarus Rugāju tautas namā un mūsu vidusskolas zālē. Donāts bija jauns un jautrs puisis, ļoti pieklājīgs un strādīgs. Kaut kā, īsti vairs neatceros par ko, 1945.g miliči viņu apcietināja un ievietoja Ēršķa mājās otrā stāva pažobelē. Laikam baidoties no izrēķināšanās (ko bija piekopis mežonīgais Musmilovs), apsardze degungalā izlīda pa otrā stāva kaplodziņu, nolēca no otrā stāva un veikli pazuda turpat netālajā Petrova – Mača mežiņā, aiz vecā Rugāju tirgus laukuma. D. Malnacis noorganizēja nelielu grupu, kura veikli manevrējot Lubānas – Gulbenes mežos, Lubānas (..........), Rēzeknes apriņķa Bikovas mežos, Rugāju un Bērzpils pagasta mežainākajos apvidos, bija ilgi nenotverams. Donāts sevi pasludināja par nākamās “atbrīvotās Latvijas prezidentu un kara ministru”. Staigājis militārajā formas tērpā un vācu dzelzs un bruņinieku krustiem pie frenča. Viņa lielākais un smagākais noziegums bija, kad apšāva sava tēva brāļa Malnača ģimeni turpat Lekstes ciemā: onkuli, viņa sievu – savu tanti, meitu – savu māsīcu. Smagi ievainoja viņa dēlu, savu brālēnu – Jāni Malnaci, kurš tajā laikā strādāja VDM štatu iznīcinātājos. Vēlāk Jānis bija Balvu rajona kolhozā “Sarkanais partizāns” par priekšsēdētāju. D. Malnaci nošāva no slēpņa 1954.g. vasarā, kad viņš kopā ar brūti satikās.
Pēdējo bandītu – Loginu (bijušo Baltinavas policijas priekšnieku) iznīcināja Balvu rajonā 1962.g., kad viņš slapstījās pie vientuļiem vecīšiem Rugāju pag. Logins nošāvās pats, jo māja bija ielenkta. Šis bija pēdējais “Latvijas kara ministrs”, kā viņš sevi oficiāli dēvējis.
1945.g. apcietināja man ļoti labi pazīstamās Bērzpils pag. Liepānu 7.gadīgā skolā strādājošās skolotājas (vēl gados ļoti jaunas meitenes): mūsu kaimiņieni Antoniju Kaminsku un viņas draudzeni Mariju Kaļvu no Bērzpils pag. Liepānu ciema “Aiztiltes”. Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma, 1956.gadā Marija Kaļva ar asarām acīs stāstīja: “Kad mūs apcietināja, no Bērzpils uz toreizējo apriņķa centru - Viļaku mūs veda zirgu pajūgos. Vienā mēs, apcietinātās un vēl divos NKVD apbruņoti apsardzes vīri. Pirmajā dienā mēs tikām Rugājos (18km no Bērzpils), kur pavadījām nakti. Bet šī nakts mums, ļoti jauniņām meitenēm, bija īsta šausmu, baisu pilna nakts. Mūsu arestēto telpā ieradās piedzērušies NKVD un brutāli uzstāja mums tiem atdoties. Kad mēs tam labprātīgi nepiekritām, nezvēri paņēma mūs ar varu un izvaroja visi pēc kārtas kā kādi lopi. Mūs vazāja aiz matiem, plēsa kleitas un apakšveļu, raujot nost skrandās saplēsa mūsu biksītes...Ja mēs kārtīgi pēc šo mežoņu dzīvnieciskajām iegribām neatdevāmies, mūs nežēlīgi sita un draudēja ar nošaušanu turot rokās pielādētas pistoles un kā par biedinājumu pa reizei izšaujot griestos. Nākamajā dienā mūs nogādāja Balvos. Te naktis pagāja mierīgi. Neviens mūs neaiztika, lika mierā. Bet toties īstās ciešanas turpinājās Viļakas cietumā, kur mūs nežēlīgi sita, spīdzināja un katru nakti neskaitāmas reizes izvaroja... Mūsu miesas bija vienos zilumos un zemādas asins izplūdumu plankumos neciešami sāpēja mūsu dzimumorgāni un krūtis...!
Vecumu dzelzceļa stacijā (6 kam no Viļakas) mūs iedzina neapsildāmā lopu vagonā. Mēs stingrā apsardzībā braucām uz ziemeļiem vairāk nekā mēnesi, kamēr beidzot nokļuvām aiz Porārā loka Vorkutā. Te arī mūs ievietoja “Staļina atpūtas nometnēs”, kur aiz dzeloņdrāšu žogiem pavadījām trīspadsmit gadus, līdz Ņ. Hrušovs atbrīvoja no apcietinājuma. Antoniju Kaminsku un Mariju Kaļvu arestēja kā ļoti jauniņas un skaistas meitenes, bet atgriezās pēc trīspadsmit gadiem kā sirmas vecenes. Pavadītie gadi “Staļina atpūtas nometnēs” un “Berijas sanatorijās” lika sevi manīt ne pajokam.
Mariju Kaļvu pazinu ļoti labi, jo viņa bija bijusī frontinieka, vienīgā Bērzpils pagasta Liepānu ciema LTK dalībnieka un kara invalīda Staņislava Kaļvas māsīca, kura mājā dzīvoju, kad kopš 1954.-1965.g. strādāju par turienes kolhoza “Boļševiks” valdes priekšsēdētāju. Arī Marija toreiz pēc atgriešanās no apcietinājuma kādu laiku te dzīvoja pie sava brālēna. Savā mājā viņa netika, jo arī pārējos ģimenes locekļus: brāli un māsu izsūtīja mūža izsūtījumā. Pēc viņu atgriešanās tikai ar lielām grūtībām ar manu tiešu palīdzību, tiem izdevās tās atgūt. Tajās dzīvoja vienas dienas saimnieki, kuri tās nolaiduši līdz pēdējai iespējai – cauri jumti, izpuvušas grīdas, logu un durvju stenderes, sabrukušas krāsnis un skursteņi. Es neliedzu tiem palīdzību materiālu, dēļu, jumta skaidu un ķieģeļu sagādē. Protams, ka par to saņēmu pārmetumu, ka palīdzējis “kulakiem’’ un cietumniekiem. Bet es par to neklapēju ar ausīm.
Mūsu Rugāju pag NKVD Srazdiņos nodedzināja J. Kapera un viņa kaimiņu mājas, pašus arestēja un aizsūtīja. Arestēja arī viņu meitu, man ļoti labi pazīstamo Upatnieku 7-gad.skolas skolotāju, Elzu Klaperi, jaunu meiteni.
Piecdesmito gadu beigās kāds no VDM bijušajiem darbiniekiem, kurš par pieļautajām patvarībām un ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu (šaušanām, dedzināšanām, izvarošanām u. c.) bija sodīts, iesniedza LKP Balvu RK iesniegumu par atjaunošanu partijā. Pēc dienesta stāvokļa kā LKP RK loceklis arī es piedalījos šajā RK biroja sēdē. Bijušais VDM Viļakas apriņķa atbildīgais darbinieks kopā vēl ar citiem pēc kara laika bija ļaunprātīgi izmantojis varu un tiesāts uz desmit gadiem. VDM darbinieks stāstīja, ka arī viņi visu laiku atradušies kopā vienā nometnē ar politiskajiem ieslodzītajiem ziemeļos. Kā tie viņus neieredzējuši un situši vai ik uz soļa. To noklausījies toreizējais LKP Balvu RK pirmais sekretārs Ivans Krustiņs teica: “Naverno ti etogo zaslužil s polna.... V partii takim kak ti ne mesto...” Un RK birojs ļoti pareizi atteica uzņemt atpakaļ partijā asiņainā “maršala” Berijas bijušo pakalpīgo dienderi. Bet cik vēl tādu palicis, kurus es pazinu personīgi, kuri vēl šodien dzīvi un nav saukti pie atbildības!
Starp tiem arī bijušais LPSR Iekšlietu Tautas komisārs 1940.-41.g. VDT komisārs (pēc kara) un VD ministrs A. Noviks (līdz 1953.g.), un vēl citi, kuri neierobežoti noteica latviešu tautas likteņus. (..)
“Bij dziļa ziema, kad projām gāju...”
Nākamajā rītā, 25.martā, pamodos agri. Sporta komitejas ēkai garām, pa ielu no Ērgļu puses, brauca mašīnas, rūca motori. Garām pabrauca arī daudzi ragavu pajūgi Mašīnās un pajūgos sēdēja bruņoti vīri ar durkļotām šautenēm, vaimanāja sievietes, raudāja bērni... Mēs nesapratām, kas notiek? Mirdza piezvanīja saviem paziņām –apriņķa izpildkomitejas darbiniekiem. Tie paziņoja bēdīgu vēsti – sākusies kulaku izsūtīšana. Te nu man iešāvās prātā cienījamā Teodora Reitera atvadu vārdi savam radiniekam Andrejam Reiteram, manas audžumātes tēvam, ka viņš atstāj dzimto Latviju tikai tāpēc, lai nepiedzīvotu tā traģiskā 14.jūnija atkārtošanos... Un tā tiešām bija taisnība! Tas pie pastāvošās sistēmas pēc inerces atkārtojās. Tā jau daudz cietusī latviešu tauta piedzīvoja jaunu traģēdiju.
Mēs nespējām vairs gulēt. Sirds bija pārāk nemierīga, nomākts garastāvoklis. Mēs saģērbāmies un izgājām ārā pastaigāties, uzzināt ko tuvāk. Tikko izgājām uz ielas, mums garām paslīdēja ragavu pajūgs, kurā sēdēja solīds večuks ar baltu bārdiņu un vēl divi apbruņoti zaldāti: “Sveika, Mirdziņ!, - pamājot ar roku noteica sirmais vīrs. – Ar dievu meitiņ'! Mani aizved uz nekad neatgriešanos...” Mirdza, asarām acīs, stāstīja, ka tas esot Vietalvas 7-gad. skolas skolotājs, goda vīrs, liels sporta draugs. Mums garām pa nokalni, Madonas dzelzceļa stacijas virzienā pabrauca vairākas kravas mašīnas, kuru kulbās vaimanāja sievietes un bērni. Panāca vairāki pajūgi ar vecīšiem, sievietēm, bērniem. Tad atkal mašīnas ar cilvēkiem, kas nogriezās stacijas laukumā. Ap sirdi bija tik smagi, sāpīgi.
Madonas stacijā uz rezerves sliedēm redzējām vairākus lopu vagonu sastāvus bez lokomotīvēm. Ap tiem valdīja satraukta, nervoza kustība. Daudzi vagoni jau bija pilni arestētajiem. Citi vēl pildījās. Ap tiem rosījās VDM karaspēka vīri durkļotām šautenēm. Tie skubināja nelaimīgos cilvēkus kāpt vagonos. Lai gan bija vēl ziema (naktīs –5-10 grādi pēc Celsija), bet lopu vagoni nebija apsildāmi, neapkurināti. Virs vagonu jumtiem nebija dūmeņu. Neapkurinātajos lopu vāģos cilvēki sala, drebinājās. Tos laikam jau neturēja par cilvēkiem. Darīja tīšuprāt, lai salst “budži”. Tie taču nav padomju cilvēki, bet gan šķiras ienaidnieki! Kas jāiznīcina kā naidīga šķira! Sievietes un večuki apkampuši mazuļus šņukstēja un bērni raudāja – “Mamma, auksti!... Salst rociņas, kājiņas... Arī pašiem auksti, māmulīt'!...” – kā asmeņu dūriens sirdī ausīs dzēla raudošo bērnu lūgumi. Bet kā gan nelaimīgās mātes varēja līdzēt? Tās tikai ciešāk apkampa un sev pie krūtīm piespieda savus lolojumus un’, pašas šņukstēdamas, asaras slaucīdamas, mierināja mazuļus: “Neraudiet bērniņi, gan uzspīdēs saulīte, būs arī siltāk...” Rupjie apsargi brutāli apsauca: “ Prekratitje pišjatj, kulackije duši!”
Bet tajā pašā laikā, kad vagonos risinājās dramatiski notikumi, pa stacijas peronu, turp un atpakaļ bramanīgi pastaigājās, modernu spieķi rokā, gara auguma pulkvedis, augumam pieguļošā formas šinelī, pelēku karakulādas papahu galvā, labi koptu kuplu melnu bārdu, hromādas zābakos kājās.
-“Dobroje utro, Mirdza Janovna!”, - galanti paklanījies un pēc tam pielicis labo roku pie papahas, atņēma Mirdzas sveicienu švītīgais pulkvedis.
- “ Tas ir valsts drošības dienesta pulkvedis Kapustins, kuru štābs atrodas tepat Madonā,” – man paskaidroja Mirdza. Pulkvedis Kapustins augstprātīgi špacierēja pa Madonas dzelzceļa stacijas peronu un apmierināts vēroja nelaimīgo cilvēku “iekraušanu” vagonos, ko tik uzcītīgi veica viņam padotie apakšvienību zibenszeļļi. Viņš jutās gandarīts (vismaz pēc izskata un izturēšanās varēja spriest!), ka sekmīgi norit viņam uzticētā operācija pēc paša “visuvarenā tētiņa” un izstrādātās tēzes: “ Kulaku kā šķiras likvidācija.” Bet ka vēl spēkā ir LPSR konstitūcija un tās zīmīgais 99.p.: “Latvijas PSR pilsoņiem nodrošināta personas neaizskaramība. Nevienu nevar apcietināt citādi, kā ar tiesas lēmumu vai prokurora piekrišanu.” Ta izstrādāta jau 1940.g. pēc paša “visvarenā Staļina” konstitūcijas “ģīmja un līdzības”. Viņam uzspļaut tādai “Staļina konstitūcijai”! Nav iepriekšējas izmeklēšanas un tiesas lēmuma? Nieki, tīrā špicka! Ka tikai ir prokurora sankcija! Vai tad pats LPSR prokurors, ziņodams LKP CK J. Kalnbērziņam par stāvokli republikā, nepieprasīja viņam lūgt Maskavu pieņemt lēmumu par kulaku represēšanu (tagad to apstiprina arī paši latviešu vēsturnieki!)? Šo jautājumu apsprieda LKP CK birojā, kura locekļi bija ne tikai J. Kalnbērziņš, A. Kirhenšteins un V. Lācis. Neviens no tiem pret to neiebilda! J. Kalnbērziņs ar atvieglotu sirdi un vieglu roku parakstīja LKP CK biroja sēdes protokolu izraskts ar attiecīgu pavadvēstuli VK( b )P CK un TKP par kulaku “kā šķiras ienaidnieku” likvidāciju Latvijā. Kas par to, ka pašam sieva un vecāki nošauti.
Tāpat ar vieglu roku V. Lācis parakstīja tos Ministru Padomes lēmumus: 1947.g. par kulaku saimniecību aplikšanu ar paaugstinātām nodevām un nodokļiem, meža klaušām; 1948.g. martā V. Lācis ar atvieglotu sirdi un vieglu roku varēja parakstīt LPSR MP lēmumu par kulaku ģimeņu izvešanu Latvijas republikā 1949.g.25.martā, dodot savus saistošus norādījumus šajā ziņā LPSR VDM un IeM attiecīgi rīkoties.
Pamatojoties uz LK( b )P CK un LPSR MP prasību, VK( b )P CK un PSRS MP vārdā 1949.g.23.janvārī attiecīgu lēmumu parakstīja Staļins un Molotovs. Tas atraisīja rokas " asiņainajiem " maršaliem Berijai un Abakumovam. Un tie tikai rīkojās “humāno padomju likumu un lēmumu” vārdā! Nadzīgi rīkojās VDM pulkvedis Kapustins. Tāpat kā tūkstošiem citu līdzīgu “ kapustinu ” Latvijas ārēs. (..)
Šinī sakarībā nāk prātā kara laikā asprātīgā Rimdāna zīmējums kā “pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls...” Laikam tas nebija asprātīgā autora izdomājums. Tas apstiprinājās pēc gadiem, bet it sevišķi 1949.g. 25. marta latviešu tautas traģēdijā. Kad lasīju “Literatūrā un Mākslā” par republikas rakstnieku savienības un citu radošo savienību kopīgo plēnumu 1. un 2.jūnijā, tad acīs krita kādas jaunas rakstnieces vai dzejnieces (diemžēl uzvārdu neatceros) jautājums: “Ko domāja Vilis Lācis?...” To atkārtoja arī cienījamais dzejnieks Imants Ziedonis: “Vai arī Vilim Lācim bija jātaisnojas?...” Šķiet, nemaldos, ja atklāts pateikšu savu personīgo spriedumu: “Kā un ko Vilis Lācis domāja sagatavojot (un noritot) 1941.g. latviešu tautas traģēdiju tai 14.jūnijā, tāpat viņš domāja to atkārtojot 1949.g 25. martā!” Nav ko aizstāvēt un rokas nevainībā mazgāt, taisnoties, laipoties, lāpoties... Nav ko miglu pūst acīs, ka J. Kalnbērziņš, A. Kirhenšteins un V. Lācis nekā pilnīgi nezināja par to VK( b )P CK un TKP(padomes) lēmumu 1941.g. 14.maijā, ar kuru noteica 14.jūnijā represijas Latvijā?!... Zināja un ļoti labi zināja! Pie tam paši sekmēja, dodot attiecīgus norādījumus un rīkojumus apriņķu un pilsētu partijas un izpildu komitejām visādi palīdzot VDK un IeTK represīvās operācijas sekmīgā norisē. Vai nav bērnišķīgi naivi apgalvot, ka par 1941.g. 14.jūnija represiju sagatavošanu tur “virsotnē” Rīgā neviens nekā nav zinājis?!... Lai piedod man par uzmācīgo pretjautājumu: “Kas tad sagatavoja tos sarakstus ar konkrētu cilvēku vārdiem, uzvārdiem, dzimšanas gadiem, adresēm – precīzi norādītājām dzīves vietām, iepriekšējo nodarbošanos Latvijas laikā, arestējamās personas “pretpadomju noziegumu” uzskaitījumu, ģimenes sastāvu un tā tālāk. ?! Varbūt Maskavā, ja ne Rīgā un apriņķos?! Var būt kāds apgabalos, ka asiņainā “maršala” Berijas kabinetā?! Ja jau neviens nekā pilnīgi nezināja (tagad visi nevainīgi kā jēriņi un mazgā savas rokas nevainībā, saveļot visu asins darbus Staļinam, Berijam. (..) Blēņas, ka asiņainā Berijas resorā Maskavā zināja, ka, piemēram, manā dzimtajā Abrenes apr. Tilžas pag. jāizved tieši Jakobsons, Stuķēns, Ostrovska ģimene un Apsānu Krišs?! Tāpat blēņas, ka Rugāju pag. jāapcietina Pētera Daukas un Vernera Krasnā ģimenes, Ozoliņu, Koznieku un Siliņu ģimenes?! Un pēdīgi Abrenes apriņķī, Bērzpils pag. vienīgais Antons Dārznieks?! Kā tāds iebraucis “čučmeks” pilnīgi svešā vietā, nezinot valodu (pie tam toreiz arī vietējo latviešu iedzīvotāji reti kurš zināja krievu valodu, atskaitot Latgali! Atrada un arestēja ļoti vajadzīgo Antonu Dārznieku vai Apsānu Krišu?! Bet nevienu citu! Ja būs atklātība līdz galam, šī vārda tiešajā nozīmē, bet nevis šķietama, ka to mēs esam jau piedzīvojuši, atvērs seifus ar “lemtajiem” un “sverhsekretnajiem” dokumentiem, tad esmu pilnīgā pārliecībā, ka pierādīsim arī pagaidām “šķietami nevainīgo jēriņu Jāņa Kalnbērziņa, Augusta Kirhenšteina un Viļa Lāča līdzdalību noziedzībā pret savu latviešu tautu “asiņainā Staļina impērijas” personības kulta laikā. Bet to, kā tagad apgalvo vēsturnieki joprojām vēl operējot pēc inerces, ka tas viss(1941.g. 14.jūnijā un 1949.g. 25.marta represijas u.c. nebūšanas) saistītas ar kādām tur “reālajām briesmām padomju varai”, tuvojošā “kara draudiem” un “bandītisma likvidēšanai” u.c., pie tam manipulējot ar “paša asiņainā Staļina” sen nodrāzto “dziesmiņu” par “kulaku kā šķiras likvidēšanu” ir tikai pasaciņa, kurai netic pat vairs bērni. Tā ir tikai dūmu sega, patieso noziegumu slēpšanai, aizstāvēšanai, laipošanās, lāpīšanās... Labi, ka tam netic un pagaidām vainīgais visā republikā saņēma vīrišķību un pilsonisko drosmi pateikt patiesību atklāti, tas ir cienījamais Mavriks Vulfsons. (..) Ļoti labi, ka tam netic daudzi cienījamie gara darbinieki, radio, rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, kaut arī daļa no tiem vēl šaubās. Pagaidām vēl netiekam pat tepat Rīgā Doma laukuma vecajā Anglikāņu baznīcā, kur specfondos glabājas vecās “Jaunākās Ziņas”, “Brīvā Zeme”, “Atpūtas”, lai tās pārlapotu. Vismaz man tur pagaidām (nezinu kā uz priekšu!) durvis bijušas slēgtas! Kāpēc gan būtu jātur tādā slepenībā veca makulatūra kā kāds valsts noslēpums? Laikam jau vēl joprojām mēs baidāmies paši savas ēnas un tās “piektās kolonas”, kura vienam otram “tētiņa” laika iztapoņām vēl šodien rēgojas acīs! Baidāmies? No kā tad? Paši savas tautas, lai tā neuzzina visu patiesību, īstenību?! Tikai šķietamu atklātību? Rožainās krāsās aizplīvurotu puspatiesību? Nē, cienījamie rakstnieki un dzejnieki, godātie mākslinieki! Tā mēs netiksim, “jaunajā krastā”! Iekams nebūs pieejami pilnīgai atklātībai un publicēti presē pilnīgi viss dokumentu saturs, bet nevis tikai atsevišķi citāti no tiem dokumentiem, ko pieminējis cien. Mavriks Vulfsons savā runā Rakstnieku Savienības plēnumā, un netikai to vien, bet arī Molotova nota Ulmanim (vārds vārdā, ar visām stundām un minūtēm!). Višinska un Vetrova sastādīto “valdību” projektu varianti, pilnīgā noslēpumainības plīvurā ievīstītos traģiskos 1941.g. 14.jūn. notikumu, dokumentus ar kā pavēli un kāpēc apšāva latviešu virsniekus Gulbenes silā, tos vismaz trīs pēckara laika LPSR MP lēmumus par kulaku saimniecību aplikšanu ar paaugstinātām nodevām un nodokļiem, par kulaku izsūtīšanas nepieciešamību (1948.) un par pašas izsūtīšanas procesa norisi (1949.), tad tādai atklātībai nav nekādas nozīmes. Tā bija, ir un būs tikai šķietama – miglas pūšanas acīs. Neviens tam neticēs kā mazi bērni nodrāztai pasaciņai.(…)
Tagad pēc lielākas atkāpes atgriezīšos Madonā!
Verdziskajā padevība savam “varenajam” šefam Berijai, Kapustins izkalpojies līdz VDM pulkvedim, kuram raksturīgajā cietsirdībā, ir svešas nelaimē nokļuvušu cilvēku ciešanas, sieviešu vaimanas, bērnu rūgtās asaras... Nekādas cilvēcīgas līdzcietības! Tikai vēsa cietsirdība, augstprātība. Kas to zin, ko tai 25.marta rītā, staigādams pa Madonas stacijas peronu, domāja pie sevis Kapustins? Iespējams tikai vienu, ka sekmīgi izpildot savu “holuja” pienākumu, to atcerēsies varenais “bende” Berija un viņam nomainīs pulkveža pagonas pret spožajiem, apzeltītajiem ģenerālmajora uzplečiem... Varbūt tiešām vēlāk viņa asiņainais maizes tēvs atcerējās savu iztapīgo diendari pulkvedi Kapustinu un “par sevišķiem nopelniem dzimtenes labā”, centīgi pildot “kulaku kā šķiras likvidēšanas” operācijas Madonā, Gulbenē un Viļakā (tur dislocējās šī VDM pulka bataljoni) arī piešķīra viņam ģenerāļa zeltītos uzplečus?...
(..)
Kā vēlāk uzzināju, tad tajā pašā 25.marta rītā, tā paša švītīgā pulkveža Kapustina zibenszeļļi (viens tā bataljons atradās Viļakā, bija Latvijas armijas apakšvienības kazarmās pie Viļakas ezera), apcietināja un kopā ar vecākiem - “kulakiem”, aizveda manas klases biedrenes, brašas, skaistas un mācībās čaklas meitenes – Ausmu Roni (no Balvu pag.), Ernu Žagari (no Rugāju pag. Dreimanovas.), Intu Melnstrazdi (no Rugāju pag. Stazdiņiem), Ainu Žīguri (no Bērzupes pag. Beņislavas) u.c., ar kurām kopā mācījāmies un cieši saradām. Sabrukuši sapņi un sabrukušas dzīves, sāpīgs trieciens kā smeldzošs asmens jaunajās sirdīs, asiņainu ciešanu pēdas nevainīgajās dvēselēs... Ar bezgalīgām skumjām un neizsakāmām sāpēm viņas šķīrās no savām mājām, savas dzimtās puses, lai pavadītu savas tikko sākušās jaunās dzīves kaut kur tālu projām svešumā, Sibīrijas taigā kā katordznieces. Kāpēc? Par ko? Tikai tāpēc, ka viņu vecāki, strādīgi zemnieki, raudamies melnās miesās, vaiga sviedros no tumsas līdz tumsai, iekopa savas saimniecības, sacēla labas mājas, dzīvoja pārtikušu dzīvi? Ka to vecāki bija kārtīgi zemnieki, kas prata kopt zemi un no tās iegūt labu maizi, pienu, gaļu, lai izpildītu valstij pārmērīgās nodevas un nodokļus, izpildītu “meža klaušas”... Bet cilvēkus aizveda nerēķinoties ar viņu jaunajām, tikko sāktajām, salauztajām sirdīm. Viņi taču bija šķiras ienaidnieki, kuri pakļauti iznīcībai... Tos aizveda ziemā, kad vēl marta nogalē bija dziļš sniegs un pieturējās sals. Tos aizveda kā lopus neapkurināmos lopu vagonos. (..)
Šinī sakarībā neviļus nāk atmiņā lielā latviešu dzejnieka Jāņa Raiņa skumjie, dziļi aizkustinošie vārdi: “Bij dziļa ziema, kad projām gāju uz tālu zemi, uz svešu māju…” (..)
Piecdesmito gadu nogalē (mazliet vairāk nekā pēc desmit gadiem) Balvos satiku bijušo klases biedreni Rugāju vidusskolas laikos, kuru kopā ar vecākiem izsūtīja 1949.g. 25.martā. Sibīrijā viņa pavadījusi desmit mokošus gadus. Kā trausls kristāls saplīsuši sapņi par gaišāku, cēlāku mērķi dzīvē – mācībām. Smagais fiziskais darbs paņēmis jums laika jaunību. Aizvesta Sibīrijā Ausma, tāpat kā tūkstošiem citu viņas vienaudži, palikuši bez izglītības, bez profesijas. No agra rīta līdz vēlam vakaram zinājusi tikai smagu roku darbu kolhozā. Vakaros sādžā sanākuši gan bariņā izsūtīto tautiešu jaunieši, un asarām acīs, atcerējušies savas mājas, dzimto pusi. Dziedājuši to latviešu seno sērdieņu dziesmiņu: “Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā? Tie bij visi bāra bērni, bargu kungu klausītāj... Kurin ugun, , silda gaisu, slauka gaužas asaras. Krimta cietu pelavmaizi avotiņā mērcēdam. Bargi kungi darbu deva, nedev svēta vakariņ'...” jā, tie nelaimīgie tautieši tiešām bija bāru bērni, bargā “asiņainā Staļina impērijas vergi” bez tiesībām uz cilvēcisku dzīvi. Tie bija dažu “vareno” skatījumā “šķiras ienaidnieki”, kam nekādas žēlastības.
Nekādu specialitāti meitenei nav bijis iespēju apgūt. Kā tikai to pašu govju slaukšanu rokām, cūku barošanu, mēslu tīrīšanu rokām un siena pļaušanu izkaptīm. To pašu darbu, tikai daudz lielākos apjomos un intensīvāk, ko jau pratuši un labprāt darījuši vēl savās mājās dzimtajā pusē. Neko jaunu nav apguvuši, neko iemācījušies. Tikai izniekota dzīve. No pārliecīgā fiziskā darba sasirgusi veselība – sāpot rokas un kājas no pārpūlēšanās. Pati priekšlaicīgi novecojusi, dziļām rievām izvagotiem sejas vaibstiem... Ar kādu prieku Ausma atcerējās savus skolas gadus Rugāju vidusskolā, tik lielām skumjām viņa pieminēja to traģisko 1949.g. 25.marta dienu, kad pēkšņi un negaidīti tos pārtrauca – ar varu atrāva un aizveda tālu projām svešumā. Cik tādu salauztu dzīvju nebija. To bija tūkstošiem. Atgriezusies dzimtenē, Ausma strādāja Balvu rajona patērētāju biedrību savienības tirdzniecības sistēmā par veikala pārdevēju.
Savā dzīvē esmu ticies ar simtiem 1949.g. martā izsūtītajiem, kuri piecdesmito gadu nogalē atgriezušies Latvijā, bet no noviena, atskaitot tikai retos, neesmu dzirdējis par Sibīriju kā piena zemi. Tikai kā par trimdas un katorgas vietu, kur jau no laika gala pa etapu, ķēdēs iekalti, dzīti katordznieki un trimdinieki.
Toties man labi pazīstamais Jaunjelgavas vidusskolas darbmācības skolotājs Jānis Jakubovičs (kura tēvs bijis trūcīgs zvejnieks un laivinieks, piederējusi neliela mājiņa) aizvests kā divdesmitgadīgs puisītis, savus Sibīrijas laikus atceras ar zināmu ironiju: “Ejot medībās uz paštaisītajām slēpēm, izstaigāju vai visu Sibīrijas taigu. Tur iemācījos un iekaisu medībās, ka šim savdabīgajam sporta veidam paliku uzticīgs visu mūžu... Tieši medības, ko es tik dziļi cienu un atzīstu, kā arī fiziski smagais darbs, ko dzīve man spieda iemācīties Sibīrijā, ir mans mantojums no milzīgās trimdas un senās katorgas zemes.....”
Ja ar 1949.gada marta nogalē izsūtītajiem esmu ticies un runājis, tad vēl nav izdevies personīgi sastapt nevienu 1941.g. 14.jūnijā arestēto. Nemaz nerunājot par man ļoti labi pazīstamu cilvēku ģimenēm Abrenes apr. Rugāju un Tilžas pag., Cēsu apr. Rāmuļu pagastā, kuri neviens tā arī neatgriezās.
Taisnība, vecais Krasno tēvs pēc kara rakstīja Staļinam uz Kremli par sava dēla Vilberta ģimenes – sievas un divu mazgadību meitiņu likteni. Saņēma gan, tikai rupju, brutālu atbildi, ko parakstījis kā no Staļina palīga Poskrobiševa vietnieka palīgs: “O vragah naroda spravku nedajom. Oņi zaslužiļi i polučiļi po zaslugam...”
Tā mokošās ilgās un veltīgās cerībās, ka atgriezīsies, pagāja laiks, ritēja gadi. Piederīgie un radinieki gaidīja vēl ļoti ilgi un dikti. Ja jau atgriezās tādi ievērojami sava laika “dūži”, kā, piemēram, Latvijas Ārlietu Ministrs Vilhelms Munters un kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, tad kāpēc gan neatgrieztos kāds no ierindas “peškām”, kaut vai trūcīgās un lielās ģimenes tēvs Opsānu Krišs no Tilžas pag., kura mazās meitiņas visus grūtos kara un pēc kara gadus auga bez sava tēva glāsta. Un izauga lielas, skaistas meitas. Tomēr laimīgas, ka pašus mazuļus neaizveda kopā ar tēvu. Viņu visu nelaimīgo Golgātas ceļš bija beidzies “Staļina atpūtas nometnēs” un asiņainā maršala “Berijas sanatorijās”.
Neviens nezina, un nekad arī
neuzzinās, kur viņu kapi, kuros trūd viņu
vaidi. Tas palika un paliks vislielākajā slepenībā.
Lai arī kāda, cik atklāta arī tā atklātība
nebūtu. Tie, kuri arī to zina, klusēja, klusē arī
joprojām klusēs. Klusēs un neizpaudīs, lai nenāktos pašiem
atbildēt par līdzdalību asinsdarbos.
_______________________________________________________________
Avots: Okupācijas muzeja fonds, J. Amontova mape, inv. Nr. 2845, Oriģināls rokrakstā
Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.