Ilgvars Aluts - dzimis 1927. gadā. Otrā pasaules kara laikā dienējis 5. Robežapsardzības pulkā. Pēc tam nosūtīts uz Latviešu leģiona 15. divīzijas rezerves bataljona štābu Jelgavā. Gūstā kritis pēc kapitulācijas Kurzemē.

Noskaņojums leģiona vienībās bija, manā uztverē, šāds: apziņa, ka nokļūstot sarkanās armijas gūstā, mūs gaida visus viens liktens. Vai nu tā būs fiziska iznīcināšana tūlīt, vai gari lēģeru gadi Sibīrijā. Šādi domāt lika jau pieredzētie notikumi 1941. gadā. Tādēļ arī mūsu kaujas spējas bija augstā līmenī, kas ne vienu reizi vien pierādījās kaujās gan Volhovā, gan Kurzemes katlā pie Džūkstes 1944. gada 23. Decembrī, gan marta kaujās pie Lestenes un citur. Visus vienoja kopības sajūta šajā smagajā likteņstundā. Simpātijas pret vāciešiem mums nebija nekādas. taisni pretēji - naids, kas lauzās uz āru ik brīdi, nonākot saskarē ar tiem.

[5.lp.]

Neskatoties uz to, ka nēsājām vācu formu, sensenais ienaidnieks, vācieši, mums bija joprojām. Ne par velti leģionāru dziesmā skanēja vārdi - “… mēs sitīsim tos varenos, pēc tam tos zili pelēkos…”

Pienāca 1945. gada 9. maijs. Kluss prieks, ka beidzies karš, bet arī neziņa, bailes par to, kas gaida mūs nākotnē.

Daļa leģionāru ar ieročiem rokās iegāja mežos. Daļai izdevās šķērsot Baltijas jūru un nokļūt Zviedrijā, bet lielākā tiesa, noliekot ieročus, padevās gūstā. Un nākotne sākās baisi. Īstā elle vēl bija priekšā. Vēlāk, pārdomājot visu pārdzīvoto, nācu pie secinājuma, ka, kaut gan tēva nāve bija bezgala sāpīga, tomēr labāk, ka viņa nebija vairs starp dzīvajiem, jo, dzīvam esot, pēc kapitulācijas viņa liktenis būtu bijis šausmīgs. Man sākās verdzības ceļš pa bezgalīgajiem Krievijas un Sibīrijas plašumiem no viena lēģera uz otru, vispirms izejot t.s. filtrāciju Ļeņingradas apgabala Dubrovkas TEC atjaunošanas darbos, pēc tam oficiālais apcietinājums, tad Ļeņingradas izmeklēšanas cietumā četri mēneši un beidzot tiesa 1945. gada 20. novembrī. Tiku tiesāts Ļeņingradā kādā mājā Uricka laukumā, kur mūs tiesāja veselu grupu leģionārus (22 cilvēkus) un tiesa saucās Ļeņingradas kara apgabala kara tribunāls. Savā iztēlē mēs visi gaidījām patiesi nopietnu tiesas prāvu, vismaz tās vārda cienīgu, ar advokātu klātbūtni un tiesai atbilstošu gaisotni, bet rūgti vīlāmies. Sauca uz tiesu pa vienam. Mana kārta iekrita vienam no pēdējiem. Sagaidot atgriežamies notiesātos, visi ar interesi gribējām uzzināt rezultātus. Visi kā viens bija saņēmuši desmit gadus ieslodzījuma lēģerī ar mantas konfiskāciju un piecus gadus bez tiesībām. sākām nomierināties, jo viss bija skaidrs. Tādiem kā mēs, desmit gadi ar visām piedevām. Pēc laika konvojs ienesa notiesātajiem sprieduma kopijas, apmēram pusei, kas bija izgājuši cauri šai kumēdiņu bodei, citādi to nosaukt nevaru. Pēkšņi izdzirdu saucam arī manu uzvārdu un konvojs pasniedza arī man sprieduma kopiju. Izburtoju uzrakstīto (cik skolā gada laikā biju iemācījies krievu valodu) un sapratu, ka arī man piespriesti desmit gadi ieslodzījuma ar mantas konfiskāciju un pieci gadi beztiesīguma, kaut gan notiesāts vēl nebiju. Kļūdas dēļ mana sprieduma noraksts manās rokās bija nonācis par ātru. Pateicu to konvojam, tas izrāva man norakstu no rokām un, neķītri lamādamies, izskrēja no kameras. Beidzot izsauca arī mani uz tiesu. Tiesas sastāvā ieraudzīju pie galda sēdošus trīs vīrus. centrā kājnieku apakšpulkvedi, pa kreisi jūras karaspēka kapteini, pa labi robežsargu leitnantu. Pie atsevišķa galda sēdēja sekretāre, kuras priekšā bija rakstāmmašīna, bet otrpus tiesneša galdam pie sienas sēdēja sieviete, kas pildīja tulka funkcijas.

[6.lp.]

Apakšpulkvedis monotonā balsī sāka lasīt apsūdzību. Jūras karaspēka kapteinis lasīja Ļeņingradas “Pravdu” , bet robežsargu leitnants “svēra tabaku” - vienkārši gulēja. Izlasot man domāto apsūdzību, kurā mans galvenais noziegums bija minēts, kā brīvprātīga iestāšanās vācu armijas rindās un, ka es esot šāvis uz uzbrūkošo sarkano armiju. Apsūdzības raksta lielākā daļa bija veltīta manai sociālai izcelsmei, kurā daudzkārt figurēja mana tēva vārds. Priekšsēdētājs aicināja mani apsūdzību parakstīt, tā apstiprinot, ka piekrītu tai. To arī bez ierunām izdarīju, jo uzskatīju zem sava goda vēl taisnoties šī balagāna priekšā. Tiesa piecēlās, lai dotos apspriesties, pareizāk sakot, blakus istabā uzsmēķēt. Priekšsēdētājs automātiski bija izņēmis papirosu etviju un, turēdams to rokā, prasīja man pēdējo vārdu. Citu neko nevarēju izdomāt, kā palūdzu iedot man uzsmēķēt. Klātesošie visi izbrīnēti paskatījās manī un priekšsēdētājs apjucis pasniedza man portsigāru. Paņēmu papirosu, apsēdos savā vietā. Pēc brīža tiesa atgriezās un pasludināja man tiesas spriedumu, kuru zināju jau stundu atpakaļ: biju notiesāts pēc kriminālkodeksa 58-1a panta par dzimtenes nodevību uz 10 gadiem un 5 gadiem beztiesīguma. Atgriezos pie biedriem ar gūto “trofeju”, par kuru visi bija sajūsmā, un visi ievilkām pa dūmam. Bijām notiesāti.

Jāpiemin vēl fakts, kas daudz ko izsaka un dod vielu pārdomām. Tiesas dienā mūsu kamerā iestūma divas sešpadsmit gadus vecas krievu meitenes, kas arī tika tiesātas tajā pašā dienā kad mēs, pašas pirmās. Pajautājām viņām, kādēļ kritušas nežēlastībā. Izrādījās, ka trīs dienas neesot ieradušās darbā un katrai par to piesprieda sešus gadus ieslodzījuma. Sevī nodomāju, ka mēs esam tikuši samērā viegli cauri ar desmit gadiem, ja par trīs dienu darba kavējumu meitenēm iedeva sešus gadus.

Sākās mūsu bezgalīgie pārbraucieni no viena cietuma uz otru, no viena lēģera uz otru. Pirmā mūsu “dzīves vieta” pēc tiesas bija slavenais Krusta cietums Ļeņingradā, kurā mēs atradāmies līdz 1946. gada pavasarim. Divdesmit divi cilvēki dzīvojām vieninieka kamerā, tā, ka varat iedomāties šos “komfortos” apstākļus. Tualetes funkcijas pildīja koka spainis, ko cietuma žargonā sauca par “parašu”, kuru katru rītu katrs pēc kārtas nesām ārā uz lielo tualeti, kas atradās korpusa galā. Uzturā saņēmām 400 gr maizes dienā, ¾ l zupu un apmēram 2 ēdamkarotes prosas vai auzu biezputru, kā arī 15 gr cukuru. Tas bija viss mūsu dienas racions. Tā saucamajā zupā peldēja pieci-seši zirņi, vai pāris gabaliņi sasalušu kartupeļu, par taukvielām nemaz nerunājot.

[7.lp.]

Vienīgi vārītu ūdeni varēja dabūt pietiekoši, ko arī lietojām pastiprinātā veidā, lai remdētu izsalkuma sajūtu. Atceros, ka nedēļu pirms 1945. gada Ziemassvētkiem ik dienu nogriezām no tā jau pieticīgās maizes devas pa šķēlītei un likām uz radiatoriem kaltēt. Uz Ziemassvētkiem bija sakrājusies sausinū deva, kas vismaz uz svētku dienu remdēja izsalkumu.

1946. gada aprīļa beigās mūs visus salādēja vaļējās automašīnās un sargu pavadībā sākās ceļš uz pirmo lēģēri Ļeņingradas apgabala Novi-Ļisina sādžas tuvumā, kur cēla torfa brikešu fabriku. mana pirmā darba vieta lēģeru režīmā sākās torfa purva attīrīšanas darbos. Bija jāceļ koki ar visām saknēm no augsnes, lai attīrītu torfa ieguvei paredzēto purva platību. Darba iemaņu man nebija nekādu, jo mājā dzīvojot ar tādu nodarbošanos nenācās saskarties. Visu laiku biju mācījies skolā un palīdzējis vecākiem lauku darbos. Tagad bija jāpilda norma. Par 100% normas izpildi deva 600 gr maizi dienā, ja normu neizpildīja - tikai 400 gr vai 250 gr, ja nespēja padarīt neko. Smagais darbs un nepietiekamais uzturs darīja savu - jau tā novājinātais organisms kļuva ar katru dienu nevarīgāks. Tā pienāca 1946. gada 12. maijs, kad kādu vakaru, atgriežoties no darba jutu elpojot krūtīs sāpes. Tās pastiprinājās ar katru stundu. Tiku ievietots sanitārajā blokā, kur vietējais ārsts konstatēja man smagu saslimšanu ar plaušu karsoni. Stāvoklis pasliktinājās. Trešajā dienā kopā ar citiem slimniekiem tiku aiztransportēts atkal uz Ļeņingradu. Nokļuvu Ļeņingradas centrālajā cietuma slimnīcā (slimnīca Gaza), kur nogulēju gaitenī uz nestuvēm apmēram divas stundas. Slimnīcas personāls bija pārliecināts, ka varēs mani taisnā ceļā pēc neilga laika vest uz morgu. Taču es nepadevos. Beidzot mani ienesa vieninieka kamerā (domāta mirējiem) un novietoja gultā. Nakts pagāja šausmīgi. Intuitīvi jutu, ka tuvojas izšķirošais brīdis. Smadzenes strādāja intensīvi un radās apziņa un neaprakstāms spīts, līdz pēdējam pretoties slimībai. Es sevi iespaidoju neaizmigt. Biju pārliecināts, ja aizmigšu, ja atslābināšos, ar to būs viss cauri. Gulēju ar vaļējām acīm, pavērstu skatu griestos un pēkšņi ieraudzīju virs galvas šausmīgi lielu, pretīgu žurka purnu, kas kustināja garās ūsas, apostīja manu seju. Žurka bija uzrāpusies uz gultas galvjgala metāla režģiem. Ar pēdējiem spēkiem ar rokas vēzienu aiztriecu pretīgo dzīvnieku. Neatceros, cik ilgi biju vēl gulējis, bet beidzot nespēks bija mani pieveicis un biju aizmidzis, bet nu jau normālā miegā. Krīze bija pārciesta.

[8.lp.]

Pamodos no durvju klaudziena. Durvīs stāvēja nodaļas māsa un izbrīna pilnām acīm raudzījās manī kā parādībā. Ne vārda neteikusi izgāja no kameras un pēc brīža atgriezās ar šļirci rokās. Tā turpmāk ik pēc divām stundām es saņēmu pa 2 cm³ kamparu, pavisam 12 iešļircinājumu, kas arī bija man pirmās zāles no mediķu puses. Pamazām sāku atžirgt, kaut spēka bija maz. Nosveroties svaru šautra rādīja 42 kg svara un ārsts konstatēja II stadiju distrofiju. Normālajam svaram būtu bijis jābūt 75 kg. Nez kur dabūju no biedriem nelielu papīra gabaliņu un zīmuli un uzrakstīju uz mājām mātei, kur atrodos un kādā stāvoklī esmu. Salocījis papīra gabaliņu tradicionālajā trijstūrī, uzrakstīju mātes adresi un iedevu biedram iemest pasta kastē, nemaz necerot, ka adresāts kādreiz saņems. Taču notika brīnums! Pēc nedēļām divām slimnīcas pastniece staigādama pa gaiteni sauca manu uzvārdu. Piegāju pie viņas cerībā saņemt no mātes kādu ziņu, bet izrādījās - māte bija atbraukusi pati un atvedusi veselu bagāžu ar produktiem. Es neizturēju un izplūdu prieka un pateicības asarās par mātes uzupurēšanos un bezgalīgo mīlestību pret mani. Es uzskatu, ka ar šo braucienu viņa dāvāja man otrreiz dzīvību. Satikšanos ar viņu nedabūju, cietuma administrācijai bija dots rīkojums politiskā panta ieslodzītajiem satikšanos nedot. Tas bija sāpīgs trieciens, bet varbūt, tā bija arī labāk, jo ieraugot mani tādā stāvoklī, kāds biju tobrīd, viņa nez vai būtu izturējusi. Apmainījāmies tikai rakstiski, izsakot savas jūtas, un mums palīdzēja vietējā pastniece. Tagad biju drošs, ka bada nāvē nemiršu.

Uzturoties slimnīcā, kādu rītu agri palūkojos pa logu. Slimnīcas korpuss bija celts pakava veidā, un vienā no pakava galiem pirmajā stāvā atradās morgs. Ieraudzīju iebraucam trofeju automašīnu, vācu dīzeli, kas piebrauca pie morga divviru lūkas un divas spēcīgas sievas saņēma caur lūku izdēdējušus līķus, kas tika tām padoti no telpas iekšpuses. Saņemot līķi vienai aiz rokām, otrai aiz kājām, to iešūpojot, iemeta mašīnas kravas kastē. Tā tas turpinājās, kamēr mašīna bija pielādēta pilna ar kaudzi. Pēc tam krava tika nosegta ar brezentu un abas strādnieces uzsēdās uz kravas, un mašīna izlīgoja caur cietuma vārtiem. Sētas vidū dežūrēja sargs, kas uzmanīja katru, kas centās palūkoties pa logu, un draudēja ar karceri katram, kas to darīs. Tā šī morga iztīrīšana notika katru rītu pl. 6.00, un slepus to novēroju vairākas reizes. Skats bija baigs.

Pēc kāda laika, kad biju jau mazliet atžirdzis, mani ar grupu sev līdzīgiem aizveda uz invalīdu cietumu Puškinā, kur sākām strādāt pie kartona kārbiņu izgatavošanas un pogu slīpēšanas. [9.lp.] Atkal norma, atkal maizes deva atbilstoši izpildes procentiem. Pēc laika atkal sagaidīju mātes apciemojumu ar kārtējo pārtikas pievedumu. Satikšanos nedabūjām. Pēc vairākiem mēnešiem tiku nosūtīts atpakaļ uz Novo-Ļisino lēģeri [..].

Avots: Okupācijas muzeja fonds, I. Aluta mape, inv. Nr. 3023, 1-15.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

Ievietots: 14.10.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV