Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstītājs nav zināms.

B. ir 1933.g. Cēsu rajonā, Dzērbenē dzimusi latviešu sieviete. Abi viņas vecāki bija latvieši.

Tajā laikā dzīvoju mūsu dzimtas mājās - “Vepros”, netālu no Dzērbenes. Apmeklēju pamatskolu Dzērbenes centrā. Tā kā mūsu mājas atradās 10 km attālu no skolas, tad es dzīvoju uz vietas skolā kā internātā. Mājās ciemojos tikai brīvdienās. Vecāki man katru nedēļu atveda ēdienu ilgākam laikam. Atceros, ka viņu sūtījumos man netrūka sviests, speķis un siers. No maizes bija pieejama pašceptā rupjamaize un t.s. “karašiņas”, kuras cepa sajaucot kviešu un rudzu miltus. Baltmaizi kara un pirmajos pēckara gados vispār neredzēju. Arī nekādi saldumi nebija pieejami, vienīgajā ciema veikalā to nekad nebija. Kara beigās mūsu mājās bija apmetusies viena latviešu sieviete ar diviem bērniem, kura bija palikusi bez pajumtes, jo viņas mājas kādā citā pagastā bija nopostītas. Viņa dzīvoja mājas gala istabā. Par to viņa palīdzēja manai mammītei ar visvisādiem lauku darbiem, it īpaši pie govju slaukšanas. Mums vēl joprojām bija viena meita(kalpone) Oļa, pēc tautības krieviete, kurai arī bija maz bērniņš. Viņai gan mēs nespējām vairāk neko maksāt, ja nu vienīgi apgādāt ar pārtiku, taču kara apstākļos viņai jau arī nebija, kur citur iet. Mums joprojām bija divi zirgi, viens melns otrs bēris. Slaucamās govis bija kādas desmit, tāpat bija diezgan daudz aitu un cūku. Apstrādājām plašus ap 40 ha lielus laukus. Vienīgais bija problēmas ar lauksaimniecības tehniku, to kara gados bija grūti atrast. Tādēļ paps pats meistaroja dažādas mašīnas. Atceros, ka viņš pļaujmašīnu labībai pats savām rokām no vecām detaļām uzmontēja. Dzina mūsu mājās, protams, arī visu iecienīto “Dzimtenīti”, tā bieži šajā laikā kalpoja kā maksāšanas līdzeklis. Tāpat arī mans vecaistēvs joprojām darināja alu, ar ko bija pazīstams plašā apkārtnē. Tā kā es neteiktu, ka mums trūktu ēdiena kara gados.

Nekāds labais jau nebija, bet vienīgais par ko domājām bija kā izdzīvot. Baidījāmies, ka mūs “nepieliek pie sienas”. Neatceros, kā vecāki jutās, ļoti nervozēja, saprotams. Papīts gan man vēlāk teica, ka labāk tomēr ir pie krieviem, jo vācietis mūs pataisītu par vergiem, kamēr par “vaņkām” mēs vienmēr paliktu galvas tiesu pārāki.

Netālu no mūsu mājām, pie lielceļa, neliela paugura virsotnē bija vāciešiem liels izlūktornis, kurā vienmēr bija vairāki “friči”. Viņi bieži(reizi nedēļā) nāca uz mūsu mājām paēst pusdienas, vai vakariņas. Māte viņus vienmēr, cik vien varēja, bagātīgi cienāja. Mums, bērniem, viņi regulāri nesa šokolādi, ko viņiem deva armija. Īpaši viņiem jau nu garšoja mūsu speķis, ko tad arī devām lielos daudzumos. Tāpat arī cēlām viņiem priekša lielās alumīnija kannas ar pienu, arī rupjmaizi un medu. Mums medus bija ilgus gadus, jo vectēvs pie mājām bija kādreiz novietojis vairākus bišu stropus. Parasti “fricīši” nāca trijatā vai četratā. Tomēr viņi vienmēr bija ļoti pieklājīgi, pārāk bieži “neuzprasījās” ciemos, jo saprata, ka arī mums tā ēdiena daudz nebija. Nebija mums arī nekad īpašu problēmu ar vāciem vai sarkanajiem, jo māte vienmēr bez prasīšanas kareivjus pacienāja. Dzirdēju, ka daudzas mājas, kurās nebija izturējušies draudzīgi pret iekarotājiem, abas puses izlaupīja. Mums pašiem pārtika nekad netrūka, jo vienmēr ļoti smagi strādājām, no rītausmas līdz vēlam vakaram. Toreiz arī svinējām dažādus svētkus, it īpaši Jāņus un Pēterus. Uz šiem svētkiem sanāca daži tuvākie apkārtnes iedzīvotāji un draugi, bija, jāatzīst, arī nelielas “Dzimtenītes” un pašdarītā alus iedzeršanas, taču māte nekad neļāva šiem svētkiem ieilgt ilgāk par divām dienām, jo trešās dienas rītā viņa trieca visus ciemotājus prom, bet tēvu sūtīja darbos.

Atceros tikai, ka iepriekšējā vakarā pirms vāciešu atkāpšanās, viens vācietis atnāca no izlūktorņa pie mums atvadīties, ilgi tovakar viņš ciemojās, beigās pat sāka raudāt. Tikai naktī viņš aizgāja prom. Nākamajā rīta no vāciešiem apkārtne bija tukša. Nekādas kaujas mūsu rajonā nenotika.

Nebēgām, jo uzskatījām, ka nebijām tik bagāti, lai mūs izvestu uz Sibīriju. Te gribu atgādināt, ka mūsu mājas mums nepiederēja, mēs tās rentējām. Mātei arī bija nesen piedzimuši dvīnīši, kuru dēļ arī nevarēja mukt. Daudzi bagātie kaimiņi salika savu bagātību daudzos vezumos un aizbēga Rīgas virzienā. Mēs tikai iedzinām savus lopus netālajā Pliču purvā, arī visus labības krājumus kā arī traukus salikām ratos un ievedām noslēpt mežā. Arī mēs paši, izņemot vectēvu ar vecmammu, iemukām mežā uz trim dienām, lai mierīgāk pārlaistu krievu frontes ienākšanu. Tēvs šo trīs dienu laikā regulāri devās uz mājām, un kad redzēja, ka viss mierīgi, tad arī atgriezāmies savā sētā.

Par dzīvību baidījāmies, baiļojāmies no izsūtīšanas uz Sibīriju kā arī no nošaušanas. Lopus ilgu laiku slēpām mežā, tuvu purvam, jo domājām, ka krievi atņems vai nokaus mūsu lopus. Daudzās citās mājās tā notika. Arī citi kaimiņi slēpa lopus pie Pliču purva, taču dažs nenovīdīgāks cilvēks, drīz vien krieviem nodeva slēpšanas vietu, un daļa no lopiem tika konfiscēti. Par laimi mūsu lopus, tēvs jau bija paguvis aizvest no slēptuves. Slēpām arī kartupeļus, labību un miltus dažādos paš-izveidotos bunkuros mežā. Akā iegremdējot slēpām sviestu, krējumu un pienu.

Pat vēl pirms mēs paslēpāmies uz laiku mežā cauri mūsu sētai izbrauca viens t.s. krievu “bobiks”, kurā bija vairāki krievu zaldāti, pie motora pārsega automašīnai bija piestiprināts sarkanais karogs. Mašīna pat neapstājās mūsu mājās, tikai lēni izslīdēja cauri sētai un aizbrauca atpakaļ uz netālo lielceļu. Nevienu reizi sarkanarmieši nepalika mūsu mājās pa nakti, Dzērbenes skolā gan tie apmetās. Vienīgais visi zaldātiņi, kas gāja caur mūsu sētu lūdza apavus, ēdienu un kaut ko padzerties. Devām visu, ko spējām, tādēļ viņi labestīgi bija pret mums noskaņoti. Atceros, ka mums pašiem trūka drēbju, tādēļ diezgan bieži iemainījām no karavīriem pret ēdienu t.s. “fufaikas”. Vairumam krievu gan apģērbs atgādināja gandrīz vai skrandas. Kareivji man likās ļoti noskumuši, pat izmisuši, šķiet, viņi saprata, kas viņus nākotnē droši vien sagaida.

Pēc kara beigām mums atņēma ratus, abus mūsu zirgus, no visām govīm atstāja tikai vienu. Draudēja visiem, ka sūtīs uz Sibīriju tos, kuri slēps lopus. No visiem atņemtajiem lopiem sāka veidot kopsaimniecību. Atceros, ka tur lopus sadzina vienā aplokā un maz baroja. Tā kā krievu karavīru pulciņiem, kuri iegriezās mūsu mājās ceļā uz Rīgu, vienmēr devām “Dzimtenīti”, tie nekad mums pāri nedarīja. Tā kā līdz kopsaimniecības izveidei mums sarkanie praktiski neko neatņēma.

Netālu no mūsu mājām atradās Lielais Pliču purvs. Tajā pēc krievu ienākšanas saradās daudz mežabrāļu. Šie “brāļi” vēlu vakaros, naktīs nāca uz vientuļām mājām prasīt ēdienu, arī pie mums bruņojušies viņi nāca. Bijām spiesti viņiem dot visu labāko, jo bija dzirdēts, ka kaimiņu mājās cilvēki tika nošauti, ja bija kaut ko slēpuši no viņiem. Mums pat vēlāk bija norunāta slepena vieta mežā, kur mēs viņiem reizi nedēļā atstājām pārtiku. Tomēr mums visiem bija lielas bailes staigāt pa mežu. Tos latviešu saimniekus, kas sadarbojās ar krieviem - ņēma dalību ciema pārvaldē bieži šie “mežinieki” noslepkavoja. Kaimiņi bieži viens otru nosūdzēja krieviem par palīdzēšanu partizāniem, mūsu gadījumā nekas tāds nenotika. Parasti mežabrāļi nāca pa 5-6 lielos pulciņos, visi ļoti labi bruņoti. Mans tēvs darbojās Dzērbenes ciema padomē un, šķiet, kāds par to viņu bija nosūdzējis mežabrāļiem. Šeit būtu svarīgi atgādināt, ka papīts nevienu nenodeva un pat viņa sadarbība ar okupantiem vēlāk neglāba mūsu lopus no konfiskācijas. Tātad vienu dienu, neilgi pirms pusnakts mūsu mājās iebruka kādi astoņi mežabrāļi un lika tēvam ģērbties un iet viņiem līdzi. Tēvs jau domāja, ka tie viņi ved uz nošaušanu. Taču māte izlūdzās tēva dzīvību no viņiem, raudot norādot uz mums bērniem kā arī atdodot visas noslēptās mantas. Tēvs palika dzīvs, bet partizāni mums pilnībā visu nolaupīja, pat šujmašīnu un mūsu drēbes paņēma. Atceros, ka no rīta pie mājām augošajās eglītēs es atradu mētājoties vecās mežabrāļu drēbes un kurpes. Tātad viņi turpat eglītēs bija pārvilkuši mums nolaupītās drēbes. Līdzīga situācija atkārtojās vēl vienu reizi, bet arī tad mums izdevās atpirkties ar visu, kas mājās bija. Krievi viņus - mežiniekus - ļoti ilgi nespēja uzveikt, lai arī dzina armiju ar suņiem iekšā purvā. Tomēr, kad tapa zināms, ka Vācija kapitulējusi, šī kustība jūtami noplaka, lai arī joprojām mazākā mērogā saglabājās. Šajā laikā pie mums uz mājām atbēga arī mātesbrālis, jo savā dzimtajā rajonā(Smiltenes) viņš bija labi zināms kā krievu nīdējs. Tādēļ labi zinādams, ka kāds no tautiešiem cenšoties izpatikt okupantiem nodos viņu, mātesbrālis nolēma mukt. Pie mums viņu sarkanie tā arī nekad neatrada, bet savās mājās tēvocis tā arī nekad vairs neatgriezās.

Īpašu problēmu nebija, jo 1950.g. mūsu ģimene pārcēlās uz Rīgu. Galvaspilsētā 1951.g. es arī dabūju bez īpašām problēmās savu pirmo darbu, ja neskaita, protams, lauku darbus. Kļuvu es par bērnudārza audzinātāju, jo toreiz trūka cilvēku, kas vēlētos darīt šo darbu. Tur laimīgi nostrādāju vairākus gadus.

Nebija lielu pārmaiņu dzīveslīmenī, gatavojām, cepām visu paši, vienīgi vēlāk sāka trūkt piena produktu, jo tika konfiscēti gandrīz visi lielopi. Nekādu īpašu izmaiņu jau arī nebija tādēļ, ka mēs iztikām praktiski tikai no savas naturālās saimniecības. Dzērbenes centrā bia viens veikals, vācu laikā, gan sarkano laikā tas darbojās. Pārdeva tur vietējos pārtikas produktus - sviestu, desas, putraimdesas. Mēs gan uz šo veikalu praktiski nekad negājām, jo manis nosauktās preces tur bija varbūt labi ja vienreiz pa divām nedēļām. Vācu laikā praktiski nebija pieejamas ziepes. Vācieši tirgoja ziepes, kuras, šķiet, bija ražotas no māliem: kad ar tām mazgājās uz miesas palika mālu sarkani traipi. Krievu laikā gan parādījās “īstās” ziepes, bet līdz tam laikam paši bijām pasākuši vārīt ziepes. Sieru, līdzīgu Jāņu sieram sējām paši, kaut gan veikalā arī to paretam varēja nopirkt. Dzērbenē gan vācu, gan krievu laikā. Tajā vajadzēja noteiktā laikā regulāri nodot pienu. Sveces arī ļoti trūka, tādēļ apgaismībai izmantojām t.s. “pļeškas” - apaļas lampiņas no stikla un metāla, kuras pildīja ar taukiem. Mājās, protams, elektrība mums nebija, kaut gan vectēvam mājās bija radiouztvērējs, es pat klausījos pasaku translācijas pa to, taču līdz šim brīdim nezinu, no kā tas aparāts saņēma elektrību. Melnā tirgus laukos nebija. Dzirdēju, ka pie Rīgas tādi tirgi bija vairākās vietās.

Dzērbene, tās centrs un apkārtnes mājas necieta karā. Pat baznīca nebija sabombardēta, tādēļ nekādi īpaši remontdarbi nenotika.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV