Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstītājs nav zināms.

R. ir latviešu vīrietis, kurš dzimis Skaistkalnē, Bauskas rajonā 1933.g. Abi vecāki viņam bija latvieši. Viņa māte nāca no Rīgas, bet tēvs no “ Ozolnieku” mājām netālu no Skaistkalnes.

Mūsu māja, kas atradās gandrīz Skaistkalnes centrā, tika pilnībā nopostīta kaujās par Skaistkalni starp sarkanajiem un “fričiem”. Par laimi mūsu ģimene šo krievu uzlidojumu laikā bija paglābusies pie radiem laukos, netālu no Skaistkalnes - “ Ozolnieku” mājās. Tādēļ upuru mūsu mājās nebija. Ēka bija pilnībā nodegusi līdz pat pamatiem, šķiet tas bija bijis tiešs aviācijas trāpījums. Krievi, cik atceros, ienāca Skaistkalnē augusta pašās beigās pa ceļu no Lietuvas puses. Mūsu ģimene šajā laikā bijām, kā jau teicu, “Ozolniekos”, kuros tajā pašā dienā vai nākamajā, kad ienāca krievi Skaistkalnē, arī parādījās krievu zaldāti. Viņi bija draudzīgi, cienāja mani un pārējos sētas bērnus ar saldumiem. Apmetās vienā no divām mūsu sētas dzīvojamajām ēkām. Istabiņā, kurā dzīvojām mēs ar māti nebija vietas vēl kādam, jo tā “labākos laikos” bija bijusi domāta kalponei. Tādēļ, cik atceros, neviens krievs nebija sev pieprasījis tajā guļasvietu. Atceros, gan kā kāds resns krievu virsnieks, atnāca uz mūsu istabiņu un pieprasīja, lai māte viņam sagatavo vannu, arī drēbes, veļu viņš pieprasīja izmazgāt. Māte viņam sagatavoja vannu, tad mēs izgājām ārā, kamēr viņš vannojās. Atdevām arī viņam daudzas tēva drēbes. Par to visu viņš mammai ļoti pateicās un aizgāja. Vairāk par viņu neko neatceros. Mūsu sētā dzīvoja, kādi desmit zaldāti. Viņi, cik atceros, visu laiku prasīja speķi. Sākumā devām, bet viņi to tik ātri apēda, ka tas drīz beidzās. Pēc dažām dienām kauju dunoņa tālumā beidzās, vācietis beidzot bija pilnībā padzīts no apkārtnes, sarkanie arī drīz vien aizvācās. Tad arī apciemoju radus Skaistkalnē, jo tajā jau bija beigušās kaujas. Atceros, ka miestiņš bija sarkano pārpludināts, daudz kur bija kritušie, bet centrā bija kādi desmit krievu tanki. Uz šiem tankiem sēdēja vairāki zaldāti viņi smējās, māja apkārt stāvošajiem vietējiem, un meta konfektes un krievu sīknaudu - kapeikas, man un citiem bērniem. Dzīves apstākļi man toreiz likās tīri labi, badu nekad necietām, dzīvojām kā nekā Latvijas bagātākajā reģionā - Zemgalē. No tādām ikdienas precēm trūka vienīgi baltmaizes, jeb precīzāk sakot, kviešu miltu, jo maizi cepām paši. Tomēr atceros, ka māte sestdienās, gandrīz visus kara gadus lika galdā arī pašceptu baltmaizi. Tajos gados tas bija man viens no lielākajiem gardumiem. Sestdienas vienmēr tādēļ cītīgi gaidīju. Pats personīgi es neko īpaši nedarīju, palīdzēju radiem ar lauku darbiem. Mana skola, kas atradās Skaistkalnes pilī nedarbojās, jo bija sabombardēta.

Precīzi nezinu, taču, Skaistkalni vāci neatdeva bez kaujas. Miestā bija redzami ļoti daudzi vācu karavīri. Sarkanie iebruka no leišu puses. Viņi centās ielenkt miestu. Asiņainas kaujas ritēja pie Mēmeles upes, kas plūst gar mūsu miestu. Atceros, ka redzēju neskaitāmus abu pušu karavīru līķus iegrimušus šīs upes dūkstājā, jo Mēmele šajās vietās ir ļoti sekla un šaura. Manuprāt redzēju simtiem miroņus. Uz ceļiem to bija īpaši daudz. Atceros skatu, kad smagās kravas mašīnas brauca pāri kritušajiem. Vēlāk, pēc kaujām, staigājot pa Skaistkalni varēja jebkurā ieliņā varēja uzdurties uz krievu vai “ friču “ līķiem. Atceros, kā lielās mušas lidoja ap viņu necilvēcīgi sarautajām mutēm. Pirmos apglabāja sarkanos, vācus novāca tikai pēc tam. Atceros, ka es devos drīz pēc kaujām sauļoties pie Mēmeles upes. Par savu atpūtas vietu, protams, izvēlējos upes krastu vairākus kilometrus prom no Skaistkalnes. Taču arī šeit krūmos uzdūros uz vairākiem kritušu karavīru līķiem. Vai tie bija sarkanie vai vāci, nezinu, jo man palika nelabi un es ātri no tās vietas aizmuku. Atceros arī, ka Skaistkalnes baznīcas torņos bija vācu izlūkpostenis, bet pašā baznīcā tika glabāti ložmetēji un to munīcija. Tādēļ arī krievi baznīcu daļēji sagrāva.

Nē, nebēgām, jo māte gaidīja tēvu mājās no kara. Viņa baidījās, ka, ja dosimies bēgļu gaitās, viņš mūs nekad neatradīs. Tēvs gan tā arī nepārnāca no 19. divīzijas. Cik esmu noskaidrojis, viņš bija starp tiem latviešu leģionāriem, kurus Zviedrija gļēvulīgi nodeva PSRS, viņš esot miris Karagandā. No Skaistkalnes īpaši daudz cilvēku nebēga prom, mūsu miestu nebija pārāk skārušas Baigā gada traģēdijas. Tomēr gandrīz visi apkārtnē dzīvojošie jaunie vīrieši aizgāja mežā, daļa gan drīz atgriezās mājās redzot, ka krievi negrasās viņus uzreiz nošaut, taču daudzi kļuva par mežabrāļiem. Skaistkalnes apkārtnē ir daudz lielu meža masīvu, kur tie slēpās.

Vācieši vienmēr bija ļoti korekti, pieklājīgi. Mans tēvs zināja ļoti labi vācu valodu, un atceros, ka pie mums nereti viesojās vācu karavīri; tad viņi visi kopīgi dziedāja vācu dziesmas, arī nedaudz iedzēra. Atceros, ka tēvam, kā Latvijas armijas lidotājam, bija jāiet leģionā, taču atceros, kā dienu pirms noteiktā iesaukšanas termiņa tēvs sarunāja ar vācu karavīriem, ar kuriem bija draugos, ka viņam nebūs jāiet armijā. Tomēr nākamajā rītā ieradās vairāki friču zaldāti ar šautenēm un viņu būtībā ar varu aizveda sev līdzi…

Skaistkalnē vācieši no Baltkrievijas ieveda daudz(nezinu precīzi cik) baltkrievu bērnus dažādā vecumā.

Bijām priecīgi, cik nu karā cilvēks maz var būt priecīgs, jo krievu laikā baiļojāmies par tēva dzīvību. Viņš 1940.g. sākumā vēl dienēja Krustpilī, Latvijas gaisa spēkos, vēlāk, laikam tad, kad sarkanie pārņēma viņa karabāzi, tēvs atgriezās mājās. Zinot, kas notika Litenē un citur, tas ir brīnums, ka pret viņu nevērsa represijas.

Man nekādu īpašu baiļu nebija, vienīgais visapkārt valdīja neziņa. Atceros, kā māte noslēpa tēva Latvijas armijas lidotāja uniformu. Dažas ģimenes, baidoties no iekarotāju zvērībām, dažas dienas slēpās mežā, taču arī tās drīz vien atgriezās mājās.

SMERŠ bataljoni Skaistkalnē nebija, vismaz es neredzēju tos. Tomēr bija miestā palikuši diezgan daudz padomju karavīri, lai cīnītos ar mūsu mežabrāļiem. Visi meži ap Skaistkalni bija pilni ar viņiem. Viņi bieži uzbruka krievu karavīru pulciņiem, šādas kaujas pat reizēm notika pie pašām miesta robežām. Arī leišu partizāni bieži uzbruka krievu daļām Skaistkalnē. Pats nakšņoju miestā, kad dzirdēju kā leiši (kā vēlāk uzzināju) uzbruka sarkano postenim Skaistkalnes pilī. Tomēr diezgan ātri krievi likvidēja vairumu no mežiniekiem. Pie miesta milicijas ēkas pats savām acīm regulāri redzēju garšļaukus, citiem par biedinājumu izliktus, nošautos partizānus. Parasti krievi izlika piecus šādus līķus. Joprojām atmiņā man spīd šo vīru drausmīgais izskats: viņi visi bija ārkārtīgi netīri, milzīgiem bārdas rugājiem un pārklāti ar asiņainiem ložu caurumiem. Vienu dienu redzēju, kā pa ceļu brauca kravas automašīna, kuras kravaskastē sēdēja vācu karagūsteknis. Viņš pēkšņi izlēca no kravasmašīnas un sāka skriet uz mežmalas pusi, taču tad kravasmašīna strauji apstājās un no tās izlēca sarkanarmietis, kurš pat nemēģināja noķert bēgošo, bet tikai nomērķēja no sava automāta un vairākas reizes izšāva, vācietis saļima, bet krievs mierīgi ierāpās atpakaļ mašīnā un turpināja ceļu. Skaistkalnē pat vāciešu laikā darbojās katoļu klosteris, kurā gan bija palikuši vairs tikai trīs mūki. Kad krievi ienāca tie padzina mūkus no viņu mājām, un izvietoja klosterī slimnīcu priekš saviem ievainotajiem. Mūki, šķiet, aizbrauca uz Rīgu, uz Alberta baznīcu. Atceros, ka drīz pēc sarkano ienākšanas pie mums “Ozolniekos” ieradās vairāki bruņoti krievu miliči jeb kā mes viņus saucām - “zilie”. Par laimi māte toreiz nebija mājās, biju tikai es. Miliči daudz neko neprasot lika man pacelt rokas un nostādīja mani ārpusē pie mājas sienas kā uz nošaušanu. Nav man jāstāsta, cik pārbijies es jutos… Viņi tad man noprasīja, kur ir mans tēvs? Jautāja vai viņš nav mežabrālis tuvējos mežos? Atbildēju, ka vācieši ieradās un tēvu arestēja un neko vairāk par viņa turpmāko likteni nezinu. Šķiet kāds jau bija krieviem izstāstījis par manu tēvu, viņa amatu brīvvalsts laikā, kā arī piespiedu mobilizāciju leģionā. Dēļ tēva, mani, pēc skolas beigšanas, neuzņēma jūrskolā. Tādēļ sāku mācīties mūzikas skolā Daugavpilī. Man veiksmīgas sagadīšanās dēļ, Daugavpilī dislocētajā PSRS karaspēka daļā kara orķestrim trūka labu koristu, bet tā kā man toreiz bija teicama balss, viņi mani ar prieku pieņēma darbā. Šis “darbs” PSRS karaspēka daļā, šķiet, mani it kā reabilitēja okupācijas varas acīs, tādēļ vēlāk man nebija īpašu problēmu, pēc studijām konservatorijā, izbraukt kopā ar mūzikas kollektīviem uz vieskoncertiem ārzemēm.

Viena puse no miesta, it sevišķi pie Mēmeles upes, bija pilnībā nopostīta. Visapkārt slējās gruveši. Atjaunotas vien tika svarīgākās - pasta, skolas un varas iestāžu ēkas. Arī Skaistkalnes baznīcas torni saveda daudz maz kārtībā. Taču pārējās postā aizgājušās mājas vēl ļoti ilgu laiku netika atjaunotas, vai uzbūvētas no jauna. Arī mūsu māja netika atjaunota. Visā apkārtnē meži un lauki bija vāciešu mīnu noklāti. Cilvēki bieži tādēļ tika sakropļoti. Mēs baidījāmies pat staigāt pa vietām, kur nebija redzama iemīta taciņa. Pats redzēju, kā uz lauka zirgs, zemniekam aparot tīrumu, no mīnas sprādziena gaisā apmeta kūleni, šādi viņš no nāves izglāba savu saimnieku. 1944.g. novembrī atsākās mācības skolā. 1945.g. pavasarī mums, skolēniem, vajadzēja iet mežā skolotāju uzraudzībā meklēt mīnas un ieročus. Kad mēs tos atradām, mēs tos nodevām mūsu skolotājiem, bet tie savukārt padomju virsniekiem. Es pats atradu gan patšauteni, gan mūsu apvidū ļoti izplatīto mīnu, kura izskatījās kā lodīšu pildspalva.

Teikšu atklāti, īpašas izmaiņas savā uzturā dēļ tā, ka ienāca sarkanie, nejutu. Nevaru teikt, ka mums krievi atņēma pārtiku, vai uzlika lielākus nodokļus. Varbūt, ka tā tomēr arī bija, bet es vienkārši to neatceros, bet katrā gadījumā pārtika dzīvojot laukos nebija problēma. Kolhozi mūsu apkārtnē vēl netika izveidoti, saglabājās viensētas. Skaistkalnē sāka vēlāk darboties veikals, kur par lētām cenām reizēm varēja iegādāties dažas pirmās nepieciešamības preces. Taču preces veikalā biežāk nebija nekā bija, tā kā bez mūsu lauku saimniecības, mēs noteikti būtu cietuši badu. 1945.g. vasarā viesojos pie mātes radiem Rīgā, Barona ielā. Tur, lielpilsētā trūka, gan pienācīgas pārtikas, gan saimniecības preces. Atceros, ka aizgāju arī uz slaveno “uteni” jeb Rīgas melno tirgu, kurš atradās Zaķusalā. Tajā, ja bija nauda, varēja iegādāties praktiski jebko. Skaistkalnē netiku novērojis nekādu melno tirgu. Kad viesojos Rīgā, tur bija tikko sākusi izplatīties belašu tirdzniecība. Pirms kara tā Latvijā nebija zināma, tā ienāca līdz ar krievu armiju. Latvieši sākumā izturējās ļoti noraidoši pret tiem, jo baumoja, ka tie tiek pildīti ar cilvēka gaļu.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV