Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Renāte Ničiporčika.

Irēna Valija Valeika, dzimusi 1930. gadā. Uz 1944./45. gadu dzīvoja Rīgā, Juglā (Strazdu muižā). Sieviete.

Kara beigas sagaidīja Rīgā, dzīvoja tikai kopā ar mammu. Kara darbības un uzlidojumu laikā, tāpat kā visi mājas iedzīvotāji, nedevās uz patvertni, bet palika savas mājas pagrabā, kuram bija ļoti biezi mūri.

Atceras, ka 1944. gada 12. oktobrī viens vācietis teica, ka, „ja šo nakti (uz 13. oktobri) izturēsiet un paliksiet dzīvi, tad te rīt jau būs krievi. Šī vācu karavīra vārdi arī piepildījās. Šai laikā nebija elektrības, jo gandrīz viss bija saspridzināts. Vācieši stāstīja, ko raksta avīzēs, neilgi pirms krievu ienākšanas, teica, ka labāk pašiem jābrauc projām. Vāciešus paklausot, tiešām daudzi, arī no paziņu vidus, emigrēja.

Vācieši atkāpjoties Juglā uzspridzināja dzelzceļa tiltu, bija šausmīgs troksnis, pat mājām stikli bira laukā, visa māja tā kā šūpojās, sēžot pagrabā mājas iemītnieki pat domāja, ka māju uzspridzināja. Sliedes no uzspridzinātā dzelzceļa bija atlidojušas pat līdz tuvējam parkam (apmēram 1 km attālumā). Tika uzspridzināts arī jaunais Juglas tilts (uzcēla 1938. gadā), bet, ka to uzspridzināja neviens tanī troksnī nedzirdēja (nesaprata) un priecājās, ka vismaz šis jaunais, skaistais tilts ir palicis vesels, bet nākamajā dienā izrādījās, ka arī tas ir pilnīgi pagalam. Pēc kara to tā arī neatjaunoja, bet veda granti un to vietu vienkārši aizbēra, tāpēc tagad, izbraucot no Rīgas gar Juglu, var redzēt, ka Juglas ezera neliela daļa ir it kā mākslīgi nodalīta.

Vāciešu laikā diezgan bieži dzirdēja, kā Biķernieku mežā šāva ebrejus. Pie Juglas ezera, kur kādreiz bija Rīgas diegu fabrika, (tās iekārtas padomju vara aizveda uz Ļeņingradu) bija ierīkota ebreju nometne. Katru dienu ebrejus dzina uz VEF strādāt, jo ebreji bija ļoti čakli un prasmīgi. I. Valeikas onkulis Jānis Vilhelms Štāls bija VEF direktora šoferis un, izmantojot savu amatu, palīdzēja ebrejiem. Ebreji, strādājot, sazaga dažādas detaļas, pa kluso salika radio aparātus, bet onkulis izveda tos no fabrikas un laukos apmainīja pret pārtiku, ko atveda ebrejiem. 1944. gada sākumā onkulim viens ebrejs paziņoja, ka kāds viņu esot nosūdzējis, tāpēc viņam bija jābēg, kas viņam arī veiksmīgi izdevās.

Vāciešu okupācijas laikā atceras, ka vācu karavīri bija ļoti pieklājīgi, piemēram, autobusā vispirms palaida iekāpt civilos, un tad tikai kāpa paši zaldāti, pat ja arī vietas nepietika, civilajiem deva sēdvietas, bet paši knapi tikuši autobusā karājās pie durvīm. Savukārt krievu zaldāti paši pirmie ieskrēja transportā, aizņēma sēdvietas un vispār bija ļoti rupji un nepieklājīgi. Kā arī vācieši bija kulturāli un tīrīgi, bet krievi visu piemēsloja, spļāva uz ielas utml. Vācu karavīri pat cienāja bērnus ar šokolādes konfektēm. Vienīgais nepatīkamais, ko atceras no vācu okupācijas laika bija represijas pret ebrejiem.

Pēc kauju nakts, kad vācieši atkāpās, no rīta vēl baidījās līst no pagraba laukā, bet dzirdēja kā augšā visu pārmeklē, runāja krieviski un vēl jāpiebilst, ka, kā varēja nojaust, ka krievi ir ienākuši, tas ir pēc smakas, jo krievu zaldāti savus zābakus smērēja ar kaut ko ļoti smirdīgu. Atceras, ka ienāca pārbaudīja un visus apskatīja, bet nevienu neaiztika, kā arī ar šaujamo durkļiem iebakstīja malkas grēdā, pārbaudīja visas ēkas un aizgāja.

Par padomju karavīru noziegumiem šo to dzirdēja, bet ļoti maz, neko īpašu neatceras, jo netika piedzīvojusi un neko konkrētu dzirdējusi.

Padomju karaspēkam ienākot, izjust bailes no represijām likās nevajadzīgi, jo jau tik un tā bija aizvesti ļoti daudzi, tāpēc likās kur nu vēl vairāk. Taču karogu paslēpa - satina avīzēs un paslēpa malkas šķūnī, bet uz 1949. gadu paslēpa arī dažas bildes un grāmatas. Spilgti palika atmiņā tas, kā skolā tika izmestas ļoti daudzas grāmatas (ļoti labas grāmatas), tāpēc, redzot to milzīgo kaudzi ar grāmatām, kuras bija paredzēts iznīcināt Irēnas kundze divas pa kluso savāca.

Irēnas kundze atceras, ka 9. maijā skolā, pateica, ka ir brīvdiena. Izmantojot brīvu dienu viņa ar draudzenēm brauca uz centru tautas tērpos nofotografēties. Bija izbrīnītas, kad redzēja centrā pie visām ēkām sarkanos karogus, izrādījās, ka tā esot Uzvaras diena. Vienīgais, kas priecēja bija tas, ka karš beidzies, tas bija galvenais, bet par pārējo nemaz nedomāja.

1949. gadā apcietināja krusttēvu, kurš dzīvoja Alūksnes apriņķī, Mālupes pagastā, par to, ka nesa partizāniem uz mežu ēdamo. Par dzimtenes nodevību piesprieda 25 gadus Karagandas akmeņogļu raktuvēs. Arī viņa meitu apcietināja un piesprieda 10 gadus. Kad krusttēvu apcietināja, mamma bija nobijusies, tāpēc saņēmās un pati aizgāja uz čeku Stabu ielā un pajautāja. Tur viņai atbildēja, ka viņām nekas nedraud.1950. gadā krusttēvu izsūtīja uz Karagandu, bet meitu uz Komi republiku.

1949. gada martā apcietināja kaimiņu. Viņš strādāja Rīgas Manufaktūrā. Vācu laikā ziemā viņam bija jāpieskata krievu kara gūstekņi, kad tie tīrīja sniegu. Viņš parasti līdzi paņēma maizi sev un deva arī šiem gūstekņiem, tie savukārt solīja viņu par to neaizmirst, kad te ienāks padomju karaspēks. Taču, kad ienāca padomju vara, kāds viņu nosūdzēja, ka tas esot sadarbojies ar vāciešiem. Tāpēc viņu apcietināja, bet sievu ar pieciem bērniem izsūtīja uz Amūras apgabalu. Kad naktī nāca kaimiņus izvest neviens neko nenojauta. Atceras, ka naktī ļoti stipri dauzījās pie koridora durvīm. Šausmas uznāca, kad redzēja, ka kaimiņus - šo sievieti ar pieciem bērniem veda prom. Mamma viņiem iedeva līdzi maizi, jo viņiem jau tāpat nekā nebija. Nākamajā dienā mamma teica, ka nu nāks arī viņu kārta, tāpēc sapakoja daļu nepieciešamāko mantu un gaidīja. Bet viņas neizsūtīja. Vēl apmēram gadu dzīvoja bailēs, bet pēc tam jau pierada un par to aizmirsa.

5. 1950. gadā Irēnas kundze pabeidza vidusskolu. Pie 2. vidusskolas bija pedagoģiskā klase ar fizkultūras novirzienu, ko arī pabeidza. Iecerētajā profesijā darbu iegūt izdevās. 1951. gadā varēja izvēlētie rajonu, kurā strādāt. Irēnas kundze izvēlējās Cesvaines apriņķī Adulienas vidusskolu. Tur Tad uz diviem gadiem bija jābrauc strādāt par fizkultūras skolotāju. Iestājās LU Fizikas un matemātikas fakultātē, bet nevarēja studēt, jo nelaida projām no skolas, draudēja pat ar cietumu. 1954. gadā Adulienas vidusskolu nolikvidēja. Atgriezās Rīgā un pabeidza grāmatvedības kursus un 31 gadu nostrādāja par grāmatvedi.

6. Ar skolotājas algu izdzīvot bija ļoti grūti, tur laukos pat maizi bija ļoti grūti dabūt. Bērniem Cesvainē maizi dabūt bija ļoti grūti, jo vietējā veikalā maizes nebija vispār. Maizi varēja dabūt tikai Jaungulbenē. Vietējā veikalā bija konservi, šņabis un saldumi. Tāpēc sūdzējās priekšniecībai un teica, ka nestrādās skolā, kur pat bērniem regulāri nav maizes. Atsūtīja 16 kg rudzu miltu, pašas cepa maizi.

Līdz 1949. gada varēja nopirkt daudz ko, bet nebija naudas. Pēc 1949. gada Rīgā maize bija, bet laukos ar to bija visai nopietnas problēmas. Tāpēc salīdzinot ar vācu okupācijas laiku, ar pārtiku bija ļoti lielas grūtības. Piemēram, tā kā uzlidojumi virs Rīgas norisinājās galvenokārt centrā, gar Daugavu, pie ostas rajonā, tad Irēnas kundze atceras, ka vienreiz uzlidojuma laikā nebaidoties gāja pēc baltmaizes uz ne visai tālo veikaliņu uz Brīvības ielas.

Runājot par „melno tirgu” Irēnas kundze atceras tādu tā saukto „uteni”, kurš atradās uz Daugavas salas, tur mamma viņai iegādājās amerikāņu zābakus.

7. Atceras, ka mammu pēc darba sūtīja uz Daugavmalu vākt gruvešus. Līdz 1950. gadam viss bija jau novākts, reāli atjaunošanas darbi sākās vēlāk.

Atmiņā Irēnas kundzei palicis gadījums, ka krievu zaldāti pienāca pie Rīgas manufaktūras un gaidīja strādniekus (prolitariātu), kad strādnieki pārģērbušies un iznākuši, zaldāti jautāja, kur ir strādnieki. Iznākušie strādnieki teica, ka viņi esot strādnieki, bet krievi atbildēja „net vi ne rabočije, vi gospoda”. No tā mēs varam secināt kā izskatījās krievu strādnieki un kā izskatījās un ģērbās latviešu strādnieki.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV