Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Renāte Ničiporčika.

Oļģerts Jānis Ēriks Valeika, dzimis 1927. gadā, vīrietis.

1944./45. gadā dzīvoja izsūtījumā Ustj-čižabkā, Kargasokas rajonā, Tomskas apgabalā; Latvijā, Rīgā atradās no 1948. gada augusta līdz 1950. gadam.

Izvests 1941. gada 14. jūnijā kā nacionālista ģimenes loceklis (tēvs bija viens no Latvijas aviācijas dibinātājiem).

No izsūtījuma Latvijā atgriezās 1948. gada augustā. Viņam kā bīstamam subjektam, kurš atgriezies no izsūtījuma, bija liegts dzīvot galvaspilsētā. Sākumā drīkstēja apmesties uz dzīvi (pierakstīties) 30 km no Rīgas, tāpēc nolēma pierakstīties pie radinieces Slokā. Taču Slokas milicija prasīja Rīgas milicijas atļauju, tā savukārt, vēlreiz caurlūkojot Valeikas lietu, paziņoja, ka drīkstot apmesties vismaz 60 km attālumā no Rīgas. Tāpēc pierakstījās Tukuma apriņķī Dzirciema pagastā pie labiem ļaudīm (paziņām). Bet nelegāli dzīvoja Rīgā pie mātes radinieces, kura strādāja, dzīvoja legāli, bet slēpa O. Valeikas atrašanos Rīgā. Mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā, kurš bija PSRS pakļautībā, tas ir, PSRS Mašīnbūves ministrijas pakļautībā. Tehnikumā pārsvarā mācījās krievu studenti, latviešu bija visai maz (apmēram 2 -3%). Taču attieksme bija visai draudzīga, lai arī daudzi varētu būt, ka nojauta, kas O. Valeika ir par „putnu”. Pie tam draugi pārsvarā bija no krievu studentu vidus, ar latviešiem kontaktējās maz. Arī attieksme no pasniedzēju puses bija visai labvēlīga, iespējam tāpēc, ka studējot bija ļoti labas sekmes. Taču pabeidza 2. kursu un tika izsūtīts. Rajona centrā Kargasokā nebija mācību iestādes, tāpēc O. Valeika 1951. gadā aizsūtīja dokumentus uz Tomskas Mežrūpniecības tehnikumu. Divus gadus nebija nekādas atbildes. 1953. gadā saņēma beidzot paziņojumu, ka tiek uzņemts un ieskaitīts 3. kursā neklātienē. Bija Loti lielas grūtības ar mācību materiāliem, bet neskatoties uz to ļoti sekmīgi studēja un 1957. gada jūnijā pabeidz šo mācību iestādi.

1950. gada maijā griezās pie Tukuma apriņķa milicijas priekšnieka ar lūgumu legāli nokārtot jautājumu, lai no pases izsvītrotu 38. pantu, kas aizliedza apmesties galvaspilsētā un ostas pilsētās. Tāpēc notika iztaujāšana, ko veica vietējais VDK priekšnieks Gailis (bet izrādījās vēlāk, ka tas bija parasts milicis). Uzreiz klātbūtnē uzrakstīja dzīvesstāstu. Teica, ka aizsūtīs šo lietu uz dzīvesvietu (Kargasoku), kur tika saņemta pase. Taču vēlāk, izpētot savu lietu, Valeikas kungs uzzināja, ka īstenībā tika aizsūtīts ziņojums uz Tomskas apgabala VDK 1. specdaļu, ka O. Valeika esot Tukumā nelegāli atgriezies. Tā pat grāmatā „Aizvestie” ir rakstīts, ka viņš 1948. gadā esot aizbēdzis uz Latviju, (lai gan nepilngadīgie aizvesti kopā ar vecākiem, pēc pilngadības varēja atgriezties dzimtenē). No Tomskas VDK atnāca atbilde, ka viņš esot steidzami jāsūta atpakaļ, pie tam ar apsardzi un caur cietumiem.

O. Valeika Latvijā dzīvoja tikai no 1948. gada augusta līdz 1950. gada maijam, pie tam Rīgā dzīvoja nelegāli pie tantes, nestrādāja, bet mācījās Rīgas Celtniecības tehnikumā. Tante gan strādāja, kā arī pats saņēma vienmēr paaugstināto stipendiju, kas bija 225 rbļ. (visaugstākā stipendija bija 250 rbļ.).

Badā gluži nedzīvoja, bet bija visai grūti, nācās dzīvot pieticīgi. Maizes esot vienmēr pieticis, taču neesot bijusi garšīga. Bija neiespējami atrast labas lietas. Pie tam viss bija diezgan dārgs. Vīriešu uzvalks (vienīgais modelis) maksāja 1400 rbļ. Darba kurpes - 250 rbļ. Restorānus, kafejnīcas un ēdnīcas apmeklēt nevarēja atļauties. Runājot par „melno tirgu”, Valeikas kungs atceras tikai to, ka ir bijis tāds „utenis”, kurā tante esot pirkusi kādreiz dēlam zābakus.

1948. gadā pēc atgriešanās atceras Grēcinieku ielu, kur līdz 1950. gadam drupas gan bija novāktas, taču nekas vēl netika atjaunots. Kā arī Melngalvju nama drupas līdz 1950. gadam tika galīgi saspridzinātas un novāktas. Rātsnams stāvēja nodedzis. Pēc otrās un beidzamās atgriešanās Latvijā 1957. gada augustā Valeikas kungs atceras daļēji apbūvētu Brīvības ielu, daļēji uzceltu Latvijas Sporta un Pedagoģijas akadēmiju, atjaunotu māju uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra. Arī Pēterbaznīca stāvēja drupās, bet 1957. gadā jau bija sākts kaut ko darīt, bet ļoti lēnām.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV