Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Liene Ozoliņa.

Šī sieviete (1906.-1987.g.)[turpmāk tekstā:OC] 1941.g. 14.jūnijā kopā ar viņas 3 mazgadīgiem bērniem (8 un 4 gadus vecas meitas un 10 mēnešus vecs dēls) un 16 g. veco audžudēlu no vīra pirmās laulības tika izsūtīta uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā. Deportācijas iemesls - vīrs bija Valmieras apriņķa miertiesnesis, Valmieras Latviešu biedrības priekšsēdētājs un aizsargu organizācijas loceklis.

Par kara beigām OC uzzināja tikai pusgadu vēlāk, bet tad radās iespēja uzņemt sakarus ar Latvijā palikušajām māsām, kas sāka sūtīt OC un bērniem pārtiku un apģērbu. “Bada laiki bija beigušies”. OC iepazinās ar rakstnieces Z.Mauriņas māsu, kas arī bija izsūtīta, bet savervēta čekā par spiedzi (viņa bija piekritusi ar noteikumu, ka latviešus neizsekos), no viņas OC uzzināja, ka tiek organizēti vilcieni no Latvijas, kas izsūtītos latviešu bērnus, kas zaudējuši vecākus, no Sibīrijas ved atpakaļ. Mauriņa ieteikusi OC sūtīt uz Latviju arī viņas bērnus. Informācija paklīdusi ļoti ātri un OC tika izsaukta uz ciema padomi, kur viņa tika apvainota cilvēku musināšanā, un tagad neviens vairs negribot strādāt un runā tikai par braukšanu uz mājām; bet par musināšanu draud nāves sods, un pret OC tika pavērsts revolvera stobrs ar vārdiem - “mums viens cilvēks vairāk vai mazāk neko nenozīmē”.

Bērni aizbrauca mājās ar pēdējo vilcienu, kas uz Latviju no Krasnojarskas tika sūtīts. Par noteikumu pārkāpumu OC uz čeku izsaukta netika, tikai Tarukiņas komandants sasaucis latviešu sapulci, kurā OC publiski nolamāta par tādu patvarību.

OC vīrs bija gājis bojā nometnē jau 1941.g. ziemā, bet viņa pati Latvijā atgriezās 1948.g. vasarā. Pirmais darbs bija jaunas pases iegūšana, jo dzīvot bez dokumentiem nebija iespējams. Kad notika pilsoņu pasu mainīšana, ciema padomē viņa iesniedza tikai savu dzimšanas apliecību, pases neesamību pamatojot ar to, ka tā nozagta. Tā kā pases maiņa notika dzimtajā ciemā, kur cilvēki bija savstarpēji pazīstami un labvēlīgi noskaņoti, OC izdevās tikt pie jaunas pases Viņa kā viena no retajām rakstīt pratējām tika nozīmēta pie jauno pasu izrakstīšanas.

Pirms pārcelšanās uz Jaunsvirlauku, OC nācās sastapties ar pirmajām negatīvajām pārmaiņām - Rīgā audumu veikalā ļoti īsā laikā viņai tika nozagta gan nauda, gan pase. “Nezināju, ka tagad citi laiki un biju nepiesardzīga”. Stāstot radiniekiem, kas noticis “viņi nožēloja, ka neesot (..) brīdinājuši, jo tagad bieži tas notiekot”. Jelgavas milicijas daļā OC saņēma jaunus dokumentus un arī rājienu par neuzmanīgu pases glabāšanu, un brīdinājumu, ka par to draud sods.

OC visu mūžu nostrādāja par pedagoģi divās Jelgavas rajona skolās. Tādējādi dienasgrāmata sniedz ieskatu situācijā, kāda bija lauku skolās 1950.-os gados.

1948.g. OC mēģināja dabūt darbu skolā, bet tā kā viņai bija tikai apliecība par vidējās izglītības iegūšanu. Lai iegūtu apliecību, kas dod tiesības strādāt skolā OC nolēma Jelgavā mācīties neklātienē. Par Izglītības nodaļas vadītāju tad strādāja OC vēl no Valmieras un pirmskara laika pazīstams cilvēks, kas ieteica OC no šīs domas atteikties. Viņa teiktais norāda uz vispārējo situāciju šajā jomā un noskaņojumu pēc kara: “Mums jau nāk daudzi jūsu vecumā mācīties, bet viņiem no kara laika pārdzīvojumiem nervi sabojāti un tad ir grūti. Kad nāk eksāmeni, tad krīt histērijā un mums nepatikšanas vien”. 1949./50.g. septembrī OC izdevās dabūt darbu Jaunsvirlaukas skolā par 1.klases audzinātāju un 5.-6.klašu bioloģijas skolotāju (tas bija iespējams tikai kadru nomaiņas dēļ, jo pirmo reizi, griežoties šai pašā iestādē tika saņemts rupjš atraidījums, ka bez attiecīgas apliecības darbs netiks dots). Tikai tagad OC varēja atkal dzīvot kopā ar saviem bērniem nelielā istabiņā netālu no skolas.

1951.g. OC pārgāja uz Ozolnieku [pamat]skolu. Dzīvesvieta šeit tika ierādīta vecā, nolaistā bijušajā pagasta nabagmājā. Ģimenei bija nepieciešams turēt arī mājlopus (govs, aita, sivēns, vistas), jo ar skolotāja algu četru cilvēku ģimeni uzturēt nebija iespējams.

Ozolniekos OC mācīja bioloģiju, ķīmiju, kā arī bija audzinātāja klasei, ko viņa izvadīja cauri visiem skolas gadiem, un kam viņa pasniedza visus priekšmetus. Skolā viņa ierīkoja izmēģinājumu lauciņu ar primitīvu siltumnīcu. Lauciņa vieta bija ierādīta ļoti zemā vietā[1], tāpēc pavasaros tas vienmēr applūda - tika izdarīta meliorācija. [Ozolnieku] skolā vieniem no pirmajiem visā republikā bija siltumnīca, par ko drīz arī uzzināja Izglītības ministrijā, kas drīz sarīkoja iepazīšanos ar šiem panākumiem. Uz to, ka daudz kas tiek darīts pavirši un it kā uz īsu laiku, norāda tas, ka siltumnīcas nācās pārbūvēt katru gadu, jo tās vienkārši sabruka.

OC paralēli darbam mācījās arī neklātienes pedagoģiskajos kursos. Viens neliels citāts: “Sesijas laikā dzīvojām visi kursanti Jelgavas pedagoģiskajā skolā. Gulējām zālē uz grīdas.”

Darbs skolā bija jāsāk pilnībā no jauna. Ozolnieku skolas sporta laukums kara laikā tika izmantots par karagūstekņu nometni, viss apvilkts ar dzeloņstiepļu žogu[2]. Kad skola pēc kara [at]sāka darboties, tas tika nojaukts un 1951.g. tā tur vairs nebija. Toties dažādi lūžņi bija visā apkārtnē. Viss bija jānovāc, bet bērni pie šī darba pielaisti netika, jo joprojām tur varēja gadīties kāda neneitralizēts lādiņš vai granāta. Skolas apstādījumu veidošana tika uzticēta OC vadītajiem skolas naturālistu pulciņa dalībniekiem, kas uz mežeņu stādiem, kas tika izaudzēti lauciņā pie skolas, potēja virsū dažādas augļu koku šķirnes. Rudeņos notika ražu skates, arī republikas mērogā.

Lai viņa netiktu atklāta kā bijusī izsūtītā, OC visu laiku pēc atgriešanās dzīvoja ar savu pirmslaulību uzvārdu.

OC meita(turpmāk: IP), kas arī šajā skolā vēlāk sāka strādāt par jaunāko klašu audzinātāju un krievu valodas skolotāju, stāstīja, ka skolas direktore, kas tika iecelta direktores amatā 1951./52.mācību gadā strādāja tur vēl ilgu laiku, uzzināja, ka viņa ir bijusī izsūtītā. Savukārt IP zināja, ka direktore ir vācu okupācijas laikā sadarbojusies ar vāciešiem. Tādēļ pastāvēja savstarpējs, formāli ne vārdiski ne citādi nenoslēgts “līgums”, kas ļāva IP darboties skolā, nebaidoties no represijām, jo direktorei būtu vēl lielākas nepatikšanas “netīrās biogrāfijas” dēļ.
_____________________________________________

[1] Netālu no skolas atrodas Misas upe, kas apkārtni padara purvainu.

[2] Ozolnieku skola tajā vietā darbojās arī starpkaru periodā, jaunā skolas ēka tika uzcelta 1930- g. beigās.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV