Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Liene Ozoliņa.

Intervējamais vīrietis (turpmāk tekstā: VJ) dzimis 1932.g. Pirms kara ģimene dzīvoja Malienā Alūksnes rajonā. VJ tēvs bijis aizsargu organizācijā, piederēja zeme 19 ha platībā. Ģimene tika iekļauta 1941.g. 14.jūnijā izsūtāmo personu sarakstos. Tomēr kāds tēvam labi pazīstams varas pārstāvis ģimeni ir brīdinājis par gaidāmo deportāciju, jo tēvs bija viens no retajiem, kam apkārtnē piederēja smagā mašīna, un tādam cilvēkam bieži izpalīdzot, paziņu loks bija plašs. Lielā steigā tika savāktas mantas, lai tajā naktī nebūtu mājās. Ģimene noslēpusies mežā, kur arī tika sagaidīts karš, jo laukā iznākuši tikai pēc tam, kad uzzinājuši par vāciešu iebrukumu. VJ par to teica, ka jāpasakās Dievam par to, ka karš sākās, jo ģimene tika meklēta, un būtu deportēta ar nākamo izsūtīšanas vilni.

Kara laikā VJ bija bērns, līdz ar to lielākoties atmiņas ir puiku pastrādātās blēņas. Piemēram, netālu no viņa mājām bijusi vācu karavīru apmetne. Karavīri bieži devuši viņiem nekad netrūkstošos saldumus, sarunās ar vāciešiem varēts izmantot praksē skolā mācīto vācu valodu un no viņiem iemācījies spēlēt mutes harmonikas. Pēc tam, kad sākušās kaujas, liela daļa mantu, tai skaitā ieroču, palikušas apmetnes vietā. Tad nu puikām sākušies prieki, jo ne jau katru reizi var netraucēti spēlēties ar ieročiem. VJ stāstīja, kā atšķīrās abu armiju karavīru attieksme un kultūra. Cik vācieši bijuši civilizēti, tik padomju karavīri visu (piemēram, mājas) vārda tiešā nozīmē piemēslojuši.

Sākoties otrreizējai padomju okupācijai, ģimene nolēma bēgt. Visa iedzīve tika sakrauta smagajā mašīnā un paņemta līdzi. Tomēr tālāk par Iļģuciemu viņi netika, jo padomieši ieņēma Rīgu. Viņi bija apmetušies kādā svešā mājā meža vidū, tieši uz frontes līnijas. Līdz ar to šeit nācās palikt veselu mēnesi, bet tad uz Kurzemi tikt vairs nebija iespējams. Viņi tika nosūtīti dzīvot uz Straupi, iepriekš konfiscējot visu mantu. Nekādas citas represijas pret viņiem nevērsās, jo kā iemesls tam, kāpēc viņi nav savās mājās, melīgi tika apgalvots, ka vācieši viņus no tām izdzinuši. Un informācijas patiesumu neviens nepārbaudīja. Pēc kara VJ ar ģimeni dzīvoja Alūksnē.

Kā šausminošākais notikums atmiņā palicis tas, ka VJ acu priekšā tika nogalināts padomju zaldāts. Viņš bija sevi speciāli savainojis, lai nebūtu jāiet kaujās. Tāpēc karavīrs kā savējo nodevējs publiski tika nošauts Iļģuciema apkārtnes iedzīvotāju acu priekšā. Viens no puiku gājieniem bijis Straupē, kur viņi atraduši vācu artilērijas šāviņus (~100 gab.), ko vairākas dienas krāvuši kaudzē un pēc tam uzspridzinājuši. Piederīgie, protams, domāja, ka zēni gājuši bojā, jo trieciens bijis tik milzīgs ka tuvējām mājām stikli izbiruši.

Vecvecāki atteicās pamest mājas. Vectēvs noglabājis iekrāto naudu un iegādātā auduma baķus. Padomieši izrakņājuši visu dārzu, turklāt pa starp kaimiņiem klīda baumas, ka VJ ģimene nopirkusi vieglo mašīnu (tāda doma tiešām pastāvēja, bet netika realizēta), tāpēc no šķūņa iznests viss siens, lai to atrastu. Protams, to meklējot, tika paņemts līdzi viss iespējamais.

VJ tēvs piedalījies vairākās pretpadomiskās akcijās, kas bija vēl viens no iemesliem, kāpēc arī 1949.g. ģimenei draudēja izsūtīšana. 1941.g. 7.jūlijā ap 15km no Alūksnes viņš piedalījās kaujā[1], kur vietējie vīri bija nolēmuši iznīcināt padomju aktīvu. No viņiem gandrīz visi (16 cilv.) gāja bojā. Šī pati grupa nolaidusi no sliedēm arī Alūksnes - Gulbenes šaursliežu vilcienu ar Padomju armijas tehniku. VJ tēvs bija paslēpies grāvī, kad padomieši tūlīt pēc uzbrukuma sagūstīja un apšāva vēl dzīvus palikušos. Arī viņš būtu gājis bojā, ja viens no padomiešiem nebūtu VJ tēvu atpazinis un nezinātu, ka viņš ir šoferis, un ja viņiem nevajadzētu nokļūt pie Peipusa ezera. Tā viņš palicis dzīvs, bet pie nepārtraukti uzlādēta ieroča bijis šos jāved. Galā tēvs noklausījies abu padomiešu sarunu, ka šoferis vairs neesot vajadzīgs un jāšauj viņš nost. Kaut kā tēvam izdevās iebēgt ezera niedrājā, ar kājām ticis atpakaļ uz Latviju.

Tā kā VJ ģimenei piederēja smagā mašīna un kuļmašīna, ar ko bija iespējama papildu peļņa, un naudas pietika arī, lai palīdzētu tēva brālim, viņi tika uzskatīti par bagātniekiem, tāpēc tika iekļauti arī 1949.g. 25.martā deportējamo sarakstā. Arī šoreiz caur paziņām izdevās uzzināt par gaidāmo, un šīs pašas paziņas arī nokārtoja vārdu svītrošanu (ar piedzirdīšanas metodēm, kamēr saraksta glabātājs vairs neapjēdza notiekošo, paziņa VJ ģimenes vārdus izsvītroja). Tomēr ģimene devās prom uz Rīgu. Tēvs tajā dienā (25.martā) nebija mājās - viņš darbojās lauksaimniecības kooperācijā, kas nodarbojās ar zemnieku produkcijas nogādāšanu tirgū[2]. Un mājās palicēji nezināja, vai tēvs no šī brauciena atgriezīsies.

Arī VJ bija sastapies ar darba ierobežojumiem visas dzīves garumā. Tam bija divi iemesli. Pirmais bija vēl mācoties 11.klasē (1950.g.rudenī), kad viņš tika izsaukts uz čeku - tikšot uzņemts čekas virsnieku skolā. VJ vajadzējis aizpildīt 48 lapu biezu anketu, kurā bez saviem personas datiem, bija jānorāda visa iespējamā informācija par ģimeni un pat kaimiņiem. Un tad bijis skaidrs, ka no tā jāatsakās, lai ko tas maksātu - VJ pārplēsis anketu, lai arī nebija skaidrs, vai no šī soļa, cietēja nebūs viņa ģimene. Atteikums sadarboties visu laiku “gājis līdzi”. Otrs iemesls bija jau Ļeņingradā studiju laikā, kur mācījies par inženieri - enerģētiķi. Viņa draugos no Kara skolas bijuši latviešu jaunieši, kas sarakstījuši dzejoļus latviešu valodā ar diezgan pretpadomisku saturu. Tūlīt tie arī tika atrasti un pārtulkoti, 4 jaunieši no tās grupas tika arestēti. VJ ar dzejoļu rakstīšanu cieša sakara nebija, bet problēmas radīja apstāklis, ka viņš bija ticies ar šiem latviešiem, kas nepārtraukti tika izsekoti. Protams, viņi no Kara skolas tika izsviesti, bet VJ tika paziņots, ka institūtu viņš tomēr var pabeigt, bet uz nekādu karjeru viņš var necerēt. Tā arī bijis - katru reizi, kad mēģināts atrast darbu, viss par viņu jau bija iepriekš zināms. Tāpēc VJ sācis strādāt par šoferi: “Zemāk jau vairs nevarēja nospiest un vismaz lika mierā.”

Pēc kara oficiālā propaganda neteica neviena vārda par masveida kolektivizāciju. Pirmie kolhozi tika rādīti kā piemērs, kuram būtu vēlams sekot, bet ne kā kaut kas obligāts. Pilnīga kolektivizācija norisēja tikai pēc deportācijas. Tas arī laukus iedzina atpakaļ galīgā nabadzībā un sabrukumā. Līdz ar kolhozu dibināšanu tika likvidētas kooperācijas, kas noveda pie tā, ka visiem tajās iesaistītajiem cilvēkiem tika atņemtas tās peļņas iespējas, kādas tās bija devušas, jo kolhozos nebija iespējams kaut ko nopelnīt. Par kolhozu priekšniekiem lika pilnīgi nekompetentas personas - galvenais, lai viņš nebūtu bijušais saimnieks un būtu politiski pareizi domājošs. Kaut nedaudz labāk klājās tiem, kas strādāja rūpnīcās, jo tika garantēta minimāla samaksa.

Spekulācija tika piekopta jau kara laikā, kad gandrīz jebko varēja iegādāties melnajā tirgū maiņas ceļā - braucot uz Rīgu un mainot sviestu un gaļu pret nepieciešamajām lietām. Cilvēki, kam bija aitas, mājās paši auda audumus, bet nopirkt to varēja tikai no spekulantiem. VJ pēckara gados atceras arī rindas - 1947.g. pats stāvējis rindā pēc cukura kādas 3-4 stundas (šajā Mežaparka veikalā tam bijis liels pievedums un to šeit varēja nopirkt bez taloniem).

Visas vēlēšanas bija safabricētas, jo galvenais bija radīt iespaidu, ka viss notiek likumīgi un, ka paredzētie 99,9% arī nobalso. VJ stāsta, ka viņš, pašam nezinot, tika iekļauts vienā vēlēšanu komisijā. Par šo lēmumu viņš uzzināja būdams slims, bet viņa paraksts par to, ka viņš piekrīt, tika viltots. Turklāt, rēķinoties ar iespējamiem strīpojumiem un labojumiem, tika sagatavots noteikts skaits rezerves biļetenu, lai būtu, ko likt šo (nu vairs nederīgo) biļetenu vietā un lai vēlēšanu rezultātu varētu paziņot kā “100% atbalsts”.

Skolnieki uz skolu vilka armijas zābakus ar biezu zoli, ko sauca par tankiem. Kam šo zābaku nebija, vilka pastalas, kas kā teica VJ, nebija iedomājams ulmaņlaikos.

Alūksnes apkārtnē nekādus lielos atjaunošanas darbus VJ neatceras. Tomēr jau 1944.g. notika Krustpils cukurfabrikas atjaunošana, par ko avīzēs tika rakstīts tik vien, ka tādi darbi notiek. Uz tiem tika mobilizēti cilvēki piespiedu kārtā. Arī VJ tēvs tika nosūtīts šajos celtniecības darbos uz 3 mēnešiem. Tika atjaunots dzelzsceļš. Bet Alūksnē nekas īpaši daudz nav būvēts.

Kāda sieviete no Alūksnes rajona notiesāta ar 10 gadiem izsūtījumā par to, ka viņa, bada spiesta, no kolhoza lauka nozagusi 1 statiņu rudzu un samalusi miltos. Viņa neatgriezās.
__________________________________________________

[1] Ja nosaukums ir pareizs, tā bija Prinduliņu kauja.

[2] Kooperācijas iepirka no zemniekiem produkciju, piemēram, gaļu un veda to tirgot, pat uz Maskavu un toreizējo Ļeņingradu.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV