Rita stāsta vēl vairākus gadījumus, kas saistīti ar vāciešiem. Vienreiz vācieši sastājušies rindā, lai katrs saņemtu pienu, ko prasījuši. Ritas māte tad smēlusi no spaiņa un katram devusi, līdz pēdējam vācietim nācās jau smelt no spaiņa dibena, bet vācietis teici, lai tad nu labāk atstājot bērniem, viņš iztikšot. Vēl kāds gadījums bija tāds, ka gan Ritas māte, gan saimnieks vasarā likuši pienu dzesēties tuvējā upītē. Pārlikuši dēli upītei pāri un piesējuši tur kannas. Saimniekam tas bijis nedaudz pa upi uz augšu, bet Ritas mātei - uz leju. Un tad kādu rītu atklājies, ka saimniekam viss piens nozagts, par to, ka viņš nav gribējis dot, taču Ritas mātes piena kanniņa nav nemaz aiztikta, jo viņa pret vāciešiem izturējusies labi.

Vienīgi pret ebrejiem vācieši esot bijuši nežēlīgi. Esot viņu ciemā bijuši divi žīdi, kas braukājuši apkārt ratos un pārdevuši visādas lietas. Viņi esot bijuši bagāti, bagātāki nekā latvieši. Mazajam brālītim viens no viņiem uz kristībām pat uzdāvinājis sudraba karoti, kas tajos laikos esot bijusi ļoti liela dāvana. Šie abi ebreji tad arī esot aizvesti uz koncentrācijas nometni un pēc tam nav vairs redzēti.

Kad ienākusi Sarkanā armija, fronte gājusi tieši pāri tai vietai, kur dzīvojusi Ritas ģimene. Tēvs bija uzbūvējis bunkuru, kur visai ģimenei slēpties uzbrukuma gadījumā. Tāds uzbrukums arī esot bijis, tas esot bijis pēkšņs un Ritas māte tikai pēdējā brīdī paspējusi ar bērniem paglābties no nāves bunkurā. Bunkurs esot bijis tāds, ka pa nelielu spraugu varēja redzēt to, kas notika ārā. Un bērni arī gribējuši skatīties, viss esot sagrauts, taču vecāki baidījās un neļāva bērniem skatīties.

Kad, ienākot krievu armijai, vācieši devušies prom, vācu ģenerālis nācis pie Ritas tēva uz māju sadzert uz atvadām. Viņš esot briesmīgi raudājis par to, ka nu jāšķiras, taču ilgojies arī tikt atpakaļ uz dzimteni un rādījis savas sievas un bērnu fotogrāfijas, stāstījis par viņiem, esot bijušas jūtamas arī bažas par to, kā nu tagad būs tur Vācijā, jo kara iznākums arvien vērsies Vācijai par sliktu. Braucot prom, vācieši neesot viņu ciemā un tuvējā apkārtnē nevienu ķēruši, lai vestu darbos uz Vāciju. Pēc vāciešu aiziešanas Rita nekādi nav varējusi saprast, kāpēc vēl jāmācās skolā vācu valoda, jo tagad taču krievi ienākuši, un kāpēc tāda okupantu valoda jāmācās, taču skolotāja esot teikusi, ka valodai jau ar to nav nekāda sakara.

Kara beigu posmā saimnieks aizmuka uz ārzemēm, jo viņam draudēja padomju valdības represijas. Vispār visi bagātie cilvēki aizbraukuši, taču tie, kam nebija naudas, nekur nevarēja tikt. Ritas ģimene neesot baidījusies no represijām, jo “neesot taču budži”. Tiesa gan, esot domājuši par kaut kādu bēgšanu uz Kurzemi, taču tā arī neesot to īstenojuši. Tomēr represijas esot vērsušās pret Ritas paziņām. Kāda meitene pat esot aizvesta no skolas stundas laikā, arī viņas māsa paņemta no citas klases. Būdama klases vecākā, Rita arī aizsūtīta pie kāda skolotāja, kas gulējis slimnīcā, paziņot, ka naktī būs krievu represijas. Pirmskara laikā šim skolotājam un viņa brālim piederēja neliels rūpniecības uzņēmums. Rita aizgājusi un pateikusi skaļā balsī par gaidāmajām izsūtīšanām, taču ārsti viņu uzreiz apklusinājuši un teikuši, ka skaļi nedrīkstot par to runāt.

Pēc kara nekā neesot bijis. Ritas ģimenei gan nav trūcis ēdamā, jo palikuši dzīvot laukos, taču nav bijis naudas līdzekļu, tāpēc trūcīgi ar drēbēm. Mājas un zemes tika sadalītas, izveidojot kolhozus. Pēc skolas beigšanas Rita aizgāja uz Rīgu mācīties un iestājās augstskolā studēt tieši to, ko vēlējās. Rita stāsta, ka pēc kara atjaunoja tikai rūpniecības uzņēmumus, taču visu pārējo, piemēram, lauku mājas un citas celtnes palika sagrautas līdz sabruka pilnīgi.