Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Laura Nagliņa.

Sarmīte dzimusi 1942.gadā Bauskā, kur dzīvoja arī pēc kara. Kara laiku Sarmīte atceras maz, jo bija pavisam mazs bērns. Kara pēdējos gados viņas ģimenei gan esot bijusi doma kaut kur bēgt, kaut kur uz Kurzemi. Taču tēvs no bēgšanas atteicies sievas un meitiņas dēļ, kas vēl bija zīdainis un tādēļ tāds ceļojums varētu būt par grūtu. Arī Sarmītes vectēvam vācieši kara pēdējā posmā jautāja, vai viņš negribot braukt līdzi uz Vāciju, jo esot bijis te centīgs un godīgs strādnieks, taču vectēvs atteicies, sakot, ka Latvijā viņam labāk un te ir viņa dzimtene, turklāt kas to arī varot zināt, kāda būs dzīve Vācijā.

Kad ienākuši krievi, viņu ģimene izlikta ārā no dzīvokļa, neskatoties pat uz to, ka ir ģimenē mazs bērns un ka nav, kur iet. Un tad tajā dzīvoklī iemitināta krievu zaldātu ģimene. Uzreiz tika aprakstīta visa manta, ar lielu lūgšanos tika atgūtas atpakaļ tikai pašas nepieciešamākās lietas dzīvošanai. Uzreiz tika paņemtas grāmatas, gleznas, greznumpriekšmeti u. c. Krievu armijnieku sievas esot bijušas ļoti smalkas, taču bērni savā starpā spēlējušies - latvieši un krievi. Tomēr kopumā Bauskā pēc kara krievu bija maz.

Represijās 1946.gada ziemā Sarmītes tēvs, par to, ka bijis leģionā, tika izsūtīts spaidu darbos uz Komi republiku, neskatoties uz to, ka bijis savainots - sašauta roka un kāja. Turklāt Sarmītes tēvu nodeva kāds draugs. Arī pašas Sarmītes ģimenei draudēja represijas, jo Sarmītes māte taču bija leģionāra sieva, kas pats par sevi ir noziegums. Un arī tad, kad bija gaidāmas nākamās izsūtīšanas, viņas brīdinājis kāds komunists, ka naktī gaidāma izvešana. Esot sasaiņotas pašas nepieciešamākās mantas, un komunists esot ieteicis, ka tad, kad naktī klauvēs pie durvīm, lai aizslēdzot durvis un pašas (Sarmīte un viņas māte) pa logu kāpjot ārā un dodoties uz mežu. Tā arī viņas visu nakti slēpušās mežā. Vēlāk Sarmītes mātei nācies no vīra izšķirties, ja gribēja palikt dzīva viņa un meita. Pēc tam Sarmītes māte strādāja dažādus darbus galvenokārt vietējā rūpniecībā - par grāmatvedi, pie svēršanas u. c. Sarmītes tēvs atgriezās Latvijā tikai 1953.gadā pēc Staļina nāve. Ja Staļins nebūtu nomiris, tad Sarmītes tēvam nāktos ieslodzījumā un spaidu darbos pavadīt visu atlikušo mūžu. Pēc atgriešanās viņš tā arī neizstāstīja ne par to, kā bijis Komi republikā, ne to, kā Krasnojarskas apgabalā, kur viņš tika pārvests vēlāk. Tā viņš arī atgriezās - bez pienācīgas ārstēšanas ar īsāku kāju un ar nekustīgu roku. Neskatoties uz to, ka bijis savainots, viņam tik un tā nācies darīt visus smagos darbus sālsraktuvēs.

Arī Sarmītes mātes tēvs bija izsūtīts uz Urāliem spaidu darbos par to, ka Latvijas laikā bijis Aizsargu organizācijā. Vispār visā Bauskā esot bijis ļoti maz vīriešu - nebija arī ne draudzeņu tēvu, ne vectēvu.

Pēc kara partizāni nāca pie radiniekiem pēc maizes; tie neesot bijuši īpaši briesmīgi, jo sasveicinājušies un neesot neko ņēmuši nost, taču bail no viņiem bijis, jo nekad neesot varēts zināt, ko sagaidīt.

Pēc tam, kad Sarmīte un viņas māte tika izliktas no mājas, viņām nācās dzīvot pie mātes, kam bija neliels vienistabas dzīvoklītis. Krievu laikā dzīvoklis esot bijis lēts, medicīna - visa valsts, bet produkti uz kartītēm, taču arī tad to nepietika.. Pat pēc maizes vajadzēja stāvēt rindā visu dienu un vienam otru nomainīt. Tā kā Sarmītes vecvecāki dzīvoja pilsētas nomalē, tad tika turēti vista, gailis un arī dažas kazas un cūka, taču kolhoza laikos palika tikai vistas un gailis. Cukura gandrīz nebija; viss, kas jāēd, bija negaršīgs. Vēlākos pēckara gados Sarmītes tēvs no izsūtījuma varēja sūtīt piederīgajiem paciņas, un tajās tad bija, tā saucamās, “cukura galvas”, kuras pēc tam vajadzēja sasmalcināt un tad taupīgi lietot cukuru.

Pēc kara naudas nebija nekādas; pensijas nemaksāja. Sarmītes māte bija aizbraukusi uz Rīgu strādāt, un pašu Sarmīti uzturēja vecvecāki. Pēc atgriešanās 1951.gadā vectēvs būdams kalējs, varēja nedaudz nopelnīt, taču tās naudas bijis tik maz, ka nepietika. Tad kādu reizi, kad Sarmīte smagi saslimusi, vecāmāte aizgājusi uz tirgu pārdot sīpolu virteni, par ko nopirkt bērnam kaut ko labāku ēdamu. Vecāmāte gan to uzskatījusi par briesmīgu kaunu, ka jāiet uz tirgu pārdot. Ģimene pārtika no tā, ko varēja iegūt no dārza un lauku radu dotā, arī no mežā salasītām ogām un sēnēm. Nebija arī pilnīgi naudas, lai brauktu pa dzelzceļu, nebija arī transporta kā tāda, tāpēc nevarēja tik bieži pie lauku radiem aizbraukt. Ja kur arī vajadzējis tikt, tad gājuši kājām, pat desmitiem kilometru. Arī audumi bija uz kartiņām, bet tas tikai strādājošajiem, tā kā Sarmītes vecvecāki jau bija veci, viņiem tas nepienācās. Apģērbu nācās pagatavot no vecām drēbēm.

Pēc kara, tā kā praktiski nebija nekādu spēka gadu vīriešu Bauskā, kādu nakti esot atnākt uz dzīvokli un paņēma vecomāti uz dzelzceļu vilcienus lādēt, jo tas nupat bijis pienācis un no rīta tam jau bijis jādodas prom. Turklāt nevienam arī neinteresēja, ka sievietes nakti nav gulējušas un smagi strādājušas, bet otrā dienā viņām jāiet uz darbu.

Elektrība bija tikai noteiktās dienās; to arī nedrīkstēja lietot tik, cik gribēja, tādēļ tie, kas mācējā izgatavoja mājās, tā sauktos, “zaglīšus”, kurus gan vajadzēja tūlīt noslēpt, kad nāca pārbaudes, vismaz kaut cik tad varēja lietot elektrību.

Pēckara laikā neko nedrīkstēja runāt, jo cilvēki nodeva cits citu. Esot bijušas arī dusmas un bailes no Sarkanās armijas; krievu karavīri esot saukti par “vaņkām” un “utainiem krieviem”.

Runājot par atjaunošanas darbiem, 1950.gadā skola Bauskā vēl esot bijusi sagrauta; tā esot atjaunota tikai ap 1952.gadu. arī ūdens dzirnavas esot ļoti ilgi stāvējušas sagrautas. Esot bijis arī ļoti daudz pamestu dārzu. Visu sāka atjaunot tikai daudzus gadus pēc kara beigām.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV