Ainas stāstījums.
Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Laura Nagliņa.
Aina dzimusi 1932.gadā Rīgas rajona Salas pagastā. Pirmskara un kara laikā tie bijuši lauki un viņas vecāki ar trim bērniem dzīvojuši Strautiņu mājās. Kara laiku Ainas kundze atceras nelabprāt un stāsta, ka tas esot bijis briesmīgi. Tas esot bijis šausmīgs laiks un atstājis daudz pārdzīvojumu.
Kara laikā tēvs tika mobilizēts un pēc tam smagi ievainots, tādēļ atgriezās mājās. Par to, ka viņš ticis mobilizēts, esot krievu laikā iekļauts izsūtīto sarakstā, taču kaimiņi viņu izglābuši.
No savām mājām Ainas kundze esot redzējusi apšaudi Lielupē un to, kā deg Rīga. Viņi, būdami bērni, neesot karu izpratuši un priecājušies par to, ka Rīga vienās ugunīs, cik skaisti tur sprāgst un smuki deg.
Vācu laikā Ainas kundzes mājās esot bijis ierīkots štābs, tomēr par tur notiekošo nekas nav bijis zināms, vācieši neko nav stāstījuši, bijuši nerunīgi un arī mazliet licies, ka skatās tā kā no augšas. Tomēr vācieši esot bijuši ļoti laipni un devuši bērniem konfektes. Bērni pat gribējuši no rītiem vāciešus satikt, lai dabūtu saldumus. Nekādus briesmu darbus pret latviešiem vācieši neesot veikuši, taču briesmīgi bijis tas, kā viņi izturējušies pret ebrejiem. Vācieši koncentrācijas nometnēs visu ebreju mantu sašķirojuši un tad daļu pārdevuši. Arī Ainas māte dažas drēbes nopirkusi, jo bērniem neesot bijis, ko vilkt mugurā.
Ainas kundze stāsta, ka neesot kaut kā īpaši izjutuši to, ka ienāca Sarkanā armija, jo dzīvojuši laukos. Krievi arī neesot dzīvojuši viņu mājās. Taču pēc krievu ienākšanas mainījās saimnieciskā situācija - tika veidoti kolhozi. Tobrīd Strautiņu saimniecībā esot bijušas piecas govis. Ja negribēja stāties kolhozā un visu atdot, tad tika piedraudēts, ka izsūtīs uz Sibīriju. Komunisti atstāja Strautiņu mājām tikai pavisam nedaudz zemes pie mājām, kur neko nevarēja izaudzēt.
Vecāki centās neuztraukt bērnus par represijām. Bērni gan neko daudz arī nezināja, jo nedrīkstēja jau stāstīt, tikai tāds satraukums gaisā gan esot bijis jūtams. Kara laikā Ainas ģimenei esot bijusi doma doties bēgļu gaitās - kaut kur uz Kurzemi, taču tā arī neesot aizbraukuši, jo tēvs bija slims.
Kā stāsta Ainas kundze, tad partizāņu viņu māju tuvumā neesot bijis nekādu. Un arī viņu, Strautiņu mājas, neesot laupītas. Citās kaimiņmājās gan esot laupīts; pēc Ainas teiktā, tie esot bijuši kaut kādi cilvēki no pilsētas.
Kādus ar kara beigām saistītus briesmīgus notikumus Aina īpaši neatceras, vienīgi to, ka esot braukuši garām Torņakalnam un tur karājušies pakārti septiņi vācieši, kam vārnas jau knābājušas acis. Tos tad arī visi braukuši skatīties. Kāds briesmīgs notikums pēc kara, bijis arī tas, ka vecākais brālis tieši savā 16.dzimšanas dienā gājis bojā, kad sprādzis nejauši atrasts šāviņš.
Pēc kara beigām, tā kā Ainas tēvs bija ievainots, esot bijusi ļoti slikta ēšana, arī mājlopi atņemti. Naudas neesot bijis pilnīgi nekādas. Tādēļ tika ķerti stagari, kurus pēc tam vārīja, lai iegūtu eļļu, ar kuru varētu cept pankūkas. Smaka gan esot bijusi tik briesmīga, ka varējis pat just ārpus mājas, taču ēst gribējās. No vienas govs, kas tika atstāta pēc kolhozu izveidošanas, iegūto pienu arī Ainas māte esot nesusi uz Jūrmalu pārdot, lai būtu kaut cik naudas, par ko nopirkt ēdamo.
Tā kā naudas nav bijis nemaz, tad skolas pēdējās klasēs, kad meitenes tik un tā gribēja pucēties, nācies šūt kleitas no dažādiem gabaliem. Izskatījies jau briesmīgi, taču tas bija vismaz kaut kas jauns. 1951.gadā Ainas kundze aizgāja studēt uz Rīgu tieši tajā specialitātē, kurā gribējusi. Turklāt uzreiz vajadzējis arī strādāt. Rīgā joprojām vēl daudz kas esot stāvējis sagrauts kopš kara laika, tikai rūpniecības uzņēmumi gan daudzi atjaunoti.
Ievietots: 15.07.2003.