Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Laura Nagliņa.

Valentīna dzimusi 1933.gadā Kārsavas rajona Naglāņu sādžā. Savu stāstu viņa sāk ar pašiem kara sākuma gadiem, tiesa gan piebilsto, ka daudz kas esot arī zināms no vecākiem, jo kara laikā esot bijusi vēl bērns. Kara laiku Valentīnas kundze atceras kā šausmīgu laiku, kas ietekmējis visu turpmāko dzīvi. Pašos kara gados vecāki centušies arī bērnus pasargāt, tāpēc nav daudz stāstījuši par to, vai vācieši un krievi ir labi vai slikti.

Pēc Valentīnas stāstītā kaimiņu Ļemišovas sādžā esot bijis īsts “partizāņu midzenis” (šajā vietā gan stāstījums ir nedaudz neprecīzs, jo vēlāk partizāni tiek saukti par komunistiem - L.N.). Midzenis tas esot bijis tādēļ, ka vietējie esot precējušies tikai savā starpā (brālēni un māsīcas), lai būtu tikai savas asinis. Tur dzīvojošajām ģimenēm esot bijušas tikai 4-5 hektārus lielas saimniecības. Jau 1941.gadā šie “partizāni” esot gribējuši veidot kolhozu un aicinājuši to darīt arī kaimiņu sādžām. Viņu vadītājs esot bijis kāds Kapulovs. Taču Valentīnas māte esot no tā atteikusies, tāpēc esot bijis nolemts 1941.gada jūnijā viņu izsūtīt uz Sibīriju. Par to, ka viņa bijusi saimniece. Taču tajā brīdī, kad jau bija jākāpj vagonos kāds komunists vārdā Dominiks palīdzējis Valentīnas mātei izbēgt (palīdzības iemesls esot bijis tas, ka kādreiz jaunībā jau minētais Dominiks esot gribējis Valentīnas māti precēt). Tā viņa esot atgriezusies mājās pie vīra un trim bērniem (Valentīnai vēl ir divi jaunāki brāļi - Jānis un Pēteris).

Valentīnas vecāku saimniecība pirmskara laikā un kara sākuma gados esot bijusi liela - 6 govis, 22 aitas, 4 zirgi, daudz zemes, tika audzēti lini, cukurbietes u. c. Tā esot bijusi Ulmaņlaiku jaunsaimniecība, kurai vecāki ņēmuši kredītus un pirmskara laikā jau esot to visu izmaksājuši. Kara laikā Valentīnas tēvs netika paņemts vācu armijā, viņš esot vienmēr bijis mājās un izlicies par slimu, lai viņu nemobilizētu.

Kara laikā Valentīnas ģimene tikai brīnumainā kārtā ir palikusi dzīva. Valentīnas kundze stāsta to kā brīnumu. Jo, kad esot notikušas bombardēšanas, tad neviens neesot savainots. Valentīna stāsta, ka kādu reizi, kad esot sprāgušas bumbas, viņa ar brāli Pēteri esot bijušas ārā, un bumba nokritusi tieši aiz viņiem, bet māte ar otru brāli Jāni esot patvērusies kādā bedrē un arī tā izglābusies. Pārējās bumbas esot kritušas tā, ka viena esot sagrāvusi klēts durvis, otra norāvusi mājas jumtam pašu stūri, bet trešā trāpījusi tuvējā kokā un tas aizdedzies.

Vācu laikā Otrajā pasaules karā Kārsavas pilsētā esot šauti ebreji (1935.gadā tur dzīvoja ~45% ebreju, un tikai ~37% latviešu un ~15% krievu - L.N.). Turklāt pilsēta esot briesmīgi degusi, un viss tad nodedzis; bērni to visu redzējuši un tas licies šausmīgi. Kā stāsta Valentīna, tad vācieši esot likuši lielas nodevas un klaušas. Tiesa gan, viņi neko neesot ņēmuši bez pretī došanas - maksājuši, vai arī tās esot bijušas konfektes, drēbes un citas lietas. Vācieši esot bijuši vienmēr skaisti saģērbti un kārtīgi.

Bet tad Kārsavā esot ienākuši krievi (1944.gada 27.jūlijā - L.N.). Esot kādi 50 komunisti iznākuši no meža, kas arī prasījuši ēdienu, tāpat kā vācieši, tikai neesot par to neko devuši pretī. Turklāt vēl krievu karavīri esot pārmetuši Valentīnas mātei, kāpēc viņa devusi ēst arī vāciešiem. Bet Valentīnas māte atbildējusi, ka viņai visi esot vienlīdz mīļi, kā bērni, neskatoties uz to, vai tas vācietis, vai krievs; kad viņai esot ko dot, tad viņa dodot. Pēc krievu ienākšanas Valentīnas tēvs tika mobilizēts, taču viņu savainoja un viņš atgriezās mājās.

Pirms krievu armijas ienākšanas vācieši sastādīja sarakstus - reģistrēja ģimenes sastāvu un apstrādāto zemi, lai būtu ko sūtīt darbā uz Vāciju. Taču Valentīnas māte esot pierakstījusi daudzus radus - krustdēlus, krustmeitas u. c. Tādā veidā Valentīnas ģimenes locekļi izglābās no aizvešanas uz Vāciju.

Līdz ar krievu ierašanos notika arī pārmaiņas. Tika izveidots kolhozs. Valentīnas ģimenes māja tika sadalīta - puse tika atdota Sarkanajam Krustam un pastam, bet pašas Valentīnas ģimenei - 7 cilvēkiem nācies dzīvot virtuvē, jo pārējās istabās tikuši izmitināti studenti, kas strādājuši lauku darbus. Krievi, atšķirībā no vāciešiem, neesot neko maksājuši veselus trīs gadus. Kā uzsver Valentīns kundze, pēc padomju varas ienākšanas 1944.gadā esot uzliktas milzīgas nodevas. Turklāt vispār esot valdījušas komunistiskas noskaņas pret viņas ģimeni. Kā stāsta Valentīna, tad pēc vāciešu aiziešanas brīvajās mājās esot salīduši krievi, turklāt arī zagļi, un tie kas izlaupījuši mājas, arī esot bijuši krievi.

Kara beigās un pēc tam krievi esot paņēmuši pilnīgi visu, arī lauksaimniecības tehniku, ko Valentīnas tēvs jau esot pirms tam izmaksājis (tā iepriekš ņemta uz kredīta). Kārsavas pilsētā trīs galvenās baznīcas tika pilnībā pārkārtotas: luterāņu baznīcā ierīkoja klēti, pareizticīgo baznīcā - krogu, bet katoļu baznīcas mācītāju izsūtīja uz Sibīriju.

Valentīnai vienmēr palicis milzīgs naids pret “cēlajiem komunistiem”, jo arī pēc kara miliči esot briesmīgi situši viņas tēvu; viņš bijis briesmīgi sasists un pēc tam vienās rētās. Neilgi pēc tam viņš arī nomira no krītamās kaites.

Valentīnas skolas gaitas jau bija sākušās diezgan agri un viņa par vairākiem gadiem tikusi citiem skolēniem priekšā, jo māte jau pirms skolas visu apmācījusi, tādēļ Valentīna vairākus gadus bijusi priekšā citiem un arī skolu beigusi agri. Skolas laikā Valentīna uz skolu sākusi iet tikai vēlā rudenī, jo bija jāpalīdz vecākiem novākt lauki; tad skolotāji Valentīnu vienmēr izsaukuši, lai būtu par ko likt atzīmes. Kad viņa beigusi skolu, esot piedāvāts iestāties komjaunatnē, tad viņa tikšot uzreiz par direktori Naukšēnu vidusskolā. Taču Valentīna no tā kategoriski atteikusies, jo esot devusi solījumu Dievam tad, kad komunisti gribēja izsūtīt viņas māti 1944.gadā, ka nekad nesaistīsies ar tik briesmīgiem cilvēkiem. Tādēļ viņa esot kļuvusi tikai par skolotāju, un tas esot bijis darbs, ko viņa gribējusi strādāt.

Par ikdienas dzīvi pēc kara Valentīna stāsta, ka neesot nekā daudz trūcis, jo dzīvojuši laukos, vienīgi naudas neesot bijis. Ēdamais, atšķirībā no pilsētas, esot bijis un visi vienmēr paēduši; arī ko ģērbt mugurā bijis, jo tika audzēti lini un māte pati audusi un šuvusi apģērbu.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV