Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījis Kristaps Bošs.

Vīrietis, dzimis1934. gadā. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts no Latvijas. Latvijā atgriezies nelegāli kopā ar māti un māsu 1945. gada augustā. Atgriežoties bijusi neizsakāma sajūsma. Ierodoties Latvijā redzējis kara nodarītos postījumus, gar dzelzsceļa sliedēm mētājušies vairāki sadeguši vagoni.

Pirmā saskarsme ar padomju iestādēm bijusi uzreiz pēc atgriešanās, kad, lai atrastu darbu un dzīvesvietu, bijis nepieciešams pierakstīties. Kopā ar māti gājuši uz iestādi kur reģistrē cilvēkus, kuriem nav dokumentu. Rindā stāvējuši trīs līdz četras dienas, pārmaiņus stāvot rindā no rīta līdz vakaram. Pierakstu ieguvuši. Bet pasi neieguva. Pats ticis paņemts militārajā uzskaitē. Vēlāk dodoties ar draugiem peldēties Daugavā, saskārušies ar krievu milici, kas bijis visai nežēlīgs. Milicis esot spēris intervētā draugam.

Represijas bija sajaukušas visu dzīvi, skolu pabeidzis ar pāris gadu nokavēšanos. Vēlāk iestājies kinomehāniķu skolā pie Rīgas kinostudijas. Pēc tās beigšanas darbs bijis garantēts kinostudijā. Vēlāk strādājis Latvijas Televīzijā, kur darbu atradis pateicoties tam, ka paziņojis, ka ir evakuējies septiņas dienas pirms kara (nevis izsūtīts), jo tā ir bijusi ideoloģiskā iestāde. Principā darbu atrast nebija grūti, it īpaši, ja bija izglītība. Darba piedāvājumu esot bijis vairāk nekā, sludinājumu, ka meklē darbu.

Kartīšu sistēma Latvijā bijusi aptuveni līdz 1949. gadam. Trūcis esot daudz kā. Vieglāk esot pateikt kas nebija deficīts. Deficīts esot bijis sērkociņi, audumi, adatas (melnajā tirgū maksājušas rubli gabalā), ziepes, papīrs - burtnīcas, rakstāmrīki - spalvas, tinteszīmuļi. Liels retums bijis cukurs (pēc tā nācies stāvēt rindā pat vairākas dienas), baltmaize. Banāni parādījušies 50. gadu vidū. Rinda bijis obligāts nosacījums, jo kaut kas vienmēr trūka. Tirgos varējis dabūt vairāk nekā veikalos. Bet arī tajos parasti nokļuva, piemēram, veca gaļa. To kas bija uz kartiņām, ne vienmēr varējis dabūt. Plauka melnais tirgus - uteņi, kur varējis dabūt visuko. Medicīnā neesot bijis pieejams penicilīns, zilie graudiņi, liels retums bijia streptocīds.

Tautsaimniecība attīstījās pa piecgadu plāniem. PSKP kongresos Maskavā esot izlēmuši pamatlīnijās ko attīstīs, tad iedalījuši budžetu. Tad republikas un pilsētas cīnījušās par šo budžetu. Piecgades plānus parasti izpildīja četros gados.Plānojot skatījās, ko maksimāli no republikas var iegūt. Lai nebūtu mazu neefektīvu rūpnīciņu, parasti veidoja lielus kombinātus, kas jau ražoja visai savienībai. Latvijā tādi bija VEF, RAF, Vagonu Rūpnīca, RRR u.c. Tautsaimniecība no PSRS centralizētās ekonomikas viedokļa bija efektīva. Tautsaimniecība Latvijā pēc kara atīstījās strauji. Aculiecinieks atceras kā 10 -15 gadus atjaunoja Pēterbaznīcu, kas kara laikā bija nodegusi. Kad esot uzcelts tornis, tad galvenais būvmeistars esot uzsēdies uz gaiļa torņa galā un metis lejā stikla kausu, ka s saplīsis. Tapat Vecrīgā esot bijis dadz drupu, kuras novākuši esot vācu karagūstekņi.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV