Lieciniece dzim. 1919.g. Atmiņas pierakstītas 2003.g.

Lieciniece vācu un krievu varas maiņu 1944.gadā sagaidījusi Rīgā, viņu izsenis īrētajā dzīvoklī Čiekurkalnā kopā ar ģimeni - vecākiem un jaunāko brāli. Nedz viņa, nedz ģimene nav nekur domājuši bēgt, tuvojoties frontei. Baigais gads tieši ģimeni un tuvākos radiniekus nebija skāris. Viņai šķitis, ka droši ir tur, kur viņa atrodas. Baiļu no krieviem nav bijis, kaŗa postījumi arī tieši nav skāruši. 1944.g. pavasarī vai vasarā viņa bija atteikusies no piedāvātas vietas laivā uz Zviedriju, jo mājās bijuši veci vecāki un brālis - pusaudzis, par kuŗiem jāgādā.

Vācieši pirms atkāpšanās visu izlaupījuši, izdemolējuši, saspridzinājuši. Uzspridzinājuši kaŗaspēka noliktavas Ķīšezera ielā aiz Kokneses prospekta atzarojuma. Spridzināja dzelzceļus, apkārt mētājušies sliežu gabali. Uzspridzināja rūpnīcu “Bekona eksports” (starp Čiekurkalna staciju un Tēraudlietuves ielu), uz turieni iedzīvotāji gājuši pēc gaļas, arī māte un brālis turp devušies un atnesuši maisā žāvētus cūkgaļas gabalus. Viņa pati gan nav gājusi - bailes iet tur, kur taču spridzina. Degusi Iekšrīga - tajās jukās nemaz nevarēja saprast, no kā. Kādu laiku pirms atkāpšanās vācieši ķēruši ielās cilvēkus un sūtījuši uz Vāciju, aizveduši arī kursabiedrenes patēvu.

Rīgā jau ilgāku laiku 1944.g. gaisā visu laiku gaisā bijusi dzirdama lidmašīnu rūkoņa, bijušas gaisa trauksmes sirēnas. Čiekurkalna dzīvojamās mājas pagalmā bijusi patvertne - izrakta tranšeja ar jumtu, kur iedzīvotāji slēpušies krievu uzlidojumu laikā, sēdējuši un gaidījuši. Krievi no lidmašīnām metuši “eglītes” - īpašas apgaismošanas sveces.

Pirms krievu ienākšanas bumbošana ilgusi vairākas dienas. Tad, kad beidzot uzlidojumi beigušies, viņa ieraudzījusi, ka pa Čiekurkalna 1.līniju Rīgā nāk iekšā krievu kareivji pufaikās un ar puļķīšiem pie cepurēm. Uzreiz latviešiem radies teiciens: “Augšā puļķīt’s, apakšā muļķīt’s.” Krievi izskatījušies stipri noplukuši, plenderīgi. Tie laupījuši - arī pusaudzim brālim apmainījuši labos zābakus pret savējiem sliktajiem. Turpretī par vācu kaŗavīriem gan nekad nebija dzirdēts, ka tie būtu kaut ko nodarījuši - kādu aplaupījuši vai aizskāruši kādu sievieti.

Nedz pret liecinieci, nedz viņas ģimeni tieši nav vērsies krievu genocīds. Ja arī dzirdēja par represijām, tad par to nerunāja, arī ģimenē ne. Sākumā gan viņa un citi šo to izrunājušies pret krieviem, bet drīz iemācījušies atklāti nerunāt, sevišķi studējot 4.kursā, kad kaŗa mācības vadītājs kārtīgi studentus nostrostējis un paziņojis: “Mums nav vajadzīgi ārsti, mums ir vajadzīgi padomju ārsti.” Vienīgi patālāks radinieks, mātes svainis 1949.gadā 25.martā no Stopiņu pagasta izvests uz Sibīriju, bet par to nerunāja. Kursabiedrene par ticību Dievam izslēgta no universitātes tieši pirms valsts eksāmeniem 1950.g., rakstījusi vēstuli uz Maskavu, no turienes uz universitāte saņēma vēstuli, ka tā darīt nedrīkst, tā nu kursabiedrene dabūjusi likt valsts eksāmenus vēlāk.

Darba un profesiju ierobežojumi liecinieci nav skāruši, jo viņai bijis “melnais darbs” - par ārsti. No vienas darba vietas 1951.gadā gan pati aizgājusi (“aizbēgusi”), jo nevarējusi izturēt politiskās nodaļas vadītājas uzraudzību un iejaukšanos.

Dzīves apstākļi 1944.-1953.g. nav bijuši viegli, katrā ziņā smagāki nekā daudziem šodien, taču lieciniece nesūrojas, jo darbīgs cilvēks dzīvot varējis. Bija liela taupība, ārstiem nebija lielas algas. Sākumā pastāvējusi kartīšu sistēma, piemēram, maizes kartīte par kukuli maizes. Uz viņiem, trīs cilvēkiem (tēvs bija nomiris 1945.g.), maizes bijis pietiekami, 1 kukuli varējuši pārdot tirgū par 3 rubļiem, lai iegādātos kaut ko citu. Pēc krievu ienākšanas parādījusies normāla maize, salīdzinot ar vācu laiku, kad tā garšojusi pēc zāģu skaidām. Tirgus bijis atļauts, varēja tirgoties uz katra stūŗa, tirgū varēja dabūt dažādus produktus, piemēram, ļoti garšīgu zirga desu. Ragaciemā no zvejniekiem viņi nopirkuši veselu kubliņu sālītu reņģīšu, ēduši visu ziemu. No zemniekiem tirgū nopirkuši salātus, paniņas. No salātiem, paniņām, reņģītēm un vārītiem kartupeļiem paēduši. Dažreiz dabūjuši vēl citas ēdamlietas, piemēram, olu pulveri. Lieciniece stāsta, ka ģimene pamazām pārdevusi lietas, kādas bijušas. Ļaudis tirgoja visu, ko varēja dabūt. Lieciniece adījusi rakstainus cimdus, sākumā nesa pārdot uz tirgu, vēlāk - uz komisijas veikalu. Ārdīja vecas jakas, pārkrāsoja dzijas. Varēja dabūt raibi svītrainu matraču drēbi, no tās šuvuši kostīmus. Dabūjuši audumu no tiem, kam tas atsūtīts no ārzemēm. Naudas gan tikpat kā nav bijis.