Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījis Jurijs Jakovļevs.

Tā laika manis intervējamie liecinieki bija Milda un Evalds Grāvīši un nelaiķis Aleksejs Traščenko. Visi šie intervējamie cilvēki man ir ļoti tuvi, jo Milda un Evalds Grāvīši ir mani vecvecāki, bet Aleksejs Traščenko ir mans bijušais kaimiņš, kas aizgāja viņsaulē 2003.gada februāra beigās, taču pirms nāves sniedza man daudz interesantas informācijas par šo laika posmu no 1945.gada līdz 1953.gadam.

Pirmkārt gribētos sākt savu stāstījumu ar savu vecvecāku Mildas, dzimušas 1920.gadā, un Evalda Grāvīša, dzimuša 1918.gadā, atmiņām un kara laika liecībām. Pēc Baigā gada un vācu okupācijas viņu dzīve bija līdzīga citu latviešu zemnieku dzīvei šajā grūtajā laikā. Pēc darba dienesta pabeigšanas Vācijā, kur vectēvs Evalds Grāvītis pavadīja laiku no 1941.gada līdz 1943.gadam, viņš uzreiz bija iepazinies ar manu vecomāti Mildu Siliņu un tajā pašā 1943.gadā viņi apprecējās.

Izvairīties no iesaukšanas leğionā, kā pats vectēvs stāsta, viņš varēja tikai pateicoties tam, ka viņš jau bija nokalpojis savu laiku vācu darba dienestā Vācijā, ko apliecināja viņa dokumenti, un līdz ar to tas ļāva viņam līdz 1944.gadam palikt savā dzimtajā vietā Latgalē, Tilžā, Balvu rajonā, un apsaimniekot savu 20 hektāru lielo saimniecību, un cerēt uz labākiem laikiem, jo, kā atzīmē vectēvs, tad vācu nodevas bija tikpat smagas kā krievu uzliktās.

Par jaunām kara briesmām, kā atzīmē mani vecvecāki, pirmkārt jau 1944.gadā liecināja vācu kareivju un karaspēka daļu lielā koncentrēšanās Latgalē, kas, pēc viņa nostāstiem, bija visai demoralizēta. Kā atzīmē vectēvs, tad viņi bija spiesti novietot līdz 30 karavīru lielu vienību savās mājās bez ierunām, un nemaz jau nerunājot par bezmaksas ēdināšanu, vācu kareivji turklāt rīkojās ļoti patvaļīgi arī attiecībā uz viņu un kaimiņu sīklopiem un mājputniem. Tas nepārprotami liecināja par vācu kareivju demoralizēto stāvokli, un ilgošanos pēc kara beigām. Tā kā vectēvs visumā tīri labi mācēja vācu valodu, viņš saprata, ka šādi vācu kareivji nu nekādi nespēs aizstāvēt Latgali pret padomju karaspēku.

Līdz ar to tika nolemts Latgali pamest un virzīties uz Rīgas pusi vai uz Kurzemi. Tā rīkoties manus vecvecākus piespieda arī vācu kareivju nostāsti par padomju karaspēka zvērībām un pašu latviešu liecības, it īpaši pret NKVD daļām, kas sekojot padomju karaspēkam, kas burtiskā nozīmē ‘iztīra’ ciemus un pilsētas no šaubīgajiem nacionāli buržuāziskajiem elementiem, kā tas bija Baltkrievijā, un tā tas varēja būt un arī sākās Latvijā. It īpaši tika meklēti un šauti aizsargi, policisti, un visi tie, kas nespēja pierādīt lojalitāti pret padomju varu.

Straujā padomju karaspēka virzība Latgalē, kad jau 1944.gada vasarā tika ieņemta Zilupe, Krāslava, Dagda, Kārsava, Ludza, Daugavpils, Rēzekne, Preiļi un Viļāni, lika maniem vecvecākiem bēgt no Latgales, cik nu varot, paņemot līdzi visu nepieciešamo. Līdzās citiem Latgales iedzīvotājiem arī viņi steidzīgi piespiedu kārtā pameta savas mājas, kas katram latvietim ir svēta lieta. Var teikt, ka šāds lēmums tika pieņemts laikā, jo 3. Baltijas frontes 54. armijas daļas uzbruka Gulbenes virzienā un jūlija beigās jau ieņēma Viļaku un Balvus.

Līdzās citiem bēgļiem, arī mani vecvecāki bija nonākuši Kurzemē, kur, kā viņi atzīmē, bija paredzēta viņu evakuācija uz Vāciju, un, lai to izdarītu, bija nepieciešami dokumenti, kuri it kā viņiem arī bija, taču tajā brīdī, kad Liepājas ostā viņiem vajadzēja sēsties uz kuğa, viņu vārdi nebija sarakstā un viņi netika uzņemti, lai gan viens viņu radinieks tika uz kuğa un vēlāk no Vācijas emigrēja uz Ameriku. Pēc šiem pārdzīvojumiem viņi bija spiesti līdzās citiem latviešiem no Liepājas virzīties tālāk Kurzemes iekšienē, jo Liepājā bija bīstami palikt. Kā atzīmē vectēvs, tad nepārprotami, ka neveiksme ar kuği no vienas puses radīja rūgtuma sajūtu un nāves bailes, bailes par savu likteni, taču no otras puses deva daļēju gandarījumu, ka pēdējo reizi, ja tāda būs, varēs redzēt vēl ar savām acīm Latvijas zemi.

Pēc Liepājas atstāšanas mani vecvecāki pārdzīvoja vienu no savām lielākajām dzīves šausmām. Braucot ar vairākām smagajām mašīnām, mežā viņi tika apstādināti, un no sarkano partizānu puses saņemti gūstā. Kā stāsta vectēvs, tad braucot pa mežu, ceļa priekšā viņi jau bija redzējuši vairākas mašīnas un cilvēkus, kas drūzmējās gar tām, un piebraucot tuvāk, vectēvs redzēja, ka mašīnām blakus ir arī vairāki cilvēku līķi. Lai gan vectēvs, kas vadīja mašīnu, to redzot, bija domājis apgriezties, tomēr nepaspēja, jo uz mašīnu tika raidīti vairāki tieši automāta šāvieni, kas sabojāja mašīnu un gandrīz ievainoja manu vectēvu, jo vairākas lodes izgāja caur automašīnas priekšējo stiklu. Pienākušie partizāni, kā vēlāk atzīmē vectēvs, skaļi lamājoties un draudēdami sagrāba visus bēgļus, kas atradās mašīnā. Kā atzīmē vecāmāte, tad šo partizānu draudi bija vairāk kā reāli, jo viņi redzēja, kā citi partizāni, ap 20 cilvēku, jau bija izrēķinājušies ar vācu kareivjiem, kuri tika iepriekš sagūstīti un vēlāk nošauti.

Nošaut draudēja arī manu vectēvu, kuram pie krūtīm pielika automātu, un vecāmātei, kā vienīgajai sievietei, partizānu vadonis lika iet prom, taču vecāmāte nekādi negribēja pamest vecotēvu un labāk gribēja nomirt kopā, nekā pamest viņu.

Šajā brīdī, kā atzīmē vecāmāte, viņa izglāba vectēvam dzīvību, jo lika viņam pacelt rokas, ko tas arī darīja.

Pēc šiem notikumiem, atņemot pases un citus dokumentus vecāmātei un vecamtēvam un arī dažiem citiem bēgļiem ļāva iet projām, pārējos sev līdzi aizveda partizāni. Kā atzīmē vecvecāki, tad tas bija jau 1945.gads, būtībā kara beigas. Liecības apkopojot, var teikt, ka tie bija krievu izpletņlēcēji - diversanti, kas, nonākot mežā, veidoja partizānu grupu kodolu. Par to liecina pirmkārt tas, ka viņi bija runājuši tikai krieviski, otrkārt, pēc apbruņojuma - tie bija krievu ieroči, vēl pie tam jaunie, kā arī viņi visi bija visai labi apğērbti. Līdz ar to arī tas liecināja, ka viņi nebija pastāvīgie partizāni, vai vietējie sarkanie komunistu pagrīdnieki.

Pēc šiem notikumiem mani vecvecāki ilgāku laiku pavadīja netālu no Kuldīgas, Rendas ciematā. Pēc manas mātes piedzimšanas 1945.gadā vectēvam un vecāmātei vajadzēja meklēt citu vietu dzīvošanai, lai gan kara beigas mani vecvecāki sagaidīja tieši Rendas ciematā Kuldīgas rajonā. Kā atzīmē vectēvs, tad uzreiz viņu kā vīrieti aizsūtīja uz tā saucamajām Filtrācijas nometnēm pie Usmas ezera. Tur viņš pavadīja pavisam 2 nedēļas, kuras arī nepārprotami bija šausmīgas, jo daudzi cilvēki no tādām filtrācijas nometnēm tā arī neatgriezās. Pēc Filtrācijas nometnes mans vectēvs, līdzīgi kā citi latviešu vīrieši, patstāvīgi meklēja darbu, lai iegūtu sev iztiku, jo Latvijā valdīja saimnieciskā krīze un pusbads. Lai pabarotu savu bērnu un sievu, bija ārkārtīgi daudz jāstrādā. Tā, piemēram, mans vectēvs, kā atzīmē viņš pats, veica galvenokārt tikai dažādus palīgdarbus - atjaunošanas darbus, grāvju rakšanu, drupu novākšanu, elektrības stabu likšanu un citus, par kuriem varēja saņemt iztikas minimumu. Pēc pusotra gada mani vecvecāki atkal atgriezās Latgalē, savā dzimtenē Tilžā. Grāvīšu mājas, kā par brīnumu, nebija izpostītas, jo tās uzraudzīja radinieki.

Pēc atgriešanās no Kurzemes mani vecvecāki atkal saskārās ar jaunām grūtībām. Pirmkārt, ļoti grūti bija ar pārtiku - 1948.gadā viņi saņēma tikai maizes kartiņas. Otrkārt, atgriežoties savā saimniecībā, vectēvam vajadzēja ārkārtīgi grūti strādāt, lai nomaksātu visus padomju varas uzliktos nodokļus - nodot valstij lielu daudzumu sviesta, piena, labības, un vēl piedalīties ceļu būvē un kokmateriālu sagatavošanā. Var teikt, ka pēc būtības netika pieļauta šo saimniecību tālāka attīstība. Kā atzīmē vectēvs, tad pret tiem zemniekiem, kas nespēja nomaksāt nodokļus, lietoja dažādu termiņu cietumsodus, vai pasludināja par budžiem, sabotieriem vai pat par tautas ienaidniekiem un izsūtīja no Latvijas. Kā vectēvs atceras, tad 1948.gadā tādā veidā tika izsūtīti vēl vairāki viņa paziņas.

Kā atzīmē vectēvs, tad vairāki viņa paziņas, arī zemnieki, nespējot nokārtot šīs uzliktās nodokļu nastas, bieži vien centās atbrīvoties no savām saimniecībām, pārcelties uz pilsētām vai vēlāk iestāties kolhozos. Tas nepārprotami veicināja lauksaimniecības kolektivizāciju. Kā atzīmē mans vectēvs, tad arī viņš piespiedu kārtā bija izvēlējies iestāties kolhozā, kur viņš savukārt strādāja par palīgstrādnieku, un vēlāk par šoferi. Visa lielā inventūra, kuļmašīna un citas lietas, tajā skaitā arī govis un zirgi, tika atdoti kolhozam. Kā atzīmē abi vecvecāki, tad 1948.-1949.g.viņi bija dzīvojuši visai trūcīgi, par darbu kolhozā nesaņemdami naudu, bet tikai pārtiku - graudus, pienu, kartupeļus, un paši pagatavoja no tā pārtiku - graudus samala miltos, pienu pārstrādāja. Vecāmāte savukārt strādāja par piensaimnieci, kā arī vēlāk kļuva par algu aprēķinātāju. Kā atzīmē mani vecvecāki, tad pirmajos kolhozos ļoti plaši audzēja linus un dažādus sakņaugus. Kā liecina vecvecāki, tad viņu kolhozu sauca “Cīņa”. Bez tam vectēvs stāsta arī to, ka Daugavpils apriņķī no 1946.gada līdz 1948.gadam izveidojās arī vēl viens jauns kolhozs “Sēlija”. Lai gan padomju historigrāfija liecina, ka kolhozu veidošana bija progresīva, un paši latviešu zemnieki to veicināja, it kā brīvprātīgi piedaloties to veidošanā, tomēr jāatzīmē, ka šī piedalīšanās bija tīri aiz bailēm un nepārprotami padomju varas spiediena rezultātā. Par to liecināja arī latviešu tautai nozīmīgais 1949.gada 25.marts, kad tika izsūtītas vairāk nekā 13 000 ğimenes, kopumā ap 43 000 cilvēku.

Lai gan paši mani vecvecāki necieta no šīm daudz smagākajām represijām, tomēr jāsaka, ka cieta viņu tuvākie cilvēki. Tā, Piemēram, 1949.gadā vecāsmātes tēvabrāli ar vedeklu un vienu gadu vecu bērnu izsūtīja uz Sibīriju tikai tāpēc, ka viņiem bija zeme 35 hektāru platībā. Savukārt vīru Rūdolfu Sīli nošāva, jo padomju varas iestādes atklāja, ka viņš ir bijis aizsargs.

Kā atzīmē vecāmāte, tad Rūdolfu Sīli, kas bija viņas brālēns, nošāva turpat netālu no mājas pie meža, kas atkal liecināja par nežēlīgo padomju varas rīcību un viņu attieksmi pret cilvēkiem.

Jāatzīmē, ka tomēr arī manus vecvecākus gribēja izsūtīt, taču viņi to iepriekš bija uzzinājuši un aizbrauca pie radiem, līdz ar to viņi tādā veidā izvairījās no apcietināšanas, un pēc kāda laika viņi droši varēja atkal atgriezties atpakaļ mājās, un turpināt darbu kolhozā.

Ļoti interesanti vectēvs man attēloja partizānu darbību Latgalē. Kā jau mēs zinām, tad pēc kara no 1945.gada līdz 1956.gadam ļoti aktīvas bija latviešu nacionālo partizānu darbības pret komunistiem un to atbalstītājiem. Tās aculiecinieks bija arī mans vectēvs, kas pats divas reizes bija sniedzis atbalstu nacionālajiem partizāniem.

Taču, kā viņš atzīmē, viņš to vairāk darīja aiz bailēm, nevis aiz vēlēšanās pastāvīgi atbalstīt partizānus. Tas ir arī saprotams, jo, lai gan nacionālie partizāni cīnījās par Latvijas neatkarību, daži no viņiem nepārprotami varēja pieprasīt atbalstu no iedzīvotājiem brutālā veidā ar draudiem. Šādu iespēju nevajadzētu izslēgt.

Manu vectēvu un arī citus zemniekus biedēja arī tas, ka atbalsts nacionālajiem partizāniem no padomju varas puses nekādā veidā netiktu piedots. Par to liecināja arī tuvāko kaimiņu izsūtīšana un Sibīriju par atbalstu partizāniem. Jāatzīmē arī tas, ka pēc 1949.gada atbalsts nacionālajiem partizāniem krasi samazinājās, jo tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši zemnieku, par kuriem bija aizdomas, ka tie varēja sniegt atbalstu nacionālajiem partizāniem.

Lai kā arī nebūtu, tomēr vietējie komunisti laikam ar nodevēju palīdzību kaut kādā veidā uzzināja, ka arī mans vectēvs, iespējams, ir sniedzis palīdzību partizāniem, un speciāli pie viņa mājām nometa cilvēka līķi, kas bija nacionālais partizāns. Tas laikam tika darīts, lai tādā veidā kompromitētu vectēvu un piespiestu viņu atzīties, ka viņš ir nacionālo partizānu atbalstītājs. Taču, kā stāsta vectēvs, tad viņš saņēma pēdējos spēkus un, skatoties komunistiem acīs, pilnīgi noliedza savu līdzdalību nacionālo partizānu atbalstīšanā, un būtībā var teikt, ka komunisti tam noticēja, jo kolhozā gan vectēvs, gan vecāmāte bija vieni no labākajiem un čaklākajiem strādniekiem. Šeit jāatzīmē arī tāda lieta, ka, ja komunisti gribētu, viņi būtu varējuši uzreiz izsūtīt vectēvu, kā, piemēram, kādā istabā noliekot ieroci vai munīciju un tādā veidā apsūdzot vectēvu nodevībā, taču arī šajā reizē Dievs bija sargājis vecātēva un vecāsmātes dzīvības.Taču, kā atzīmē vectēvs, mazāk bija veicies vectēva draugam, kuru apcietināja ar līdzīgu apsūdzību un vēlāk izsūtīja.

Kopumā var teikt, ka no 1950.gada līdz 1953.gadam kolektivizācijas tempi tika panākti ar augstiem nodokļiem un represijām, no kurām kā spilgtāko varētu minēt 1949.gada 25.marta izsūtīšanu. Tieši tas visvairāk arī stimulēja kolektivizāciju.

Kolektivizācijas rezultātā Latvijas laukos izveidojās nelieli kolhozi, un, kā atzīmē mans vectēvs, tad tie (tajā skaitā arī tas, kur viņš strādāja), bija vāji apgādāti ar tehniku, lauksaimniecības inventāru, trūka arī speciālistu. Šāds darbs pat drīzāk atgādināja klaušas, par ko liecināja gan darba veids, gan arī ārkārtīgi zemā alga, nemaz jau nerunājot par to, ka Latvijas PSR iedzīvotājiem trūka elementāro higiēnas preču - ziepju u.c.

Tādas arī ir manas pēdējās manu vecvecāku liecības par to laikaposmu no 1945.gada līdz 1953.gadam.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV