Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījis Jānis Šiliņš.

Arturs Mauriņš, dzimis 1924.gadā Krasnojarskas novada Manas rajona Zarzubejas latviešu kolonijā.

Tolaik mācījos vēl vidusskolā, Sibīrijā.

Kara laikā beidzu priekšpēdējo klasi. 1942.gada vasarā mani iesauca sarkanarmijā, aizsūtīja uz Gorohoveckas militāro nometni, kur atradās Latviešu strēlnieku rezerves pulks, kas gatavoja papildinājumu 201.latviešu strēlnieku divīzijai (vēlāk 43.gvardes divīzija). Visu augustu pavadīju Rezerves pulkā. Mums piedāvāja doties uz Latviju kā partizānam, bet es nepieteicos. Pēc tam piedalījos vairākās kaujās Krievijā latviešu divīzijas sastāvā.

Es Latvijas robežu pārgāju 14.jūlijā pie Šķaunes kopā ar 43.gvardes strēlnieku divīziju. Jāsaka, ka tiem, kas bija bijuši 3 gadus prom no mājām, pārdzīvojums bija ļoti liels. Atceros, ka mūs uz robežas pat sagaidīja orķestris, kas spēlēja “Kur tu teci gailīti mans”. Man bija interesanti to visu vērot.

Toreiz mums visiem apgalvoja, ka te, Latvijā viss būšot pilnīgi citādāl nekā PSRS, nebūšot kolhozu. Pieklusināti runāja, ka Latvija būs atsevišķa draudzīga sociālisma valsts, kas neatradīsies Padomju Savienības sastāvā. Kā pierādījumu tam minēja kara laikā izlaistās monētas, kuru ģerboņos nebija lentu ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pats tam visam īpaši neticēju, 1944.gadā man pat iznāca strīds par to, vai Latvijā būšot kolhozi, vai nebūšot.

Baltkrievijas teritorija, no kuras mēs ienācām Latvijā, bija pamatīgi nopostīta, visas sādžas nodedzinātas. Un Latvija pārsteidza ar to, ka šeit praktiski nebija nekādu postījumi. Viensētas bija neskartas un sakoptas, labība vēl nebija nopļauta un radās ļoti patīkams, skaists iespaids.

1944.gada augustā Aiviekstes krastos risinājās kaujas, kad mani no frontes atsauca uz aizmuguri un nosūtīja uz Višņij Voločeku, kur atradās rezerves brigāde. Uz turieni sūtīja tikko iesauktos puišus no Latgales un Dienvidvidzemes, kurus nebija mobilizējuši vācieši, bet iesauca sarkanarmija. Mūs, no latviešu divīzijas piekomandēja krievu virsniekiem, kam bija jāapmāca iesauktie. Darbojāmies kā tulki. Skaitījos dublieris bataljona komsorgam, man bija jātulko politnodarbības, kuras latgalieši, protams, nesaprata.

No Latvijā iesauktajiem bija paredzēts veidot 3.latviešu divīziju, lai pilnībā būtu nokomplektēts latviešu korpuss. Jau 1944.gada jūlijā 2.divīzija ieradās frontē no Gorohoveckas, un nu gribēja izveidot vēl vienu divīziju. Tā nu es tulkoju tās politnodarbības un pārējā laikā lasīju klostera bibliotēkas grāmatas. Man pat pavēlēja lasīt mežā, lai “negrautu disciplīnu”.

Kamēr es laiku pavadīju Višņij Voločekā, fronte strauji gāja uz priekšu, un kaujas jau notika Kurzemē. Tur latviešu divīzijām bija tik smagi zaudējumi, ka vadība bija spiesta atteikties no 3.latviešu divīzijas veidošanas plāniem un apmācītos sūtīt kā papildinājumu jau esošajām vienībām. Arī mani kopā ar rezervistiem sūtīja uz fronti. Vispirms nokļuvām frontes, tad armijas rezerves pulkos.

Jāsaka, ka līdz tam visu kara laiku gan vācieši, gan padomju puse izvairījās sūtīt latviešu vienības pret latviešiem, lai gan varēja to izdarīt. Bet te, Kurzemē, viss bija pilnīgi sajaucies un vairs nešķiroja, vai tie ir vācieši, vai latvieši, vai krievi. Cīņas kļuva arvien smagākas, un turklāt es negribēju karot pret leģionu, tādēļ piekritu rezerves pulkā iziet virsnieku apmācības četru mēnešu kursus. Man jau pirms tam piedāvāja mācīties kara skolā, bet es atteicos, jo negribēju militāru karjeru.

Janvāri - aprīli pavadīju Ļeņingradas frontes četru mēnešu virsnieku kursos Jūrmalā. Aprīlī kursi beidzās un mums nācās daudz patrulēt gar jūru. Toreiz krastā izskaloja diezgan daudz vācu un krievu līķus, kuri mums bija jāaprok.

Ziņu par kara beigām un kapitulāciju saņēmām kursos. Tad mums pavēstīja, ka miera laikos par virsniekiem ir jāmācās ilgāk, zināšanas vēl jāpapildina un kursus pagarināja līdz novembrim. Vasarā kursantus sūtīja pļaut zāli. Vasaras beigās mani aizsūtīja uz Minsku, novembrī piešķīra jaunākā leitnanta pakāpi. Pēc tam mani komandēja atpakaļ uz Rīgu, latviešu strēlnieku korpusu, ceļam piešķirot mēnesi laika. Protams, es atbraucu dienas laikā un pēc tam katru dienu gāju uz teātra un operas izrādēm. Par vienu maizes kukuli toreiz varēja nopirkt četras dārgākās teātra biļetes.

Man karš beidzās jau 1944.gada augustā, pie Aiviekstes.

Noskaņojums bija dažāds. 1944.gadā kāds seržants vecticībnieks mani parāva līdzi uz Latgali. Vietējie puiši tur lielījās, ka viņi ir iestājušies iznīcinātāju bataljonā un plātījās, ka “mūsu Alfons tiem buržujiem parādīs!” Es jautāju , kas tas viņiem par alfonsu. Tas esot NKVD priekšnieks Noviks.

Vēl viens interesants gadījums bija 1946.gadā, kad cīnījos par demobilizāciju. Tai laikā Pārdaugavā kāra Jekelnu un viņa komandu. Toreiz jau iebraucēju Latvijā nebija. Man pašam bija milzīgas grūtības pārvest ģimeni no Sibīrijas uz Latviju. Bija vajadzīgi speciāli frontes pavēlniecības dokumenti, tā ka Latvijā iebraukt 1946.gadā praktiski bija neiespējami. Bet visos vietējos iedzīvotājos par to kāršanu bija milzīga ažiotāža, bariem skrēja uz Pārdaugavu skatīties kā Jekelns kājas notirina. Es to visu nevarēju saprast.

Protams, daudziem bija negatīva attieksme pret okupantiem. Bet tomēr lielāks bija prieks par kara beigām, kas visiem bija apriebies. Karā krita daudzi zēni, tad vēl kartīšu sistēma…

Rīgā šad tad šāva, kaut ko aizdedzināja, tādi lokāli ekscesi. Laukos gāja trakāk. Tur pret mežabrāļiem meta Oškalna partizānu grupas. Toreiz, 1944.gada vasarā mani un kursantu Bogdanovu sūtīja meklēt siena pļavas, lai zirgiem varētu sagādāt sienu. Tā nu mēs devāmies uz Ķeipeni, kur netālu dzīvoja mani radi. Bogdanovs man saka: “Tas būtu dumji atrast pļavu, jo tad mēs ieķēpātos vēl arī ar pļaušanu.” Ķeipenē atradām pagasta veci, kuram jautājām, vai viņam ir kādas brīvas pļavas. Viņš it kā teica, ka kaut ko jau atradīs. Bet mēs uzreiz sakām, ka vajadzīga palīdzība arī siena sagatavošanā. Rezultātā dabūjām ierakstu “Brīvu pļavu nav!” ar visu parakstu un zīmogu. Līdzīgi tikām galā ar Madlienas pagastu.

Interesanti, ka toreiz padomju vara rīkojās daudz gudrāk, nekā tagad amerikāņi Irākā. Tad, jau pirms ienākšanas Latvijā no evakuētā padomju aktīva bija nozīmētas visas amatpersonas, no augstākās, līdz pat pagasta vecākajam. Un okupējot Latviju, atlika tikai viņiem ieņemt savas vietas. Tādēļ nekāda haosa un laupīšanu nebija.

Pēc tam ar Bogdanovu devāmies meklēt manus radus. Visu nakti gājuši, ieradāmies no rīta radu mājās. Tur bija liels uztraukums. Es nesapratu, par ko viņi visi satraucas. Aizgājām uz šķūni gulēt, bet tur sienas izrobotas, varēja redzēt svaigas ložu izšautas šķembas. Kad pajautāju, kas te tāda par kauju notikusi, man pačukstēja, ka Oškalna partizāni šajā šķūnī ielenkuši kādu mežabrāli (par partizāniem sauca tikai Oškalna vīrus), kurš nācis pie sievas. Pēc apšaudes mežabrālim izdevies pa krēslu aizbēgt. Tas viss noticis dažas stundas pirms manas ierašanās.

Es zināju jau par 1941.gada represijām Latvijā. Man taču mājās Sibīrijā bija audžumāsa Vilma, kuru tēvs bija paņēmis no tīfa barakām. Izsūtītās sievietes toreiz palika Sibīrijas mežos, vīriešus sūtīja tālāk. Tēvs vēl toreiz teica, ka esmu māsu lēti dabūjis, jo viņam par Vilmu kā smagi slimu bija jāiedod nometnes komandantam tikai viens pusstops.

Ļoti labi zināju jau par 1932., 33. gada represijām, kad uz Sibīrijas mežiem atsūtīja ukraiņu atkulakotos zemniekus. Viņi mežus zāģēja, tad atsūtīja burjatu lopkopjus.

Pēc tam, būdams latviešu divīzijā, brīnījos, kad man stāstīja, ka vecākais poļitruks Berklavs un Vilis Krūmiņš bijuši pagrīdnieki Latvijā. Mēs, sibīrieši, brīnījāmies, kā cilvēki var ārpus PSRS būt pagrīdnieki un cīnīties par padomju varu, ja šeit notika tādas represijas.

Toreiz daudzi apgalvoja, ka represējot tikai tautas ienaidniekus. Man nebija tādu domu, jo pats pieredzēju, kā bijušos sarkanos partizānus, cīnītājus par padomju varu pārtaisīja tautas ienaidniekos. Nebija šaubu, ka represijas ir nepamatotas. Tēvs bija pārliecināts, ka tās ir Staļina neģēlības un Ļeņins tā nebūtu darījis. Tēvs vispār centās mazāk runāt, teica, ka klusēšana ir zelts. Māta gan vienmēr mājās par Staļinu skaļi gānījās.

Kad biju rezerves pulkā, mums bija vāja ēdināšana un nākamajiem partizāniem solīja labāku pārtiku. Atceros, ka no mums, Sibīrijas latviešiem, neviens neaizgāja partizānos, tie bija galvenokārt no Latvijas evakuētie, kas gribēja atgriezties mājās. Zinājām, ka nāksies civilos iedzīvotājus slepkavot. Pēc tam, 1946., 47.gadā dzirdēju, kā te cīnās pret mežabrāļiem, aplaupot iedzīvotājus, izvarojot un noslepkavojot sievietes, pēc tam pielaižot mājām uguni.

Atceros arī 1949.gada deportācijas, kas mani neskāra, jo biju virsnieks. Bet tā kā biju pieredzējis lielās 1937. - 39.gada represijas, man tās nebija pārsteigums, zināju ka padomju vara tā rīkojas.

Šeit, Latvijā, man bija jāiziet tāds kā naturalizācijas process, jāiedzīvojas pilnīgi citā sabiedrībā. 1946.- 47.gada ziemā sāku studēt. Valodu labi pārvaldīju, nekādas pretenzijas neizvirzīju un mani studentu kolektīvs labi pieņēma. Pēdējais militārais amats man bija brigādes bibliotēkas priekšnieks. Kā militārists, es nedrīkstēju studēt civilajās augstskolās. Gribēju mācīties Latvijas Lauksaimniecības Universitātē neklātienē, tādēļ gāju pie pulkveža, lai viņš man to atļauj. Viņš, protams, man to aizliedza. Bet tā kā man bija aizliegts mācīties neklātienē, iesniedzu dokumentus klātienes studijām. Visu uzrakstīju, neslēpu, ka esmu militārists, bet prorektors to nepamanīja un mani uzņēma Mežsaimniecības fakultātē. Tā nu es katru dienu gāju no Krustbaznīcas ielas ar zem šineļa pavilktu civilo uzvalku uz universitāti. Man pat maksāja stipendiju.

Kartītes atcēla tikai 1947.gadā. Tieši līdz to atcelšanai bija vissmagākie gadi. Sevišķi tas attiecās uz zemniekiem, jo 1946.gada vasara bija sausa un Ukrainā un Moldāvijā bija mazas ražas, tādēļ no Latvijas prasīja pārpildīt normas. Jau 1946.gadā sākās kolektivizācija, bet tie bija atsevišķi kolhozi, tikai pēc deportācijām visi no bailēm sagāja kolhozos.

No kartiņām pārtikt bija trūcīgi. Toreiz katram produktam bija trīs cenas. Ar kartiņu maksājot maizes ķieģeli varēja nopirkt par rubli, bet tur bija stingri noteikts daudzums, ko katrs varēja pirkt. Tad bija tā saucamās komerccenas, tā sauktajos komercveikalos, piemēram, centrālajā veikalā (tagad universālveikals “Centrs”). Tur maizi varēja nopirkt par kādiem 15 rubļiem, bet arī ne neierobežotos daudzumos, turklāt bija rindas. Tad vēl bija trešās cenās, tā sauktās tirgus cenas, kur maize maksāja 100 - 150 rubļus. Tā bija ar katru produktu. Piemēram, cukuru uz kartiņām varēja nopirkt par dažiem rubļiem kilogramā, komerccena bija 40 - 50 rubļi, bet tirgū maksāja 120 rubļus. Interesanti, ka toreiz operas biļete maksāja 20 rubļus.

Man kā jaunākajam leitnantam alga bija 120 rubļus mēnesī, ēdināja, apģērba un izmitināja par velti. 1947.gadā mainīja naudu, attiecībā 1:10. Algas palika vecās, cenas samazinājās desmit reizes. Tirgū gan cenas vēl arvien palika augstas.

Lielajās pilsētās produktu netrūka, sevišķi Rīgā. Desu un gaļas gan bija diezgan maz. Toties, ja pirki veikalā, zināji, ko tu pērc. Bija skandāls, kad Jelgavā atklāja desu cehu, kas ražoja desas no cilvēku gaļas. Atceros, toreiz biju Ļeņingradā un mani pārsteidza veikalu pārpilnība. Visu varēja nopirkt, pat ikrus.

Rīgā bija minimāli postījumi - bija aizdedzinātas kaut kādas rūpnīcas. Salīdzinot ar pārējo Rīgu, visvairāk bija cietusi Vecrīga. Sagrauti bija tilti pār Daugavu, bet to vietā uzreiz uzcēla pontona tiltus. Ar dzelzceļa tiltu gāja grūtāk, atceros, ka 1944.gada novembrī tas vēl laikam nebija atjaunots.

Visu 1946.- 47.gadu vāca drupas, praktiski neko necēla. Lielu uzmanību pievērsa rūpniecības atjaunošanai. Varēja iestāties dažādās atjaunošanas, amatnieku komandās. Pirmo, kā triecienceltni, atjaunoja VEF, vēlāk pārējās rūpnīcas. Vāciešiem atkāpjoties, kadru strādnieki bija centušies saglābt iekārtas, lai tās vācieši neizvestu un lai būtu, kur pēc kara strādāt.

Kā jau teicu, līdz 1948.gadam iebraukšana Latvijā bija apgrūtināta. Tikai kopš 1949.gada tā tika atļauta un pat veicināta, tādēļ sāka būvēt dzīvojamās ēkas.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV