Atmiņu stāstītāja D.Z. dzimusi 1922.gadā Apē. 1943.gadā Lugažu muižā tika izvietota vācu armijas Lufwaffe daļa, tā kā muiža bija turīga, karavīru uzturēšanai no vietējiem neko neprasīja. Šajā apkaimē kaļķakmens raktuvēs izmantoja krievu karagūstekņus, arī krievu tautības cilvēku strādāja turīgu saimnieku saimniecības. Tuvojoties frontei krievu karagūstekņus drošības labad pārvietoja uz Vāciju spiedu darbos. Vāciešiem atkāpjoties tika saspridzināts dzelzceļa sliedes un telefona sakaru tīkls. Saspringtās karadarbības dēļ vācu karavīri lika arī vietējiem iedzīvotājiem drošības dēļ doties bēgļu gaitās, ko arī D.Z. vecāki arī izdarīja. Tā kā D.Z. vecākiem bija liela saimniecība visu nevarēja paņemt līdzi. Tika iejūgti divi pajūgi, paņemtas divas govis un ceļam nepieciešamas mantas kā pārtika, apģērbs u.c. Pārējā iedzīve tika atstāta kādas pazīstamas sievietes aprūpē. Bēgļu gaitas tika uzsāktas divu iemeslu dēļ: šī ģimene no mata tiesas izbēga no 1941.gada represijām, kad viņus apsūdzēja par kulakiem; D.Z. brālis un brālēns dienēja leģionā. Ceļš tika uzsākts pa Pleskavas šoseju uz Rīgu. Kopā ar D.Z. ģimeni devās arī mātes brāļa ģimene. Kā atceras D.Z., tad pa šoseju lielā straumē uz Rīgu plūda vācu armijas daļas, bet starp tām bēgļi. Šī bēgļu straume tika pakļauta krievu lidmašīnu uzlidojumam, kura rezultātā gāja bojā netikai cilvēki, bet arī zirgi, kuri vilka bēgļu iedzīvi. Sākoties uzlidojumiem vajadzēja mesties grāvī un pieplakt pie zemes. Pirmā nakts tika pārlaista pie radiem, taču otra bija jau Smiltenē, kur viņus izmitinājā kādā no šķūņiem. Šeit D.Z. ģimene pavadīja vairāk par nedēļu. Ienākot Sarkanajai armijai Smiltenē no daudzām mājām palika tikai skursteņi- visapkārt bija redzamas drupas vien. tagad bēgļi varēja doties atpakaļ uz mājām. Atgriežoties mājās bija redzama liela nekārtība, taču izpostīts nekas nebija.

Karam beidzoties visi iedzīvotāji bija pakļauti obligātu nodevu maksāšanai. Vajadzēja atdot labību, gaļu, rudenī 400 l piena no govs u.c. Bija pienākums arī iet meža darbos. Tā kā milti nebija daudz maizes mīklai pielikti tika kartupiļi, lai maize būtu sātīgāka. Bez tam ģimene tika pakļauta arī vietējās milicijas pārbaudei, jo tie domāja, ka mājās slēpjas brālis. Nākamajā gadā padomju vara D.Z. ģimeni ieskaitīja ,,kulaku” sarakstā, kā rezultātā visas nodevas vajadzēja maksāt dubultā, kā arī vajadzēja maksāt nodokļus. Tā kā ar nodevu nomaksāšnu pāri pārtikas nepalika daudz un bija grūti izdzīvot, tad arī nodokļi arī netika maksāti. Kā rezultātā D.Z. vecāki tika pasludināti par kaitniekiem un tika pakļauta mantas konfiskācijai. Atstāja tikai vienu govi un vienu zirgu. Šīs spriedums un ieskaitīšana kulakos arī bija par pamatu vecāku izvešanai 1949.gada 25.martā uz Tomskas apg. Koževņikovas raj. Tersoļgaiskas ciemu. Māte jau nomira 1949.gada rudenī. Pati D.Z. no represijas izbēga pateicotie tam, ka studējot LVU Neklātienes nodaļas Filoloģijas fakultātē līdztekus strādāja valsts darbu- par Laukmales septiņgadīgās skolas skolotāju. Arī skolotājiem tajos laikos dzīve nebija viegla- algas mazas, dzīvojamā istaba šaura, pārtiku grūti bija nopirkt. Tuvākais veikals bija tikai Smiltenē. Arī sakņu dārziņš nebija. Izdzīvot varēja tikai taupot un izlīdzētie ar draugu palīdzību, kuriem radi dzīvoja laukos.

Kā atmiņu no tiem laikiem D.Z. atceras, ka vajadzēja obligāti pirkt valsts obligācijas, iemaksājot par tām savu viena mēneša algu. Tad katrs kā varēdams centās no tā izveirīties, bilstot, ka naudas nav vai arī tā domāta citām vajadzībām.

Saistībā ar savu vecāku represiju un brāļa esamību Kanādā, D.Z. pret sevi neizjuta sevišķi lielu spiedienu no padomju varas, jo mātes māsa tajā laikā bija samērā augstā valsts amatā.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV