Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Iveta Lūse.

Intevētā persona A.D. ir dzimusi Daugavpilī 1924.gadā. savu stāstījumu sāk ar 1941.gada vasaru, kad mainoties varām vajadzēja pamest mācības Rēzeknes skolotāju institūtā un doties uz mājām.

1941.gada vasarā intervētajai vajadzēja pabeigt šo institūtu, taču kara darbības dēļ macības nenotika institūta telpās, bet gan pagrabā. Kādu dienu pasniedzējs Stepiņš esot teicis, lai dodas projām no pilsētas, jo frontei mainoties, naktī tikšot bombardēta Rēzekne. Tā intervētā un viņas draudzene sasaiņojusi sev nepieciešamo, proti, ziepes, sāli, cukuru, apģērbu u.c. mantas devušās ceļā uz Daugavpili ar kājām. Kā saka A.D., tad viņai nemaz nelikās viss tik nopietni un viņa visu notiekošo uztvērusi ar humoru. Pirmo savu bēgļu nakti pavadījusi netālu no Rēzeknes, kādā vecticībnieku mājās, kurās netikai viņas izgūldināja, bet arī paēdināja. Otrajās dienas vakarā viņa nonāca Bērzpils viduskolā, kurā visi skolas skolotāji tikuši padzīti un skolu kā atbalsta punktu izmantoja vietējie komunisti. A. D. un viņas draudzeni skolā uzņēma partorgs, kurš abām meitenēm ierādīja gultas vietu pagrabstāvā, bet pirms tam viņas tika sīki iztaujātas vai nav vācu spiedzes. Tas tāpēc, ka netālu bija kara fronte un vietējie turīgie latviešu saimnieki atbalstot vāciešus. Lai vācu kareivji netiktu atbalstīti vietējie komunisti dažus latviešu zemniekus bija iespundējuši kādā no šķūņiem, tāpat izdarīja ar meitenēm tikai skolas pagabstāvā. Naktī notika sīvas cīņas starp vāciešiem un krieviem. Saudzēta netika arī skola, kurai tika sabumbots rietumu stūris. Tad arī A.D. sāka apzināties, cik bīstams ir šis karš un smiekli vairs nav nākuši prātā.

1943.gadā mācības tika pabeigtas Daugavpils skolotāju institūtā, jo institūts no Rēzeknes tika pārcelts uz Daugavpili. Pēc mācībām A.D. vajadzēja strādāt par izpalīdzi kādā no saimnieku mājām, lai palīdzētu mātei, kura palikusi viena pati, jo tēvs gājis bojā pēs smagas slimības tā paša gada pavasarī, bet brālis dienēdams leģionā kara laikā pazudis bez vēsts, darbu atrada Varakļānos. Taču darbs un vide nav patikusi, tāpēc A.D. meklējusi citu darba vietu ar sludinājumu palīdzību. To arī atrada Vijciema ,, Biteru”mājās, kuras atrodas Valkas rajonā. ,,Biteru” mājas bijušas bagāta saimniecība ar daudziem zirgiem, liellopiem, lielu augļu dārzu un bišu dravu. Šīs mājas saimnieks rīkoja jautras un apmeklētas zaļumballes ar vietējo pašdarbnieku uzstāšanos.

Iestājoties rudenim A.D. vajadzēja doties atpakaļ uz Daugavpili, taču uzzinājusi, ka Daugavpils ir smagi cietusi uzlidojumā un mājas ir nodegušas, A.D. nolēmusi palikt Vijciemā par skolotāju.

Sarkanās armijas ienākšanu Vijciemā neizjuta. Ja kāds palaida ziņu, ka tuvojas krievu karavīri, tad drošības labat iedzīvotāji iebēga mežā. Kā saka A.D., tad vara ienāca nemanot. Jaunā vara skolotājus īpaši nenomainīja. Skolā partorgus iecēla no Krievijas atnākušos vecos komunistus, kuri savā domāšanā bija visai mierīgi un nekādas radikālas pārmaiņas skolas programmā neieviesa. Būdama izglītota, izpalīdzīga un visā citādi labs pedagogs A.D. iecēla par Bērnudārzu inspektori Valkas rajona Izglītības nodaļā, taču darbs nebija saistīts ar bērnudārziem, bet gan ar skolām , jo trūka inspektoru, kuri pārbauda skolu darbu. Tādu bija tikai trīs uz visu rajonu. Pārvietošanās līdzeklis, lai pārbaudītu skolu un skolotāju darbu bija velosipēds, ar kuru vajadzēja nobraukt garus ceļus caur mežu. Tad arī A.D. uzzināja, ka Palsmanes mežos aktīvi darbojas nacionālie partizāni, kuri aplaupot ceļiniekus un trobelē vietējos skolotājus. A.D. stāsta atgadījumu, ka Zvārtavas skolā iebrukuši nacionālie partizāni. Sagūstījuši visus skolotājus sarīkojumu zālē likuši viņiem nostāties vienā rindā un dziedāt ,, Dievs svētī Latviju”, ja kāds nedziedās, tad uz vietas tiks nošauts. Tad arī visi sākuši dziedāt, taču vienai no skolotājām nemācēja dziedāt, tāpēc viņa skaidrā un skaļā dikcijā esot skaitījusi.

Taču no inspektores amata A.D. vajadzēja aiziet, jo A.D. māte, kura dzīvoja pie meitas kādā vaļsirdīgā sarunā ar draudzeni ir pastāstījusi par dēlu, kurš dienējis leģionā un ir pazudis bezvēsts. Šī ziņa arī nonākusi ausīs ,,Rīgas vīriem”, kuri A.D. izsaukuši uz Kara komisariātu, lai sniegtu paskaidrojumus. Vēlāk A.D. piedāvāja strādāt par Jēkabpils metodiskā kabineta vadītāju, taču arī tur uzzinājuši par brāli- leģionāru, no viņas darba atteikušies. Lai nenonāktu līdzīgā situācijā A.D. turpmāk nevienam nav stāstījusi par brāli, līdz 1987.gadam, kad atnākusi ziņa par brāļa atstāto mantojumu Vācijā, kurš bija novēlēts A.D. Tādā veidā A.D. netika pakļauta 1949.gada represijām, arī māte bija jau mirusi.

Tālākās darba gaitas A.D. skolotājas amatā vedušas uz Rubeni Valmieras rajonā, Ozoliem, Ķirbižiem, Vecmuižu un Dunti Limbažu rajonā.

Kas attiecas uz saimniecisko pusi, tad arī A.D. atceras kartiņu sistēmu, kad daļa preču, piemēram, maize, cukurs bija uz kartiņām, taču tajā laikā dzīve nav bijusi grūta un badā neviens nenomira. Dārzeņus varēja izaudzēt dārzā, bet ja kāds kāva cūku vai liellopu, tad padeva ziņu un gaļu varēja dabūt. Bez tam Dunte ir zvejnieku ciemats, kurā varēja dabūt gan svaigas zivis, bet ja bija pazīšanās, tad arī žāvētas un kūpinātas. Taču bija ļoti jāuzmanās, lai neviens neuzzinātu un nepieķertu, ja kāds to uzzināja, tad ātri to arī uzzināja priekšniecība, kā rezultāta varēja atlaist no darba.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV