Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ineta Zemblicka.

Dzimums: vīrietis.

Kara beigas sagaida kā civilais, otrās klases skolnieks. Kara laikā vīrietis nepalika dzīvesvietā, bet ar ģimeni devās bēgļu gaitās- apmēram 10- 15 km no mājām prom no frontes līnijas. Visi devās aiz Vecbebriem, Lobes ezera virzienā. Apmetās lauku mājās, kas atradās purvainā vidē un bija meža ieskautas. Šeit kopā ar vairākām ģimenēm vīrietis prom no lielceļiem pārlaida frontes līniju. Pa šo laiku bija redzēta viena lidmašīna, kā arī bija dzirdami daži ložmetēja šāvieni.

Bēgšanas iemesls: vīrieša zemei cauri gāja lielceļš Jaunbebri- Vecbebri- Koknese, pa kuru kursēja kara tehnika; frontes līnija ( vācu ierakumi- tranšejas) atradās zem viena vīrieša ģimenes klēts stūra. Vīrietis atceras: “Mājas, kas atradās pāri kalnam un aiz tranšejām uz austrumiem, tika aizdedzinātas mūsu un kaimiņu klātbūtnē. Vācu virsnieki ieteica mūsu ģimenei braukt projām!”

No pieaugušo sarunām bērni secināja, ka tuvojas kaut kas briesmīgs, jo paši vecāki neko tieši neteica. “ Tagad es teiktu- sarkanais mēris, no kura nav iespējams paslēpties” tā vīrietis saka par Sarkano armiju.

Vasaras beigās- rudens pusē ( kviešu laukā labība bija nopļauta un salikta statiņos) 1943./44.gadā vienā naktī bija dzirdams, kā krīt bumba, taču tā nesprāga. Vācu zaldāti uztraukti skraidīja ar automātiem un klaigāja: “Partizanen!” Ārā kļuva gaišs kā dienā, jo krievu lidotājs virs kalna, kur atradās māja, ar izpletni bija izmetis apgaismošanas iekārtu un sāka mest fosfora degbumbas, kuras nokrītot pārsprāga uz pusēm un apšļakstīja ar fosfora maisījumu labību un tā aizdegās. Ja tas lidotājs būtu izmetis vienu bumbu ātrāk, tad aizdegtos vīrieša māja un ja vēl vienu vēlāk- tā trāpītu lopu kūtīm un ratiem ar jau sakravātām mantām. No rīta pārstaigājot kviešu lauku no kāju pēdu siltuma fosfors sāka atkal kūpēt- ļoti ilgi.

Braucot bēgļu gaitās aiz Vecbebriem, krievu lidotājs ar ložmetēju apšaudīja garās bēgļu rindas. Vīrietis atceras: “ Es ar mammu un tēvu paslēpos grāvī, bet mazais brāļuks - zem ratiem!” Otrreiz, vienā no dienām, dzīvojot svešās mājās, krievu lidotājs atkal visus apšaudīja.

Tā kā no apmešanās vietas netālu bija frontes līnija, visus pieaugušos vīriešus ar pajūgiem mobilizēja lidlauka remontdarbiem. Vienā naktī klāt bija krievu zaldāti un pieprasīja no sievām zirgus. Vīrieša māte izveda no kūts vecu ķēvīti ar kumeliņu, taču tos neņēma. Bērni ar karavīriem nesatikās, vienīgi pēc kara viņi veda bērnus no skolas pa maršrutu Bebri- Irši- Ērgļi. Pēc kara laika posmā no 1945.- 1949.gadam vīrietis mācās Vecbebru septiņgadu skolā, 1949.gadā- piektajā klasē.

Represijas cilvēki uztvēra negatīvi un ar lielām bailēm, jo bija jau pieredze no 1941.gada, kad Litenē pazuda vīrieša tēva brālis- Latvijas armijas virsnieks.

Vīrieša ģimeni saņēma ciet ne 25.martā, bet gan 26.martā 1949.gadā ap pulksten 17.00, tāpēc arī viņi tika aizvesti ar svešiem cilvēkiem citā ešelonā. Koknesē ešelons jau bija prom, pa nakti ar mašīnām vajadzēja braukt līdz Suntažiem. Bērni pa otrā stāva logu ieraudzīja piebraucošo smago mašīnu ar viņu tēvu bruņoto zaldātu ielenkumā mašīnas kravu kastē. Tā kā vīrieša tēvs strādāja atbildīgos amatos, tad kaimiņiene, kas bija partijas sekretāre, pretojās parakstīt izvešanas papīrus. Tikai 25.marta vakarā, kad viņai pašai tika piedraudēts doties izsūtīšanā, kaimiņiene parakstīja visus papīrus un vēlu vakarā bija pavēstījusi vīrieša ģimenei. Ģimene nolēma nemukt, jo jaunākais brāļuks bija slims ( 39’temp.). Vīrietis: “Mūsu mašīna apstājās pie Bebru pagasta izpildu komitejas mājas, kur arī bija strādājis mans tēvs. Mūs jau visi pazina, aptiekāre no blakus ēkas, ieraugot mūs un uzzinot, ka mazais ir ļoti slims, pēc laiciņa atgriežas no aptiekas ar zāļu “kravu” un kaut arī zaldāti dzina viņu prom, aptiekāre iedot zāles mammai. To es atceros kā aptiekāres drosmi, jo neviens negribēja riskēt palīdzēt, tā kā baidījās no represijām.”

Pa lopu vagonu logiem izvedamie meta ārā zīmītes saviem radiem, paziņām, kā arī vīrieša senči mēģināja izsviest 4-5 zīmītes ar šādu adresi: Klārai un Elfrīdai Bulduros!!! Pilnu adresi nerakstīja, jo baidījās, lai neatrod radiniekus un arī neizsūta. Par pārsteigumu visas zīmītes bija saņemtas.

Ikdienas dzīves vērtējums Latvijā 1945.- 1953.gads.

Tā kā vīrietis tajā laikā bija mazs bērns, viņš daudz ko neatceras un nespēj novērtēt dzīves apstākļus Latvijā šajā laikā. Vienīgais viņš atceras, ka mācoties skolā bērniem nebija burtnīcu uz kā rakstīt un skolā bieži ieradās kaut kādi tirgotāji, kas piedāvāja bloknotus. Salīdzinot ar pirmo interviju, var secināt, ka varēja būt, jo arī pirmā intervētāja stāstīja, ka bērniem nevarēja dabūt nepieciešamos skolas piederumus.

Ievietots: 15.06.2003.

HISTORIA.LV