Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ineta Zemblicka.

Personīgie dati.

Vieta, kur sagaida kara beigas: Krāslavas rajons, Kombuļu pagasts.

Kara beigas viņa sagaida kā civilais iedzīvotājs un kara laikā palika savā dzīvesvietā. Pirms Sarkanās armijas ienākšanas dzīvoja lauku viensētā, nodarbojās ar lauksaimniecību, kas bija iztikas avots un savā ziņā dzīvesveids.

Līdz ar Sarkanās armijas ienākšanu šajā apvidū, krievu karavīri apmetās pavisam netālu (1,5 km) no sievietes mājām, Dridža ezera pretējā krastā. Šī vieta mūsdienās tautā tiek dēvēta par Karakalnu. Vācu karavīru grupa, kas sastāvēja no astoņiem cilvēkiem, izmitinājās apmēram 200 metru attālumā no mājām- purvā, kur bija izraktas tranšejas un paslēpti divi ložmetēji.

Trīs kaimiņu ģimenes apmetās uz dzīvi pie šīs sievietes, jo viņi uzskatīja, ka šī vieta ir nomaļāka un nenotiks nekādas apšaudes un cīņas. Šīs sievietes ģimene ezera krastā izraka bunkuru, nomaskējot to ar koka zariem. Apšaudes laikā visas ģimenes slēpās šajā vietā. Kaimiņi bija paņēmuši līdzi savus lopus, vērtīgākās mantas un pārtiku. Pie šīs sievietes ģimenes viņi atradās 3-4 dienas, kamēr turpinājās vāciešu un sarkanarmijas apšaude. Pati sieviete ik pa laikam gāja uz mājām, jo tur dzīvoja vīra tēvs, kurš nevēlējās doties uz slēpni. Apšaudes laikā par laimi māja nenodega, vienīgi viens tās stūris bija atšķelts, kā arī lode nāvīgi trāpīja kaimiņa govij. Paši cilvēki netika sašauti, tikai drēbes bija nedaudz cauršautas un visa līdzpaņemtā iedzīve netika skarta.

Ar vienu no vācu karavīriem, kurš bija galvenais savā grupā, sievietei izveidojās cieši kontakti. Šis vācu karavīrs bieži gāja uz sievietes mājām un lūdza saimniecei, lai pagatavo ēdienu, no līdz atnestajiem produktiem. Tos viņš nopirka no apkārtējiem iedzīvotājiem, bieži vien tās bija vistas, olas, speķis un citi. Apmeklējumu laikā karavīrs runājās ar sievieti par dažādām lietām: vācietis stāstīja, ka pats dzīvo Latvijā, no parādītajām fotogrāfijām ( pēc uzraksta) sieviete saprata, ka viņa dzimtā pilsēta bija Liepāja, kaut gan karavīrs pats izvairījās teikt konkrētus faktus par dzīves vietu, baidoties no tā, ka viņu varētu nodot. Sākumā karavīrs sarunājās vāciski, iestarpinot savā runā dažus krievu vārdus. Vēlāk izrādījās, ka viņš saprot un runā latviski. Vācietis izturējās pret sievieti, viņas vīra tēvu un mazajiem bērniem ļoti labvēlīgi un labsirdīgi. Viņš rotaļājās un mīļi sarunājās ar bērniem, kā arī bija gadījums, kad vācietis izglāba viena bērna dzīvību krievu karavīru apšaudes laikā, parādot mātei, kā drošāk nokļūt uz slēpni.

Sieviete satikās arī ar krievu zaldātiem, tikko vācieši bija pametuši šo apkaimi, krievu karavīru grupiņa (3-4 cilvēki) ieradās sievietes mājās un vaicāja, vai te ir kāds no vācu karavīriem Saimniece pateica, ka jau sen ir aizgājuši un norādīja virzienu. Tomēr krievi visu pārmeklēja, lai pārliecinātos, vai tā bija taisnība. Zaldāti izturējās miermīlīgi, taču bez atļaujas savāca daudzas mājinieku drēbes, savukārt vācieši neko tādu nedarīja, jo viņiem pašiem bija viss nepieciešamais. Meklējot kaut ko noderīgu, krievu zaldāti samīdīja labības druvas.

Kad vācieši vēl atradās šajā apvidū, viņiem bija nepieciešami spēcīgi un jauni zirgi, tāpēc viņi devās uz pagastu, lai tos pieprasītu. Pagasts pārzināja, kuram bija tādi zirgi un nosūtīja ziņu, ka obligāti saimniekiem šie zirgi jānogādā uz Daugavpili ( Stropos). Negaidīti vāciešiem bija jāatkāpjas un viņi nepaspēja paņemt zirgus, tādējādi daudzi pārdzina tos atpakaļ mājās, taču sievietes vīrs, baidoties par savu bērnu dzīvību, atstāja tur savu zirgu, kā bija pavēlēts.

Atkāpjoties vācieši, kuri mitinājās netālu no šīs sievietes mājas, piedāvāja viņai ar ģimeni pievienoties karavīriem un doties līdzi, jo nezināja, kāds būs šīs ģimenes liktenis, kad atnāks krievi. Tomēr sieviete atteicās, aizbildinoties, ka te ir viņu dzimtās mājas un negrib tās pamest. Vācieši atkāpjoties šur tur aizdedzināja kādu ēku, pēc sievietes domām, tā nebija ļaunprātīga dedzināšana. Tādā veidā vācu karavīri deva ziņu pārējiem vāciešiem par atkāpšanās virzienu, jo vācieši bija izmētāti mazās grupiņās.

Pēc kara sākās plašā kolektivizācija, izveidojās kolhozi un visus iedzīvotājus piespieda tajos iestāties. Toties šī sieviete un vēl divas ģimenes trīs gadus neiestājās kolhozā, bet dzīvoja kā agrāk- viņi bija viensētnieki. Vietējā vara un kaimiņi visādi centās pierunāt šīs ģimenes pievienoties kolektivizācijai, galu galā pagasts aplika viensētas ar lieliem nodokļiem, kurus nevarēja nomaksāt, tādējādi bija spiesti iestāties kolhozā: atdodot visu inventāru, lopus un zemi. Strādājot kolhozā cilvēki veica visus lauku darbus: darbs bija grūts un sūrs, jo nebija tehnikas un par padarīto darbu maksāja nevis naudā, bet graudā.

Tuvākā apkaimē cilvēki un arī pati sieviete netika represēta.

Dzīves apstākļus Latvijā sieviete vērtē negatīvi, jo pēc kara valdīja nabadzība un posts. Cilvēki nebija pietiekami paēduši un apģērbti: bērniem drēbes tika pāršūtas no vecajām, kā arī nebija nekādu burtnīcu un skolas piederumu. Vērtējot saimniecības attīstības pakāpi, var teikt, ka tā bija nabadzīga un slikti attīstīta. Kolhozā nebija tehnikas un pārsvarā visi darbi tika veikti ar rokām.

Ikdienā vajadzēja iet strādāt uz kolhozu, savukārt vakaros bija nepieciešams apdarīt darbus savā saimniecībā. Mājas darbi tika aizkavēti un tos paveica svētdienā, kas bija izejamā diena. Tikai lielos svētkos cilvēki devās uz baznīcu, jo baznīca tika aizliegta, kā arī nebija brīva laikā kaut kur aiziet. Dažreiz sieviete ar ģimeni brauca uz pilsētu- Krāslavu, lai pārdotu lauksaimniecības preces: pienu, krējumu, sviestu, kartupeļus un citus. Nopelnīto naudu iztērēja nepieciešamo preču iegādei: miltu izstrādājumiem, cukuram, sālim, maizei, sērkociņiem u.t.t. Maksājot naudu, veikalos pārsvarā varēja dabūt ikdienas pieprasījuma preces, kas bija iepriekš jau pieminēti. Bez tām arī darba apģērba preces. Nebija nekādas preču daudzveidības un pieejamības, tāpēc pastāvēja spekulācija, kura tika nežēlīgi apkarota, iesēdinot pārkāpējus cietumā.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV