Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ilze Pinte.

Otrs intervējamais bija Maija Ozola, kura dzimusi 1932.gada 25.martā. 1944.gadā dzīvoja toreizējā Madonas rajonā (pēc vēlākā administratīvā iedalījuma Gulbenes rajona) Galgauskas pagasta Lielkaļos.

Viņas tēvs Juris Ozols, bij. Dzērbenes (Cēsu rajons) pienotavas vadītājs, 1941.gadā bija izsūtīts un tā arī neatgriezās. Nekādu ziņu ģimenei par viņa likteni nav. No Dzērbenes viņas māte Olga Ozola ar viņu, brāli Andri (dzimis 1936.gadā) un māsu Ilzi (dzimusi 1938.gadā) pārcēlās uz dzīvi pie mātes brāļa Pētera Lāča uz Lielkaļiem. Abi vecāki nāca no sešu bērnu ģimenes.

Arī šī intervija pierakstīta pirmajā personā ar dažiem redakcionāliem labojumiem. Taču intervējamais stāstījumā balstās tikai uz savu atmiņu, tādēļ iztrūkst precīzu datējumu un citu detaļu.

Kopš 1941.gada es, mana mamma, brālis un māsa dzīvojām pie mana onkuļa (krusttēva), mātes brāļa Lielkaļos. Māja bija liela, apkārt auga diži koki, onkulim bija pamatīga saimniecība. Tur bija daudz zirgu, īsti tīrasiņu zirgi. Krusttēva sieva bija beigusi Kaucmindes skolu un bija liela rokdarbniece. Viņa man iemācīja gan baltos darbus, gan citus rokdarbus - tamborēt, adīt.

Mums pašiem bija savs galds, kopā ar mammas brāļa ģimeni neēdām. Mēs ēdām savu pārtiku. Mammai bija govs, cūka un aitas.

Okupācijas laikā vācieši mūsu mājās bija ierīkojuši saviem karavīriem atpūtas nometni, t.i. uz kādu noteiktu laiku atpūtās pēc kaujām, bet tad gāja atpakaļ karot. Viņi bija ļoti tīrīgi. Mūs, bērnus vācieši cienāja ar šokolādi (cik nu viņiem bija) spēlēja akordeonu un citādi izklaidēja. Kādu reizi viens augstākas pakāpes virsnieks visu dienu nostāvēja kūtī, priecādamies par tikko piedzimušiem sivēniem. Vispār viņi bija ļoti draudzīgi, jo katram mājās bija ģimene. Viņi rādīja mums savu bērnu fotogrāfijas. Kad viņiem bija jāiet atkal karot, nāca pie mums, bērniem ganos atvadīties.

Kad vācieši sāka atkāpties, mums bija izdevība braukt projām no Latvijas. Vācieši vervēja uz saviem kuģiem, kas stāvēja Rīgā. Mamma gribēja doties prom, jo saprata reālo situāciju, kāda būs pie krieviem. Nezinu kādēļ, iespējams, ka neapjautu neko sliktu, es nevēlējos nekur braukt. Mamma mani klausīja un tā mēs palikām dzimtenē.

Ap 1944.gada vasaru mūs dzina ārā no mājām bēgļu gaitās. Taču mums nebija zirga. Uzzinājām, ka vienā citā vāciešu atpūtas nometnē kādās mājās, pārdod nelikvīdus zirgus. Mamma ar brāli aizgāja uz turieni. Nezinu, cik speķa gabals bija liels, bet viņiem līdzi bija speķis un pašdarinātā vīna pudele. Par to mamma dabūja tādu mazu zirdziņu, nedaudz lielāku par ēzelīti, kurš bija pliks no kašķa. Līdz izbraukšanai no mājām bija kādas divas nedēļas. Pa to laiku mēs viņu atkopām, lai sakas var uzlikt.

Tā mēs sakrāvām savu vezumiņu un braucām bēgļu gaitās. Tikām līdz Straupei. Nobraucām no ceļa nost un mitinājāmies pie kāda saimnieka pagrabā. Brauciena laikā bijām iegriezušies uz kādām divām nedēļām Veselavā pie tēva brāļa. Atpūtāmies, kamēr vācieši nedzina arī no turienes ārā.

Tajā rītā, kad ienāca krievi, notika šaudīšanās pāri mūsu galvām. Viens lādiņš nokrita un sprāga kādus 10 metrus no mammas, kura tobrīd slauca gotiņu. Taču nevienam no mums nebija ne skrambiņas, tikām laimīgi cauri.

No rīta parādījās krievi, mazi, netīri melni, ar šaujamo stobriem pa priekšu. Pilnīgs pretstats koptajiem (cik nu kara apstākļos tas bija iespējams) vāciešiem, nelabi sagriezās. Taču nekādus postījumus krievu karavīri mums nenodarīja. Nebija nekādas saskares ar viņiem. Vienīgi, kad mežabrāļus ķerstīja, tad ienāca, izskatīja, izkratīja ko uzskatīja par nepieciešamu.

Kad bija skaidrs, ka paliks krievi, tad mēs krāvām savas pauniņas vezumā un braucām atpakaļ uz savām mājām Lielkaļos. Bija jau rudens - septembra beigas vai oktobris. Tas bija ārkārtīgi skaists un silts rudens.

Mūs mājā gaidīja īsta postaža - bija neaprakstāma „kārtība”. Nevienam jau laikam nebija laika ārā iziet nokārt savas vajadzības, viss bija darīts turpat uz vietas. Manam tēvam bija ārkārtīgi liela bibliotēka, kas bija palikusi turpat klētiņā. Kad piebraucām, tad tur vēl kūpēja grāmatas, jo tās jau ātri nedeg.

Iztīrījām māju, turpinājām dzīvot turpat. Onkulim, pie kura mēs dzīvojām, bija liela kūts un liela saimniecība. Kūtī ierīkoja kolhoza lopu fermu. Tajā bija 24 govis un strādāja divas slaucēja. Mamma sāka strādāt par slaucēju.

Kas bija jādara slaucējai? Ar rokām jāizslauc 12 govis trīs reizes dienā, piens kannās pašai bija jānes uz dīķi, kas atradās aptuveni 50 metrus no kūts, dzesēties, ar dakšām jāiznes visi mēsli. Tad bija jāmazgā kannas, jāgana lopi. Bija jāaudzē pašiem saknes, jāpļauj zaļbarība, kas bija arī jāsaved. Labi, ka saimniecībā bija saglabājies ūdens pumpis, kaut gan to bija ārkārtīgi grūti pumpēt. Ziemā mēs no tā staipījām ūdeni lopu dzirdināšanai, vasarā govis pašas padzērās ārā. Tas viss bija jādara fermas slaucējai.

Ja mammai mēs nebūtu, viņa to viena nevarētu padarīt. Kaut gan tad viņa noteikti ietu citā darbā. Taču šis darbs bija vienīgais, kur varēja kaut ko nopelnīt.

Tā mēs vasarā cēlāmies agri, lai slauktu, ganītu, kaplētu un pļautu. Dzīve bija ļoti smaga. Mēs bija tā noguruši, ka pat vakarā nevarējām nomazgāties. Kājās nebija ko vilkt. Izveidojās t.s. „dzērvju zābaki” - kājas bija sasprēgājušas līdz asinīm.

Mums bija pilnībā naturālā saimniecība. Nezinu cik mammai maksāja par izstrādes dienu, bet tas bija smieklīgi maz. Valsts lika parakstīties uz obligācijām, par kurām pēc tam atvilka no algas. Dažu gadu mamma gandrīz neko nesaņēma. Es nemaz nezinu, kad mamma vispār naudu redzēja. Nauda nedaudz bija no piena, kas palika pāri un ko realizēja. Galvenais pārtikā mums bija piens - putra: bieza putra un šķidra putra. Dažreiz mamma cepeškrāsnī kā kartupeļus sacepa sīpolus, jo lielas izvēles pārtikā mums nebija. Mamma māsa vienreiz šādi pagatavotus sīpolus pārēdās un līdz pat šai dienai viņai sīpolu garša, pat smarža ir nepatīkama.

Algā mammai maksāja arī nedaudz labību. Labi, ka kaimiņmājās bija rokas dzirnavas ar dzirnakmeņiem, jo graudi bija jāmaļ, lai būtu maizīte. Pa vasaru mēs gājām sēnēs, piesālīja vairākus spaiņus ar tām uz ziemu. Mežā lasījām galvenokārt brūklenes, jo tās varēja savārīt bez cukura. Rudenī, kad bija izaudzētas cukurbietes, no tām vārīja sīrupu un atjauca ievārījumu.

Kamēr nebija visi rudens darbi padarīti, mēs gājām katru rītu 5 km uz Galgauskas pamatskolu un katru vakaru atpakaļ. Pa ziemu mēs palikām internātā. Visus produktus, kas bija vajadzīgi pārtikai, bija jāgādā pašiem, jo naudas nebija.

Dažkārt mums, skolas bērniem bija zināms, ka veikalā pievedīs konfektes - ledenītes. Vienmēr kāds no mums jau pa nakti gāja dežūrēt, pat skolotāja neko neteica, ja tādā reizē kavēja stundas. Un kad konfektes atveda, mums visiem, kuriem bija naudiņa, ļāva iet nopirkt šo saldumiņu. Cukurbiešu sīrups mums jau bija kļuvis nepatīkams un pierasts, jo nekā vairāk nebija.

Brālis un māsa pēc pamatskolas beigšanas gāja vidusskolā. Bet skola bija tikai Adulienā, t.i. 10 km attālumā. Grāmatas pa brīvdienām neviens uz mājām līdzi neņēma, bet pārtika visai nedēļai bija jānes uz muguras. Kad bija sniegi, mamma veda viņus ar zirgu uz skolu. Bet reizēm zirgs nevarēja atrast ceļu lielo sniegu dēļ. Tad mamma gāja pa priekšu zirgam, meklējot ceļu.

Saimniekošanai nepieciešamās preces kaut kā pielāgojām. Mazgāšanai izmantoja no pelniem taisītu sārmu. Ja nokāva kādu jēru vai cūku, tad vārīja ziepes. Dzīvojot internātā, mani mati pa nedēļu bija pilni ar utīm. Mamma negribēja griezt nost manas skaistās, biezās bizes un tādēļ ar petroleju nīdēja ārā utis. Bet pa nākošo nedēļu mati atkal bija pilni.

Tā kā mūsu ģimene pirms krievu laikiem bija turīga, drēbju problēma daļēji neeksistēja, jo bija iekrājumi. Onkulis kādreiz bija arī linu audzētājs. Pēc kara lini nebija nevienam vajadzīgi, tādēļ mamma tos izmantoja. Bija pašiem arī mīstīklas, kulstīklas un stelles. Linus izkulstījām, savērpām. Ziemā mamma auda no liniem palagus, jo to mums nebija.

1948.gadā es pabeidzu pamatskolu un uzsāku patstāvīgas dzīves gaitas Rīgā.

1949.gadā mammas brāli ar ģimeni izveda. Uz to laiku viņam bija aptuveni 4-5 gadus vecs dēlēns. Otrs mammas brālis pie izvešanas gribēja sarunāt, lai puiku atstāj, taču Pēteris ar sieva izlēma dēlu labāk paturēt pie sevis. Mamma uz Sibīriju viņiem sūtīja paciņas. Vēlāk viņi atgriezās Latvijā.

Pēteris bija mans krustēvs. Viņš bija gudrs cilvēks, pēc izglītības agronoms. It kā viņu izveda tāpēc, ka viņam lika iet par kolhoza priekšsēdētāju, bet viņš atteicās. Zemes gan arī viņam bija vairāk par 30 ha, varēja jau ieskaitīt kulakos.

Tajā laikā bija ļoti ierobežota informācijas iegūšana par apkārt notiekošo, nebija ne radio, ne televizoru kā tagad. Vienīgais cilvēks, kuru mēs diendienā redzējām, bija mūsu skolotāja. Tādēļ mēs ar klasesbiedreni izlēmām kļūt par skolotājām. Viņai tante dzīvoja Rīgā un viņa grasījās braukt uz Rīgu nodot dokumentus kādā pedagoģiskajā skolā. Es viņai aiznesu arī savus „papīrus”.

Rīgā, Kuģu ielā bija pedagoģiskā skola. Bet izrādījās, ka tajā ar pamatskolas izglītību var iegūt tikai bērnudārza audzinātājas specialitāti. Bet mums vajadzēja kļūt vienīgi par skolotājām. Tādēļ draudzene ar savu tanti dokumentus tajā neiesniedza un aizgāja mājās. Bet tad vai nu pa radio vai kādā avīzē uzzināja par kooperatīvo tehnikumu. Šis tehnikums tajā laikā vēl nebija populārs. Viņas aizgāja uz to painteresēties par izglītības iespējām. Mums bija svarīgi, lai skolā būtu kopmītnes un stipendija.

Šajā kooperatīvajā tehnikumā manu draudzeni pierunāja iestāties, sakot, ka jāmācās tikai trīs gadi, kopmītne ir un stipendiju maksā, bet par skolotāju varēs kļūt arī pēc šī tehnikuma. Kur vēl labāk! Ātri, trīs gados tiks pie savas naudiņas. Taču radās jautājums, kādu specialitāti izvēlēties. Tolaik bija ekonomistu, prečziņu vai grāmatvežu specialitātes. Prečziņiem nebija lielas piekrišanas, jo tā nebija pazīstama profesija. Un tā, draudzene atbrauca mājās priecīga, man sakot - mēs būsim prečziņi. Bet mums abām nebija ne jausmas, kas tas ir.

Pēc iestāšanās tehnikumā, kopmītnes istabiņā dzīvojām tikai meitenes no laukiem. Ļoti draudzīgas. Visus produktus likām kopā, rindas kārtībā gatavojām ēst. Galvenokārt dzīvojām uz grūbu zupām un kartupeļiem. Vienai kursa biedrenei mamma strādāja Jelgavas cukurfabrikā. No viņas mums tika tāds savāds, brūns cukurs. Dzērām saldas tējas.

Mums visām bija arī baltas teniss čības, kuras pucējām ar zobu pulveri. Bija lieli prieki, ka esam tikušas pilsētā un pie savas naudiņas.

Pagāja trīs mācību gadi. Bija 1951.gads, kad mani pēc sadales aizsūtīja darbā uz Ērgļiem. Kara laikā pilsēta bija noslaucīta no zemes virsas, tā gāja vairākas reizes no vienām rokām otrās. Smagas kaujas tur tika izcīnītas. Tā runā, ka Ogrē tajā laikā esot tecējis sarkans ūdens. Palikušas tikai kādas divas trīs mājas.

Pēckara gados bija izveidots jauns rajons - Ērgļu. Kad es atbraucu, tur cēla jaunu patērētāju biedrības ēku. Pirmais stāvs bija gatavs, tur bija universālveikals. Otrajā stāvā - kantoris, bet uz to staigāja vēl pa stalažām, sienu nebija. Radās vēl viena problēma - Ērgļos man nebija kur apmesties, arī biedrība man neko nevarēja ierādīt. Palaimējās, ka kursa biedrenei no grāmatvežiem netālu dzīvoja vecāki. Viņiem kara laikā mājas bija nopostītas, taču no kaut kurienes tika atvesta klētiņa, kurā dzīvot. Viņi mani pieņēma. Līdz oktobra svētkiem gulēju pie šiem cilvēkiem siena šķūnī. Bet tad Ērgļos nodeva jaunu māju, kurā bija dažas istabiņas. Tur ierādīja dzīves vietu arī man - vienu istabiņa ar diviem kaimiņiem.

Ar manu prečziņa diplomu darba specialitātē nebija. Tādēļ sāku strādāt ekspeditora darbu, t.i. katru dienu braukāt uz Rīgu pēc precēm. Biedrībai tajā laikā bija tikai viena trofeju mašīna. Bija agri jāceļas, lai no rīta tiktu uz Rīgu. Ceļš nebija garš, bet slikts.

Ērgļos nostrādāju trīs gadus. Tad mani it kā paaugstināja, aizsūtīja uz Madonu, kur strādāju patērētāju biedrības tirdzniecības daļā. Arī tur nostrādāju trīs gadus un 1957.gadā mani aizsūtīja mācīties uz Maskavu tirdzniecības institūtā.

Par skolotāju tā arī nekļuvu. Visu savu darba dzīvi pavadīju tirdzniecības sfērā.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV