Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ilze Pinte.

Pirmais intervēts tika Ārvalds Reiters, dzimis 1932.gada 1.novembrī, kurš 1944.gadā dzīvoja Tukumā, bet kara beigās un pēckara gados kopā ar ģimeni vairākkārt mainīja dzīves vietu. Stāstījums balstīts uz viņa pēckara gados pierakstītām atmiņām un sniedz diezgan plašu informāciju par viņa ģimenes un radinieku likteņiem. Lai saglabātu pēc iespējas vairāk detaļu, intervija pierakstīta pirmās personas vārdā un tajā veikti tikai nelieli redakcionāli labojumi.

Maniem vecākiem piederēja divi nelieli nami un veikals Baznīcas ielā 2, kurš sniedza iztiku ģimenei. 1944.gadā mācījos Tukumā skolā 4.klasē.

Pēc frontes pārraušanas pie Jelgavas mani vecāki un ģimene pārcēlās dzīvot uz Kabiles pagasta Auniem, tagad Saldus rajona Vārmes pagastā. Auni bija veca 19.gs. beigās celta pamatīga liela māja, ar labām akmens un ķieģeļu saimniecības ēkām. Visas šīs mājas bija cēlis mans vectēvs. Vectēvam bez mana tēva bija arī vēl meita un māja tika sadalīta divās daļās. Vienu daļu un pusi no saimniecības mantoja mans tēvs, otru - mana tante, kas bija precējusies ar Frici Tomsonu. Mani vecāki savu pusi pārdeva Ernestam Seskam un paši nopirka vispirms māju Kuldīgā un pēc tam pārcēlās uz Tukumu. Tā teikt nodarbojās ar tirdzniecību. Tomsonu ģimene turpināja apsaimniekot pusi no Aunu mājām.

Tagad, bēgdami no krievu armijas, mēs atgriezāmies Aunos, kur mums telpas dzīvošanai ierādīja Tomsoni, mājas savā galā. Arī otrā mājas galā, kur dzīvoja Sesks, bija apmetusies bēgļu ģimene no Vidzemes - Kļaviņi. Tomsonu meita, mana māsīca bija precējusies ar lielās Ķingutu mājas saimnieka dēlu Tāli Vaitkevicu un dzīvoja Ķingutos. Vaitkevics bija iesaukts leģionā. Leģionā bija iesaukts arī Tomsonu vecākais dēls Ansis, bet jaunākais dēls Juris bija vēl zēna gados, manā vecumā.

Mana māsa, kas bija par mani 18 gadus vecāka, bija precējusies ar Zvārdes pagasta Jaunseržu saimnieku Kārli Bērzu. Viņas meitiņa Tukumā pie mums dzīvoja un apmeklēja skolu Tukumā, bet 1944.gada martā saslima un mira ar difteriju. Viņa bija mūsu ģimenē pirmais upuris, kuru aiznesa kara dēļ radušies apstākļi.

1944.gada oktobrī krievu karaspēks ieņēma Auci, oktobra beigās ieņēma Ķerkliņus, t.i. iegāja jau Zvārdes pagasta teritorijā. Fronte tuvojās. Vācieši lika iedzīvotājiem frontei tuvējās mājas pamest un doties Kurzemes iekšienē. No Jaunseržiem piezvanīja uz Ķingutiem (Ķingutos un Jaunseržos bija telefoni jau no Ulmaņa laikiem, kas visu kara laiku darbojās un saglabājās), lai mans tēvs aizbrauc uz Jaunseržiem un palīdz doties bēgļu gaitās. Citas vietas nebija kā braukt uz Auniem. Novembra pirmajās dienās tēvs aizņēmās no Tomsona divus zirgus, iejūdza orē, paņēma mani līdzi un mēs aizbraucām uz Jaunseržiem.

Pāri Jaunseržu zemei gāja lielceļš, no Kursīšiem uz Zvārdi. Dienvidu virzienā bija dzirdami nepārtraukti lielgabalu un dažādu sprādzienu dunoņa, šāvienu troksnis. Pa lielceļu nepārtrauktā virknē virzījās dažādi vācu karaspēka transporta līdzekļi - zirgi iejūgti ratos, lielajos vācu kara ratos, automašīnas, karaspēks gāja kājām, jāšus. Nebija neviena brīva atstarpe.

Jaunseržu māja bija iedalīta divās daļās - vienā galā dzīvoja jaunais saimnieks Bērzu Kārlis ar savu sievu un puiku, otrā galā dzīvoja vecie Bērzi, Kārļa tēvs un māte. Otrs mājas gals bija vēl viena liela istaba, kura bija pilna ar vācu karavīriem.

5.novembrī mantas no mājām un klēts tika krautas divos ratos. Vienos, ar kuriem atbraucām es ar tēvu, un otros divzirgu ratos, kuros Kārlis iejūdza savus labos braucamos zirgus. Tajos krāva labības maisus, maisos sapakotu nožāvētu cūkas speķi, šādas tādas nepieciešamās mēbeles, mazāk, galvenokārt, drēbes, ko varēja paņemt līdzi. Lielā, labiekārtotā saimniecībā (30 ha aramzemes), kuras saimnieks bija iegādājies smago automašīnu, uzcēlis pienotavu, vienu ēku izīrēja veikala vajadzībām, kūts, neskatoties uz kara apstākļiem, bija vēl pilna ar govīm, cūkām, aitām, stallī palika vēl viens jauns zirgs. To visu līdzi nevarēja paņemt. Pie ratiem piesēja divas govis, iejūdza divus zirgus un visu no mājas, ko nu varēja paņemt, šajos divos ratos sakrāva augsto vezumos.

Vakarā izbraucām no mājām. Tumsā brauciens virzījās 2 km līdz Vimbas krogam, kur krustojums pagriezās uz Striķiem. Līdz Striķiem bija aptuveni 7 km, līdz Saldum - apmēram vēl 10 km. Pirms Saldus ceļa kreisajā pusē bija mežs pilns ar vācu karaspēka mašīnām, vācu karavīriem. Tālāk braukt vairs nevarēja, jo sāka līt. Mēs abus vezumus iegriezām mežā, karavīru vidū pārnakšņot. Šajā laikā viena no govīm atnesās, teļu turpat nokāva un apraka. Nakti lija. Bērnus, t.i. mani un Bērzu puiku, vācieši atļāva apguldīt vieglajā automašīnā.

Otrā dienā brauciens turpinājās uz Saldu. Saldus tirgus laukumā pie akas dzirdināja zirgus un brauciens gāja tālāk, 30 km līdz Auniem. Māsas ģimene apmetās tajās pašās telpās, kur dzīvojām mēs. Praktiski no šī laika mēs visi dzīvojām kopā - tēvs, māte, mana māsa, viņas vīrs, es un māsas dēls.

Divas nedēļas vēlāk no Zvārdes uz kaimiņmājām Polīšiem atbrauca Kārļa brālis Žanis Bērzs ar savu ģimeni. Viņš līdzi atveda arī vecos Bērzus un atbrauca arī Kārļa māsa ar savu ģimeni. Tie dzīvoja Polīšos.

Dzīvei Aunos bija viena priekšrocība. Auni atradās nost no lielceļiem, līdz pagasta centriem - Kabilei bija 7 km, tikpat aptuveni līdz Vārmei un gandrīz tikpat arī līdz Šķēdei. Šā laika interesantākie piedzīvojumi saistījās ar divām lietām. Pirmkārt, sākās pēdējo lopu rekvizīcija, vācu varas iestādes prasīja, lai nodod govis, atstājot sev tikai vienu. Tāpēc mežā no zariem tika saslietas būdas un govis ievestas mežā. Otra lieta - gar Auniem netālu tecēja upīte, kuras krasti bija apauguši ar krūmiem. Upītes krastā bija ierīkota „valūtas” ražotne. Proti, tur vīri dzina ļergu. Notika pastāvīga uzraudzīšana, darbošanās, degustācija. Visos maksājumos, kur vajadzēja kaut ko nopietnu nokārtot vai kādu jautājumu atrisināt, galvenais maksāšanas līdzeklis bija „valūta” - pudele ļergas. Visur tur man vajadzēja asistēt, būt klāt un redzēt.

1944./1945.gada ziemā mūsu ģimenei radās jauni draudi, tika pasludināta mobilizācija arī 1907.gadā dzimušajiem. Šis fakts skāra Kārli. Lai no tā izvairītos, vajadzēja atrast kādu risinājumu. Leģionā neiesauca māju saimniekus un rentniekus, tāpēc tika gudrots šis pēdējais variants. Blakus Auniem bija otras mājas - Kalngali. Veca koka māja, bet liela saimniecība. Māju bija cēlis mans vecvectēvs 19.gs. vidū un šī māja tagad atradās kādas vientuļas sievietes, tā arī viņu sauca par veco Kalngaleni, apsaimniekošanā. Kalngalenei bija diezgan lielas problēmas ar darbaspēku un tāpēc viņa ļoti labprāt salīga, ka Kārlis formāli tiks atzīts par šīs mājas rentnieku, bet praktiski pildīs kalpa pienākumus. Tagad bija nepieciešams pārcelties dzīvot uz Kalngaliem.

Taču Kalngalos bija diezgan lielas problēmas ar telpām. Tur bija saimniekgals, kuru bija aizņēmusi pati Kalngalu saimniece un liela saimes istaba ar durvīm mājas abās pusēs, t.i. ar divām izejām - uz sētas pusi un uz dārza pusi. Šajā lielajā istabā dzīvoja kāda sieviete - Dambrovska, kuras vīrs karoja Sarkanajā armijā, viņš bija virsnieks majora pakāpē. Kamēr viņas vīrs karoja, viņa dzīvoja kopā ar krievu karagūstekni Koļu Hvarostjanovu, pēc tautības ukraini, kuru Kalngalu saimniece bija paņēmusi kā strādnieku. Tā kā citu telpu nebija, tad risinājums tika atrasts tādā veidā - istabu pārdalīja pa diagonāli, divās trijstūra daļās. Katrā pusē bija ārdurvis un logs. Pārdalīja ar novilktiem zirga deķiem. To kas notika aiz ”sienas”, to varēja dzirdēt abās pusēs.

Mūs visus interesēja, kas notiks tad, kad atgriezīsies Dambrovskis. Dambrovskis atgriezās. Sieva viņu iepazīstināja ar Koļu, kas viņai palīdzējis šajā laikā. Dambrovskis teica, ka viņam vēl divi mēneši ir jāiet karot tālāk. To laiku Koļa var palikt, bet kad viņš nāks atpakaļ no kara, tad būs jāiet projām. Tas tā arī notika.

Pienāca 1945.gada pavasaris. Pienāca kapitulācija. Taču Auni atradās tik nomaļus, ka nekādas kustības, karaspēka kustības manāmas nebija. Jautājums kā rīkoties kara beigās visu laiku bija aktuāls. Pastāvēja iespēja braukt prom no Kurzemes. Manam tēvam bija draugs Ventspilī, viņš bija sarunājis mūsu ģimenei vietu uz kuģa, lai brauktu prom. Taču mana māte kategoriski atteicās doties uz Vāciju. Viņa tā arī pateica - labāk es braukšu uz Sibīriju, nekā uz Vāciju. Tas, ka iespēja aizbraukt uz Sibīriju bija ļoti reāla, ar to rēķinājās. Māsa savam puikam uzšuva jērādas kažoku, lai Sibīrijas salā nenosaltu. Kārlis viņam uztaisīja šņorzābakus. Pie tam taisīja tos labi lielus, lai var vairākus vilnas zeķu pārus saaut iekšā. Tā kā Sibīrijai gatavojās.

Upuri un cietušie. Kara laikā mans brālēns - mātes māsas dēls Vilnis Druvnesis tika iesaukts leģionā un kara laikā pazuda bez vēsts. Par viņu pēc kara neizdevās iegūt nekādas ziņas, kaut gan viņa vecāki to centās.

Kārļa brāļa dēls Zenits Bērzs arī tika iesaukts leģionā. Viņš pēc kara tika nosūtīts uz Vorkutu. Tur raktuvēs viņš aizgruva šahtā un palika ieslodzīts trīs diennaktis līdz viņu glābēji dabūja ārā. Šo apstākļu dēļ Zenits saslima ar epilepsiju. 1948.gadā viņš atgriezās Latvijā, strādāja Brocēnu cementa fabrikā. Viņš bija kaislīgs makšķernieks un iegādājās motociklu, ar kuru brauca pie ūdeņiem. Epilepsijas lēkme viņam uznāca, braucot ar motociklu. Viņš aizgāja bojā satiksmes negadījumā.

Kārļa otra brāļa Žaņa jaunākais dēls Haralds mira bēgļu gaitās Polīšos. Tur bija tik daudz bēgļu, ka bija jāguļ virtuvē uz grīdas. Caurvējā četrus gadus vecais zēns saaukstējās un ar plaušu karsoni nomira.

Manas māsīcas Emīlijas vīrs Vaitkēvics nozuda. Vēlāk viņš kaut kur legalizējās Auces pusē. Arī Emīlija uz turieni pārcēlās. Kabiles pusē līdz 50.gadu beigām viņi neparādījās.

Ansis Tomsons tika nosūtīts uz Sibīriju. No nometnes viņš atgriezās vēlāk.

Pārējie vīrieši, vecākie vīri, kas nebija bijuši iesaukti leģionā - mani mātes brāļi, mātes svainis, Kārlis un visi citi tika savākti un aizdzīti Kuldīgā uz filtrācijas nometni. Pie Kuldīgas raidstacijas Kaltiķos teritorijai bija apvilkts liels drāšu žogs. Tur klajā laukā, bez pajumtes šie cilvēki tika turēti, tik ilgi, kamēr notika viņu pratināšana. Tos, kuri bija kaut kādā veidā aizdomīgi, sūtīja tālākai filtrācijai. Tos, kuri nekādas aizdomas neradīja, atbrīvoja.

Tā kā Kārlis bija no citurienes, no Saldus apkārtnes, šeit acīmredzot par viņu nekādu ziņu nebija. Viņš neuzrādīja to, ka ir bijis aizsargs. Neviens arī nebija par viņu liecinājis. Nekādas ziņas par viņu neparādījās. Tādēļ pēc divām nedēļām viņš tika atbrīvots.

Pēc divām nedēļām tika atbrīvots arī bēglis Fricis Kļaviņš, kurš dzīvoja Aunos pie Seskiem. Tai dienā, kad viņš nāca mājās un bija puskilometru attālumā no Auniem, pretī zirgā jāja kaimiņos dzīvojošs krievu virsnieks, kurš garāmejot Frici Kļaviņu nošāva. Laikam jau tāpēc, ka tajā vietā, kur Kļaviņu ieraudzīja, beidzās meža stūris un virsnieks nodomāja, ka Kļaviņš ir iznācis no meža.

Kārļa brālis un māsa ar ģimeni, kuri bēgļu gaitās dzīvoja Polīšos, pēc kara brauca atpakaļ uz savām mājām. Žanis tūlīt pēc 1945.gada kapitulācijas. Viņam bija jaunsaimniecība uz 10 ha zemes, kas tika atdalīta mantojumā no Jaunseržiem. Viņa mājas bija nopostītas kara laikā. Bet sētā kara laikā bija uzcelts liels pamatīgs bunkurs no guļbaļķiem. Žanis ar savu ģimeni dzīvoja tajā bunkurā.

Kārļa māsas, kas bija precējusies ar Frici Šēnbergu un kurai bija trīs meitas, arī aizbrauca atpakaļ uz savām mājām - jaunsaimniecību Zvārdes pagasta Dravās. Šēnbergu mājas arī bija nopostītas, bet palikuši tikai akmens mūri no kūts. Viņi uzlika tiem jumtu, atdalīja telpu virtuvei un istabai. No baļķiem, kas kara laikā bija izmantoti bunkuru celtniecībai, ģimene uzslēja nelielu klētiņu. Tās bija vienīgās ēkas Dravās. Saimniecībā viņiem bija divas govis, sīklopi un viens zirgs. Ar vienu zirgu zemi apstrādāt bija grūti.

Nekāda dzīves atjaunošana teritorijā nenotika, jo jau 1950.gadā tā tika pakļauta militārajam resoram poligona izveidei, kur aviācija trenējās bumbu mešanā līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Neskatoties uz to, ka Kārļa māsa un brālis ar ģimenēm dzīvoja šādos nožēlojamos apstākļos un viņiem tāpat kā citiem bija jāmaksā visas nodevas un nodokļi valstij, ja sakarā ar poligona veidošanu, viņiem savas saimniecības bija jāatstāj.

Par padomju karavīriem. Aunos viņi neienāca, neuzturējās. Ķingutos gan notika tāds savāds gadījums. Istabā ienāca viens šķībacains krievu zaldāts, kāds mongolis. Ķinguti bija ļoti bagātas mājas. Arī mēbeles tur bija labas, bija arī polsterēts ādas dīvāns. Šis zaldāts apsēdās šajā dīvānā un tajā brīdī nostrinkšķēja atspere. Šis „varonis” pārbijies uzlēca stāvus kājas un ar durkli uzšķērda dīvānu un meklēja, kas tur ir iekšā.

Kādā maija svētdienā mēs, māju jaunieši izgājām pļavā gar upīti pastaigāties. Meitenes plūca vizbuļus. Pāri lidoja lidmašīna. Pilots acīmredzot domājis, ka pa krūmiem staigā kādas bīstamas personas. Lai gan karš jau bija beidzies, viņš izmeta divas bumbas. Par laimi tās no mums nokrita kādu puskilometru attālumā lauka vidū.

Vasara, rudens pagāja, strādājot Kalngalos. Man bija jāgana Kalngalu govis. Ganīju gar meža malu. Tur bija mestas degbumbas un fosfors bija sajaucies ar smiltīm. Mans šunelis Duksītis bija vārtījies un uzvandījis fosforu. Viņam lieliem plankumiem izdega spalva. Izskatījās diezgan baigs.

Zēniem tai laikā galvenais ienaidnieks kļuva dažādas sprāgstvielas, munīcija. Aunos govis nāca ganīt Kabiles skolas skolotājas Valijas Vecās dēls, mans klasesbiedrs Māris Vecais. Viņš ar raķešpistoli sašāva sev kāju.

Man, spridzinot patronu, šķemba ieplēsa rokā rētu. Vajadzēja vecākiem melot, ka ar ekseļmašīnu sagriezta roka. Manam brālēnam, spridzinot ar granātu zivis, tā sasprāga rokā un viņš aizgāja bojā. Šādi nelaimes gadījumi bija daudz vēl ilgu laiku.

Dzīves apstākļi Kalngalos, sevišķi pie jaunās iekārtas kļuva galīgi nepieņemami. Vajadzēja meklēt kādu citu risinājumu.

Var pieminēt, ka Bērzu ģimene Jaunseržos neatgriezās pēc kara, jo mājas bija pilnībā nopostītas. Tur frontes līnija bija tieši uz Jaunseržu mājām no 1944.gada novembra līdz 1945.gada februārim. Ir tādi nostāsti, ka tās mājas gājušas piecas reizes no vienām rokām otrās. Praktiski no mājām nekas vairs pāri nepalika, izņemot Kārļa izbetonēto skābbarības tvertni, kas saglabājusies līdz šodienai.

1946.gadā Šķēdē nodibinājās sovhozs. Kārlis, tā kā viņš bija cilvēks ar tajā laikā reti sastopamu specialitāti - šoferis, iestājās darbā sovhozā par šoferi. Līdz ar to 1946.gadā Jurģos visa mūsu lielā ģimene pārcēlās uz jaunu dzīves vietu, pāri upītei Priedienos, kādus 2 km no Auniem. Tur, mājas vienā galā dzīvoja saimniece Irma. Viņa apdzīvoja lielu zāli un divas nelielas istabiņas. Saimniecei bija arī maza meitene.

Otra ieeja mājā bija no gala, no pretējās puses, kas veda koridorā. Tā labajā pusē bija trīs istabas un katrā no tām dzīvoja viena krievu ģimene. Kreisajā pusē arī bija trīs istabas, kurās apmetāmies mēs. Koridora galā bija iemūrēts lielais katls.

Sovhoza vadība nolēma Priedienos ierīkot putnu fermu, taču tur nebija tādu telpu, kuras būtu piemērotas maziem, no inkubatora atvestiem cālēniem. Tādēļ saimniecei nācās atbrīvot no savām mantām lielo zāli. No turienes netika iznestas vienīgi klavieres, kas bija perfektā stāvoklī. Lielajā zālē salaida iekšā no inkubatora atvestos mazos cālēnus. Kad tie paaugās, tad sāka izmantot šīs klavieres par luktu, uz kuru lēkt. Klavieres kļuva raibas kā leopards.

Kaut arī Kārlis sāka strādāt algotu darbu, ģimenes dzīves veids praktiski nemainījās. Tas saglabāja iepriekšējo naturālās saimniecības raksturu. Visa pārtika bija pašu, paši cepa maizi, saglabājās divas govis, kāda cūka. Priedienos audzēja ļoti lielu skaitu zosu. Tās noēda kādu hektāru sovhoza kviešu, bet nekādas sankcijas par to pret mums netika vērstas.

Apģērbs bija no vecajiem krājumiem, nekas jauns iegādāts vai šūts netika. Vienīgi Kārlis kaut kādā veidā dabūja nopirkt sadales amerikāņu šņorzābakus. Par tiem vēl brīnījās, ka ļoti neparasti šūti, ar ādu otrādi, ar ādas virspusi uz iekšu.

Tikai vienu reizi Kārlis atnesa sviestu, kuru bija iegādājies vai kas bija iedalīts, un tas pats bija sastāvējies vecs un praktiski nebija lietojams. Vienīgais, ko pirka, bija sāls un petroleja. Jāsaka, ka kara laikā dažas petrolejas lampas bija saglabājušās. Problēmas bija ar lampu cilindriem, lielākoties tie bija saplīsuši un tādus nopirkt nevarēja. Mans tēvs pat reizi mēģināja izgatavot cilindru no pudeles, taču šāds cilindrs neizturēja lampas karstumu.

Apgaismošanai lietoja saplacinātas lielkalibra ložmetēju patronu čaulas, kurās bija iespiesta dakts un augšpusē, saspiestajā daļā izurbts caurums, pa kuru ieliet petroleju. Dažkārt apgaismošanai izmantoja kara laika t.s. ploškas - apaļā kurpju smēru kārbiņā, kas izgatavota no presēta kartona, iekausēts stearīns ar degli vidū.

Cukura nebija. Cigoriņu kafijas saldināšanai izmantoja saharīnu, ko pirka no apkārt staigājošiem spekulantiem-pauniniekiem. Citām vajadzībām cukuru atvietoja ar cukurbiešu sīrupu. To vārīja no saēvelētām cukurbietēm. Izvārot no tām cukuru, iztvaicējot ūdeni ieguva samērā biezu sīrupu.

Ziepes vārīja paši. Tikai liels deficīts bija ziepakmens, taču to piegādāja arī tie paši spekulanti. Šīs ziepes lietoja gan veļas mazgāšanai, gan paši mazgājās, pat galvu un matus. Veļas mazgāšanai lietoja arī uz pelniem uzlietu sārmu.

Šādu naturālu, pašpietiekamu saimniecību Priedienos uzturēt tomēr kļuva grūtāk, jo sovhozā strādnieka statuss, kāds bija Kārlim, tomēr radīja problēmas. Sovhoznieku ģimenei atļāva lietot tikai 0,15 ha zemes. Kaut arī mūsu abas ģimenes dzīvoja kopā, tomēr formāli skaitījās kā divas ģimenes. Tādēļ varēja turēt divas govis un apstrādāt divus zemes gabalus. Tas bija pietiekoši tikai dārza vajadzībām un kartupeļu audzēšanai. Labību tur nevarēja izaudzēt. Miltus, cik bija nepieciešams nākošai ziemai, dabūja no radiniekiem.

Sovhoza administrācija cēla protestu pret to, ka mums ir divas govis un divi zemes gabali, jo uzskatīja, ka mēs esam viena ģimene. Dzīvojam kopā un kā vadība teica - ēdam no viena katla. Mana māte pret to skaļi protestēja, sakot, lai nāk skatīties, ka no viena katla ēd viņa un no otra - Bērzu ģimene. Tā kā ģimenes esot divas. Māte vēl piebilda, ka mēs neēdam no katla, bet ielejam no katla ēdienu bļodās un tad ēdam no šķīvja.

Dzīves apstākļi sovhozā ģimeni neapmierināja, tika meklēts kāds cits risinājums. Nolēmām atjaunot paši savu saimniecību. Tajos laikos vienīgā iespēja bija kļūt par t.s. jaunajiem darba zemniekiem. Proti, no lielsaimniekiem, kuriem bija vairāk kā 30 ha zemes, tā tika atsavināta un sadalīta bezzemniekiem, kuri vēlējās iekārtot saimniecības. Tādā veidā mēs nolēmām pārcelties uz Kabiles pagasta Sāņniekiem. Faktiski Sāņnieki bija divas mājas - Sāņnieki un Tīreļi. Mēs pārcēlāmies uz Tīreļiem, kur saimnieks bija Krišs Lange. Tur mums tika iedalīti 10 ha zemes. Mūsu, no Jaunseržiem atvestie divi zirgi tika uzturēti pie radiem kamēr mēs dzīvojām Priedienos. Tagad tos varēja paņemt atpakaļ.

1948.gada pavasarī Jurģos mūsu ģimene no Priedieniem pārcēlās uz Sāņniekiem. Saimnieks mums iedalīja trīs istabas, virtuvi, vecu, nelielu koka kūtiņu, kurā mēs ievietojām savus zirgus, govis, cūkas un aitas. Jāatzīmē, ka kara un pēckara apstākļos, kad jurģošanās bija bieža un parasta parādība, dzīvojamo telpu kosmētiskā remontēšana nebija modē. Taču mums ierādītā lielā virtuve bija nokvēpusi pārāk melna. Ne kaļķu, ne balsinātā ja nebija. Virtuvi izbalsinājām ar ūdenī izšķīdinātu glūdu(zilo mālu).

Virtuvē gatavoja ēdienu pašiem, kā arī vārīja barību lopiem. Tāpēc sevišķi kaktā ap plīti un mūrīti nepārtraukti griezās biezi mušu mākoņi. Manam tēvam bija tieksme izgudrot dažādu problēmu racionālus risinājumus. Viņš no sietiņā dibena izņēma pašu sietu un pie palikušā sieta piestiprināja maisu no spilvendrānas. Sietiņa iekšpusi izsmērēja ar cūku taukiem. Kad uz tā virsmas bija mušas salaidušās, tad sietiņam strauji uzlika vāku un mušas sakratīja maisā, maisu pie sietiņa aizvija ciet un nolika atkal uz plīts malas. Tā šo operāciju turpināja daudzas reizes. Beigās maisu iemērca ūdenī un saslapušās mušas izbēra par barību vistām. Neskatoties uz lielo daudzumu izķerto mušu, šķita, ka virtuvē to mazāk nepaliek.

Tad kādreiz māsa bija dabūjusi baltu brīnumpulveri - DDT. Virtuvē iestājās nāves klusums. Uz Jāņiem sabraukušie radi brīnījās par to, ka pie mums nav mušu. Šis pulveris tika kaisīts gan uz kāpostiem pret spradžiem, gan salmu matračos pret blusām.

Plīts kaktu apdzīvoja vēl viena liela radību kolonija - prusaki. Pret tiem cīnījās, laistot vārošu ūdeni. Ja trāpīja spraugā, kurā tie mita, tad tie bēga prom nometuši brūnos mundierus. Taču iznīdēt tos tādā veidā neizdevās. Kad nodibinājās kolhozs, prusaki dīvainā kārtā pēkšņi izzuda. Šo mīklaino parādību skaidroja tā. Mans tēvs sāka strādāt par kolhoza zirgkopi. Drēbes, ar kurām viņš gāja uz zirgu stalli, kāra stūrī pie plīts. Domāja, ka prusakiem nepatika zirgu smaka.

Tā kā rudenī, pirms ieradāmies Sāņniekos, nekas nebija uzarts, pavasarī visu uzart un apsēt ar diviem zirgiem nelikās iespējami. Tāpēc Kārlis noslēdza līgumu ar Kuldīgas mašīntraktoru staciju par zemes aršanu. Zemi atbrauca uzart ar traktoru HTZ Nati, tas bija kāpurķēžu traktors ar pieclemešarklu. Vienā dienā šie 10 ha zemes praktiski tika uzarti un tas arī bija pirmais zemes gabals šajā pusē, kuru apstrādāja ar traktoru. Ziemā iesēts nekas nebija, tādēļ nācās sēt vairāk miežu. Līdz ar to nākošajā ziemā mēs lielākoties ēdam nevis rudzu maizi, bet miežu maizi.

Pēckara laikā jau sāka just drēbju trūkumu. Vilna bija sakrāta, bet bija vajadzīgi arī lina audekli galdautiem, palagiem un citām vajadzībām. Tādēļ iesējām diezgan lielu gabalu linu.

Kaut arī jaunajiem darba zemniekiem skaitījās atviegloti nodokļi un nodevas, maksājumu problēma tomēr radīja zināmas grūtības. Nodot vajadzēja gaļu, pienu, olas, rudenī - labību. Lai tiktu pie naudas, vajadzēja vest izaudzēto labību, kartupeļus, nokautās aitas uz tirgu Saldū. Taču to darīt drīkstēja tikai pēc tam, kad bija izpildītas nodevas, kad bija nodots valstij nepieciešamais daudzums.

Jāatzīmē, ka Langem zeme, kura tagad bija iedalīta mums, bija labi iekopta un ļoti auglīga. Rudenī raža bija laba. Ražas novākšanā Lange bija ļoti atsaucīgs, deva visas savas lauksaimniecības mašīnas - gan labības pļāvēju, gan zāles pļāvēju, gan kartupeļu rokamo mašīnu. Visu to mēs varējām izmantot un visa raža tika labi novākta.

Produkti bija galvenais maksāšanas līdzeklis. Rudenī mamma paņēma speķi, sviestu, krējumu, iejūdza zirgu ratos un brauca uz zvejnieku ciemiem. Tur šos produktus iemainīja pret sālītām reņģītēm, brētliņām.

Tēvs slimoja. Kurzemes pusē labākais ārsts skaitījās Irlavas slimnīcas vadītājs. Tēvu aizveda uz slimnīcu, līdzi paņēma produktus, ar ko samaksāt ārstam par ārstēšanu.

Es dzīvoju skolas internātā. Uz kopgaldu bija jānes visi produktu veidi. Katru mēnesi bija jānodod zināms daudzums produktu. Nauda praktiski apgrozībā bija minimāli.

Arī linu raža rudenī bija laba. Jau bija sakrāta, izmazgāta un nokrāsota vilna. Pēc tam arī apstrādāja linus. Ziemā sākās lielā vērpšana un aušana. Lielākā audēja bija Kārļa māte. Tika saausti vadmalas audumi baķu baķiem. Praktiski līdz pat 50.gadu beigām drēbes šuva no šīs pašaustās vadmalas. Šai laikā austie linu palagi vēl tika doti līdzi pūrā 60.gadu vidū, kad precējāmies mēs, bērni.

Sāņniekos, kādus 400 metrus aiz kaltes, pāri laukam gar grāvjmalu gāja taciņa uz upes malu, kur atradās pirtiņa. 1948.gada pavasarī pirti izmantojām kādas trīs reizes. Pēc tam no Pleskavas puses atnāca kāda krieviete ar četriem bērniem un Lange, atļāva viņiem apmesties tur dzīvot. Šiem cilvēkiem nebija vairāk nekas kā trīs karotes un tas, kas viņiem bija mugurā. Divi mazākie zēni bija 8-11 gadus veci, lielākajiem bija 15-16 gadu. Mazākie ganīja Langes govis, lielie gāja strādāt pie kaimiņu saimniekiem. Kopš tā laika pirts vairs nebija izmantojama, vajadzēja mazgāties istabā baļļā.

1949.gadā, kad nodibinājās kolhozi un saimniekus izveda, tad arī krievene ar saviem bērniem aizgāja atpakaļ uz Pleskavas apgabalu, no kurienes bija nākusi, jo te neviens vairs nevarēja viņus uzturēt.

Padomju vara spieda zemniekus ar nodevām, nodokļiem un mežu izstrādes darbiem (klaušām). Sevišķi lieli šie nodokļi bija t.s. budžiem - lielajiem saimniekiem. Vairākas reizes pie Langes iebrauca brigāde, kas nodarbojās ar nodokļu piedzīšanu. Tie bija nodokļu aģents, pagasta partordze un milicis. Viņi nikni un bargi prasīja, lai velk ārā zeķi un gadā naudu, maksā nodokļus.

Jaunajiem darba zemniekiem tās nodevas bija mazākas, bet ar 1949.gadu tās atkal tika palielinātas. Redzējām, ka mūsu apstākļos tādas nodevas un nodokļus nomaksāt nevaram. Māte aizbrauca uz pagasta izpildkomiteju aprunāties ar pagasta partordzi Emīliju Budanskaju, kura teica - ja rēķina, ka nevarēs nodokļus nomaksāt, tad atliek tikai viens - pāriet dzīvot uz kolhozu, jo kolhozniekiem nodokļi nav jāmaksā. Kabiles pagastā otrā galā jau bija nodibinājies kolhozs „Sarkanais karogs”. Piedāvāja pārcelties dzīvot tur. Taču tas nebija patīkami, jo Sāņniekos bijām daudz maz iekārtojušies, sadzīves apstākļi bija normāli. Atkal kārtējo reizi mainīt dzīves vietu nebija nekāda prieka. Tad partordze teica, ka ir vēl otrs variants - varot paši dibināt kolhozu. Cits arī nekas neatlika.

Mans tēvs jūdza zirgu un svētdienā pēc kārtas apbraukāja visus saimniekus un aprunājās par šo jautājumu. Skaidrs bija, ka no valdības politikas izvairīties neizdosies. Tā arī vienojās, ka ar 1949.gada janvāri nodibinās kolhozu.

Kolhozu nodibināja, to sauca „Grauds”. Tas bija samērā neliels. Kolhozā iestājās un to veidoja apkārtējie saimnieki, kuriem bija labi nostādītas saimniecības. Interesanti bija tas, ka visas apkārtējās mājās tika apsaimniekotas lietpratīgi, tās bija labi koptas un visas saimniecības ēkas uzturētas kārtībā. Šajās saimniecībās bija nepieciešamais inventārs. Cilvēki prata saimniekot.

Sākumā kolhozs turējās augstākā līmenī nekā apkārtējie kolhozi. Citi kolhozi bija lielāki, bet tie atradās sliktākos lauksaimnieciskos apstākļos. Par kolhoza priekšsēdētāju tika ievēlēts lietuvietis Stasis Bučinskis - cilvēks, kurš līdz šim bija nodarbojies kā iekšā laidējs, t.i. strādnieks, kas iet līdzi kuļgarnitūrai un strādā uz kuļmašīnas, laižot trumulī labību. Kuļgarnitūras vadītājs ir mašīnmeistars un šis iekšā laidējs ir viņa palīgs, kura tehniskā pārziņā un pārraudzībā atradās kuļmašīna. Tātad šis apkārt klīstošais cilvēks, kurš pats nekad nevienu saimniecību nav vadījis, kuram nekas nav arī piederējis, kļuva par visu lielo saimniecību noteicēju.

Kolhozs sadalījās divās brigādēs. Upītes šajā pusē bija pirmā brigāde, otrā pusē - otrā. Mūsu puses brigādē par brigadieri tika iecelts ukrainis Jermaļuks. No kurienes viņš pēc kara šeit ieradies neviens īsti nezināja. Taču viņš tika atzīts par to personu, kura varēs vadīt darbus.

Sākotnēji vēl brigādes tika sadalītas posmos. Trīs mājas - Tīreļi, Sāņnieki un Ādģēri, kas atradās vienā kolhoza stūri, veidoja vienu posmu. Par posminieku tika iecelts Broņka Jučinskaitis, lietuvietis. Tai laikā pagastā laikam viņš bija vienīgais, kurš trīs reizes katrā teikumā lietoja dažādos locījumos krievisko „mātes vārdu”. Broņka bija mūsu vistuvākais kaimiņš. Viņš dzīvoja mums blakus, jo zemi bija dabūjis no Langes un arī bija kļuvis par jauno darba zemnieku.

Par kolhoza klētnieku, t.i. visa kolhoza mantas glabātāju tika iecelts Latvijas laikā uz šejieni atnākušais poļu laukstrādnieks, Bučinska svainis Miķelis Bžozovskis.

Interesanti, ka vidē, kur visi saimnieki bija latvieši, jaunā saimniecības vadība komplektējās šādā īpatnējā sastāvā.

Lange pirms kara bija uzcēlis divas skaistas saimniecības ēkas no plēstiem laukakmeņiem. Tās bija tiem laikiem ļoti moderna kalte un cūku kūts. Šajā cūku kūtī tika ierīkota kolhozam cūku ferma. Langes govju kūtī tika ierīkota govju ferma. Tur ietilpa 30 govju, kuras tika savāktas no kaimiņu saimniekiem. Langes zirgu stallī bija steliņģi 12 zirgiem, šeit tika iekārtota zirgu ferma. Vēlāk gan govju kūti pārcēla uz kaimiņmājām.

Martā Lange ar visu ģimeni - sievu, divām meitām un dēlu, izveda uz Sibīriju. Viņa klēti, kas lūza no visādas bagātības, izvazāja varas vīri, prakstiski izlaupīja, savāca sev. Kas pašiem nederēja, to aizveda nodot realizācijai. Saimnieku galā, kur dzīvoja Langes ģimene, ievācās viena vientuļa sieviete, kura strādāja par slaucēju, slauca kolhoza govis.

1949.gadā vēl lauku apstrādāšanā nekas nemainījās. Tāpat kolhozu zeme bija jāuzar ar zirgiem, traktoru vēl nebija. Pavasarī pirmo reizi tika ievesta jaunā darba sistēma - bija jāstrādā arī svētdienās. Brīvdienu vispār vasarā vairs nebija. Tika ieviesta kolhozu darba apmaksas sistēma. Padarīto darbu uzskaitīja izstrādes dienās. Par normas izpildi ieskaitīja zināmu izstrādes dienu skaitu. Šīs izstrādes dienas noteica, cik kolhozniekiem izmaksājamas naturālijas un naudas daudzums. Pirmajā gadā par vienu izstrādes dienu kolhozniekam deva pāri pa 3 kg dažādas veida labību un pāri pa 3 rubļiem naudā.

1950.gadā Kabilē nodibinājās mašīntraktoru stacija, tika atsūtīti pirmie traktori. Kārlis pieteicās darbā par traktoru brigādes brigadieri. Ziemā viņu uz trim mēnešiem aizsūtīja uz Kandavas tehnikumu brigadieru kursos. 1950.gadā viņš jau vadīja brigādi. Traktoru brigādē bija trīs traktori. Uz parastā traktora bija divas, uz kāpurķēžu traktora trīs maiņas, t.i. traktorists ar piekabinātāju. Tātad traktors praktiski strādāja 24 stundas diennaktī. Priekšrocība bija tā, ka mašīntraktoru stacijā strādājošajiem bija garantēta darba apmaksa, garantēts labības daudzums, kuru viņi saņēma par izstrādātajām normām.

Principā jāsaka, ka mašīntraktoru staciju sistēma bija vēl viens no paņēmieniem kā valsts izpumpēja no kolhoziem labību un naudu, jo visus pakalpojumus kolhoziem apmaksāt iznāca ļoti dārgi.

Es 1948.gadā pabeidzu Kabiles 7-gadīgo skolu un rudenī iestājos Rīgas celtniecības tehnikumā. Taču 1951.gadā mani iesauca dienestā un iedalīja flotē, kur bija jādien pieci gadi. Vēlāk dienesta laiku samazināja uz četriem gadiem. Man iznāca nodienēt četrarpus gadus. Pēc dienesta atjaunoju mācības tehnikumā. Kad beidzu tehnikumu, strādāju Rīgā celtniecībā, galvenokārt par būvdarbu vadītāju.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV