Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ilona Vilcāne.

Dzimusi 1920.gadā dzīvoja Vārkavas pagasta Sanaužu vecticībnieku sādžā (tagad Preiļu rajons). Tēvam piederēja 20 ha zemes, 4- 5 govis un 3 zirgi, un visa ģimene - tēvs, māte, Kilikija, jaunākais brālis un vecākais brālis ar sievu un bērnu - strādāja tēva saimniecībā. Uz kara beigām Kilikija - atraitne ar 1940.gadā dzimušu meitu Valēriju - turpināja dzīvot pie tēva.

1942.gadā no viņu pagasta visus darbspējīgos krievus un poļus gribēja sūtīt uz Vāciju darbos, tā viņas brāļi bija spiesti doties Vāciju. Kilikijai laimīgā kārtā izdevās no tā izvairīties, tāpēc viņa palika tēva saimniecībā. Tiesa, 1943.gada jūnijā jaunākais brālis atgriezās, bet vecākais palika Vācijā. Tēvs gan vēlējās, lai jaunākais brālis atkal dotos uz Vāciju, jo tur bija labi iekārtojies.

Kara beigas šai pusē pienāca diezgan mierīgi. Vācieši atkāpjoties nekādus postījumus neizdarīja, arī kara laikā nenācās saskarties ar laupīšanu no vāciešu puses, tiesa nedaudz savādāk bija ar ukraiņu vienībām, tie atkāpjoties ieradās un paņēma olas, žāvējumus, no Vācijas atbraukušajam brālim atņēma sudraba pulksteni ar ķēdīti, bet Kilikijai - paslēptās zelta rotaslietas. Salaupīja un aizbrauca. Atceras, ka no ukraiņiem gan esot bijis bail, taču par vāciešiem slikti neizsakās. Atceras arī to, ka (datumu nosaukt nevarēja) kādu vakaru ieradās vīrietis (viņai šķitis, ka tas esot bijis policists), kas tēvam piedraudot ar ieroci, licis jūgt zirgu ratos un vest viņu uz Upeniekiem (blakus ciemu). Teicis, ka viņi - tas ir vācieši - atkāpjoties un dodoties uz Tukumu, taču pusceļā tēvu atlaidis, bet zirgu un ratus paturējis un braucis tālāk uz Upeniekiem.

Kilikija neatminas, ka viņu pusē būtu notikusi kāda karadarbība. Sādžinieki zinājuši vien, ka Daugavpilī notikusi karadarbība un to ieņēmuši “krievi”. Kādu rītu (Klilikija datumus neatceras) vienkārši pie viņiem ieradies kaimiņš un pateicis, ka sādžā jau “krievi”. Un patiesi - visa smagā tehnika - ložmetēji, lielgabali kolonnā tika vesti tieši caur Fadejevu pagalmu. Virsnieki bijuši zirgos un jautājuši viņas tēvam, kā esot klājies pie vāciešiem, vai pāri nedarījuši. Tēvs atklāti arī atbildējis, ka dzīvojuši mierīgi, kā jau zemnieki apstrādājuši zemi un nekur neiesaistījušies. Kājnieki prasīja pienu, ko tēvs arī iedevis, teikdams, lai ņemot kaut visu kannu, tikai ātrāk dodoties prom, jo tomēr baidījušies. Kā stāsta Kilikija, tad kājniekiem esot bijis pavēlēts neko nelaupīt un tāpēc nekādus postījumus arī padomju armija neesot nodarījusi. Taču augustā mobilizēja jaunāko brāli, kas, būdams sakarnieks, krita 3.II A-Prūsijā. No viņu sādžas kopā mobilizēja 5 cilvēkus un pārējie jau agrāk bija krituši kaujās pie Rīgas. Viņa stāsta, ka tieši tāpēc, ka viens brālis Hamburgā, uz kurieni virzās karš, bet otrs cīnās frontē, šis laiks ģimenei bijis īpaši saspringts, kaut arī viņu pusē pēc frontes pāriešanas viss bijis daudzmaz mierīgi. Viņa gan piemin, ka ticis stāstīts, ka kaut kur uzdarbojoties “bandīti”, taču viņu mājā neviens neesot ne nācis un ne biedējis. Viņa to skaidro arī ar to, ka tuvumā neesot bijis lielu mežu un viņu ģimene nebija nekādā veidā saistīta ar politiku. Tāpēc dzīvojuši mierīgi un neesot baidījušies. Represijas arī viņu ģimeni neskāra. Pazina tikai vienu ģimeni, ko izveda uz Sibīriju, jo viņiem piederēja veseli 100 ha.

Tā kā Hamburgu iekaroja sabiedroto karaspēks - angļi un amerikāņi - vecāko brāli un pārējos strādniekus nosūtīja pie “krieviem”, lai atgrieztos dzimtenē. Viņš un citi strādājošie bija diezgan labi nopelnījuši un visu mantību salikuši tikko pirktos čemodānos, bet “krievi”, par to, ka viņi strādājuši vācu labā, visu atņēmuši. Pēc tam viņus kājām dzinuši it kā uz Japānas fronti karot, taču paspēja sasniegt vien Ukrainu, kad karš beidzās, tāpēc palika tur strādāt kā gūsteknis (turpat strādāja arī viņa draugs no tā paša ciema). Un, kaut arī ģimene sūtīja viņam naudu, klājās ļoti grūti.

Kilikija atceras, ka uzreiz pēc kara bija jānodod tik un tik piena, olu un vilnas, taču ģimene visu nepieciešamo ražoja savā saimniecībā, bet pārpalikumu - sviestu, speķi - veda uz Preiļiem pārdot uzpircējai (“spekulantei”), kas tālāk to vedusi uz Rīgu.

Ģimene stāties kolhozā negribēja. Kā izsakās Kilikija to vēlējušie vien tie, kam kāda viena govs piederējusi. Tāpēc tēvs ļoti uztraucās, baidījās ka nāksies kolhozā badoties. Taču nekas neatlika, februārī notika sapulce un, lai nepadomātu ka ir “buržuji”, iestājās arī, salika visu ratos un veda uz kopējo klēti. Taču arī te Kilikija saka, ka viņiem noveicies. Izdevās panākt, ka 1946.gadā brālis atgriezās no Ukrainas. Tas noticis pateicoties kādam Ļebedzevam. Notikušas vēlēšanas un Znotiņos ciema padomē viens “veikls komunists” padzirdējis, ka Kilikjas brālis ar draugu - ģimenes cilvēki - esot Ukrainā, un ieteicis balsot par Ļebedzevu un rakstīt viņam lūgumu uz Rīgu, lai pieprasot ļaut šiem cilvēkiem atgriezties dzimtenē. Tā arī izdarījuši un pēc Ļebedzeva pieprasījuma brālis ar draugu atgriezās.

Kolhozā (“Darba vara”) neklājās tik grūti kā visi baidījās - badoties nenācās. Viņu stallī sākotnēji turēja kolhoza zirgus (sādža nebija no nabadzīgajām) un tēvs strādāja kā zirgkopis, bet brālis bija brigadieris. Pirmajā gadā apstrādāja veselus 300ha un ievāca ļoti daudz labības. Arī zeme esot bijusi ļoti laba. Sākumā kolhozi bija nelieli, tad apvienoja un izveidoja lielāku kolhozu - “Komunārs”. Audzēja arī pupas un zirņus. Pārtikas neesot trūcis, tā ka sākumā visi veltīgi tik ļoti baidījušies. Uzreiz pēc kara beigām sākās arī celtniecības darbi - uzbūvēja stalli un govju kūti.

Pati Kilikija tikai pirmos gadus strādāja kolhozā - bija jāaudzina gan sava meita, gan arī brāļa bērni, jo brāļasieva neilgi pēc dzemdībām nomirusi, vēlāk slimības dēļ nevarēja iet strādāt kolhozā līdz pat 1975.gadam.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV