Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ilona Vilcāne.

Dzimusi 1928.g. un līdz 1953.g. dzīvojusi Kalupes pagastā Daugavpils apriņķī. Kara laikā bija skolniece un mācījās sākotnēji vienu gadu Jaunaglonas sieviešu ģimnāzijā, tad Daugavpils ģimnāzijā un pēc Padomju karaspēka ienākšanas 1944.g., kad Preiļos atvēra latviešu vidusskolu, turpināja mācības tur. Vecākiem piederēja zemnieku saimniecība un zeme 10 ha platībā . Kara laikā, pats par sevi saprotams, ka smagi apstākļi. Atceras, ka reizēm, lai nokļūtu mājās no Daugavpils nācās ceļot slēgtos vagonos, kuros gadījās, ka vācieši pārvadājuši arī munīciju. Smagi bija arī ar iztikas līdzekļiem, jo kā “vāciešu” tā “krievu” laikos lielas nodevas, neko daudz nopirkt nevarēja, bet atceras, ka bija kuponi, par ko gadā bija iespējams iegādāties, piemēram, pāri kurpju. Taču ikdienai kurpes gatavoja mājas apstākļos - koka zole un notamborētas aukliņas.

Tuvojoties frontei, vācieši šajā pusē nekādus lielos postījumus nepaspēja nodarīt, vienīgi paņēma zirgu. Blakus esošajā Āmuļu skolas (Arendoles muižas) staļļos tika turēti ievainotie zirgi, un pavasarī tos varēja sarunāt lauku darbiem. Tā kā Antoņina labi prata vācu val., tad tēvs viņu parasti ņēma līdzi uz staļļiem, lai sarunātu labāku un spēcīgāku zirgu. Turpat skolas ēkā atradās arī ievainoto vācu karavīru hospitālis.

Antoņina stāsta, ka tā, šķiet, bijusi svētdiena - Pētera diena (29.jūnijs) un visa ģimene bijusi ielūgta uz kāzām blakus esošajā Līksnas pagastā, un tieši tur naktī dzirdējuši intensīvus šāviņus, tāpēc ģimene nolēmusi atgriezties mājās. Viņa gan saka, ka neviens skaidri neesot zinājis, kas notiek, taču nojautuši, ka vācieši atkāpjas. Situācija bija tāda, ka netālu tecējusi Dubnas upe un Sarkanā Armija nākusi pa kreiso krastu, bet vācieši atkāpās uz labo un mēģinājuši, pēc Antoņinas domām nokļūt Višķu stacijā. Tā kā mājās bijis bail sēdēt, tad Vaideru ģimene tāpat kā citu apkārtējo māju iemītnieki pametuši ēkas. Sievas ar bērniem skrējušas slēpties upes krastos, bet vīrieši un puiši slapstījušies pa upes līčiem netālu no mājām, lai pieskatītu saimniecības. Spilgti Antoņinas atmiņā palicis tas, ka sēžot upes krastā, šķitis, ka lādiņi lido taisni virs galvām pāri upei un visi jo īpaši nobijušie no lielā trokšņa, ko radīja vācieši uzspridzinot tiltu pāri Dubnai.

Pirmie sarkanarmieši zirgos, kas nāca, pēc Antoņinas domām, bija Krievijas latvieši, kas ar vietējiem runājuši latviski. Tēvs un kaimiņu vīri viņus ieraudzījuši un metušies bēgt, bet zaldāti tos panāca un, visu noskaidrojuši, palaida , teikdami, ka esot tagad atbrīvoti un varot doties mājup.

Šiem latviešu sarkanarmiešiem sekoja krievu un citu padomju tautu karavīri zirgu pajūgos. Antoņinai sevišķi acīs dūries tas, cik slikti ģērbti un noplīsuši bija padomju karavīri salīdzinot ar vācu zaldātiem, ko atceras kā kārtīgus un kulturālus. Krievu karavīri esot bijuši rupji un šķituši neaudzināti, kaut vai tāpēc, ka braukuši ar ratiem pāri labībai.

Jāņem vērā tas, ka pēc Antoņinas vārdiem, šis bija latviešu apdzīvots pagasts, kur praktiski neesot bijis krievu minoritātes un vietēji bijuši ļoti nacionālistiski noskaņoti; īpaši pēc pirmās padomju okupācijas bija radusies izteikta nepatika ne tikai pret padomju režīmu, bet arī pret krieviem kā tādiem. Tāpēc atkārtotu Sarkanās Armijas ienākšanu uztvēra ar lielu nepatiku un raizēm. Vietējie arī slikti zinājuši krievu valodu.

Naktī padomju karavīri apmetušies pa mājām, arī pie Vaideriem. Taču, kā atzīst Antoņina, šie cilvēki neesot bijuši slikti, jauniešiem rādījuši ieročus un pat mācījuši šaut.

Netālu uz pakalna viņi novietojuši t.s. “katjušu” un apšaudījuši kaimiņu sādžu Cimuškas, kur vēl bija palikuši vācieši, tā rezultātā gandrīz visa sādža nodegusi un esot bijis daudz kritušo vāciešu. No rīta tie, kas bija apmetušies pie viņiem, devušies tālāk, bet viņiem sekoja citas daļas. Kaut arī vēl daži vācu karavīri bija palikuši un slapstījās, karadarbība šinī pusē beidzās, fronte bija pāri. Kā atceras Antoņina, Sarkanā Armija, iedama pāri laupīja (kaut arī viss vērtīgākais tika paslēpts vēl pirms vāciešu aiziešanas - drēbes, gaļa, pat bunkuru tēvs bija izracis). Vācieši esot prasījuši vien speķi un olas, bet “krievi” visu esot ņēmuši bez prasīšanas. Paņēma govis un nojauca pirti, lai uzbūvētu plostu.

Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju ļoti nacionalistiski noskaņoti, no padomju varas ļoti baidījās. Taču neskatoties uz to, neviens no pazīstamiem cilvēkiem bēgļu gaitās nedevās. Vaideru ģimene arī ar lielām raizēm sagaidīja varas maiņu, jo domāja, ka, ja vācieši nebūtu ienākuši 1941.g., tad vismaz tēvs jau nu noteikti tiktu izsūtīts. Antoņina stāsta, ka kāds bija tēvu nosūdzējis, ka viņš dzērumā esot slikti izteicies par Staļinu, tāpēc ģimene loti baidījusies. Arī pārējie iedzīvotāji atcerējās tā laika represijas, kā arī uztraucās par to, ka “visus sadzīšot kolhozos”. Pagasta iedzīvotāji bija par kolhoziem dzirdējuši un, kaut arī nezināja, kā Krievijā cilvēki dzīvo, raudzījās uz ar lielu neuzticību. Tāpēc visumā cilvēki neapmierināti ar vāciešu sakāvi.

Drīz vien tanī pašā vasarā sākas mobilizācija, taču no šīs puses tikai divi iestājas Sarkanajā Armijā, pārējie jaunie vīrieši devās mežā. Vaideru ģimeni tas tieši neskāra, jo tēvs jau par vecu, bet brālis vēl par jaunu mobilizācijai. Kaut arī karš it kā beidzies, šinī pusē mierīgāki laiki vēl neiestājas, mežabrāļi darbojās līdz kādam 1950.g.

Attiecībā uz represijām, Antoņina stāsta, ka sākotnēji tās skārušas vien atsevišķus cilvēkus izlases veidā. Tā piemēram, “krievi” uzreiz esot apcietinājuši viņas krusttēvu un piesprieduši 25 gadus par to, ka viņš bija bijis aizsargs. Šo visu iemeslu dēļ ģimenē, protams, tiek runāts par represijām.

Antoņina tai laikā mācījās Preiļu latviešu vidusskolā un atceras, kā vairākas reizes kopā ar draudzeni, tāpat kā vairāki citi skolēni, ir bēgusi no skolas uz mājām, jo ik pa brīdim paklīda baumas, ka arestēs skolēnus. Tam bija arī savs pamats, jo skolā valdīja pretpadomju noskaņojums, tika organizēti nelegāli pulciņi, kuru dalībnieki uz sienām, piemēram, mēdza uzrakstīt kādu saukli. Šādu noskaņojumu skaidro arī ar to, ka t.s. “streboki” un krievu karavīri nošautos mežabrāļus kailus (labās drēbes un apavus paņemdami sev) nometuši pie baznīcas. Garām šai vietai skolēniem bija katru rītu jāiet, un varēja novērot arī to, kā padomju armijai līdzi atnākušās sievietes sametušas virsū līķiem salmus un dedzinājušas priecājoties, kā deg “fašisti”. Tas pēc Antoņinas vārdiem jauniešos iepotējis milzīgu naidu pret okupantiem un līdz ar to arī pret atnākušajiem krieviem kā tādiem.

Atceras atgadījumu, kad skolā kārtot fizkultūras normas neieradies klasesbiedrs Anzelms Graudiņš un skolā paklīda baumas, ka esot nošauts.(Tas bija 1945.g.aprīļa pēdējās dienas) Vien nesen viņa uzzināja, ka viņam toreiz izdevās izglābties, bet viņa brāli gan nošāvuši par to, ka telefona stabā esot uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Tāpēc arī pārējie skolēni baidījās, ka represijas var skart arī viņus. Visu šo laiku daudzi paziņas, kaimiņi kā mežabrāļi dzīvoja mežā, tāpēc tas vēl bija nemierīgs laiks.

1946.g. Antoņina sāka strādāt par dabaszinātņu skolotāju, neskatoties uz to, ka nebija komjauniete. Vispirms strādāja Preiļu vidusskolā, bet no 1948.g. Niedrēs. Atceras, ka vēl strādājot Preiļos, 1947.g. notikusi sava veida skolas atestācija, kad atbrauca cilvēki, kas pārbaudīja, vai skolotāji atbilst savam amatam. Tanī komisijā bija arī kāds Vaivods, kas bija dzīvojis neatālu no Vaideriem un pazinis Antoņinu, bet nu strādāja nomenklatūrā. Skolotājus pa vienam sauca iekšā telpā un uzdeva dažādus jautājumus. Iesaukuši Antoņinu un sajaukuši ar citu Vaideri, kuras tēvs cietumā, bet brālis nacionālais partizāns. Īpaši sāpīgi viņai esot bijis tas, ka, kaut arī Vaivods viņu pazinis personīgi, viņš neko neesot teicis. Taču pārpratumu atrisinājuši skolas direktors Kārkliņš un nodaļas vadītājs Dančevskis- abi Krievijas latvieši. Un kaut arī Antoņina neesot atbildējusi ne uz vienu politiskās dabas jautājumu aiz aizvainojuma, darbā tomēr atstāta.

1949.g. strādāja Niedrēs un paralēli visu šo laiku turpināja studēt Daugavpils pedagoģiskajā skolā, kur arī iesaistījās pagrīdes organizācijā “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” (vadītāji bija skolotāji Veronika Baika un J. Rubīns). Taču kā pati atzīst, organizācija neko nespēja paveikt un tas drīzāk bija saistāms ar “jaunības dullumu”. Taču tolaik cilvēki cerēja, gaidīja un pārāk paļāvās uz angļu atnākšanu. Pat vecas sievas, kas gaidīja dēlus, kuri bija aizgājuši vai nu leģionā vai piebiedrojušies mežabrāļiem, jautājušas vairāk informētajai Antoņinai, kad tad angļi nākšot un kas nu būšot. Tā nu šādas cerības tika uzturētas vēl kādu laiku.

Grupa mēģināja izplatīt skrejlapas un uzturēja pretpadomju noskaņojumu. Piemēram, Antoņina katram mutautiņam stūrī uzšuva sarkanbaltsarkano karogu, taču māte to regulāri noārdīja, jo baiļojās par meitu. Šī grupa tik ātri vien atklāta (1949.g.jūnijā) pateicoties iesūtītam informatoram. Antoņina gan netika izsūtīta kā pārējie grupasbiedri, jo Jevģēnijs Rubīns nepateica pratināšanā viņas īsto vārdu.

Par darbību grupā bija teikusi vien krustmātei - ja gadījumā izved, lai zina par ko. Taču, kā domā, Antoņina, tad māte esot nojautusi un tāpēc ļoti baiļojusies par meitu (tas bija arī iemesls, kāpēc māte iestājās kolhozā, kaut arī tēvs bija kategoriski pret).

Represijas šinī pusē skāra daudzus. Viņa stāsta, kā 1949.g. 25. III no rīta devusies uz skolu Niedrēs, bet ceļu aizšķērsojis padomju karavīrs, kas sīki izprašņājis un pārbaudījis portfelīti. Ieradusies skolā, satikusi raudošu skolas direktori Zarāni, kas pastāstījusi, ka viņas vīrs - skolas grāmatvedis - paņemts līdzi veikt izsūtāmo uzskaiti. Bet ienākot klasē atklājusi 2 tukšus solus - visa Rubīnu ģimene bija izvesta un tagad tvarstīja vienu meitu, kas nebija atradusies mājā saņemšanas brīdī. Pārnākusi mājās uzzināja, ka daudzi bija izvesti. Tieši viņas ģimeni tas neskāra.

Notikušās izvešanas nobiedēja zemniekus un visi bija spiesti iestāties kolhozos. Vaideru ģimenei atņēma pēdējo zirgu un atstāja vien vienu govi. Tiesa, viņa atzīst, ka dzīve nedaudz sāka iet “uz augšu”. Sabrauca no PSRS jaunie ieceļotāji, kas zinādami, kāda dzīve ir kolhozos, apmetas pilsētās; sākas celtniecības darbi, jo bija nepieciešami dzīvokļi. Tiesa, laukos nekādus lielos celtniecības darbus šinī laikā laukos neatminas, kolhoza lopi vēl labu laiku esot turēti zemniekiem atsavinātajās kūtīs un šķūņos.

Tomēr dzīve nekļuva mierīga, jo mežos vēl aizvien uzturējās mežabrāļi. Viņa atceras gadījumu, kad tika nogalināta Arendoles nespējnieku nama vadītāja - iebraucēja no PSRS. Viņas mirstīgās atliekas bija jānogādā uz Kalupi (Antoņinai šķiet ka uz brāļi kapiem, taču precīzi viņa neatminas), bet ceļš vedis kādus 6 km cauri Kalupes mežam un nevienam nav pieticis drosmes vest, jo tur uzturējās tie paši partizāni, kas sievieti nošāva. To nokārtoja, ieskaidrojot kādam nespējnieku nama iemītniekam - garīgi slimam cilvēkam, ka sievieti nošāvuši komunisti un tā viņš piekrita vest pa ceļam klaigājot: “Velna komunisti krievieti nošāvuši!”. Antonina to atceras kā savā ziņā anekdotisku atgadījumu, kas atspoguļo sarežģīto stāvokli, kāds valdīja tanī pusē pēc kara. Viņa labi atceras arī citus gadījumus, kas saistīti ar mežabrāļiem.

Par sadzīves apstākļiem Antoņina daudz nestāsta, vien piemin, ka veikalos neko neesot varējis nopirkt, kaut arī viņai, kā skolotājai, bijusi nauda. Un kaut arī brauca uz Daugavpils melno tirgu iepirkties, lielākoties apģērbu gatavoja mājas apstākļos. Piemin, ka ar laiku (kaut kur ap 40.to gadu beigām - 50.to sākumu) parādījusies iespēja iegādāties drēbi tāpat kā pārtiku uz kuponiem. Visumā atzīst, ka no 1950 - to g. sāk. dzīve maz pamazām sāka ieiet normālajās sliedēs.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV