Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Ieva Rubule.

Kad sākās karš man bija kādi 10 gadi un es dzīvoju laukos, palīdzējām kādā saimniecībā Rozulā ganīt lopus un darīt nelielus darbiņus. Tolaik valsts maksāja, lai nabadzīgo bērni varētu piepelnīties un mēs vasarās dzīvojām laukos un palīdzējām darīt mazus darbiņus. Kādu nakti pie mums ieradās mamma, kas bija atbraukusi līdz Cēsīm un no Cēsīm ar kājām līdz mums nākusi 30km, lai mūs aizvestu atpakaļ uz Rīgu, lai mēs netiktu izšķirti un lai ģimene būtu kopā. Man bija 13 gadu un kara beigas sagaidīju Rīgā. Mēs ar ģimeni dzīvojām Maskavas priekšpilsētā, netālu no dzelzceļa līnijas, iepretim Centrālcietumam.

Es atceros brīdi, kad Rīgu atstāja vācu armija. Pa ielām maršēja vācu karavīri, siroja apkārt un ķēra cilvēkus. Ja kāds tika noķerts, to ar varu aizveda uz kuģiem un visi tika nosūtīti uz Vācijas darba nometnēm, jo darbaspēks bija ļoti vajadzīgs. Mans tēvs nākot no darba vienmēr slapstījās pa pagalmiem un slēpās, lai viņu nenoķertu un neaizsūtītu. Pirms Rīgas ieņemšanas, kad Rīgā ienāca krievi, mēs ar vecākiem bijām Stacijas laukumā, jo ziņoja, ka vācieši ir aizgājuši, bet visi gribēja redzēt, kā tur tagad izskatās, kas ir nopostīts. Krievi tieši ienāca, vācieši bija atkāpušies, bet pa to laiku, kamēr krievi vēl nebija nostiprinājušies, valdīja diezgan lielas jukas un nekārtības. Visapkārt darbojās neorganizētas karaspēka vienības, kaut kādi atsevišķi kareivji, kas varbūt bija partizāni. Esot stacijas laukumā sākās šaudīšanās un kāds sašāva arī manu paziņu - ģimenes draudzeni. Viņai ar lodi trāpīja vēderā, viņa pāris minūtes mocījās un asiņoja, jo vēders bija pilnībā saplosīts, bet mēs jau tur neko daudz vairs nevarējām palīdzēt un viņa nomira. Cik atceros, tā tur tika ievainoti vairāki cilvēki, daudzi arī nomira uz vietas.

Rīgā visu laiku notika bombardēšana un to es redzēju nemitīgi. Tajos sprādzienos bojā gāja daudz cilvēku, nācās arī redzēt, ka uz ielām guļ ievainoti vai miruši cilvēki. Sabombardēja arī Centrālcietuma vienu stūri un no mūsu mājas to visu varēja redzēt. Kad bija trauksme un sākās bombardēšana, mums visiem bija jāiet uz pagrabu otrā ielas pusē. Tā pat nebija īsta bumbu patvertne, bet dziļāks pagrabs, kuram pie griestiem bija nelielas lūciņas, lai pa tām varētu iepūst gaiss. Kādu vakaru, kad bombardēja dzelzceļu, gaisa vilnis, kas nāca no sprādzieniem bija tik spēcīgs, ka mūs visus notrieca tajā pagrabā gar zemi. Pa mājas logu skatoties, kādu dienu redzēju, ka kaut kas krita, lai gan trauksme nebija un kaimiņu dārzā izsita milzīgu bedri. No tā trieciena tika izsiti visi mūsu mājas logi, durvis. Māja izskatījās kā grausts, bet bija tur jādzīvo, jo citur jau nebija kur iet.

Saspridzināti tika arī tilti un to vietā tika uztaisīti pontonu tilti, lai varētu tikt no viena Daugavas krasta uz otru. Kad pār pontonu tiltu brauca pāri mašīnas vai zirgi, tad tilts iegrima ūdenī, un bija diezgan nepatīkami iet tam pāri.

Pa vasarām mēs dzīvojām pie vecmāmiņas Jūrmalā. Malka mums nebija, lai gatavotu ēdienu un mēs mežā lasījām čiekurus, bet to darīja visi un bija grūti atrast gana daudz kurināmo. Sestdienās vecāki un krustmāte brauca pie mums uz Jūrmalu un veda pārtiku. Kad Sarkanā armija tuvojās Rīgai, tika pārtraukta vilcienu satiksme, un vecāki pie mums no Rīgas nāca ar kājām. Vācieši bija pieklājīgi pret privātiem iedzīvotājiem, vienīgi stipri uzmanīja zvejniekus, jo tiem visas izzvejotās zivis bija jānodod vāciešiem. Mēs parasti no rīta ap 4 gājām uz liedagu, gaidījām zvejniekus malā, un pa kluso pirkām zivis. Tas gan nebija atļauts, jo ja pieķēra, tad vācieši visu atņēma. Vācu laikā arī bija kartītes, bet uz kartītēm varēja dabūt ļoti maz. Es atceros, ka mamma brauca pie radiem uz laukiem, kuri vienmēr deva līdzi lauku labumus - pienu, krējumu, kādu gaļas gabalu, kartupeļus, bet ne vienmēr izdevās to visu atvest mājās, jo ja ceļā vilcienā gadījās kontrole, tad viss tika atņemts.

Vācu laikā Maskavas rajonā ebrejiem bija ierīkots geto. Apmēram pretī Sporta manēžai vesels kvartāls bija apjozts ar dzeloņdrātīm un tur bija geto. Tur veda gan vietējos, gan atvestos ebrejus. Cilvēki ar koferīšiem un pauniņām vilkās pa ielām uz Rumbulu, kur viņus nošāva. Sākumā mēs nezinājām, ka viņi tur tiek nošauti, bet cilvēki bija dzirdējuši tur šāvienus, un neviens no turienes atpakaļ netika vests. Tie kas tur tika vesti jau nezināja, ka viņus Rumbulā nošaus, viņi droši vien domāja, ka tiek tikai pārvietoti, tāpēc gāja ar visām mantiņām. Vēlāk viņu mantas iztirgoja netālu no geto, arī mana mamma vienu tādu paunu nopirka, jo mums nebija ko vilkt mugurā, bet tur bija drēbes, un tas bija labāk nekā nekas. Līdzīgas nometnes vēlāk krievi ierīkoja arī vācu karagūstekņiem. Pa dienām tos veda darbos - zāģēt malku, darīt visādus smagos darbus. Lai gan mums pašiem bija ļoti trūcīgi apstākļi, mēs reizēm tiem pasviedām maizi. Bet tas bija jādara uzmanīgi, lai krievi neredz, jo ja pieķēra pašus varēja apcietināt.

Mēs nebaidījāmies, jo tēvs apgalvoja, ka nāk draugi, un pēc tam viss atkal būs kārtībā. Neviens jau nevarēja zināt, ka patiesībā tas būs uz vairākiem gadu desmitiem. Tā kā tēvs sākotnēji bija pozitīvi noskaņots, tad es neatceros, ka vecāki kaut ko būtu īpaši slēpuši vai no kaut kā baidījušies. Vienīgais, par ko mamma visu laiku uztraucās - lai mums nekas nenotiktu, lai tēvu nepaņemtu karā, bet citādi nekādu īpašu gatavošanos neizjutu.

Mēs dzīvojām netālu no dzelzceļa stacijas, iepretim Centrālcietumam. Tur lielākā daļa dzīvojošo cilvēku bija krievu piekritēji un gaidīja to atnākšanu, jo cerēja, ka tie atnesīs mieru. Kad pienāca ziņa, ka vācieši atkāpjas un ienāk Sarkanā armija, mans tēvs par to bija sajūsmā, jo bija tāds kā puspagrīdnieks, kas krievus gaidīja. Mana māte gan visu laiku bija pret krieviem. Pēc krievu ienākšanas un visām tām laupīšanām, kas notika visapkārt, strauji mainījās arī tēva attieksme. Tēvs arī sāka krievus ienīst un aizstāvēja vāciešus, jo tie vismaz bija izturējušies labāk pret civiliedzīvotājiem, vismaz Rīgā, un mūsu ģimenei, radiem nebija ar vāciešiem bijuši nekādi nepatīkami starpgadījumi.

Mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklītī. Tēvs strādāja maizes ceptuvē un bija maiznieks, māte pamatā bija mājās un strādāja arī kā adītāja. Mēs dzīvojām nabadzīgi. Pēckara laikā tēvs vēl arī saslima un nevarēja strādāt, līdz ar to mums klājās ļoti grūti, nebija naudas, un nevarējām nopirkt pārtiku, nemaz nerunājot par apģērbu. Tēvs pagalmā mēdza izlikt cilpas un ķēra baložus, bet mamma vēlāk no tiem vārīja zupu. Vēlāk bija labāk, jo kaut ko varēja dabūt ar kartītēm, taču tas arī bija ļoti maz. Bieži mums nebija ūdens. Uz ielām bija pumpji, un tur bija jāstāv garās rindās, lai sagaidītu savu kārtu ūdens ņemšanai. Centrālapkure bija reti kurā mājā, tāpēc lielāko daļu dzīvokļu kurināja ar malku. Pirmajā laikā nebija pat ar ko kutināt, visādas atlūzas vilkām no sagrautām mājām, ja kaut kur atradām kādus zarus, arī tos nesām mājās. Bija grūti ko tādu atrast, jo nevienam jau malkas nebija un viss, ko varēja izmantot kurināšanai tika savākts. Vēlāk varēja dabūt malku, bet tā bija vesta no kaut kādiem purviem, bija slapja un sapelējusi, turklāt maksāja diezgan dārgi un pēc tās bija jāstāv rindā. Bet cilvēki pirka, jo nekā cita jau nebija.

Pirmie krievu karavīri, kas ienāca Rīgā bija piedzērušies un ļoti brutāli. Viņi siroja pa visu Rīgu, izlaupīja tukšos dzīvokļus, taču aplaupīja arī apdzīvotos dzīvokļus un cilvēkus. Arī mūsu vienistabas dzīvoklī ielauzās pāris kareivju un lielā steigā centās paņemt visu, ko redzēja. Kaut gan mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi un mums nekā daudz nebija, viņi paņēma tēva rudens mēteli, pulksteni, mammas krelles. Visu, ko varēja paķert un ātrumā aiznest. Viņi bija ļoti steidzīgi. Pēc tam dzirdējām, ka krievi bija sirojuši arī pa citiem kaimiņu dzīvokļiem, ka esot izvarotas sievietes. Cilvēki jau baidījās iziet no mājām un bez vajadzības to nedarīja, īpaši kad palika tumšs.

Es zinu, ka cilvēki stāstīja, ka mežos bija partizāni, Rīgā darbojās kaut kādas pagrīdes organizācijas, bet es maz ko par to atceros.

Mūsu ģimene nekādas represijas nepiedzīvoja, bet mūsu radinieki - vīrieši, Kurzemē tika apcietināti, un pēc tam tos pārveda uz Rīgu un ievietoja Centrālcietumā. Sākumā it kā tikai uz izmeklēšanu, bet beigās viņus notiesāja par dzimtenes nodevību un izsūtīja. Tajā laikā, kamēr viņi vēl bija cietumā Rīgā, kopā ar tanti, kura brauca uz Rīgu no Kurzemes, mēs gājām uz cietumu un nesām viņiem paciņas. Pēc izsūtīšanas nekādas ziņas par viņu tālāko likteni neesam saņēmuši.

Represijas piedzīvoja mūsu radinieki Maskavā. Pirmā pasaules kara laikā uz turieni bija aizbraucis mans tēva brālis un tēva māsa. Netālu no Maskavas viņiem tur bija mājiņa un viņi abi strādāja kaut kādā rūpnīcā. Tēva brālis visu laiku bija krājis naudu, lai es varētu to pēc tam izmantot mācībām, un arī savu mājiņu viņš bija nodomājis atstāt mantojumā man. Ziņas ar viņiem mums pārtrūka 30-to gadu beigās. Pēc kara, kad uz Latviju atbrauca tēva māsa, uzzinājām ka visi vīrieši toreiz esot apcietināti, arī tēva brālis, un pēc tam nošauts, par iemeslu minot dzimtenes nodevību. Visa manta un nauda tika konfiscēta. Pēc Staļina nāves viņu gan attaisnoja.

1949.gadā piedzīvoju arī to, ka divas manas klasesbiedrenes tika izsauktas no skolas un vēlāk uzzinājām, ka viņas kopā ar ģimenēm tika izsūtītas.

Tuvojoties frontei vairāki ģimenes draugi, arī mātes māsa bēga uz Kurzemi. Mātes māsa tur arī atrada darbu un strādāja par zootehniķi. No sākuma viņa it kā gribējusi bēgt uz Vāciju, lai tur pavadītu kādu laiku bēgļu nometnēs, un tad varbūt varētu atgriezties, kad Latvijā būtu drošāk. Bet tas viņai neizdevās. Visi, kas esot bēguši uz Kurzemi, esot cerējuši, ka varbūt izdosies tikt līdz Vācijai.

Kāds manas mātes radinieks, arī no Kurzemes, esot dabūjis t.s. balto biļeti, kas tika izsniegta karam nepiemērotiem vai nederīgiem vīriešiem un nevarēja tikt iesaukts karā. Viņš turpinājis strādāt kaut kur Kurzemē.

Visi vīrieši, ko apcietināja, nonāca filtrācijā. Ja pret viņiem izvirzīja apsūdzības, tad izsūtīja, bet bieži vien tādā gadījumā represijas skāra arī to ģimenes, tuviniekus. Mammas radiem izdevās atgriezties Rīgā, taču viņu dzīvoklis bija izlaupīts, un vēlāk atklājās, ka to darījusi gan mājas sētniece, gan pāris kaimiņi. Pēc tam dzīvoklī bija iemitināti krievi, kas bija iebraukuši Rīgā. Viņi tā arī nekad neatguva nevienu savu mantu, kas bija palikusi dzīvoklī un palika tikai ar to, ko bija paņēmuši līdzi, aizejot uz Kurzemi.

Arī mūsu ģimene bija spiesta aiziet no mūsu vecā dzīvokļa, jo tajā vairs nevarēja dzīvot. Mums ļoti paveicās, jo caur paziņām tēvs dabūja atslēgu no kāda neliela jumtistabas dzīvoklīša Merķeļa ielā. Tur bija palikušas pat pāris mantas - klavieres, bufte, galds, gulta. Bijušais dzīvoklīša īpašnieks bija aizbraucis uz Vāciju.

Kartītes bija un uz tām varēja dabūt eļļu, prosas putraimus, ķieģelīšu rupjmaizi, sāli. Citas pārtikas preces gadījās reti un ne vienmēr varēja novaktēt, kad tās pieveda. Viss tika diezgan ātri izķerts. Ļoti reti gadījās, ka varēja nopirkt kaut ko no gaļas izstrādājumiem, un ne jau kaut kādas desas, bet vienkārši jēlu, kautu gaļu. Šad tad dabūjām arī cukuru, ziepes, pulveri, bet arī tas ne vienmēr bija veikalos. Kad krievi ienāca, bija rudens un laukos netālu no Rīgas tikko bija novākti kartupeļi. Mamma ar citām sievietēm gāja uz šiem kartupeļu laukiem Ulbrokā un meklēja palikušos kartupeļus, lai būtu, ko ēst un pa ziemu varētu izdzīvot. Melnais tirgus arī bija, jo krieviem un no Padomju Savienības iebraukušajiem bija nauda un tie varēja pirkt. Latviešiem naudas nebija, retajam bija vairāk, tāpēc daudzi centās kaut ko pārdot. Mums nekā daudz nebija, jo dzīvojām nabadzīgi. Tā kā tēvs strādāja ceptuvē un cepa maizi, tad katru nedēļu viņš mājās atnesa vienu maizes kukuli, ko darbā viņam piešķīra.

Cik atceros, tad darba problēmas nebija, vismaz mūsu ģimenē. Viss bija sagrauts un bija jāatjauno, un bija nepieciešami strādnieki. Mēz dzīvojām trūcīgi, bet tā kā es gribēju mācīties, tad vēlāk pa vasarām gājām uz laukiem strādāt kolhozā, lai nopelnītu naudu apģērbam, apaviem.

Atjaunošana notika gandrīz visur. Vispirms jau atjaunoja lielās rūpnīcas, kā VEF, Vagonu rūpnīcu. Elektronikas nozare Latvijā bija samērā augsti attīstīta, vismaz salīdzinot ar Padomju Savienību. Ražošanu atjaunoja un ražoja visu ko, īpaši visādu tehniku - vagonus, mašīnas. Daudzās darba vietās ienāca no Krievijas atbraukušie. Latviešus vadošos amatos vispār nelika, un ja arī ielika, tad tie bija reti gadījumi. Visi augsto amatu ieņēmēji brauca no Krievijas.

Cēla arī dzīvojamās mājas. Vispirms tika piepildīti tukšie dzīvokļi, kuros pamatā ievietoja iebraucējus, taču vietas tik un tā visiem nepietika, un tad sāka celt papildus mājas. Latvieši reti kad tika pie labiem dzīvokļiem un bieži dzīvoja kur pagadījās, jo priekšroka vienmēr tika dota iebraucējiem.

Kolektivizācija bija it kā brīvprātīga, bet īstenībā notika piespiedu kārtā. Mūs jau tas neskāra, jo dzīvojām pilsētā, un radiem laukos saimniecības bija jau paputējušas. Cik viņi stāstīja, tad parasti tika sasauktas sapulces, kur lika pievienoties kolhozam un nodot visu inventāru, lopus. Atsevišķiem saimniekiem bija uzlikti augsti nodokļi, ko nevarēja izpildīt un viņi bija spiesti stāties kolhozā. Daži nestājās, un kolhozu zeme kādu laiku bija izrobota, bet tad pret viņiem vērsa īpaši augstas represijas, un kas kolhozā nestājās, tie tika iesaukti par kulakiem un vēlāk izsūtīti. Taču izsūtīja arī tos, kuri bija kolhozā iestājušies, bet kuri kādreiz bijuši saimnieki.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV