Anonīms stāstījums.

Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījis Edvarts Seliška.

1. Vīrietis, dzimis 1921.gadā, Rīga; 1944./ 1945. gads aizvadīts vācu armijas sastāvā un pēc dezertēšanas no tās slēpjoties Kurzemes mežos.

2. 1943. gada vasarā mobilizēts vācu armijā. Uzņemšanas komisijā bija māsas vīra brālis – viņš bija polis (vārdā Staņislavs), bet uzskatīja sevi par latvieti (pēc nokļūšanas 1949 g. ASV dēvē sevi par Stenliju)[1] mēģināja mani pierunāt, lai stājos leģionā. Karot es vispār negribēju (1940. gada vasarā, kad pabeidzu skolu gribēju studēt arhitektūru), turklāt ko es latviešu leģionā būtu pazaudējis, un tāpat runāja, ka latviešus sūta uz grūtākajiem frontes posmiem. Atteicos – cerēju, ka vispār nebūs jāiet armijā (tobrīd strādāju aušanas fabrikā “Lenta”);[2] nu, un Stenlijs arī “nokārtoja” – ah, tu šitā, tad es tev tā – pēc divām dienām atrados Austrumu frontē Vērmahtā vienībā, kurā visi liekas bija pomerānieši un silēzieši (viņi vāciski runāja ar tādu raksturīgu akcentu). Biju smagās mašīnas šoferis (sākotnēji līdzbraucējs–sargs) – frontes vienībām piegādāju lādiņus. Dienot dabūju “Gefreite” (jefreitora – E. S.) pakāpi. Tiešā karadarbībā nepiedalījos un armijā tuvāku draugu man nebija, visi bijām karavīri pret savu gribu – bez īpašas degsmes pildīju savus dienesta pienākumus dienestu, protams, katrā gadījumā visi gribējām palikt dzīvi, bet nekādās aktivitātēs nebāzos. Kopš ģimeni izveda uz Sibīriju, centos izvairīties no jaunām dziļākām draudzības saitēm – it īpaši pēc atgriešanās no “filtrācijas nometnes”, paziņu loku veidoja darba biedri un kolēģi – muzikanti, ar kuriem spēlēju orķestrī (desmit gadus bērnībā biju mācījies klavierspēli), bet kopumā necentos nevienu tuvāk iepazīt līdz pat 40. gadu beigām – tas varbūt arī mani izglāba – nebija ko “piešūt”.

3. 1944. gada vasaras nogalē es ar savu vienību atkal atrados Latvijā, jo krievi uzbruka, vācieši atkāpās. Šajā laikā man piešķīra atvaļinājumu – biju laikam kādās lauku mājās – kad iznācu no tām skatos viena pamale visa sarkana – Jelgava deg – tur arī visa mana vienība. Tā arī aizlaidos; dabūju civilās drēbes dzīvoju Kurzemē lauku mājās, slēpos mežā – vispār dzīve nebija slikta. 1945. gada maijā arī mežā mani ciet saņēma –mežu “ķemmēšanai” krievi sūtīja tādus mazgadīgos – 14, 15–gadīgus. Aiz viņiem nāca pieaugušie. Kad tāds mazgadīgo bruņots bars ņem tevi ciet, ved un ik pa brīdim baksta mugurā ar durkli, lamā, naids iekšā ir par savu bezspēcību – ja “uzsprāgsi”, tad tevi turpat arī nošaus. Tagad naida vairs nav – tas bija sen un, ja naidu tur, tad tas iekšēji cilvēku sagrauž. Tā nokļuvu filtrācijas nometnē Karēlijā – cēlu Belomora kanālu – apstākļi bija grūti – stāvēt līdz pusei ledainā ūdenī un rakt (reiz nometnē atradu zābakus – domāju, paņemšu – tur iekšā nosaldētas pēdas). Pašu kanālu, atceros, taisīja pamatīgi un precīzi – tur paviršību nebija. Taču visumā filtrācijas nometnē izdzīvot varēja – pie mums barakā bija viens čečens – katru vakaru tas skaitīja lūgšanas – neviens viņu neaiztika. Nometnē arī ne ar vienu tuvāk neiepazinos.

4. 1947. gadā mani no filtrācijas nometnes izlaida – atgriezos Rīgā – darbu atrast nebija grūti, nevienu īpaši neinteresēja ka es nometnē esmu sēdējis – tādu bija daudz. Valstij vajadzēja darbarokas – man jau bija darba pieredze “Lentā” vācu laikā, Rīgā 1947. gadā sāku strādāt “Etalonā” par metāla virpotāju (atradās šķiet Cēsu ielā); pa vakariem piepelnījos automobilistu klubā “Baranka” (automobīļa stūre krievu val. žargonā; klubs atradās tagadējās Vernisāžas vietā – E. S.; man bija arī motocikls, kuru pats uzbūvēju). 1948. gadā gan mani (kā daudzus citus no nometnēm izlaistos) uzaicināja čekisti uz tādu “savu” dzertuvi pretim “Stūra mājai” (PSRS laikā tur atradās grāmatnīca, zīmīgi – tagad tur atkala ir kafejnīca, tikai ne lēta dzertuve, bet visai dārgs iestādījums – E.S.), kur viņi cilvēkus apstrādāja. Aicināja mani uz sadarbību – pastāstīt ar ko kopā nometnē biju. Baidīja, ka es šeit (Latvijā) nebūšot pēc nometnes nevienam vajadzīgs, ka es neesot nekā vērts – būšot grūti darbu atrast, bet tā – esot par “stukaču” nākšot “viegla nauda” – tā esot vienīgā izeja. Lai cilvēkam atraisītu mēli viņi lēja kopā vīnu ar šņabi – sadarboties netaisījos un stāstīt jau man arī nebija ko, toties piedzirdīja viņi mani gan pamatīgi.[3] Pēc tam par mani neviens neinteresējās – drošības iestādēs strādāja profesionāļi, kuri uzreiz juta, kur iespējams dabūt vajadzīgo informāciju, kur nē.

5. 1946.gadā jau bija atgriezusies mana māte – kopā ar māsu Vilhelmīnu tās bija izsūtītas uz (tagadējā Burjatija – E.S.). Māte atgriezās pati, nevienam par to nejautāja – “karš beidzies, tad jau visas reparācijas un kontribūcijas arī” – tā viņa, iesēdās vilcienā un atbrauca (izsūtījumā viņa atrada uz zemes mētājamies 20 ASV dolāru banknoti – pie mums mājās tā ilgi glabājās) – pēc kara valdīja tāda kustība un haoss, ka acīmredzot atgriezties nebija grūti. 1949. gadā tādēļ māti izsūtīja vēlreiz. Vecākā māsa Vilhelmīne atgriezās tikai 1956. gadā. Par izsūtījumu viņai “piesējās” tikai vienu reizi, kad jau strādādama “Rīgas Adītājā” tika izsaukta uz “stūra māju”, kā lieciniece par notikušajām zādzībām darba vietā. Izmeklētājs izjautāšanas laikā pieminēja māsas izsūtīšanu, acīmredzot bija labi gatavojies sarunai, mana māsa asi atbildēja, ka savu viņa ir atsēdējusi un viņam gar to neesot nekādas daļas. Cik zinu, - tā bija vienīgā reize. Sev “uz galvas kāpt” viņa nekad neļāva un nebaidījās sevi aizstāvēt. Raksturs Vilhelmīnei bija ass, bet viņa bija taisnīga un godīga, pirms kara, studiju laikā bija grāmatvede vienā no studenšu korporācijām.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV