Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Alda Bražūne.

Andris Becītis dzimis 1934.gada 21.janvārī Rīgā. Tēvs, Jānis, maiznieks (konditors) ar ģildes amatnieka diplomu. Nāk no 6 bērnu ģimenes, kurā satiksmes negadījumā (1936.g.) gāja bojā abi vecāki. Māte Milda nāk no sīkzemnieka ģimenes, kurā arī bijuši seši bērni. Mūža lielāko daļu bijusi mājsaimniece, palīdzējusi tēvam. Sakarā ar darba profilu, ģimenes dzīves vietas bijušas dažādās Latvijas vietās - Skrīveros, Smiltenē, Valkā un Valmierā. Visi ģimenes locekļi latvieši. Andrim Becītim ir divas māsas Astra (dzimusi 1938.g. 26.aug.) un Ruta (1940.g. 7.nov.).

1940.gada sākumā, kad Andrim bija palikuši 6 gadi, kļuva nemierīgi - pavasaris atnāca ar pavisam satraucošām vēsmām. Pēc slepenas vienošanās starp staļinisko Padomju Savienību un hitlerisko Vāciju, 1939.g. kara darbība Eiropā jau bija sākusies. 1939.g. ziemā Padomju Savienība uzbruka Somijai, bet tā paša gada 1.septembrī Vācija iebruka Polijā. Tai pašā laikā Vācija no Baltijas valstīm atsauca visus savus tautiešus. Trikātas pagastā no Dutkas muižas aizbrauca barons Hanzins un citi muižas vācieši. Jau 1940.g. sākumā padomju armijas kara bāzes bija izvietotas Kurzemē. Tam sekoja satraucoša vēsts, ka 1940.g. 16./17.jūnijā no Lietuvas, Pleskavas teritorijas Latvijā iebrauc padomju tanki un armijas vienības. Kaut gan Ziemeļlatvijā viss bija relatīvi mierīgi, nebija redzama tehnika, armijas vienības - mobilizācija valsts aizstāvēšanai nebija jūtama. Katrā ģimenē bija jūtami notiekošie procesi, politizētā dzīve padomju garā ienesa radikālas izmaiņas katrā ģimenē. Tautā radās pamatota dziesma: “Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls, Ar lūgumu biklu pēc maizes un sāls.” Ļoti ātri pagastā tika radīti jaunās varas represīvie orgāni, sākās pirmās represijas par nepakļaušanos un pretpadomju propagandu.

Pēc tam nāca vācu laiki, atkal pagastā tika izveidota režīmam atbilstoša vietējā vara, aktivizēti aizsargi, palīgpolicijas formējumi. Īstenota cīņa ar partizāniem, represijas utt.

Kara un režīmu maiņas brīdī māte un mēs 3 bērni (7, 3 un 1 gadu veci) atradāmies pieticīgajā lauku mājā Trikātas pagastā. Māja bez elektrības, labierīcībām un informācijas līdzekļiem. Bija govs, aitas, vistas, arī piemājas dārzs, iztikai pietika. Krāsnī tika cepta maize. Gaismu deva petrolejas lampa, sveces. Dažādu informāciju par notikušo saņēmām haotiski. Visplašāk pastāstīja tēvs, kad atbrauca no Valkas (45 km), viņam bija sevišķi liela slodze, jo pēc maizes bija milzīgs pieprasījums.

1941.g. rudenī mani aizveda uz Valku. Sāku mācības 1.klasē Ādama Tērauda pamatskolā. Gāja traki, 1944.g. pavasarī pabeidzu 3.klasi. taču karš par sevi visu laiku atgādināja, naktīs gaudoja sirēnas, uzlidoja krievu bumbvedēji. Bieži māju, kurā dzīvojām, satricināja spēcīgi bumbu sprādzieni. Daudzas naktis vispār nosēdējām tumsā uz dzelzceļa Valga-Strenči-Valmiera, zinājām, ka notiek krievu partizānu uzbrukumi kara ešaloniem un citi diversiju akti. Pilsētā nebija mierīgi, jūtama tuvojošās frontes atmosfēra.

1944.gada maija beigās atgriezos lauku sētā pie vectēva. Arī šeit vairs nebija kā iepriekš. Notika aktīva mobilizācija. Pavisam jauni puiši tika iesaukti.

Kļuva arvien saspringtāk, gan gaisā, gan uz zemes. Naktīs uzlidoja krievu kara aviācija Blomes un Raunas nelielajiem lidlaukiem. Naksnīgās debesīs tika izkarinātas svecītes, tik gaišas, ka istabā var lasīt grāmatu. Tad spēcīgi sprādzieni satricina māju, logu rūtis. Katru dienu visos virzienos pārlidoja arvien vairāk lidaparātu. Notika gaisa kaujas. Oktobrī atkāpās nelielas vācu armijas vienības, mums strauji tuvojās fronte. Iedzīvotāji diezgan oficiālā tonī tiek uzaicināti pamest savas dzīves vietas, doties bēgļu gaitās.

Vai frontei tuvojoties Jūs bēgāt? Kur? Kāds bija vecāku vai radinieku mērķis? Vai bija bailes no krieviem vai sarkanās armijas un represijām? Vai bailes no karadarbības un postījumiem? Kā noritēja vācu atkāpšanās?

No Ļeņigradas, Volhovas purva, pēc 900 dienu blokādes atkāpās 15.leģiona divīzijas atlikums un kopā ar citiem vācu armijas formējumiem šķērsoja Igaunijas robežu. Pēc smagām kaujām pie 19.latviešu divīzija jau bija Cesvainē, Lubānā, tad mājas pagalmā bija dzirdama lielgabalu kanonāde...

Varbūt bailēs no karadarbības un iespējamajām represijām kādā no oktobra dienām divos pajūgos, atstājot vectēvu, dodamies bēgļu gaitās. Notika pilnīga vācu armijas atkāpšanās no visiem frontes sektoriem. Braukt pa galvenajiem ceļiem nebija iespējams, tie bija pārslogoti, tur kara žandarmērija. Lielas bēgļu pajūgu rindas brauc pa vietējiem lauku un meža ceļiem. Nokavēta, nepārdomāta stihija. Bija sajaucies viss - bēgošās armijas vienības, civilbēgļi, dezertieri, mežabrāļi, uzbrūkošās armijas izlūki. Pirmo nakti pavadījām mežmalā. Rudenīgi drēgnās nakts debesis sārtojās ugunīgā liesmojumā.

Nepavisam tālu no mums dega Valmiera, arī Cēsis. Pašā pilsētas centrā, dodoties bēgļu gaitās namīpašnieki bija aizdedzinājuši savus namus. Nākamā rītā turpinājām ceļu, kurš bija pilns ar tādiem pašiem kā mēs. Reizēm nācās palaist garām militāro transportu. Notika vairāki gaisa uzlidojumi. Pikējošās krievu lidmašīnas ar lielkalibra ložmetējiem tēmēja tieši uz braucēju rindām. Cilvēki bēga, slēpās par ceļmalas grāvjiem. Atceros, ka ielīdu ceļa caurtekā. Vienā no gaisa uzbrukumiem tika nošauti divi zirgi, ievainoti cilvēki.

Vakarā atradāmies netālu no Raunas upes, iebraucām mežā pārnakšņot. Naktī pār koku galiem tika raidīta uz upes pretējo krastu gaudojoša artilērija “katjušu uguns”. Kā vēlāk uzzinājām, lai bloķētu atkāpšanos uz Rīgu, savas pozīcijas otrā krastā bija ieņēmusi Lobes 15.divīzijas daļa. Agri no rīta pāri laukam piebraucām pie Raunas, kur vajadzēja būt tiltam... Tas tad bija arī mūsu brauciena gals. Braucot atpakaļ, pie meža ieraugām simtiem pelēku cilvēku stāvu, kuri strauji virzās pāri laukam uz mūsu pusi. Saprotam, ka esam pašā frontes ugunsjoslā un pēc neilga laika sāksies pamatīga kauja. Lauka vidū pirmie nāca izlūki, apmēram 200 m aiz viņiem vairākās rindās krievu armijas vienības izvērstas kaujai ar automātiem rokās... viss notika zibenīgi ātri. Tikām nopētīti, palaisti garām starp rindām. Krieviski mums uzsauca, lai ātri pazustu, jo tūlīt iešot vaļā... Pēc pusstundas, kad bijām jau gandrīz ārā no meža, nogaudoja reaktīvie lādiņi un tur pie Raunas sāka vārīties kā elles katlā.

Atpakaļ ceļā mums nācās satikties ar dažādām pārbaudēm, dezertieriem, šaubīgu cilvēku grupām. Prasīja ēdamo, pīpēt, no kurienes, uz kurieni dodamies? Pēc nepārtraukta diennakts brauciena atgriezāmies mājās. Stipri uzbudināti un reizē laimīgi. Viss tur bija relatīvi mierīgi, nekādu postījumu.

Trešā reiha slepeno darbību Latvijas teritorijā 30.gados apgrūtināja latviešu gadsimtiem ilgais naids pret vāciešiem, taču PSRS okupācijas režīms jau 1940.-41.g. ar savu represīvo politiku būtiski izmainīja latviešu attieksmi. Latviju atkal okupēja krievi. Šoreiz atmaksas un izrēķināšanās pieņēma lielākus apjomus. Pagastā tika izskatītas lietas par sadarbību ar vāciešiem, bandītiem, pretpadomju aģitāciju. Mežos darbojās dažādas partizānu grupas, kuras izmisīgi cerēja uz amerikāņu-angļu “brīnumu”. Meklējot pārtiku, mežabrāļi nakts aizsegā apmeklēja lauku sētas. Uz vietas darbojās drošībnieki, iznīcinātāji, slepenas vienības ar vienu uzdevumu - likvidēt nacionālo partizānu un atbalstītāju kustību. Neviens droši nevarēja pateikt, kas ar viņu notiks rīt, daudzus veda uz nopratināšanu.

1945.g. rudenī atsāku mācības 4.klasē. Skolas gadi prasīja sadzīvot ar pastāvošo politisko iekārtu. Skolotāji bija labi, jo prata latviskās vērtības saglabāt. Spēlēju skolas teātrī. Vakaros bieži tika pārtraukta strāvas padeve, rotaļājāmies pa tumsu. 1948.g. beidzu 7.klasi Trikātas pamatskolā, bet iestājos Valmieras vidusskolā. Tēvs īrēja istabiņu, strādāja ceptuvē. Tad notika 1949.g. 25.marta neaptveramā soda akcija. Tai rītā mācības nenotika, ceļu (20 km) uz Trikātu mēroju kājām. Agri, it kā par kolektivizācijas sabotāžu, aizvesti divu māju iemītnieki, strādīgas ģimenes, paņemot divus bērnus tieši no skolas sola. Tās bija manas mātes māsas un brāļa ģimenes. Pie viņiem vasarās biju ganījis 30 govis. Saimniecība, lopi palika režīmam.

1949.g. beidzu 8.klasi, nepapildinot pionieru, ko jauniešu rindas. Vasarā nācās pelnīt naudu, cērtot meliorācijas krūmus, lasot mežā ogas. Rudenī sāku RBT ceļu, tiltu būvniecības kursā mācības.

Kā spēcīgs zibens spēriens nāca negaidīta “Visaronoviča” nāve. Nākot caur Kirova parku 5.marta rītā, redzēju daudz izmisumā raudošu cilvēku. Likās, ka pasaules gals. Atceros, ko teica mūsu direktors šai reizē: ar raudāšanu nekā nebūs, zēni, uz priekšu ar zināšanām. Viņš runāja lauzīti, bet latviski.

Toreizējās pēckara algas bija ļoti niecīgas. Notika vairāki pārtikas cenu pazeminājumi. Politiskā pagātne tai laikā liedza iekārtoties vēlamā darbā. Darbaspēka, īpaši speciālistu pieplūdums, sevišķi jūtams bija, kad sākās plaša rūpniecības un citu objektu celtniecība 60.gados.

Pēc kara nozīmīga bija Ķeguma HES atjaunošana, ko vāci atkāpjoties bija uzspridzinājuši. 1947.g. tā atsāka strādāt. 1953.g. tika uzstādīts 4.agregāts un sasniegta projekta jauda.

Pār Daugavu vismaz 10 gadus pēc kara kalpoja pontonu tilts. Braucot pa pontoniem, tramvaja vagoni šūpojās tā, ka likās, ka iegāzīsies Daugavā.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV