Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Alda Bražūne.

A.Bražūns, dzimis 1937.g. Bauskas rajona Misā, tēvs un māte zemnieki (abi dzimuši 1906.g.). Uz Otrā pasaules kara sākumu piederēja saimniecība Vecvagari, zeme ~ 45 ha, 3-4 zirgi un kumeļi (vismaz 2 darba zirgiem vienmēr bija jābūt, lai varētu strādāt), 4-5 govis, bars aitu un citi sīklopi, sakņu dārzs tikai savām vajadzībām, zemenes un ķirši tika audzēti tirgum. Trīs bērni ģimenē, dēli, kara laikā visi vēl diezgan mazi, Aldis bijis vidējais.

Svarīgi atzīmēt Vecvagares atradās gandrīz blakus dzelzceļa stacijai, priekšnieks Eihmanis bija kaimiņš, viņš parasti daudz zināja par jaunākajiem notikumiem, dzelzceļš bija informācijas artērija.

Fiksētās atmiņas ir ne tikai intervējamā cilvēka paša piedzīvotais, bet arī no citiem dzirdētais par notikumiem galvenokārt Misas ciemā, jo ir daudz runājis ar bērnības draugiem un kaimiņiem par to, kas un kā notika viņa dzimtajā pusē.

Vācu ienākšana notika ļoti klusu un mierīgi, tālāk no mums atrodošo māju iemītnieki nemaz nezināja ilgāku laiku, ka mainījusies vara. Tikai viena epizode mūsu apkārtnē par to spilgtāk atgādina: no Ezeres pagasta atkāpās padomju aktīvisti (civilie, pagasta izpildkomiteja u.c.), netālu no mūsu mājas, pie pārbrauktuves vācieši viņu ratus sabumboja (no lidmašīnas). Zirgu apglabāja turpat priedītēs, cilvēkus kapos, kas ~ 3km no mājām atradās.

Tai laikā pie dīķa krūmos vecāki uztaisīja telti, vienā pusē lazdas, otrā pūpoli, tad mēs kādu diennakti tur slēpāmies. Redzējām, kā pa dzelzceļu brauc armijas, Sarkanā Krusta sastāvi, ievainotie izkāpa ārā, apkalpojošais personāls baltās drēbēs ar sarkaniem krustiem. Vienreiz apstājās ešalons ar armijas daļu, mums bija liels ķiršu dārzs, virsnieki sabira ķiršos. Ātri visus būtu apēduši, taču mums tie bija domāti tirgum, lai kādu naudiņu nopelnītu. Tēvs sameklēja komandieri, pateica, kas pa lietu, tas izšāvis gaisā, pateicis, kaut ko vāciski un vienā mirklī dārzs bija tukšs un tīrs, vairs neviena cilvēka. Vēl virsnieks mūs, puikas, paaicināja uz vagonu, iedeva katram pa šokolādes kārbai, tādai lielai, nekas sevišķs jau nebija salīdzinot ar šodienas iespējām, taču toreiz tas likās kaut kas nozīmīgs.

Tēvs bija apsviedīgs. Vācu laikos nekautrējās visu nokārtot, jo lieli nodokļi bija jāmaksā, kādu lopiņu nopirka pa kluso, izbaroja, nokāva, vai pāris dienas kūtī paturēja un pēc tam atdeva kādam tālāk, kāda bija viņa doma un plāni, nezinu, netikām runājuši. Bet mūsu saimniecībai parādu nekad nebija, taču tēvs arī nekāds kulaks nav bijis.

Kā darbaspēku pie mums izmitināja vienu krievu gūstekni, taču viņu neapmierināja ēdiens, ko mēs ēdām, kaut gan visi ēdām pie viena galda, vienu un to pašu. Tā kā viņš bija brīvā dzīvošanā, bija aizgājis uz pagastu, uzrakstījis sūdzību, ka viņu slikti baro. Tēvs arī pateica, ka viņš nav vajadzīgs, un viņš pārcelts citur. Pēc kauju beigām 1944.g. tēvs viņu redzējis arestētu, kā krievi viņu dzinuši. Krievi tos, kas krituši gūstā uzskatīja par nodevējiem, visus uz nopratināšanām veda un tiklīdz atklāja, ka vainīgs, tā nogalināja. Iespējams, ka šis bijis no Vlasoviešiem (armijas vadītājs, kas nodevis gūstā divas sev uzticētās krievu armijas).

44.g. vasarā vienu vakaru pagalmā sabrauca ar ratiem neparasta izskata cilvēki - šauracaini, šķībacaini, melnīgsnēji, runāja nezināmā valodā, izrādījās, ka atkāpās Krimas tatāru daļa kopā ar ģimenēm, vienu nakti pavadīja pie mums, tad pazuda.

Pēc tam pie mums apmetās kaut kāds vācu štābs savilka vadus uz visām pusēm. Dzīvoja šķūnī-klētī, istabās neviens no viņiem nenāca, staigāja izkrāsojušās vācu armijas formās tērptas freilenes, dzīvoja paši par sevi, neko neprasīja, neko no mums negribēja, bet tad, kad pie mums mājās apmetās krievu virsnieki (44.g. rudenī), mūs visus sadzina vienā mazā istabiņā, kur sameta iekšā visu iedzīvi un tur mēs dzīvojām, bet viņi katrs savā istabā dzīvoja pa vienam, tie krievu virsnieki, ēst viņiem bija jātaisa. Tas gan bija īslaicīgi, bet jūtama atšķirība.

Stāsta, ka krieviem dzenot ķīli uz Ķekavas pusi, vācu karavīri atkāpušies, bet viens vācu karavīrs paņēmis motociklu, blakusvāģī sakrāvis tanku dūres (tāds ierocis, ar ko iznīcināt tanku vienības), atbraucis starp Ķekavu un Rīgu pie viena krustojuma nostādījis ieročus un, kad krievi pietuvojušies, izšāvis uz krievu vienību, vienu uz priekšējo galu, otru uz aizmugurējo, trešo vidū. Un tad pats aizbraucis, pievienojies pārējiem bēgļiem. Taču ne jau tas spējis apturēt uzbrukumu.

Misā vācu atkāpšanās notika 17.septembra rītā, kad pie Bauskas tika pārrauta vācu fronte, krievi dzina iekšā tanku ķīļus Ķekavas - Baldones virzienā, varbūt arī citur, nezinu. Kaujas tur sākušās ap 3 vai 4 no rīta, jau ap plkst. 9 / 10 visi vācu štābi muka, ceļi bija pilni ar visdažādākā veida mašīnām, arī pie mums visi lauku ceļi pilni kā tagad sastrēgumu laikā. Uz pusdienas laiku straume beidzās viss palika kluss, turpinājās mierīga, saulaina rudens diena. Dezorganizāciju vāciešiem redzēju tikai tās dažas stundas, kamēr atkāpās. Dzelzceļu uzspridzināt nemēģināja, kaut gan citur Latvijā tā notika, pie mums atkāpšanās bija ļoti pēkšņa, varbūt tāpēc.

Misā kaujas notika trīs vai četras dienas, 1944.gada septembrī.

17.septembrī, pirms krievu tanku ienākšanas, latviešu tranšeju racēju grupai Misā bija dota vācu pavēle ieņemt ierakumus un aizstāvēties, bet viņiem bija 2 pistoles un dažas granātas. Bija jāaizstāvas ar cirvjiem un lāpstām. Kad vācu armija ātri atkāpās arī viņi visi pazuda. Daži, kuri ar mūsu ģimeni bija sadraudzējušies, palika paēst pusdienas, viens bija izgāja ārā, paskatījies Slūgu (kaimiņu mājas) virzienā un redzējis, ka nāk virsū krievu tanki. Visi pārējie ātri no mūsu mājas pazuda, mēs paši iegājām pagrabā. Taču izrādās, ka viens nebija nekur aizmucis, krievi bija viņu saņēmuši gūstā un stacijas pagalmā pratinājuši. Arī tēvs tur tika aizsaukts, viņš apliecināja, ka gūsteknis ir no zemes racējiem, lai laižot vaļā. Bet virsnieks, kurš pratināja, pavēlējis latvieti aizvest, kad viņš pagriezies ar muguru, virsnieks ar pistoles šāvienu viņu nogalinājis.

Atceros, ka kaimiņiene stāstīja: 17.septembra pievakarē (ap 17:00) ienāca krievi, iebrauca Rozbahu mājas Piebalgu pagalmā un jautāja saimniecei: “Matka, njemci jest?”, bet vācieši līdz 12:00 jau bija pazuduši, tāpēc viņa pārliecinoši atbildēja, ka nav. Bet šie noteikuši: “Sechas proverim”, iekāpuši tankā, notēmējuši un izšāvuši degošo lādiņu uz kaimiņu Bēku māju pusi. Tad gaida, kad vācieši skries laukā, neviens neskrēja. Tik noteikuši “Praviļno skazaļi” un turpinājuši savu ceļu.

Bailes kā tādas pat šo kauju laikā neizjutu, neko nesapratu no tā, bija tikai 7 gadus vecs puika, tiku dzirdējis kā sprāgst lādiņi, lodes svilpj garām, tiku uz nošaušanu stāvējis automātu priekšā 1944.g. 19. vai 20. septembrī. Toreiz visa mūsu ģimene stāvēja. Kad sākās kaujas ap mūsu māju, brīžam pie mums vācieši brīžam krievi bija, tad mēs slēpāmies sakņu pagrabā. Te vienreiz krievi atrauj pagraba durvis vaļā un ienāk iekšā, pavēl iet ārā, bet apkārt spindz lodes, dzird lādiņu sprādzienus. Redzam, ka mūs visus pagraba priekā ielenkuši jauni krievu kareivji. Vēlāk man atstāstīja, ko viņi tur krieviski runājuši, viens teicis - “Ko mēs te ņemamies, nošaujam viņus un viss”. Labi, ka ar mums kopā pagrabā bija viena krieviete, kuru vācieši bija izveduši no Pleskavas apgabala un nometinājuši mūsu mājā. Viņa ar krieviem skaidrā krievu valodā runāja, visu izskaidroja. Ja viņa nebūtu bijusi, mēs visi tiktu nošauti. Iemesls bija ļoti vienkāršs: ar mums kopā bija arī kaimiņš Beiksps, kuram māja tika nodedzināta un nebija ne kūts, ne pagraba, kur slēpties. Beikaps bija uzvilcis savu mežsarga formu un krieviem izlikās, ka viņš ir vācu zaldāts. Turklāt viņš, dūšīgs vīrs, viss pamatīgi trīcēja, jo atbrīvošanās cīņu laikā krievi viņu bija noķēruši un mežā pie skudru pūžņa piesējuši, vairākās dienas viņš tur nosēdējis. Krieviem loģika vienkārša - forma, trīc, pārbijies, tātad vācietis. Un gribēja apsūdzēt tēvu vācieša slēpšanā. Toreiz skatījos stobrā iekšā, kas uz mani tēmēju un domāju - kas nu būs. Viss bija labi. Tēvs, kaimiņš Beikaps un krieviete aizgāja uz māju uz pārrunām, mūs ielaida atpakaļ pagrabā. Pēc laika mūs izdzina otrreiz no pagraba ārā, brālis ar draugiem bija uztaisījis bunkuru 200 m no pagraba, lodēm spindzot gar ausīm pārskrējām uz bunkuru, kamēr krievi pārmeklēja pagrabu.

Tad vēl viens dzīvībai bīstams moments tais dienās bija. Joprojām slēpāmies pagrabā, un vienu brīdi pēkšņi pagrabā kļuva gaišs, izrādījās, ka lidojis lādiņš un norāvis velēnas, kas aizsedza lūku, pa kuru kartupeļus sabēra pagrabā. Būtu dažus centimetrus zemāk lidojis, viss pagrabs būtu pagalam un mēs līdz ar viņu.

Bija arī viens puisis (~ 15,16.gadus vecs) pie mums nometināts no Pleskavas. Tas kaujas laikā esot visur klejojis pa tuvāko apkārtni. Mūs puikas jau nelaida, bet viņš stāstīja, ka lauciņš netālu bijis kā nosēts ar kritušajiem. Šo kauju dienās viņš bija dabūjis vācu tankista drēbes un uzvilcis, kādēļ gandrīz nošauts. Vācieši bija pametuši pilnīgi veselu, jaunu tanku, jo degviela beigusies.

Krievu katjušas apšāva daudz savējos. Kur katjuša nostrādāja, nekas dzīvs nepalika. Zeme pilna katjušu šķembām bija daudzus pēckara gadus, vēlāk, govis ganot, daudzas reizes kājas uz šķembām sagriezu.

Redzēju gaisa kauju, viens otru mēģināja notriekt, vienu notrieca, zaldāti, kas paši šai kaujai sekoja vēlāk teica, ka krievs krievu esot notriecis...

Kad notika kauja pie Strautmaņiem (mājas netālu no Vecvagarēm), mūsu pagalmā ieveda tikko ievainotos, pārsaitētos, no kuriem tecēja asinis. Krūtis nosaitētas, bet asiņainas. Netālu bija lazarete, bet to nedaudz vēlāk ierīkoja un uz turieni iespējams viņus pārveda. Mūs, bērnus, aizvilka prom, kritušos arī neļāva skatīties, cik nu slepus paspējām, kamēr vecāki nezina.

Pēc kaujām Lejzemnieku kapos bija kādi 7 lieli kapi, kurā katrā kādi 40-60 cilvēki bija apglabāti. Uz mūsu laukiem vien bija krituši 11 vācieši un 1 latvieti gūstekni vienkārši nošāva. Krievu karavīru līķu nebija, jo viņus ātri savāca. Vienu vācu virsnieku redzēju, kas gulēja grāvī pie ķiršiem, aiz kūts arī virsnieks gulēja, tur kopā bija divi līķi, it kā abi tika aizvesti aiz kūts un vienkārši nošauti, par ko - nav ne jausmas. Krievi necentās ņemt gūstekņus, šāva nost, varbūt tāpēc.

Vēlāk fronte nostiprināta pie Zvirgzdes upes (~ 20-30 km no Misas), kur atradušās Lejasstrunķu un Kalnastrunķu mājas. Lejasstrunķu māju nodedzināja, jo artilērijas lādiņiem aizsegusi pozīciju. Tur dzīvoja Rūtas ģimene, ar ko es vairākkārt esmu runājis, viņas stāstu nedrīkst neminēt: Rūtas mātei bija divi brāļi, kas it kā bijuši mežabrāļos Vidzemes pusē, tad, kad nomiris Rūtas tēvs, bērēs Priedes kroga kapos ceremonijas laikā kapus ielenca izstrebiteļi, daļu bērinieku arestēja kapu atstājot neaizbērtu, to pēc vairākām dienām aizbēruši kaimiņi. Aplenkšanas iemesls - krievi bija cerējuši noķert mātes brāļus, kas varētu būt ieradušies uz bērēm. Taču, par laimi, viņi iepriekšējā naktī bija atnākuši atvadījušies no māsa vīra, un aizgājuši savās gaitās. Taču Rūtas māte kopā ar Rūtu (zīdaini, kas bija pāris dienu vecs) tika vaļējā mašīnā kopā ar citiem vesta uz Rīgu, uz nopratināšanu. Pa ceļas māte lūgusi, lai ļauj zīdainīti atstāt pie radiem Rīgā. Čekisti bijuši ļoti pretimnākoši, aizbraukuši uz radinieku dzīvokli, bet izrādījies, ka tur neviena nav. Ņemt līdzi zīdaini uz čekas pagrabiem būtu viņam droša nāve, tāpēc māte izlēmusi atstāt bērnu pie radinieku dzīvokļa durvīm, pēc vairāku mēnešu pratināšanas Rūtas māte tikusi izlaista pierādījumu trūkuma dēļ, nav varējuši izspiest informāciju par brāļiem. Tā, vēl joprojām neviens nezina par Rūtas mātes brāļu likteni, iespējams, ka viņi krituši Vidzemē kādā kaujā.

Par bēgšanu vecāki nedomāja. Nebija jau iemesla, Tēvs purvainos mežos bija noskatījis vienu saliņu, uz kuru bija domājis kauju laikā pārcelties, tikai vēlāk, aizejot uz to saliņu un redzot, kā tā saārdīta, priecājās, ka kaujas uznāca pēkšņi nebija laika aiziet.

Vēl arī ar mukšanām un bēgļu gaitām tēvam skaidras atmiņas bija no 1. pasaules kara laika, kad ģimene bijusi Krievijā, tad tēva brālis kaut kādā stacijā bija pazudis, bēgļu postu viņš zināja no vecāku stāstiem, tāpēc par to pat nedomāja, jābēg tiem, kas nogrēkojušies, kas bijuši aizsargos.

No mūsu apkārtnes aizbēga ļoti maz. Viens no Dunduru mājām aizbēga, tagad dzīvojot Austrālijā, viņš it kā šucmaņos bijis. Par Lejzemniekiem nav zināms, viņiem māja nodega un tad viņi pazuda, vai viņi bēga vai vienkārši aizbrauca citur - nezinu.

Kauju laikā tika nopostītas daudzas mājas, bet neviena no tuvumā nopost netika atjaunota, sākoties latviešu lauku zemnieku sētu iznīcināšanas periodam nopostītas tika ļoti labas mājas (Eglīšu, Mucenieku un Griķu māja, kas bijusi kā pils). Cilvēki paši izdzīti uz citām mājām, arī Vecvagaros dzīvojuši daudzi apkārtējo māju iedzīvotāji. Piemēram, Eglīšiem mūsu mājā iedota istabiņa. Eglīšu Vilmas māja tika nopostīta, kaut gan tā bijusi vēl ļoti laba, apkārt skaists ābeļdārzs, tieši tais laikos, kad likvidēja zemnieku saimniecības, īpaši Kamaldiņš bija ļoti aktīvs uz saimniecību likvidēšanu. Vēlāk (50.gadu sākumā) kolhozs Misā tika reorganizēts par Beibežu meliorācijas izmēģinājuma staciju (Beibežu MIS), kur par zinātnisko līdzstrādnieku strādāja Kamaldiņš, aktīvākais zemnieku saimniecību likvidētājs, kas pat uzslavas un medaļas par to saņēmis.

1944.-45.g. ziemā pie mums un arī vairākās apkārtējās mājās bija izmitinātas tanku ekipāžas, mūsu pagalmā stāvošam tankam mainīja motoru. Šajā laikā tankisti uzdzīvoja diezgan plaši, pēc Rozbahu tantes stāstījuma viņu mājās esošie tankisti bieži vien kāvuši teļus un aitas un to kājas metuši pa atvērto lūku kūtsaugšā. Tikai pēc tankistu aizbraukšanas viņi uzdrīkstējušies uzkāpt kūtsaugšā paskatīties - tur bijusi kaudze ar teļu un aitu kājām. Dzīvniekus viņi ieguva naktī aplaupot apkārtējās zemnieku saimniecības, neviens nedrīkstēja sūdzēties un aizstāvēties. Mums 1944. rudenī, kauju laikā, sadega visa labība, palikām bez miltiem, bez graudiem, tēvs no radiem Rundāles apkārtnē dabūja 2 maisus ar miltiem, kurus nolika šķūnī. Drīz šķūnis tika atlauzts un milti bija pazuduši, pie šķūņa bija palikušas automašīnas pēdas. Tad, kad tankisti gāja projām, viņi sarīkoja lielas atvadu dzīres, mātei bija jātaisa ēdieni, tad arī ar “letučku” (mašīna - darbnīca uz riteņiem) tika atvesti divi mums nozagtie maisi. Lopi mums nepazuda.

Kad gāja vācieši gāja prom, pavēlēja visu nodot, parasti atstāja tikai vienu zirgu. Bija cilvēki, kas mēģināja slēpt, bet kurus saimniekus atklāja, tos apšāva. Labi bija tas, ka neatņēma visus, vienu atstāja. Mums pēc vācu aiziešanas palika pat 2 zirgi, kauju laikā vienu gan ievainoja no sprāgstoša lādiņa un viens krievu virsnieks apžēlojās un viņu nošāva. Vāciem bija jānodod arī citi lopi, viss bija uzskaitē, nodevas bija mežonīgas, taču strādāt bija iespējams. Taču pie krieviem bija citādāk. Oktobra sākumā no mūsu kūts gandrīz tika paņemts pēdējais palikušais zirgs: garāmejošās karaspēku daļas kareivji atstāja savu slimo, nodzīto ķēvi un paņēma mūsējo. Apmēram 1,5 km no mājām tēvs karaspēku daļu panāca, sameklēja virsnieku, pastāstīja par notikušo, virsnieks pavēlēja zirgu atdot un pateica: “Zirgu esat nomocījuši, ratus vilksiet paši”, tēvam savas drošsirdības dēļ izdevās izglābt zirgu, lai pēckara gados varētu strādāt. Taču būtu gadījies cits virsnieks, iespējams, tēvs uz vietas tiktu nošauts.

Tēvam bija Padomju varas uzlikts pienākums, viņš bija vecākais uz 10 saimniecībām, tāpēc viņam bija jāiznēsā pa šīm 10 saimniecībām apkārtraksti, lai parakstās, ka izlasījuši, tajos visus noteiktos nodokļus norādīja un visu citu svarīgāko informāciju. Tā kā daudz darba bija, tad mēs, puikas, dabūjām šos apkārtrakstus iznēsāt. Atceros, bija uz Stalsātu mājām jāiet, ~ 6 mājas tur kopā bija tādā pudurītī attālu no citām, viena no viņām bija kara laikā nopostīta, iemītnieki dzīvoja pagrabā, tādā kā bunkurā, telpas vidū karājās kūts lukturis, apkārt lāvas sataisītas, cik atceros, ilgi viņi tur tā dzīvoja, atjaunot neko ātri nevarēja.

Alberts Jansons, tēva jaunības draugs (dzimis ap 1906.g.) Otrā pasaules kara gados bija dienējis krievu armijā, pēc tam atgriezies dzimtajā pusē. Un viņu iecēla par Misas ciema padomes priekšsēdētāju. Viņš bija ļoti labs vīrs, labvēlīgs zemniekiem. 1947.g. viņu nošāva netālajā mežā. Nezinu par ko, neviens nezina, bet to visu norakstīja uz mežabrāļiem. Kaimiņi (trīs dažādi cilvēki) viņu pirms tam bija redzējuši trīs cilvēku pavadībā ejot pa to mežu. Kā stāsta, gājis pats, netika vests ar varu, viena kaimiņiene vēl ar viņu runājusi, teikusi, ka beidzot vajadzētu savākt ieročus, kas viņai akā samesti vēl no kara dienām, viņš teicies, ka izdarīs tiklīdz būs iespējams. Apglabāja viņu ar godu, taču iespējams, ka paši padomju cilvēki viņu nošāva, nebija vēlams. Tai dienā, kad izpildkomitejas priekšsēdētāju glabāja auga ļoti labi sēnes, lija lietus, vairākus grozus pielasījām, bet, kaut gan māte bija lauku sieva, kura varēja baidīties, tomēr teica: “Vajag uz tām bērēm aiziet”, ļoti daudz cilvēku bija, tur daudz runāja, patriotiski.

Kā pa mežu veda Albertu Jansonu bija redzējusi arī Misas ciema padomes sekretāre Rozbahu Austra, kuras liktenis ļoti noslēpumains. Pēc 1949.g. saņēmām ziņu, ka īsā laikā mirusi viņa un divas viņas draudzenes - Strautmaņu Anniņa un Eglīšu Vilma (ļoti skaista meitene bija). Visas trīs no sirds nepietiekamības, kaut gan jaunas meitenes bija. Iespējams, ka Rozbahu Austra par daudz zināja, varbūt ko draudzenēm pateica. Visas meitenes bija vienīgie bērni ģimenēs.

Spilgti atceros padomju aktīvistu izdarības Misas pagastā. 1946., 1947. vai 1948.g. rudenī (septembra beigās vai oktobra sākumā), bija kulšanas talka Vecvagarēs, visi sanākušie bijuši satraukti, jo nakti bijis uzbrukums Ošakalnu mājai, nošauti vairāki cilvēki. No rītus Briežu mājas saimniece Elza Ratniece gājusi un redzējusi - brauc pagasta čigāns apsaitēts 2 pajūgos, kuros kaut kas noguldīts, apsegts, uz pagastmāju. Izrādījās, tonakt iebraukusi Misā it kā bandītu (mežabrāļu) grupa un iebrukusi pie Alberta Jansona mātes, kura viena pati dzīvoja Celminiekos izlaupījusi māju, izdemolējuši pagrabu, kaut ko ēdamu paņēmusi, bet neko daudz, zaptes burkas sadauzījusi. Iebrukusi arī kaimiņu Kamerādu mājā, kur dzīvojusi māte ar ievainotu dēlu, divus citus viņas dēlus un vīru nošāvuši bija mežabrāļi, dēls arī tad ievainots. Pēc tam bandīti aizbraukuši uz 2 km attālo Oškalnu māju, kur nav tikuši iekšā, dauzījušies pie mājas, lai laiž, teikuši, ka ir mežabrāļi. Saimnieks atbildējis: “Mani brāļi mežā nedzīvo un naktīs nedaudzās apkārt” un atteicies laist iekšā, mēģināja lauzt durvis, bet tās iepriekšējā gadsimtā taisītas, nebija uzlaužamas. Tikmēr saimnieks savu dēlu pa otra mājas gala logu izlaidis ārā, tas caur purvu aizskrējis uz 2 km attālo Misas staciju un izsaucis tuvējos izstrebiteļus no Jelgavas. Pēc tam bandīti mēģinājuši iekļūt mājā pa logu, izsituši un kāpuši iekšā, saimnieks laidis darbā trofejas automātu, vairākus cilvēkus nogalinot un ievainojot. Vēlāk noskaidrojās, ka nošauts Misas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs un ievainoti un nošauti citi no pagasta izpildkomitejas darbiniekiem. Protams, Ošakalns tika arestēts, aizvests uz Bausku, pratināts, un pēc 2 nedēļām atlaists mājās. Viņa mājupceļš vedis gar pagastmāju, būdams humora vecis šis iepriekš pagastam nogriezis garu nūju, novilcis bikses, uzkāris nūjā, nūju pār plecu un gājis gar pagasta ēku dziedādams latviešu tautas dziesmu: “No kariņa pārnākdams”. Oškalns ne tad, ne vēlāk netika represēts, nodzīvoja garu mūžu, atmodas laikā vēl bija dzīvs, vai tagad - nezinu. Pagasta vecis bijis Aizbauskas apkārtnē plaši pazīstams dzērājs, un zaglis. Visa tā kompānija bijusi apdzērusies. Šīs grupas sastāvā ietilpa arī viens čigāns, kas ticis ievainots, “taisnīgajā” kaujā cīņā pret mežabrāļiem, to tad arī Elza Ratniece redzējusi nākamās dienas rītā. Mežabrāļi bija laupītāji, bet ne vienreiz vien par viņiem uzdevās citi cilvēki.

Kad vācieši nāca iekšā, vairumam latviešiem vācieši bijuši seni ienaidnieki, taču ģimenes pozīcija bija neitrāla, maksājām nodokļus, strādājām, domājām, kā izdzīvot. Visus, gan krievus, gan vāciešus uzskatīja par ienācējiem, nevienam īpašas simpātijas neizrādīja, skaļi neko nerunāja, bērniem neko neteica, mēģināja pasargāt no kara briesmām. Gan jau savā starpā ko pārsprieda, bet es toreiz to neuztvēru kā kaut ko īpašu, neliekās, ka dzīve mainītos.

1943.g. iesaukšanā jauniešus aplasīja, manu tēvu arī gribēja paraut, tikai veselības dēļ izbrāķēja, slimi, nebija derīgi nokaušanai.

No Rumbām arī dēlu jaunu iesauca, aizgāja bojā. Viņam traģisks liktenis, viņa vienībai pavēlēts uzbrukt, mērķis nekāds, kareivjiem bija skaidrs, ka tiks iznīcināti, tāpēc atteicās izpildīt uzdevumu, tad īstenojuši akciju, katrs 11 tika nošauts, viņš gadījies 11.

1945.g. uz Sibīriju aizveda nabagus - no Klāšķiniem Mikaiņu Valija ar dēlu un piedzīvotāju Jāni Brakovski tika izvesta, bet viņai nabadzīga zemnieku saimniecība bija, vīrs bija šucmaņos bijis, kritis, viņa viena sieviete ar dēlu palikusi, tāpēc pieņēmusi Jāni, lai strādā.

Mucenieku tantes arī knapi sitās, ne jau zemes bija daudz viņām, ne pārticībā dzīvoja. Mucenieku tantes 1.Pasaules karā bijušas bēgļu gaitās Tulā, tad izvestas uz Sibīriju, vienīgais dēls, kas vienai māsai bija, aizgāja bojā vācu armijā.

Arī mūs uz Sibīriju izsūtīja (1949.g.), kaut gan nekādos sarakstos nebijām. Vispirms teica, ka kā politiski neuzticamus, kad tēvs pierādīja, ka nevar viņam nekādu politisko neuzticību pārmest, teica par saimnieciskām lietām. Īstenībā nekā tāda nebija.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV