Intervēšana veikta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras 2003.gada pavasara semestrī piedāvātā izvēles kursa Ikdienas dzīve Latvijā no 1944.-1955.gadam (lektors Jānis Ķeruss) ietvaros. Pierakstījusi Agnese Pāvulāne.

Esmu dzimusi 1925. gadā Abrenes apriņķī, Baltinavas pagasta Ostrolīdumos. Pēc tautības esmu krieviete. Mani senči Latviju uzskatīja Latviju par savu dzimteni. Ģimenē mēs bijām 3 bērni - divi brāļi un es, jaunākā māsiņa. Mani vecāki nodarbojās ar zemkopību. Sava zeme mums nepiederēja, tāpēc diezgan bieži mainījām dzīvesvietu gan rentējot saimnieku zemi, gan strādājot kā pusgraudnieki. Labi atceros mūsu pēdējo dzīvesvietu laukos, kurā mēs nodzīvojām 12 gadus kā pusgraudnieki. Saimniecība atradās 5 km no Rēzeknes.

Gāja gadi un mani brāļi sāka strādāt pilsētā. Māte bieži slimoja, bet man gribējās turpināt izglītību. Tā 1940. gada maijā, likvidējot lopus, mūsu ģimene pārcēlās dzīvot uz pilsētu. Noīrējām mazu mājiņu pa 35 Ls mēnesī. Tēvs sāka strādāt uz dzelzceļa par lokomotīves vadītāja palīgu. Es pēc Makašēnu 6-gadīgās pamatskolas beigšanas iestājos Rēzeknes Valsts komercskolā. Viss šķita nokārtojies, bet te nāca 1940. gada 17. jūnijs, tad 1941. gada 14. jūnijs. It kā mūs tieši neskāra, bet “pazuda” vairākas draugu ģimenes. Es lāgā neapjautu, kas notiek, kāpēc...

Tad sākās karš. Mēs dzīvojām ebreju mājā. Blakus mājā saimnieku ģimene. Aresti. Nošaušana. Audriņu traģēdija. Es nespēju to visu saprast. Bija baisi. Tad vecākā brāļa arests 1941. gada jūlijā un 16. decembrī bez tiesas un vainas uzrādīšanas, kopā ar 60 citiem apcietinātajiem, nošauts Ančupānos. Es vēl šodien nezinu kāpēc. (Viņš strādāja Armijas Ekonomiskajā veikalā par pārdevēju). Atceros vēl mātes teikto: “Nebūtu atnākuši “sarkanie” mēs visi dzīvotu mierīgi. Viņi visu sajauca. Tagad sākās juku un atriebības laiki.” ( Māte nomira 1942. gada 6. maijā). Otro brāli draugu ģimene paņēma par izpalīgu uz laukiem. Pēc tam viņš sāka strādāt Ludzas dzelzceļa stacijā, tad Rēzeknē, pēc tam Daugavpilī. Dzelzceļniekus armijā neiesauca, tā viņam izdevās izvairīties no kara gaitām. Dzelzceļa dienestā dažādos amatos viņš nostrādāja līdz pensijas gadiem.

Kara laikā īrētajā mājā pēc brāļa un mātes nāves palikām tikai divatā ar tēvu, tāpēc varējām izīrēt daļu no dzīvokļa. Tā kā naudai bija maza vērtība, maksu par īri saņēmām produktos. Īrnieki bija skolnieki no laukiem.

Fronte bija tālu, arī cilvēki kļuva mazāk agresīvi. Tēvs strādāja Pilsētas skolu zēnu darbnīcās, es mācījos. Tika, kad fronte sāka tuvoties, arvien biežāk atskanēja gaisa trauksmes. Rēzeknei pārlidoja lidmašīnas, bet nebombardēja.

1944. gada 5. aprīlī visās pilsētas skolās beidzās mācības un liela daļa skolēnu aizbrauca uz laukiem. 6. aprīlī vakarā un naktī notika ļoti liels Sarkanās armijas aviācijas uzlidojums pilsētai. Mēs slēpāmies nelielā bunkurītī dārzā, netālu no mājas. (Vācieši pēdējā kara gadā lika pie katras mājas ierīkot kaut vai nelielu ierakumu.) Mūsu mājas tuvumā bija nomestas vairākas bumbas. Rītā pēc bombardēšanas mūsu mājiņa bija vēl neskarta, tikai bez logu stikliem, arī apmetums no griestiem bija nobiris. Otrā naktī bombardēšana atkārtojās, un rezultātā arī mūsu māja ar visu iedzīvi nodega. Pilsēta izskatījās pilnīgi sagrauta.

Mēs pēc pirmās bombardēšanas nakts ar apģērbu saiņiem bijām atraduši mītnes vietu pie paziņām laukos (5 km no pilsētas).

Fronte tuvojās, pilsēta bija stipri sapostīta (pēc statistikas - 80% māju bija sagrautas vai nodegušas), bet pilsēta tomēr vēl “dzīvoja”. Dienā darbojās visas pilsētai nepieciešamās iestādes. Pēc darba, ap plkst. 18, visi iedzīvotāji pilsētu atstāja. Pat liela daļa armijas ļaužu naktsmītni meklēja ārpus pilsētas. Pilsētā palika tikai armijas apsardzes vienības, ja nu kāds vēl aizkavējās līdz “komandanta stundai”- ap plkst. 22. (“Komandanta stunda” pastāvēja visu kara laiku).

Uz darbu gājām katru dienu. Es strādāju praksē Zemes gabalu sabiedrības kantorī. Tēvs turpināja darbu Rokdarbu darbnīcās. Brālis sāka strādāt stacijā Rēzekne II. Arvien biežāk lidoja pāri pilsētai Sarkanās armijas lidmašīnas. Tās apšaudīja vācu zenītartilērija. Naktīs dažreiz nometa pa kādai bumbai arī piepilsētas sādžās.

Lielākā vācu armijas rosība sākās ap 20. jūliju. 23. vai 24. jūlijā (precīzi neatceros) mans priekšnieks paziņoja, ka rīt uz darbu nav jāiet. Arī citas iestādes pārtrauca darbu. Vēl rosījās kādu dienu dzelzceļnieki. Atceros, ka 26. VII visi bijām savā lauku mītnē. Pēcpusdienā atskanēja viens pēc otra vairāki sprādzieni. Pat tādi ā dūmu stabi parādījās pāri Ančupānu kalniem. Vēlāk uzzinājām, ka vācieši atkāpjoties uzspridzināja tās lielākās mājas, kuras bija palikušas pēc bombardēšanas, arī tiltu pār Rēzeknes upi.

27. VII ap plkst. 5 no rīta pa nelielu lauku ceļu, pavisam tuvu mājām, kurās bijām apmetušies, brauca garām vācu vezumnieku rinda. Divi vācieši ienāca mūsu pagalmā. Izstaigāja kūti, šķūni aut ko meklēdami. Es, kopā ar saimnieci, drosmīgi skaidroju, ka visi mūsu vīrieši ir frontē un mums nav nekādu lopu, lai gan saimnieks ar citiem vīriešiem, saimniecības zirgu, divām govīm un sīklopiem bija paslēpušies nelielā mežiņā, apmēram puskilometra attālumā. Neko noderīgu neatraduši, vācieši paņēma spaini, grožus un aizbrauca. Es pat tagad nevaru pateikt, cik to pajūgu tur īsti bija -10 vai 20. laikam biju nobijusies, jo vācieši izskatījās drūmi, tumšās uniformās ar galvaskausa zīmotnēm pie cepurēm.

Ap plkst. 10 pa to pašu ceļu ieradās noputējuši sarkanarmieši. Viņi mums neko nejautāja, tikai prasīja dzert. Saimniece viņus padzirdīja, un arī viņi klusu aizbrauca. Pēc tam pa šo ceļu neredzēju braucam nevienu karavīru. Tas bija mazs celiņš, kas veda cauri sādžai. Šis ceļš gan savienoja lielo maģistrāli Kārsava - Daugavpils ar samērā lielo šoseju Rēzekne - Gulbene.

Sarkanai armijai ienākot pilsētā, kaujas troksni nedzirdēja. Bija dzirdēts, ka nelielas kaujas notikušas Viļānu - Rīgas virzienā.

Visus šos notikumus uztvēru ar divējādām jūtām. Karš drīz beigsies - tas ir labi. Bet bailes par to, kas notiks tālāk... Sāksies atkal izrēķināšanās? Par tālāko nākotni es tajā laikā neaizdomājos.

Sarkanās armijas vienībām sekoja padomju varas pārvaldes grupa. Jau pēc pāris dienām pilsētā sāka darboties padomju varas iestādes. Iestādes izvietojās nelielās mājās, kuras kaut cik varēja pielāgot iestāžu vajadzībām. Pēc dažām dienām arī mēs gājām uz pilsētu meklēt darbu. Tēva iepriekšējā darba vieta bija izglītības nodaļas pakļautībā, tāpēc viņš gāja meklēt darbu uz šo iestādi. Darbnīcu vairs nebija, un viņu norīkoja gruvešu novākšanas darbos. Es sameklēju darbu Sociālās nodrošināšanas kantorī. Mums izsniedza pārtikas kartiņas. Sākumā, atceros, varēja nopirkt tikai maizi. Turpinājām dzīvot laukos. Saimnieki mūs apgādāja ar pārtiku; mēs, no darba brīvajā laikā, palīdzējām saimniecības darbos. Arī kādu nelielu naudas summu maksājām.

Nebija skaidrības par skolām. Skolotāji izklīduši, telpas sagrautas. Oktobrī tomēr skolas atsāka darbu. Latviešu vidusskola (1. - 11.kl.) un komercskola (ar nosaukumu Ekonomiskais tehnikums) izvietojās vienā divstāvu mājā pilsētas nomalē. Krievu vidusskola iekārtojās pilsētas centrā divās telpās. Dzelzceļnieku vidusskola izvietojās vairākās pavisam nepiemērotās telpās. (Tā šo skolu nosauca tāpēc, ka to finansēja dzelzceļš. Tā bija vispārizglītojošā skola ar krievu mācību valodu.) Skolotāju institūts vairs neatsāka mācības Rēzeknē, bet Daugavpilī.

Arī es atsāku mācīties savā skolā - Ekonomiskajā tehnikumā. Sākumā trīs dienas nedēļā, pēc tam otrajā maiņā - telpu trūkuma dēļ.

Blakus sagrautai Skolotāju institūta ēkai atradās skolas palīgsaimniecība ar apmēram 8 ha zemes, zirgu, divām govīm un darba inventāru, ar saimniecības ēkām, kur bija arī neliels dzīvoklītis strādniekiem. Manu tēvu izglītības nodaļa norīkoja par saimniecības vadītāju, un mums bija iespēja pāriet dzīvot uz pilsētu. Dzīvoklītis bija gan bēdīgā stāvoklī ar nobirušu apmetumu, tomēr tas bija jums virs galvas. Tā mēs visi trīs - tēvs, brālis un es - sākām atkal dzīvot pilsētā. Tēvam maksāja 300 rbļ. Mēnesī, brālis saņēma ap 400 rbļ. mēnesī. Par dzīvokli nebija jāmaksā. Mēs vēl saņēmām bez maksas katru dienu 2 litrus piena no saimniecības govīm. Pārējo pienu strādniece (kura arī dzīvoja vienā istabiņā šajā dzīvoklī) pārdeva kaimiņiem. Viss jau būtu labi, bet mēbeles un trauki gāja bojā bombardēšanas laikā. Tikai pateicoties tēva darbīgumam mēs kaut kā iekārtojāmies. Ik katru no darba brīvu mirkli viņš gāja uz Institūta drupām un katru reizi kaut ko atnesa. Pēc tam laboja, montēja. Tā mēs tikām pie dzelzs gultiņām no bijušās skolas kopmītnēm. Samontēja galdiņu, arī kaut kādus krēslus sameistaroja. Atrada pat dažas bļodiņas un krūzītes, laikam no ķīmijas kabineta. (Karotes un dakšiņas mums bija “paņēmušās”, bēgot no bombardēšanas). Gultas matračiem kaut kur no noliktavas sameklēja cukura maisus. Matračus pašuvām, bet salmi bija saimniecības šķūnī. Malkai sadabūja, nezin no kurienes, celmus. Tie gan bija grūti pārvēršami malkā, bet tēvs to prata. Dzīvoklī (1 istaba un virtuve) bija plīts ar siltu mūrīti.

Tā mēs sākām “jaunu dzīvi”, tā arī sagaidījām 1945. gadu un kara beigas.

1944./45. mācību gads beidzās vēlu. 5. augustā es saņēmu Rēzeknes Valsts ekonomiskā tehnikuma beigšanas apliecību ar tiesībām strādāt par grāmatvedi. (Diplomi vēl nebija nodrukāti.) Pēc īsas atpūtas sāku strādāt. Mana pirmā darbavieta bija mana skola - Ekonomiskais tehnikums. Biju skolas grāmatvede - rēķinvede, sākumā arī darbvede. Skolā trūka skolotāju, jo bijušie pasniedzēji kara beigās izklīda pa visu pasauli. Tā sagadījās, ka man iedalīja arī dažas stundas I kursā. Šo apstākļu rezultātā man radās iespēja saņemt diezgan pieklājīgu algu - 700 rbļ. Mēnesī.

Produkti uz kartiņām maksāja ļoti lēti. Uz kartiņām bija nopērkama maize - 400 gr dienā, putraimi (atceros - prosas), tad taukvielas (saulespuķu eļļa vai kombinētie tauki, kaut kas līdzīgs margarīnam0, cukurs, daži grami gaļas (pēc gaļas gan bija rindas). Sviestu, krējumu, biezpienu varēja nopirkt no zemniekiem (salīdzinoši dārgi). Reizēm veikalos bija arī sālītas zivis, siļķes u.c. zivis (tautā jokojot tās sauca par siļķu māsīcām).

Apģērbu veikalos nopirkt nevarēja. Bija daži ļoti vienkārši drēbes gabaliņi uz kuponiem nopērkami. Šos kuponus izsniedz darbavietās. Man negadījās tādus saņemt. Es savu garderobi papildināju, pāršujot mammas kleitas, mēteli. Pat kurpes man izdevās pie kurpnieka pielāgot manai kājai (pataisīt mazākas). Jaunu Rēzeknē nopirkt es neko nevarēju. Pirmie mani pirkumi bija Rīgas tirgū pie tautā saucamiem “spekulantiem”, pa kluso.

Nopirku kleitas drēbi, un pie šuvējas pašuvu, manuprāt, skaistu kostīmkleitu. Atcero lielāku naudas summu 1200 rbļ. samaksāju Rēzeknes labākajam kurpniekam par speciāli man pašūtiem dabīgās ādas zābakiem. (Pēdējo mācību adu nostaigāju ar armijas zābakiem. Tēvs kaut kur bija dabūjis 37.izmēra mākslīgās ādas zābakus, tā dēvētus “ķirzas” zābakus).

Sāku domāt par izglītības turpināšanu. Ziemas sesijā iestājos Latvijas Universitātes Neklātienes nodaļā. Izpildīju un aizsūtīju paredzētos kontroldarbus. Uz vasaras sesiju mani direktore nepalaida, teica, ka nav kas mani aizvieto. Gribēju turpināt izglītību. Biju mazliet iekrājusi naudu, cerēju arī uz stipendiju.

Aizgāju no darba. Izdevās bez papildus eksāmeniem pāriet uz klātieni. Ar lielu sajūsmu aizbraucu uz Rīgu, iekārtojos kopmītnē - Mežaparkā. Kļuvu studente... uz diviem mēnešiem. Rīgas dzīvei izrādījos nepiemērota. Biju neuzmanīga. Pārpildītajā tramvajā veiklas rokas attaisīja manu portfeli un izņēma dokumentu maciņu ar pasi, produktu kartiņām, ar atlikušajiem kuponiem par pēdējo oktobra nedēļu, bet visļaunākais - arī apstiprinātu izziņu novembra mēneša pārtikas kartiņu saņemšanai. Pēc dažām dienām kāds vīrietis uz kopmītnēm atnesa pasi, teica - esot atradis, un vēl man pieprasīja samaksu.

Ko darīt? Bez pārtikas kartiņām bija jānodzīvo vairāk kā mēnesi. Stipendijas vēl nebija izmaksātas. Sagadījās arī, ka šajā laikā tēvs palika bez darba, jo saimniecību likvidēja. Dzīvoklī vēl atļāva palikt līdz vasarai.

Nokārtoju dokumentus, salasīju mantiņas un ar smagu sirdi uz visiem laikiem atstāju Latvijas Universitāti.

Bija jāsāk strādāt. Radās iespēja strādāt manā bijušā pamatskolā Makašēnos. Izglītības nodaļas pavēlē bija rakstīts, ka mani nozīmē darbā uz laiku, aizvietot prombūtnē esošo skolotāju.

Kā varēja gadīties brīva vieta mācību gada laikā? Skolotājs, kura vietā es sāku strādāt, bija arī šīs skolas direktors. Braukdams no pilsētas uz mājām zirga pajūgā cauri nelielam mežiņam, satikās ar “meža brāļiem”. Tie paņēma viņa naudu un dokumentus, bet pašu atlaida. Par šo notikumu viņš vēl nekur nebija ziņojis, kad pēc dažām dienām, aplencot mežu, “meža brāļus” aizturēja. Pie viņiem atrada skolas direktora personas dokumentus. Skolas direktoru apcietināja aizdomās par sadarbību ar partizāniem. Šo lietu izmeklēja vairākus mēnešus, un skolotājs atgriezās skolā tikai nākošajā mācību gadā, bet bez tiesībām strādāt par direktoru.

Tā es nostrādāju Makašēnu septiņgadīgajā skolā līdz 1946./47. mācību gada beigām.

Ar jauno mācību gadu nāca jauns direktors, kurš atrada iespēju mani paturēt skolā.

Makašēnu skolā bija gan latviešu, gan krievu klases. Skolotāji pilnībā pārvadīja kā latviešu, tā krievu valodu, un varēja pēc vajadzības stundas pasniegt abās plūsmās. Visi skolotāji bija vietējie (izņemot vienu). Viņiem visiem bija sava māja un piederēja lielāka vai mazāka saimniecība. Skolotājiem pagasts izsniedza pārtikas kartiņas, uz kurām vietējā veikalā varēja saņemt rudzu miltus visam mēnesim uz priekšu (šķiet, ka 12 kg), saulespuķu eļļu, putraimus, cukuru, sāli. Veikalā varēja iegādāties arī citas sadzīvei nepieciešamās preces - petroleju (elektrības tad vēl nebija), ziepes, rakstāmpiederumus, vēlāk arī drēbi. Atceros, jau pirmajā pavasarī (pēc pagasta atļaujas) es saņēmu puķainu katūna drēbi kleitai. Jāpiebilst, ka tādu pašu drēbi saņēma visas mūsu skolotājas, un mums visām bija vienādas kleitas.

Skolotājiem ciema padome bez maksas piešķīra un rudenī atveda malku (liekas, ka 3 m³). Ciema iedzīvotāji pret skolotājiem izturējās ar cieņu. Nebija lielu problēmu arī pārtikas produktu iegādē. Par nelielu naudas summu no zemniekiem varēja no[pirkt sviestu, olas, sieru, speķi u.c. Arī dzīvokli atrast nebija lielu problēmu. Grūtāk ar dzīvokļiem bija pašā centrā. Makašēni tajā laikā skaitījās centrs. Šeit bija pagasta, ciema padome, pasts, veikals, skola, medicīniskais punkts ar ārstu un aptieku.

Es nebiju gluži svešiniece šajā pusē. Ne visai tālā apkārtnē dzīvoja mani bijušie skolas biedri. Sākumā kādu laiku mani pieņēma dzīvot viena skolotāja (mana pamatskolas klasesbiedrenes māsa). Pēc pāris mēnešiem es iekārtojos uz dzīvošanu pie saimniekiem ar visu uzturu. Par dzīvokli un ēdienu es viņiem palīdzēju samaksāt nodokli (par visu ziemu un pavasari apmēram 60 rbļ.). Dzīvot tur bija ļoti labi, tikai neērtības ziemā - pa piesnigušu lauku ceļu uz skolu bija jāiet ap 2 km. Ar nākošo mācību gadu man radās iespēja dabūt istabiņu centrā. Šeit saimniece man vienmēr pietaupīja siltas pusdienas. Brokastīs un vakariņās es kaut ko pie tējas “piegudroju” pati. Saimniece vienmēr izkurināja manu krāsni. Es biju ļoti apmierināta ar savu dzīvokli un ar saimniekiem. Maksāju 25 rbļ. mēnesī.

Algas apmērs mainījās no 600 līdz 800 rbļ. mēnesī atkarībā no stundu skaita.

Pēc kartīšu sistēmas atcelšanas (1947. gada decembrī) vietējā veikalā varēja iegādāties sporta apavus, čības. Es iegādājos baltas tenisa kurpes. Komplektā ar baltām zeķītēm -man tās nederēja visai vasarai. Aukstajam laikam nopirku veltenīšus. Netālu no skolas dzīvoja meistars, kurš no aitas vilnas prata sameistarot tīri glītus zābaciņus - veltenīšus. Mani lielākie pirkumi tomēr bija Rīgas centrāltirgū. 1948. gadā jau varēju iegādāties tīri pieklājīgu drēbi rudens mēteļiem. Nopirku arī pāris kleitām vilnas drānu. Tā es dzīvoju ne labāk, ne sliktāk par citiem skolotājiem. Varēju palīdzēt arī tēvam.

Vasarā es dzīvoju pilētā kopā ar tēvu. Arī mācību gada laikā sestdienās pēc stundām gāju uz pilsētu ( 11 km ). Pirmdienās no rīta soļoju uz skolu. Autobusu satiksmes tad nebija. Dzelzceļa stacija gan bija ap 2 km no skolas, bet vilcienu saraksts man bija neizdevīgs. Vēlāk iegādājos lietotu velosipēdu, tad rudenī un pavasarī braucu uz pilsētu pēc stundām katru dienu. 1947. gada vasarā mēs ar tēvu sameklējām istabu kāda saimnieka mājā par 25 rbļ. mēnesī. (Brālis apprecējās un aizgāja dzīvot atsevišķi).

Tā gāja gadi. Patika darbs, bija labs kolektīvs. 1948. gadā nokārtoju eksāmenus Pedagoģiskajā skolā (kā eksterns), ieguvu 1. - 4. klašu skolotājas tiesības.

1949. gadā arvien biežāk sāka runāt par kolhoziem. Zemnieki gan atturējās apvienoties kolhozos. Netālu no ventera viens kolhozs sāka organizēties.

Tad pienāca 1949. gada 25. marts. Es iepriekš neko nezināju par šo baigo akciju. Tikai 25. martā no rīta, pirmās stundas laikā pa logu ieraudzīju dīvainu pajūgu rindu. Ragavās sēdēja drūmi cilvēki, apkrāvušies ar saiņiem, un dažās ragavās bruņoti vīri. Es ieraudzīju pēdējos 6 - 7 pajūgus. Tālāk ceļš un pagasta ēka pa šīs klases logiem nebija redzami. Starpbrīdī skolotāju istabā jautāju kolēģiem par šiem braucējiem. Kolēģi zināja man stāstīt, ka sākusies cilvēku izsūtīšana uz Sibīriju. Nekur neviens par šo akciju skaļi nerunāja. Avīzes klusēja. Cik īsti izsūtīja no mūsu ciema padomes, cik no visa pagasta, to es neuzzināju. Pēc kāda principa un pēc kādas “vainas pakāpes” es arī nevarēju saprast. Tikai pēc kādas nedēļas sarunā ar direktoru šo to uzzināju. Direktors man pastāstīja, ka rajona priekšniecība bija noteikusi pagastam ģimeņu (cilvēku) skaitu. Kuras ģimenes un kurus cilvēkus izsūtīt, to lēma pagasts. Direktors tā skumji pasmaidīja un piebilda: “Arī tu, meitenīt, biji šinī sarakstā. Man tomēr izdevās viņus pārliecināt, lai tevi izsvītro no šī saraksta. Es iebildu, ka tava ģimene jau vācu laikā ir cietusi no represijām. Es centos viņus pārliecināt, ka arī tagad neredzu iemeslu, par ko tevi vajadzētu sodīt.”

Man trūka vārdu. Tātad kādam es nepatiku, kādam traucēju. Ak muļķe, es taču domāju, ka mani visi šeit mīl.

Tā tika pieņemts lēmums - steidzīgi no Makašēniem projām! Ar1949. / 50. m. g. radās iespēja strādāt Rēzeknes 1. vidusskolā. Arī šeit strādājot mana alga bija no 700 līdz 800 rbļ. tēvs strādāja Ceļu ekspluatācijas uzņēmumā par sargu ar algu 310 rbļ. mēnesī.

Pa šiem gadiem pilsēta ļoti izmainījās. Gruveši jau bija novākti. Skaistas uzspridzinātas Komercskolas vietā jau sāka veidoties parks. Lietojamos ķieģeļus atļāva ņemt iedzīvotājiem, bet nederīgos gruvešus apraka, zemi nolīdzināja. Koki, kuri bija stādīti skolas apkārtnē, sprādzienu rezultātā necieta. Sabombardēto skolotāju institūta ēku atjaunoja, un jau 1949. gadā no pilsētas nomales pārcēlās uz jaunām telpām Pedagoģiskā skola, kura Ekonomiskā tehnikuma reorganizācijas rezultātā bija sākusi darbu jau 1946. / 47. mācību gadā. Sākti divu bijušo pilsētas pamatskolu atjaunošanas darbi. (Vēlākos gados šajās telpās izvietojās Rēzeknes 3. (krievu) vidusskola. 1. (latviešu) vidusskola jau 1945. / 46. m. g. sāka mācības atremontētās 1. pamatskolas telpās. Plānoja celtniecības darbus jaunajā - Ziemeļu rajonā ar rūpnīcām un dzīvojamām mājām. Rosīgi darbojās Remontu - celtniecības kantoris, Celtniecības pārvalde Nr. 10. Starpkolhozu celtniecības pārvalde. Dažus gadus vēlāk visas šīs celtniecības pārvaldes apvienojās vienā - Celtniecības trestā. Bija vajadzīgas darba rokas. Sākās strādnieku pieplūdums. Liela daļa laucinieku paspēja iekārtoties darbā pilsētā līdz kolhozu nodibināšanai. No kolhoziem jau bija grūti tikt projām. Nāca arī daudzas ģimenes arī no Krievijas, Baltkrievijas. Trūka dzīvokļu. Daudzi strādāja pilsētā, bet dzīvoja tuvējās lauku mājās. Saimnieki steidzīgi remontēja bombardēšanas laikā bojātās mājas, vai uz veciem pamatiem cēla jaunas. Pilsētas izpildkomiteja piešķīra zemi celtniecībai visiem gribētājiem. Bija tikai stingri noteikumi jeb ierobežojumi mājas lielumam. Nekādu arhitekta plānu nevajadzēja. Lielākas mājas, kuras pārsniedza atļauto dzīvojamo platību, nacionalizēja.

Cilvēki cēla, cēla visā pilsētā, un apbrīnojami ātri tika galā. Dažu gadu laikā (jau līdz 1952. gadam) apbūvēja lielu rajonu bijušā lidlauka vietā.

Arī mums radās iespēja 1951. gadā noīrēt tīri pieklājīgu divistabu dzīvokli par 40 rbļ. mēnesī.

Veikalos parādījās mēbeles. Atveros savu pirmo pirkto mēbeli - drēbju skapi, kuru nopirku par 1111 rbļ. (par atvaļinājuma algu). Pēc tam bija nedaudz jāaizņemas, lai varētu iztikt līdz nākošai algai. Nākošā gadā pasūtīju meistaram dīvānu. Pēc gada nopirku koka gultu ar kārtīgu matraci un galdu (apaļu). Pamazām iegādājos nepieciešamos traukus ( Rīgā ).

Apģērbs dārgi nemaksāja. Nāca modē skolotājām ikdienā staigāt ķiteļos. Veikalos parādījās atlasa oderes drēbe. Sapirkām visas melno drēbi, pašuvām ķiteļus. Bija gandrīz vai formas tērps. Nu vajadzēja tikai pāris kleitas skolas sarīkojumiem.

Varēju atļaut sev arī nelielu prieciņu -reizēm aizbraukt uz Rīgu noskatīties kādu teātra izrādi. Dažreiz aizbraucu uz bijušo darbavietu, uz kādu skolas vakaru. Lielu pārmaiņu tur nebija, tikai pabeidza celt manā laikā iesākti kultūras namu (klubu). Tā bija neliela celtne ar samērā lielu zāli, skatuvi, garderobi. Tagad te notika visādi kultūras pasākumi, arī skolas sarīkojumi. Skolā aktu zāles nebija. Agrāk sarīkojumi notika vienā no lielākām klasēm, to attiecīgi pielāgojot.

Dzīve ritēja uz priekšu. 1952. gadā iestājos Daugavpils Pedagoģiskā institūta Neklātienes nodaļā. Nu biju vairāk aizņemta, retāk varēju aizbraukt uz Rīgu.

Atceroties, tos laikus, domāju, ka tā bija jaunība. Visu dzīvē pieņēmu daudz vienkāršāk. Dzīvoju, cīnījos ar grūtībām. Tā dzīvoja lielākā daļa. Liekas, ka man visa pietika. Tie taču bija pēckara gadi.

Tagad dzīvoju labiekārtotā dzīvoklī viena. Pēc nostrādātiem 46 gadiem (35 skolā un 11 muzejā) saņemu 63 Ls pensiju. Ir ļoti rūpīgi jārēķina, lai varētu savilkt galus kopā. Arī tagad dzīvoju, iztieku bez parādiem.

Rēzeknē, 2003. gada maijā.

Ievietots: 15.07.2003.

HISTORIA.LV