Staļina diktatūras laikā valdošā ideoloģija vārdos akcentēja internacionālisma un tautu draudzības nozīmi, bet īstenība veicināja lielkrievu šovinismu un ksenofobiju, antisemītismu, pārkrievošanas politiku. Ļeņina uzskati nacionālā jautājumā bija nihilistiski, bet pat viņš pārmeta Staļinam lielkrievu šovinismu [1], kas 1941.-1953.g. Padomju Savienībā pieņēmās spēkā.

Latvijā rusifikācija noritēja straujāk nekā Lietuvā, jo tur republikas vadība (A.Snečkus u.c.) lika šķēršļus migrācijai no citām republikām, neatsākoties no lietuviešu valodas lietošanas sanāksmēs, sēdēs un lietvedībā. Lietuvieši savā republikā veidoja ap 80% no iedzīvotājiem un arī daļa no pārējiem 20% nebija migranti, bet vietējie poļi, ebreji u.c. Latvijas vadītāji (sevišķi A.Pelše, A.Voss, J.Rubens), kas bija Krievijas latvieši, maksimāli pielāgojās PSRS vadītāju rusifikācijas politikai un veicināja migrantu ieplūšanu Latvijā (Maskavā tos uzskatīja par savu balstu). Rezultātā migranti Latvijā veidoja apmēram pusi no Latvijas iedzīvotājiem, bet vadošo kadru vidū (sevišķi Iekšlietu Ministrijas sistēmā) - vairākumu. Tas attiecās arī uz rūpniecības, sovhozu un kolhozu vadītājiem [2], ko jau 50.gadu vidū uzdrošinājās kritizēt LKP Daugavpils pilsētas komitejas sekretārs Edgars Mūkins [3].

Pēc Staļina nāves 1953.g. 5.martā, L.Berija cīņā par varu mēģināja nodrošināt sev atbalstu nacionālās republikās un panāca PSKP CK lēmumu izvirzīt vadošā darbā nacionālus kadrus, kas pārvalda titulnācijas valodu un pazīst vietējos apstākļus [4].LKP CK I sekretārs J.Kalnbērziņš nekavējoši pielāgojās jaunai nostādnei, tapāt kā visiem Maskavas norādījumiem. Taču Berija zaudēja cīņu par varu un viņu nošāva. Bet N.Hruščova daļējā destaļinizācija nemainīja tradicionālo nacionālo politiku - migrantu ieplūšana Latvijā un tās rusifikācija vēl pastiprinājās. Tam izrādīja pretošanos nacionāli domājošo komunistu grupa (tā saucamie nacionālkomunisti) ar Eduardu Berklavu priekšgalā. Gandrīz visi viņi bija vietējie kadri, kas pirms 1940.gada darbojās komunistiskajā pagrīdē. Bet bija arī izņēmumi, piemēram, Krievijas latvietis Nikolajs Bisenieks. Viņš nepārvaldīja latviešu valodu, bet, domādams, ka nacionālkomunisti gūs virsroku, pieslējās tiem. Kādu laiku nacionālkomunistiem bija pārsvars LKP CK birojā [5]. Tā sastāvā bija Eduards Berklavs, Kārlis Ozoliņš, Indriķis Pinksis, Pāvils Pizāns, Nikolajs Bisenieks u.c. Bet Jānis Kalnberziņš nereti pielāgojās vairākumam. No Krievijas ieradušies kadri (arī Krievijas latvieši) sīvi pretojās nacionālkomunistiem un sūtīja sūdzības uz Maskavu, brīdinot no draudošām latviešu nacionālisma briesmām. Situāciju Latvijā uzdeva pārbaudīt PSKP CK sekretāram Muhitdinovam [6]. Rezultātā 1959.gada 7. un 8.jūlijā notika LKP CK plēnums, kura dalībnieku vairākums nosodīja E.Berklava un viņa domubiedru “nacionālismu”. Pēc šī plēnuma vairāki simti republikas vadošo darbinieku tika atstādināti no [80.lpp.] saviem amatiem [7]. To vidu bija E.Berklavs, kuru piespieda uz laiku atstāt Latviju, K.Ozoliņš, kas pirms tam bija LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, Indriķis Pinksis, kas bija arodbiedrību padomes priekšsēdētājs. No saviem amatiem tika atbrīvoti arī kultūras ministrs Valdemārs Kalpiņš, LPSR Zinātņu Akadēmijas ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve, Valsts plāna komisijas priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mūkins, Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs (viņš, tapāt kā Berklavs, bija spiests atstāt Latviju), Kultūras ministra vietnieks Pāvils Čerkovskis u.c.

Raksturīgi, ka krievs A.Ņikonovs [6], baltkrievs P.Čerkovskis, ebrejs F.Fridmans atbalstīja latviešu nacionālkomunistus. Svarīgi amati bija jāatstāj arī tiem, kas pirms 1959.gada nepietiekami aktīvi cīnījās pret nacionāli domājošiem komunistiem. J.Kalnbērziņš 20 gadus bez pārtraukuma (1939.-1959.) bija LKP CK 1.sekretārs, bet pēc 1959.gada jūlija plēnuma viņu pazemināja amatā. K.Ozoliņa vietā viņu nozīmēja LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja amatā. Faktiski šai amatpersonai nebija svarīgu funkciju un tiesību. Prezidijs formāli sankcionēja visu, ko nolēma partijas vadība. Par LKP CK 1.sekretāru 1959.gadā kļuva A.Pelše, kas vienmēr aktīvāk nekā citi republikas vadītāji pielāgojās PSKP politiskajai līnijai, bija visai dogmatisks un neiecietīgs pret nacionāli domājošiem latviešu komunistiem. Viņš necieta svārstības un rezultātā tika no amata atstādināts LKP CK 2.sekretārs Vilis Krūmiņš [7], kas bija vienīgais latviešu tautības 2.sekretārs pēckara gados (1946-1959). Jaunā republikas vadība asi nosodīja tā saucamo nacionālkomunistu viedokli [8] vadošo kadru izvirzīšanas jautājumā un latviešu valodas pielietošanas ziņā, uzsverot, ka tas pauž “buržuāzisko nacionālismu” un ir pretrunā ar komunistiem obligāto proletārisko internacionālismu. Tolaik kategoriski noraidīja vietējo nacionālismu. Arī tad, ja tas izpaudās mīlestībā pret mātes valodu un savu nacionālo kultūru. Tika uzsvērts, ka nacionālisms ir sevišķi bīstams, kad Latvijā atgriežas 1941. un 1949.gadā deportētie “padomju varai naidīgie elementi” [9]. Jaunā republikas vadība apgalvoja, ka prasība izvirzīt vadošos amatos tos, kas pārvalda latviešu valodu un orientējas vietējos apstākļos, itkā pārkāpj vadošo kadru atlases principu - pēc viņu politiskām un lietišķām īpašībām. Vietējās valodas pārzināšanu vairs neuzskatīja par lietišķas kompetences aspektu, tāpat kā vietējo īpatnību izpratni [10]. Sevišķi asi pēc LKP CK 1959.gada jūlija plēnuma tika nosodīta nacionālkomunistu prasība pārtraukt migrantu arvien plašāku ieceļošanu Latvijā no citām PSRS republikām un šajā nolūkā atteikties no Latvijas pārmērīgas industrializācijas . Latvijas rūpniecības ekstensīva attīstība, pievēršot galveno uzmanību ķīmiskai rūpniecībai un mašīnbūvei (sevišķi kara rūpniecībai) prasīja arvien lielāku neracionālu migrantu darba spēka, izejvielu un kurināmā ievešanu no tālienes. Līdz ar to pasliktinājās ekoloģiskā situācija Latvijā un bija asi jūtams dzīvokļu deficīts, sevišķi Rīgā. Tas ne tikai neveicināja tautu draudzību, bet pasliktināja attiecības starp latviešiem un migrantiem, jo arvien asākā dzīvojamās platības deficīta rezultātā vietējie iedzīvotāji nevarēja uzlabot savus dzīves apstākļus. Latviešu neapmierinātību izsauca arī tas, ka rusifikācijas apstākļos sanāksmēs un sēdēs bija jārunā krievu valodā, tajā bija arī lietvedība. Latvieši nevarēja samierināties ar to, ka politiskie un saimnieciskie vadītāji parasti [81.lpp.] nebija latvieši un šajā ziņā Latvija atgādināja Krievijas koloniju, kuru vada iebraucēji. LKP CK vadība, acīmredzot, novēroja neapmierinātības izpausmes, sevišķi sakarā ar to, ka latviešiem draudēja pārvēršanos par Latvijas iedzīvotāju mazākumu. Jādomā ka, ievērojot šo neapmierinātību, republikas avīzes nerakstīja par LKP CK 1959.gada jūlija plēnumu [11], kaut gan citos gadījumos avīžu slejās šādi plēnumi tika plaši apgaismoti. Vienīgi žurnālā “Padomju Latvijas Komunists” parādījās A.Pelšes raksts, kas asi kritizēja E.Berklavu un viņa domubiedru uzskatus [12]. Ne tikai Arvīds Pelše visādi centās iztapt PSKP vadībai Maskavā. Arī J.Kalnbērziņš bija 1959.gadā ļoti aktīvs šajā ziņā. Viņš pat lika priekšā N.Hruščuvam arestēt E.Berklavu. Bet Maskavā tādu galējību uzskatīja par nepieņemamu, jo tas varētu sarežģīt politisko situāciju Latvijā.

Izmaiņas nacionālā politikā Latvijā liecināja par to, ka republikas vadība arvien konsekventāk centās īstenot PSKP CK šovinistisko un rusifikātorisko politiku. L.Berijas atkāpšanās no šī kursa 1953.gadā bija īslaicīga un to nosacīja nevis nacionālo minoritāšu interešu respektēšana, bet Berijas mēģinājumi nostiprināt savas politiskās pozīcijas.

Nacionālkomunisti Latvijā cieta neveiksmi, bet turpināja pretoties lielkrievu šovinismam. Šajā ziņā ir raksturīga nelegāli nosūtītā 17 Latvijas komunistu vēstule aizrobežu kompartiju vadītājiem, kurā tika asi nosodīta PSKP šovinistiskā politika un tās atbalstītāji Latvijā.

Šī politika bija viens no PSRS sairšanas cēloņiem. Latviešu tautas trešās nacionālās atmodas rezultātā atdzima neatkarīgā Latvija.

[2] Berklavs E. Zināt un neaizmirst.- Rīga, 1998.- 122.lpp.

[4] Apine I. Latviešu nacionālkomunistu politiskās sagrāves sociālpsiholoģiskie aspekti // Latvijas ZA Vēstis.- 2000.- N.1./2.- 69.lpp.

[5] Levits E. Atkušņa periods Latvijā no 1953. līdz 1959.gadam // Latvijas Valsts atjaunošana.1986.-1993.- Rīga, 1998.- 53.lpp.

[6] Rekšņa A. Aleksandrs Ņikonovs // Acta Latgalica.- Daugavpils, 1997.- 9.krājums.- 413.lpp.

[7] Krūmiņš V. 1959.gads Latvijā // Latvijas likteņgadi.- Rīga, 1990.- IV.- 81.lpp.

[8] No Latvijas KP CK 1959.gada 7. un 8.jūlija plēnuma stenogrammām // Dokumenti liecina.- Rīga, 1999.- 145.lpp.

[10] Šilde Ā. Pasaules revolūcijas vārdā.- Rīga, 1999.- 397.lpp.

[11] Cīņa.- 1959.- 9., 10., 11., 12.jūlijā.

[12] Pelše A. Par darbaļaužu internacionālo audzināšanu // Padomju Latvijas Komunists.- 1959.- N.9.- 13.lpp.