Pirms 114 gadiem, 1888.gadā, Vatikānā no Baltijas tika nogādāts krāšņs albums “Terra Mariana” (Marijas zeme), kurš tika pasniegts kā dāvana pāvestam Leonam XIII priesterības 50 gadu jubilejā. Kā jau pieklājas tādos gadījumos, dāvana bija sagatavota īpaši rūpīgi un, protams, tikai vienā eksemplārā. Iespaidīgs bija albuma saturs. Kopā 70 pergamenta lapas (61 x 45 cm), kurās ir bagātīgs vizuāls materiāls (8 piļu un tik pat daudzu pilsdrupu; 20 baznīcu un kapakmeņu attēli; 108 seno dižciltīgo ģimeņu, 66 arhibīskapu, bīskapu, ordeņmestru ģerboņi; 29 bīskapu, 22 vietējo komturu un fogtu, 20 ordeņmestru, 8 klosteru, 6 privāto ģimeņu zīmogi; kā arī 16 seno sudraba un zelta monētu nospiedumi). Grūti ir saskaitīt albumā attēlotos bruņiniekus, bīskapus, alegoriskos tēlus, karogus, baznīcas inventāru.

Albuma ilustrācijas var saprast tikai saistībā ar tekstu, kurš ir latīņu valodā, taču rakstīts vecgotu baznīcas rakstā. Teksta autors bija pazīstamais Latgales zinātnieks Gustavs Manteifels. Visniecīgākie attēlu sīkumi, pat malu ornamenti un lapu numerācija bija rūpīgi pārdomāta, lai lasītājam šī daudzveidība nebūtu nogurdinoša un albums saglabātu stingru vienotību.

Pirms vairāk nekā simts gadiem albuma “Terra Mariana” saturs (īpaši akvareļi) guva mākslas cienītāju ievērību, tāpēc radās doma šo izdevumu pavairot un izplatīt. Tā 1903.gadā, 15 gadus pēc dāvanas pasniegšanas pāvestam, ar autotipijas metodi tika sagatavots vēl viens “Terras Marianas” izdevums, kura lapu izmērs bija četrreiz mazāks nekā oriģinālizdevumā. Autotipija bija speciāla poligrāfiska metode, kas ļāva attēlus izgatavot pustoņos. Reproducēšanu veica Rīgas firma “F.Deutsch”, kaut gan sākotnēji to bija iecerējusi darīt Vīnes firma “Alberts un Jaffe”. Jaunajā izdevumā paskaidrojumi bija vācu valodā. Paskaidrojumu un komentāru autors bija Gustavs Manteifels [1]. Tā lasītājam radās iespēja iepazīties ar albuma “Terra Mariana” reprodukciju melnbalto variantu kopā ar tekstu latīņu valodā un komentāriem vācu valodā, kuri bija rakstīti uz pauspapīra folijām, kas bija ievietotas pēc katras reprodukcijas.

Savukārt, XX gs. beigās un XXI gs. sākumā vēsturniekiem radās unikāla iespēja, izmantojot modernas tehnoloģijas, skatīt un salīdzināt abus “Terra Mariana” izdevumus. Pēc Daugavpils Universitātes docentes Genovefas Barkovskas ierosinājuma XX gs. 90.gados ar baznīcas vēstures pētnieka Staņislava Kučinska gādību Vatikāna bibliotēkā tika veikta albuma fotografēšana un tika izgatavoti diapozitīvi, kuri tagad glabājas Latgales Pētniecības institūta bibliotēkā Daugavpilī. Vēlāk ar Daugavpils fotogrāfa Aleksandra Samuilova palīdzību diapozitīvi tika skanēti un ierakstīti kompaktdiskā. Informācijas nesēja maiņa pavēra jaunas iespējas avota izmantošanā.

[46.lpp.]

Apzinoties to, ka šādam avotam ir maz analogu Latvijas vēstures avotu klāstā, jākonstatē, ka ir radīti priekšnoteikumi (zinātniskie, poligrāfiskie un tehnoloģiskie), lai taptu moderns izdevums Latvijas vēsturē, kas būtu pieejams plašai sabiedrībai.

Kopumā interese par albumu ir bijusi epizodiska. Piemēram, sakarā ar Māras Zemes pasludināšanas 750 gadu atceri 1965. gadā un pasākuma sabiedrisko rezonansi par to rakstīja trimdas kultūrvēsturnieks un filologs Miķelis Bukšs [5]. Savukārt, 1993. gadā, kad Latviju apmeklēja Romas pāvests, sabiedrībā (vairāk katoļu) tika izteiktas domas par analoģiska albuma sagatavošanu. Dāvanai esot jāieņem pienācīga vieta Vatikāna bibliotēkā blakus unikālajai “Terrai Marianai”[6].

Šodien nav izpētīta albuma tapšanas un nogādāšanas Vatikānā vēsture. Zināms, ka dāvanas sagatavošanas iniciatīva piederējusi gleznotājai un filantropei Marijai Pšezdeckai (Maria Przezdiecka, 1823-1890) no Tizenhauzenu dzimtas. Viņa iesāka albuma sagatavošanu, savāca pirmos naudas līdzekļus, bet nezināmu iemeslu dēļ darbs apstājās. Turpmāk to uzņēmās G.Manteifels. Pats G.Manteifels esot izteicies, ka bez M.Pšezdeckas iniciatīvas darbs vispār netaptu [7].

Albuma nosaukumā ir Jaunavas Marijas vārds. Teksts sākās ar vārdiem - uzrunu Jaunavai Marijai: “Lumen in coelo” (Debesu gaisma). Tāpēc lietderīgi ir aplūkot jēdziena “Marijas zeme” lietojumu vēstures literatūrā.

Livonijas vēsturei veltītajos materiālos dominē uzskats, ka Livoniju varam saukt arī par Svētās Marijas zemi jeb, kā saka latvieši - Māras Zemi, igauņi - Marjamaa. Skaidrs arī ir tas, ka Livonija jeb Marijas zeme XIII - XVI gs. bija tīri ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis (5 baznīcas valstis, kas aizņēma Latgali, Vidzemi, Kurzemi). Šāda ģeogrāfiska pieeja jēdziena “Terra Mariana” izpratnē ir raksturīga arī albuma veidotājiem. “Terrā Marianā” ir aprakstītas plašas teritorijas, kuras ietilpa gan Rīgas arhibīskapijā, gan Kurzemes bīskapijā, gan Livonijas ordeņvalstī, gan valstīs, kas aizņēma Igaunijas teritoriju.

Tomēr ģeogrāfiska pieeja nav noteicoša albuma teksta izklāstā. Teksts ir sakārtots pa lielām tēmām: Livonijas ordeņvalsts vēsture; Livonijas bīskapijas vēsture (no bīskapa Meinarda līdz Livonijas bīskapijas sadalīšanai un likvidēšanai 1789. gadā); Livonijas baznīcas, arī pilsdrupas līdz XIX gs. 80. gadiem (līdz albuma sagatavošanai).

Interesantas domas zinātnieki ir izteikuši par apzīmējuma “Terra Mariana” lietošanas hronoloģiskajiem ietvariem. Vispirms jau par jēdziena “Marijas zeme” izcelsmi. Mūsdienu literatūrā ir izplatīts priekšstats par 1215.gada Laterānas koncila izšķirošajiem lēmumiem iekaroto Baltijas teritoriju nodošanā Svētās Marijas aizbildniecībā. Tomēr šis lēmums literatūrā tiek traktēts dažādi. Piemēram, ko raksta par šo jautājumu Latgales pētnieks un [47.lpp.] kultūrvēstnieks Miķelis Bukšs: “Patiesībā Livonijas deklarēšana par Māras Zemi nav bijusi kategoriska, drīzāk tas bija bīskapa Alberta diplomātisks arguments, lai 1215. gadā IV Laterānas koncilā panāktu citu bīskapu un pāvesta ievērību un atbalstu darbībai Livonijā, tāpat kā tas notika Jeruzalemē. Uz Alberta lūgumu pāvests esot atbildējis: “Mēs esam rūpējušies par Jeruzalemi, kas ir mūsu Dēla zeme, mēs ar tēvišķu gādību rūpēsimies par Livoniju - mūsu Marijas zemi”” [8].

Speciāli lēmumi Livonijas jautājumā toreiz 1215. gadā netika pieņemti, jo galvenais jautājums bija par Jeruzalemes atbrīvošanu. Neapšaubāmi, ka bīskaps Alberts guva morālu atbalstu saviem turpmākajiem kariem Baltijā. Pēc M.Bukša domām, Livoniju tikpat labi varēja saukt arī par Svētā Pētera zemi, jo pāvests Honorijs III 1219. gadā Livoniju novēlēja Sv.Pētera aizbildniecībā. Livonija palika par Marijas Zemi, jo šo ideju neatlaidīgi aizstāvēja bīskaps Alberts, un Māras kults bija populārs tautā.

Turpinot tēmu par “Terras Marianas” pirmsākumiem, uzmanība ir jāpievērš albuma titullapai, kurā ir fiksēts 1186. gads - laiks, kad par pirmo katoļu bīskapu kļuva Meinards. Uz šo nesakritību norāda arī M.Bukšs, kurš aicina būt kritiskiem Laterānas koncila lēmumu analīzē [9].

Kā zināms, Livonija jeb Marijas zeme sabruka XVI gs. Livonijas kara un reformācijas gaitā. Toties albums “Terra Mariana” vēsta arī par XVII - XVIII gs. celtām baznīcām dažādās mūsdienu Latvijas vietās, par Livonijas laika piļu stāvokli XVII - XVIII gs. No tā varam secināt, ka albumā Māras zemes hronoloģiskie ietvari ir kļuvuši “caurspīdīgi” un termins “Marijas zeme” iegūst simbolisku nozīmi.

Šos principus ir izmantojuši albuma sastādītāji un izdevēji. Dāvinājumam bija jāapliecina katolisko tradīciju stabilitāte visā Latvijā. 1903.gada izdevuma reproducētāji Rīgā patiesi vēlējās par unikālās grāmatas saturu informēt daudz plašākas aprindas. Izdevēji vairākkārt uzsvēra, ka visi mākslinieciskie un poligrāfiskie darbi veikti tikai ar rīdzinieku prātu un rokām. Reproducētā izdevuma ievadā ir teikts, ka izdevēji uzņemas pilnu atbildību un sniedz, viņuprāt, vērā ņemamas piezīmes, kuras ir izteikuši gan Gustavs Manteifels, gan pazīstami mākslas pazinēji. Acīmredzama bija izdevēju vēlme albumu padarīt vairāk publisku un nekur nav norāžu, ka potenciālā lasītāju auditorija būs tikai katoliskā Latgale.

Ir pieņemts uzskatīt, ka Marijas zeme pēc XVI gs asociējās tikai ar katolisko Latgali, kur īpašā godā bija Jaunavas Marijas pielūgšana un kults. Ko par to vēsta albums “Terra Mariana”?

Pēc “Terras Marianas” ievada (1.-12.lp.) sākās “Livonijas bīskapu sērija” (13.-21.lp.). Ir sniegts pilnīgs bīskapu saraksts, kurā ir minētas 17 personas. Ievērību pelna šī saraksta izkārtojums. Pirmie 3 bīskapi ir minēti atsevišķi. Tas ir pamatots arī zinātniskajā literatūrā, jo šie bīskapi Livoniju faktiski nav pārvaldījuši un nav pat tajā ieradušies [10].

Pirmais faktiskais Livonijas bīskaps bija Nikolajs Korvins - Poplavskis (1683-1709). Šim bīskapam albumā ir atvēlētas 4 lapas. Tādu ievērību albumā nav izpelnījusies neviena cita persona. 16.-19.lp. ir vairākas reprodukcijas, lapās ir plaša teksta informācija. Vai te nav kāds pārspīlējums? Atbilde ir meklējama G.Manteifeļa rakstos. G.Mateifelim bija iespēja iepazīties ar unikālu 15 lapu dokumentu, kurš tapis Vatikānā 1683. gadā sakarā [48.lpp.] ar Nikolaja Poplavska iespējamo ievēlēšanu par bīskapu. Faktiski tā bijusi bīskapa kandidāta nopratināšana. Šajā dokumentā bijušas arī liecinieku ziņas par stāvokli Livonijā. Mēs uzzinām, ka Livonijā tolaik bija tikai 3 baznīcas ar saviem priesteriem (Daugavpilī, Rēzeknē, Viļakā).

N.Poplavskis pēc ievēlēšanas par bīskapu pārcēlās uz dzīvi Daugavpilī. Tolaik Daugavpils jezuītu baznīca bija Livonijas un Kurzemes bīskapu pagaidu rezidence, jo Cēsu un Piltenes baznīcas piederēja luterāņiem. Šis vēsturiskais fakts atspoguļots “Terras Marianas” 20. lapā.

Tajā pašā 20. lapā uz Daugavpils jezuītu baznīcas fona ir attēlots bīskaps Teodors Ludinshauzens - Volfs, kurš bija pirmais bīskaps jaunajā XVIII gs. Viņš bija dzimis Līksnā, netālu no Daugavpils, studējis jezuītu kolēģijā Varšavā. Tā laika statistika liecina, ka Daugavpilī dzīvoja ap 500 katoļticīgo, bet visā Livonijas bīskapijā - 50 000.

Livonijas bīskapijas likteni izlēma Krievijas cariene Katrīna II, kura, nekonsultējoties ar Vatikānu, 1773. gadā izdeva ukazu par Baltkrievijas diecēzes dibināšanu, kura 1782. gadā pārtapa par Mogiļevas arhibīskapiju. Tajā tika ietilpināta arī Livonijas bīskapija. Mogiļeva kļuva par Krievijas, tajā skaitā arī Latgales, katoļu centru. Loģiski ar šo vēstures faktu noslēdzās arī “Terras Marianas” atsevišķa daļa par Livonijas bīskapiem [11].

Tālāk seko materiāls par katoļu baznīcām Rīgā un Latvijas novados. Ir atrodamas ziņas par ievērojamākajām Latgales baznīcām. Uzskaitot albuma lapu galveno tēmu, varam konstatēt, ka Latgales tēma albumā “Terra Mariana” nav dominējošā. Latgalei ir veltītas kopumā 20 lapas, kas nepārsniedz citiem Latvijas novadiem veltītās informācijas apjomu. Tomēr jāatzīst, ka šādi vienkārši matemātiski aprēķini nenoniecina albuma “Terra Mariana” lomu Latgales vēstures historiogrāfijā.

Neapšaubāmi, ka “Terra Mariana” ir unikāls avots Latgales izpētē. Tā zinātnisko un kultūras vērtību nosaka vēl vairāki momenti. Pirmkārt, tāda veida Latgales vēstures avotu trūkums. Otrkārt, tā autori ir rīdzinieki, kas uz Latvijas nomalēm, arī uz Latgali, skatījušies “ar svaigu skatu no malas”. Treškārt, abu izdevumu teksta un piezīmju autors ir Gustavs Manteifels, kura erudīcija vēstures un kultūras jautājumos nav apšaubāma. Latvijā vēstures avotu klāstā maz ir tādu izdevumu, kas būtu analogs “Terrai Marianai”. Mūsdienu starptautiskā vēsturnieku sadarbība ir vēl viens stimuls, kas ļauj optimistiski vērtēt iespēju sagatavot jaunu albuma “Terra Mariana” izdevumu, kurā komentāri un tulkojumi būtu vairākās valodās (latviešu, vācu, poļu u.c.).

[3] Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija.- Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1994.- 493. lpp.

[4] Bardach J. Terra Mariana. Księga-album ofiarowana papieżowi Leonowi XIII w imieniu ziemian inflanckich //Christianitas et cultura Europae. Część 1.- Lublin, 1998.- p.53- 60

[5] Bukšs M. Mōras Zemes 750 godu //Dzeive.- 1965.- Nr.74.- 3.-8.lpp

[6] Vai Vatikānā pazīst Latviju?// Katōļu Dzeive.- 1993.- Nr.8.- 23.-24.lpp.

[8] Bukšs M. Mōras Zemes 750 godu //Dzeive.- 1965.- Nr.74.- 6.lpp

[10] Vaivods J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā.- 480. lpp.