Satura rādītājs

Ščerbinskis, V. Latvija un Ziemeļvalstis: tuvināšanās un neitralitātes politika 1918.-1940. gadā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, II daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003. 108 lpp.>73.-78.lpp.
___________________________________________________________________

[73.lpp.]

Šodienas Latvijas ārpolitikā būtisku vietu ieņem valsts politiskā virzība Ziemeļvalstu virzienā. 2000. gadā, valdības koncepcijā par valsts nākotni, Latvija jau tika ievietota starp Ziemeļvalstīm. Tas gan ir uzskatāms par acīmredzamu pārspīlējumu, jeb fakta konstatāciju vēlamības izteiksmē, tomēr apbrīnu izsauc ātrums un intensitāte, ar kādu trīs Baltijas valstis tiek integrētas šajā reģionālajā ekonomiskajā, politiskajā un kultūras veidojumā.

XX gs. 20.-30.gados Latvijas un Ziemeļvalstu attiecības attīstījās ievērojami citādāk. Latviešu historiogrāfijā šis jautājums aplūkots visai virspusēji, atzīmējot galvenokārt Skandināvijas valstu neieinteresētību Baltijas politikā un somu neizlēmību, risinot kopīgos jautājumus valdību līmenī. Raksturojot Rīgas politiku, autoru secinājumi svārstās no principiālas Latvijas diplomātijas pasivitātes un neieinteresētības līdz neproduktīvai aktivitātei Ziemeļvalstu galvaspilsētās.

Vispirms nepieciešams noskaidrot terminu lietošanu. Principiāli svarīgs ir jautājums par to, ko mēs saprotam ar vārdu savienojumu “Ziemeļu valstis” un “Ziemeļvalstis”. Angļu valodā pirmajam terminam atbilst “Northern States”, bet otrajam - “Nordic”, līdzīgi skan arī skandināviskais apzīmējums “Norden”.

No ģeogrāfiskā viedokļa, termins ietver valstis, kuras atrodas Eiropas ziemeļos, tas ir, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Somija, zināmā mērā PSRS (Krievija) un, iespējams, arī Baltijas valstis. Jautājums par pēdējām divām - PSRS un Baltijas valstīm - ir visai strīdīgs, jo PSRS tikpat labi var būt arī dienvidu un austrumu valsts; Baltija nereti tiek iekļauta starp Austrumeiropas valstīm. Katrā ziņā, uz šo visai nenoteikto Eiropas teritoriju attiecināms ģeogrāfiskais termins “Ziemeļu valstis”.

Otrs termins, “Ziemeļvalstis”, “Nordic” vai “Norden”, ietver sevī politisku, kultūras un vēstures skaidrojumu. Ar šo terminu Latvijā jau 20.-30. gados apzīmēja Skandināvijas valstis, uzsverot to kultūras un vēstures kopību, arī zināmo ārpolitisko saskaņotību. 30. gados dažkārt Ziemeļvalstīm pieskaitīja arī Somiju, kura gan lielākajā daļā avotu vismaz līdz 1934. gadam tika uzskatīta par Baltijas valsti. Tomēr šīs valstis apvienoja ne tikai vispārizplatītie mīti par ziemeļu valstīm, bet arī noteikta kopība, kas guva izpausmi gandrīz visās dzīves sfērās. Un lai arī no organizatoriskā viedokļa formāli Skandināvijas un Somijas politiskā un ekonomiskā kopība izveidojās pēc Otrā pasaules kara, tās pirmsākumi rodami jau XX. gadsimta 20. gados.

Latvijas politiku attiecībā pret Ziemeļvalstīm jau no pašiem sākumiem noteica gan ģeopolitiski nosacījumi, gan arī attiecīgo valstu nostāja pret Baltiju un drošības jautājumu risināšanu vispār. Starpkaru posmā Latvijas politika Helsinkos ietvēra dažus ievērojami [74.lpp.] atšķirīgus hronoloģiskus periodus. Pirmais periods no 1919. gada līdz 1925. gadam ietvēra pirmos abu valstu neatkarības gadus, kad Latvija kopā ar Igauniju centās pēc iespējas vairāk tuvināties Somijai kā politiskā, tā arī kultūras nozīmē. Pirmās politiskās tuvināšanās cerības 1922. gadā Varšavā realizējās militārpolitiska līguma parakstīšanā starp Latviju, Igauniju, Somiju un Poliju. Tomēr šo līgumu Somijas parlaments Eduskunta neratificēja. Turpmākajos trīs gados, lai arī Rīgas attieksme principiāli nemainījās un attiecības turpināja palikt “pussoļa” attālumā no militārpolitiskas alianses, kļuva skaidrs, ka Helsinki pēc Varšavas akorda atturas no pārāk tuvām attiecībām ar Latviju un Igauniju [1].

Pēc 1925.gada Baltijas valstu un Somijas konferences kuras agrāk bija pastāvīgās vairs netika sasauktas. Ja neskaita zināmu ārpolitikas koordināciju Tautu Savienībā un jautājumā par padomju garantiju piedāvājumiem, kontaktu intensitāte ievērojami samazinājās. Raksturīgi bija tomēr, ka Rīgas politika pret Somiju principā nemainījās - latvieši un igauņi turpināja cerēt uz “piemērotu brīdi kautkad tuvākajā nākotnē”, lai beidzot noslēgtu alianses līgumu ar Somiju. Savukārt Helsinku pozīciju raksturoja vienaldzība pret dienvidu kaimiņiem un arvien izteiktāka nosliekšanās uz pašdeklarētās neitralitātes pusi. 1928. gadā Latvijas Ārlietu ministrijas novērtējumā “Somija paliek joprojām negrozāma savā vienaldzībā pret katru tuvāku saistību ar Baltijas valstīm”[2]. Būtiski atšķīrās arī iespējamo briesmu un agresoru vērtējums. Somi uzskatīja, ka valstis PSRS visvairāk apdraud tieši Baltijas un iespējamās agresijas gadījumā somi tādējādi tiktu iesaistīti karadarbībā. Atšķirībā no kolēģiem Tallinā vai Rīgā, somi neuzskatīja, ka Vācija apdraudētu to neatkarību.

Tikai pēc valsts apvērsuma 1934. gadā Latvijas ārpolitika attiecībā pret Somiju mainījās. Balstoties uz sūtņa Helsinkos V.Šūmaņa ierosinājumiem, kurus pilnībā atbalstīja abi ārpolitikas galvenie noteicēji - ministru prezidents un ārlietu ministrs K. Ulmanis, kā arī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs V.Munters - tika pārtraukta politika, kuru sūtnis savos ziņojumos dēvēja par “izstieptās rokas politiku”, t.i. tādu nostāju, kad Latvija visu laiku nesekmīgi centās piedāvāt savu draudzību Somijai, pretīm neko nesaņemot. Turpmākā nostāja paredzēja noteiktu atturību un principiālu nerēķināšanos ar Somiju, kā eventuālu Baltijas valstu sabiedroto. Jāatzīmē, ka papildu iemesls šādai nostādnei bija 1934. gadā beidzot starp Latviju, Igauniju un Lietuvu noslēgtā savienība. Šāda politika praksē bija labi redzama Ziemas kara laikā, 1939.-1940. gadā, kad oficiālā Rīga, lai arī bija labvēlīga un līdzjūtīga, tomēr stingri un uzsvērti neitrāla pret abām karojošajām pusēm.

Aplūkojot Latvijas un Zviedrijas attiecības, jāatzīmē divi svarīgi apstākļi. Pirmkārt, atšķirībā no Somijas, Zviedrija nekad pat nedeva cerības uz politisko tuvināšanos. Otrkārt, Rīgā Zviedriju nekad arī nesaistīja ar jaunajām Baltijas valstīm, t.i. Zviedrija un zviedri Rīgas politiķiem bija ievērojami vecāka, pieredzējušāka valsts un nācija, ar lielāku nozīmi Eiropas politikā, kura nebūt nebija vienkārši ieinteresējama politiskā sadarbībā ar trim Baltijas valstīm.

[75.lpp.]

Acīmredzams rādītājs tam, kas Latviju interesēja visvairāk, bija Zviedrijas ārlietu ministra Hederšernas (Hederstierna) runa 1921. gadā, kurā viņš pieļāva militāras alianses iespējamību ar Somiju (kuras ārlietu ministrs tajā pašā laikā plānoja militārpolitisku vienošanos ar Baltijas valstīm). Nekavējoties Hederšerna bija spiests atkāpties no amata, jo Stokholmā gandrīz vienbalsīgi tika uzskatīts, ka ciešas militāras un politiskas saistības ar Somiju var ieraut neitrālo Zviedriju karā ar Padomju Krieviju un tādējādi, somu problēmu dēļ, ciestu zviedri. Vēl vairāk - plašas sabiedriskās aprindas vienbalsīgi nosodīja ministra neuzmanīgos izteicienus.

Tomēr, turpmākajos gados, lai arī zviedri nedeva nekādas cerības par eventuālas militārpolitiskas vienošanās iespējamību un sekojošu Stokholmas piesaisti Baltijai, latviešu diplomāti turpināja cerīgi lūkoties uz Zviedriju. 1936. gadā sūtnis Stokholmā L. Sēja ministrijas ģenerālsekretāram V.Munteram ziņoja, ka “novērtējot līdzšinējo un varbūtējo turpmāko Zviedrijas, kā arī pārējo Skandināvijas valstu ārpolitiku, arvien no jauna izvirzās jautājums, vai būtu sagaidāma tuvākā laikā kāda ciešāka politiska sadarbība starp Skandināviju un Baltijas valstīm. Runājot šaurākā nozīmē no Latvijas viedokļa, jautājumu jāattiecina arī uz sadarbību starp Latviju un Zviedriju. [..] Ne pati doma ne vēlēšanās nav jaunas; sevišķi no mūsu puses tajā ziņā ir darīts viss iespējamais. Ar visaktīvāko uzmanību esmu sekojis un sekoju vietējai politikai, lai uztvertu un izmantotu katru momentu, kas varētu dot kautkādas cerības uz sadarbības nostiprināšanu. Kulturālā un ekonomiskā laukā, kur arī neoficiālas aprindas spēlē zināmu lomu, tas ir vieglāk. Politiskā ziņā - un te krīt galvenām kārtām svarā Zviedrija - līdz šim arvienu bijis jāsaduras ar vēso atturīgo šejienes ārējās politikas vadības rezervēšanos iepretim netikvien kautkāda veida tuvināšanās soļiem, bet pat attiecībā uz kuru katru žestu, kas varētu radīt uz ārieni iespaidu, it kā starp Baltijas un Skandināvijas valstīm notiek zināma sadarbība” [3].

Aplūkojot Latvijas attiecības ar Norvēģiju, Dāniju un Islandi, jāatzīmē, ka, ja par divām iepriekšminētajām valstīm 20.-30. gados var runāt kā par vairāk vai mazāk nopietniem Rīgas ārpolitikas veidotāju mērķiem, tad pārējās trīs guva ievērojami mazāku uzmanību. Un tam ir dabisks pamatojums. Neskaitot nelielo tirdzniecības apjomu un ievērojamo latviešu lasītāju interesi par skandināvu literatūru, ir grūti atrast citus, nozīmīgākus, argumentus, kuri apliecinātu zināmu tuvināšanās procesu. Skandināvijas valstis kopā ar Šveici, Beniluksa valstīm un vēlāk arī ar Somiju veidoja tā dēvēto Oslo valstu grupu, kura apvienoja vairākas neitrālās Eiropas valstis.

Kopumā var secināt, ka attiecības ar Ziemeļvalstīm attīstījās trijos līmeņos. Gan kvantitatīvie, gan kvalitatīvie radītāji šajos līmeņos ievērojami atšķīrās ne tikai ģeogrāfiskā, bet arī hronoloģiskā nozīmē.

Politisko attiecību līmenis bija tieši atkarīgs no kopējo ģeopolitisko faktoru aktualitātes Eiropā un reģionā. Īpaši Baltijas valstu ārpolitiku iespaidoja divu lielvalstu - PSRS un Vācijas - sacensība par ietekmi reģionā. Gan Baltijas, gan citām nelielām reģiona valstīm vajadzēja rēķināties ar iespējamo agresiju un neatkarības zaudēšanu. Baltijas valstu bezierunu orientācija uz bijušās Antantes lielvalstīm Stokholmu un Oslo interesēja ievērojami [76.lpp.] mazāk un ar citiem akcentiem. Lai gan Viļņas problēma un citi, mazāki, konflikti Baltijas valstīs, no skandināvu viedokļa, nebija izšķiroši, tomēr arī tie atbaidīja Skandināvijas valstis no tuvināšanās ar Baltiju. Nedrīkst ignorēt arī Skandināvijas ārpolitikas tradicionālo īpatnību - strikto neitralitāti un no tā izrietošo izolacionismu.

Starpkaru perioda saimniecisko attiecību mērogi nav salīdzināmi ar šodienas apstākļiem, kad arvien brīvāka saimnieciskā vide globalizācijas laikmetā kļūst par integrējošu faktoru nevien reģionu, bet pat kontinentu līmenī. 20., bet īpaši 30. gados, Otrā pasaules kara priekšvakarā atsevišķu valstu saimniecības pastāvēja lielā mērā balstoties uz nacionālo ražošanu un importa un eksporta daļa tautsaimniecība bija ievērojami mazāka. Rīgas politika, īpaši attiecībā pret Somiju, bet arī pret Skandināviju, bija vērsta uz ekonomisko saišu nostiprināšanu. Mazāka nozīme šajā tirdzniecības sakaru un investīciju sekmēšanas procesā bija saimnieciskajam izdevīgumam, lielāka - centieniem šādā veidā tuvināties Ziemeļvalstīm (jo politiski tas izrādījās neiespējami) [4]. Šeit var minēt gan Rīgas centienus panākt Latvijas kvotu somu tirdzniecības līgumos ar trešajām valstīm, gan zviedru investoru darbības sekmēšanu valstī. Vēlāk, trimdā, Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve, savās atmiņās, uzsvēra, ka galvenais nav bijis tas, kādu labumu nesīs šīs investīcijas, bet, ka tās ir zviedru, bet ne, piemēram, vācu.

Principiāli svarīga tā laika ārpolitikas sastāvdaļa bija kultūras sakari starp valstīm visplašākajā nozīmē. Ar kultūras, kā pēdējās cerības, palīdzību Rīgas politiķi centās uzturēt un palielināt kontaktu intensitāti ar Ziemeļvalstīm, šādi netiešā veidā sekmējot arī stratēģisko politisko mērķu īstenošanu. Pat pēc 1922. gada, kad Somija atklāti atteicās no piedalīšanās Baltijas valstu savienībā vai pēc jaunā, atturīgā, Rīgas ārpolitikas kursa pret Somiju autoritārā režīma apstākļos, ne oficiālā, ne neoficiālā līmenī kultūras sakari nevājinājās. Joprojām populārs bija uzskats: no sākuma iepazīsimies viens ar otru, bet pēc tam politiskie lēmumi īstenosies paši par sevi, t.i., dabiskā ceļā.

Minētajam uzskatāms apliecinājums ir pētījumi par Ziemeļvalstu tematiku latviešu periodikā. Kā izrietēja no publikācijām, visām Ziemeļvalstīm bija lieliska pozitīva reputācija. Piemēram, 20. gados gandrīz 90% rakstu par Somijas politiku, vēsturi, sportu, kultūru, tūristu atmiņas saturēja izteikti pozitīvu novērtējumu [5]. To pašu var teikt arī par Zviedriju. Pat pēc 1934. gada, kad laikrakstu redaktoriem tika doti aizrādījumi par to, ko un kā publicēt, pozitīvais vai vismaz labvēlīgi neitrālais publikāciju tonis par Ziemeļvalstīm saglabājās. Daudzās nozarēs rakstu autori somus un zviedrus uzskatīja par piemēru latviešiem, atzīmēja līdzīgo mentalitāti un vēsturiskos kontaktus, šādā veidā “pietuvinot” sev Ziemeļvalstis.

Intensīvās kultūras sadarbības rezultāts no Latvijas puses sniedza ievērojamu pamatojumu retorikas attīstībai par “tuvajiem kaimiņiem”, kuriem varēja līdzināties un kuriem attiecībā pret Latviju nebija sliktu nodomu, un kuri tuvākā vai tālākā nākotnē varētu kļūt par Latvijas ciešiem sabiedrotajiem. Tieši šis apstāklis - politisko darbinieku retorika - acīmredzami norāda uz to, ka vismaz daudzu ārpolitikas veidotāju domās formējās ciešas sadarbības reģions, kurš apvienotu Baltiju un Skandināviju, ne tikai ģeogrāfiski, bet arī pamatojoties kultūrā un politiskajā vienotībā [6].

[77.lpp.]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ārpolitiskie sakari valstiskā līmenī tika pārtraukti uz turpmākajiem 50 gadiem. Tomēr, tā bija likteņa ironija, ka pēc 50 gadu okupācijas, tiesa, gan jau citos ģeopolitiskajos apstākļos, jau Skandināvijas valstis un Somija bija ciešākas sadarbības un pakāpeniskas Baltijas integrācijas Ziemeļvalstīs iniciatores.

[1] Tipisks bija sūtņa Helsinkos Kārļa Zariņa raksturojums jau 1920. gadā: “somu ārpolitika nenoteikta” (LVVA, 2574. f., 3. apr., 101. l., 1. lp.) Par Latvijas un Somijas attiecībām šajā periodā sk.: Ščerbinskis V. Latvijas un Somijas politiskās attiecības: 1918-1925 // Latvijas Arhīvi.- 1999.- Nr. 3.- 122.-140. lpp.; Ščerbinskis V. Intentions and reality: Latvian-Finnish military co-operation in the 1920s and 30s // Baltic Defence Review.- 1999.- Nr.2.- p.119.-128.

[2] Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas ziņojums Nr. 1. 1928. g. 28. marts. LVVA, 2574.f., 4.apr., 3154.l., 18.lp.

[4] Par to, ka Baltijas valstu savstarpējai tirdzniecības tomēr bija salīdzinoši neliela loma reģiona saimnieciskajā dzīvē, sk.: Gazeł A. Local trade of the Baltic countries // Baltic Countries.- 1935.- Nr.2.- p.206.-209.

[5] Ščerbinskis V. Image of Finland in Latvian mass media of 20’s // Faravid. Acta.- 1998-1999.- S.343.-359.

[6] Šādu pārliecību lielā mērā palīdzēja radīt arī somu politiķi, no kuriem daļa patiesi uzskatīja, ka Somijai būtu nepieciešams ciešāk politiski saistīties ar Baltijas valstīm. Vēl 1934. gada 12. septembrī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra V.Muntera ieraksts dienasgrāmatā par sarunām ar Somijas ārlietu ministru A. Hakselu liecina par Somijas ministra uzskatiem: “H[aksels] daudz ar manīm runā. [Viņš uzskata, ka] agrāk vai vēlāk būs Baltijas valstu ķēde kopā ar skandināviešiem”.- LVVA, 2630.f., 1.apr., 7.l., 16.lp.