Politisku un vēsturisku apsvērumu dēļ Pareizticīgo Baznīcas stāvoklis Latvijas valstī XX gs. 20.-30.gados bija viens no sarežģītākajiem visu kristīgo konfesiju starpā. Šīs problēmas bija atbalss tai kritiskajai situācijai, kādā bija nonākusi Pareizticīgo Baznīca Krievijā, boļševiku režīmam nākot pie varas. Bijusī vienotā Pareizticīgo Baznīca no tās neatkarīgu apstākļu dēļ sabruka. Jaunā situācija no Baznīcas pieprasīja pārveidošanos un pārformēšanos.

Pēc 1918.gada Pareizticīgo Baznīcai Latvijā bija jāorganizē darbs pilnīgi jaunos un attieksmes ziņā nelabvēlīgos apstākļos. Situāciju vēl vairāk sarežģīja fakts, ka Pirmā pasaules kara gados lielākā daļa pareizticīgo garīdznieku bija devusies bēgļu gaitās uz Krieviju. Evakuēts tika arī vērtīgākais Baznīcas kustamais īpašums un inventārs. Tikai daži no sakrālajiem priekšmetiem Latvijas un Padomju Krievijas valdību pārrunu rezultātā tika atgriezti atpakaļ [2, 25].

Baznīcai trūka savas pārvaldes sistēmas, kā arī vadītāja - bīskapa. Lai atrisinātu šos būtiskos jautājumus, tika organizētas vairākas garīdznieku un baznīcu draudžu pārstāvju apspriedes 1919. un 1920.gada sākumā [8, 65]. Kā centrālais punkts tika izskatīts jautājums par Pareizticīgās Baznīcas stāvokli Latvijā un tās attiecībām ar Maskavas patriarhātu. Balstoties uz kanoniskajām tiesībām, Pareizticīgā Baznīca Latvijā aizvien vēl bija daļa no Maskavas patriarhāta.

Valstiskās drošības apsvērumu dēļ Latvijas valstiskās struktūras bija ieinteresētas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgā autonomijā. Līdz ar to Pagaidu valdības attieksme pret Baznīcu bija zināmā mērā pasīvi nogaidoša, uzmanīga. Galvenā valdības prasība bija redzēt Pareizticīgās Baznīcas, kura nebija mononacionāla, priekšgalā latviešu tautības bīskapu. Tās sastāvā jau kopš XIX gs. bija liels latviešu skaits, ko bieži vien valsts iestādes “aizmirsa” ievērot, uzskatot to par tīri krievisku un slavofīlisku organizāciju. Toreizējā Latvijas sabiedrībā tas bija gan neapzināti radies, gan arī apzināti kultivēts mīts, kas nereti attiecīgos brīžos ietekmēja Baznīcas sasāpējušo problēmu risinājumus.

Pirmais oficiālais koncils nespēja vienoties jautājumā par Baznīcas patstāvību. Koncils izstrādāja provizoriskus statūtus draudžu dzīves regulēšanai, ievēlēja Baznīcas pārvaldes orgānu - Sinodi. Par Sinodes prezidenta vietas izpildītāju ievēlēja virspriesteri A.Makedonski, par sekretāru - T.Butzenu [3, 77]. Tika nolemts Baznīcas virsgana amatā uzaicināt toreizējo Penzas arhibīskapu Jāni Pommeru, kas pēc tautības bija latvietis. Taču tas bija diezgan sarežģīts uzdevums, jo J.Pommers toreiz atradās Padomju Krievijā. Čeka viņu bija apcietinājusi, bez tam pārcelšana uz Latviju bija iespējama tikai ar patriarha atļauju, kas arī tika panākta [9, 65]. Iespējams, Latvijas valdība un valstiskās institūcijas saistīja lielas cerības ar J.Pommera iecelšanu arhibīskapa amatā, cerot uz viņa lojalitāti un savā [34.lpp.] ziņā arī paklausību, taču cerības pilnībā neattaisnojās, jo arhibīskaps izrādīja pilnīgu lojalitāti valstij, bet ne valsts vīru nereti vien tuvredzīgajiem konfesionālās politikas plāniem.

Ņemot vērā Latvijas valstisko institūciju nogaidoši rezignēto attieksmi, jau Sinodes darbības sākumā tika pieņemtas vairākas rezolūcijas un sūtītas oficiālās vēstules valdībai, kurās tika pausta Pareizticīgo Baznīcas lojalitāte Latvijas valstij: “Sinode atzīst, ka tas priviliģētais stāvoklis, kurā Pareizticīgo Baznīca atradās agrāk, pie tagadējiem apstākļiem atkrīt, līdz ar to konstatē, ka dzīve izvirzījusi daudz jaunu jautājumu, kuri būtu jāatrisina laicīgo un garīgo pārvalžu kopdarbībā” [3, 77]. Tādejādi Baznīca centās meklēt jaunas darbības un savstarpējās saprašanās formas valstiskā un sabiedriskā līmenī. Tika izstrādāts un pieņemts savā ziņā diplomātisks pamatlikums, kas noteica Pareizticīgo Baznīcas stāvokli Latvijā:

1. Latvijas Pareizticīgo Baznīca savā iekšējā dzīvē ir patstāvīga un neatkarīga;

2. hierarhiskā ziņā Latvijas Pareizticīgo Baznīca uztur garīgus sakarus (bīskapa iesvētīšana, mirres) ar savu māti - Maskavas patriarhātu [4, 3].

Lēmumu varētu nosaukt kā taktisku un diplomātisku gājienu, kas bija saskaņā ar kanoniskajām normām, taču konkrētu skaidrību, ko pieprasīja valdība, tas neieviesa.

Latvijā arhibīskapu Jāni Pommeru sagaidīja daudzas neatrisinātas problēmas. Kristus Dzimšanas pareizticīgo katedrāle Rīgā kara laikā bija smagi cietusi, vācu okupācijas laikā to bija lietojuši luterāņi. Valdība nebija atrisinājusi katedrāles piederības jautājumu. Arhiereja māja un svētā Alekseja klosteris Rīgā tika atdoti katoļu īpašumā, daudzas baznīcas provincē kara laikā bija sagrautas. Valsts un Pareizticīgās Baznīcas attiecības vēl aizvien nebija normalizētas. Valdība lavierēja starp atklātu neuzticību un mēģinājumiem veidot dialogu. Valdība arī nesteidzās atzīt autonomo Latvijas Pareizticīgo Baznīcu, kamēr nebija panākta tās pilnīga atdalīšanās no Maskavas. Šāda nostāja bija nepieņemama arhibīskapam Jānim, kas savos uzskatos bija nelokāms un nepakļāvīgs. Arhibīskaps Jānis bija neērts visām varām un valdībām, jo viņš darbojās pēc saviem uzskatiem un taisnīguma apziņas. Viņam ļoti bieži pārspīlēti tika pārmests, ka viņš savā darbībā nevadās no Latvijas valstiskuma principiem.

Gatavojot arhibīskapa Jāņa ierašanos Latvijā, Sinode griezās pie valdības ar lūgumu nodot pareizticīgo bīskapam namu Mazajā Pils ielā 2, kas tolaik vēl bija brīvs [2, 3]. Taču valdība atteicās to darīt, un šīs ēkas tika nodotas Katoļu Baznīcai, par primāro uzskatot vajadzību nokārtot attiecības ar Katoļu Baznīcu. Pareizticīgo Baznīcas aprindas protestēja pret šo valdības soli, vairākkārt griežoties ar prasību Iekšlietu ministrijā un valdībā. Tika savākta informācija par arhibīskapa pagaidu mītni katedrāles pagrabā, kur bija dzīvošanai un darbam nepiemērotas un mitras telpas, tāpēc Sinode lūdza valdību nekavējoši atrisināt šo jautājumu, iegādājoties piemērotu namu (ja nav iespējams atdot atņemtās telpas), aprīkojot mājas baznīcu un nododot to bīskapata īpašumā [2, 3].

[35.lpp.]

Arhibīskapa Jāņa negaidītā apmešanās katedrāles pagrabā, nepiemērotās telpās bija sava veida protests pret valdības politiku attiecībā pret Pareizticīgo Baznīcu. No valdības ierēdņu puses bija vērojami arī visai nekorekti izlēcieni attiecībā pret Pareizticīgo Baznīcu, precīzāk - arhibīskapa stingro un nepiekāpīgo nostāju: “Latvijas likumi nepazīst ne Pareizticīgo Baznīcu, ne tās organizācijas, un Latvijas valdībai nav pienākuma aizstāvēt Pareizticīgo Baznīcu” [11, 80].

Kaimiņu valstīs - Igaunijā un Somijā, Pareizticīgo Baznīca, valdību ietekmēta , mēģināja atdalīties no Maskavas patriarhāta, kaut arī šim solim nebija kanoniska pamata. Pirmkārt, trūka nepieciešamā hierarhu skaita, lai izveidotu autokefālu Baznīcu, bet, otrkārt, jebkura šķelšanās pēc pareizticīgo kanoniem tiek interpretēta kā grēks. Baltijas valstu valdības mēģināja izveidot “no augšas” vienotu Baltijas Pareizticīgo Baznīcu, kas nebūtu pakļauta Maskavai. Arhibīskaps Jānis neatbalstīja šo soli, mēģinot izvairīties no valdības diktētajiem noteikumiem. Līdz ar to šī ideja netika realizēta. Kaimiņvalstu Pareizticīgās Baznīcas pakļāvās sabiedrības valdošajām tendencēm un valdību politikai, 1923.gadā pārraujot kanoniskās attiecības ar Maskavas patriarhātu [12, 66].

Latvijas valdība bija spiesta akceptēt arhibīskapa Jāņa stingro nostāju. Tika panākta “Noteikumu par Pareizticīgo Baznīcas stāvokli Latvijā” pieņemšana 1926.gada 8.oktobrī. Lielu lomu šeit spēlēja Krievijas Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis, kas sarežģījās boļševiku vajāšanu rezultātā. Baznīca Krievijā tika novesta līdz iekšējai sašķelšanai. Baznīcas virsgani tika vajāti un ieslodzīti cietumā, kā arī piespiesti izteikt atbalstu padomju varai. Sekojot šiem notikumiem, Latvijas valdība arī pieņēma noteikumus par Pareizticīgo Baznīcu Latvijā. Arhibīskaps Jānis izdarīja diplomātisku gājienu, uzsverot, ka, līdz ar šo noteikumu pieņemšanu, Latvijas Pareizticīgā Baznīca neuzskata sevi par autokefālu, kaut gan nedarīja neko, lai panāktu Baznīcas autokefāliju. Iespējams, ka tas bija tālredzīgs solis, lai nesarežģītu jau tā pretrunīgo situāciju Latvijas Pareizticīgo Baznīcas iekšienē, un līdz ar to arī valsts attiecības ar Baznīcu, jo šī situācija varēja “...izsaukt pareizticīgās Krievijas lielvalstiskā šovinisma plūdus, kuros Latvija var noslīkt” [11, 84].

Visnegatīvāko reakciju par arhibīskapa Jāņa iesaistīšanos politikā, kā arī viņa nelokāmo nostāju un realizēto Baznīcas politiku pret valsti, pauda sociāldemokrātu deputāti: “Arhibīskaps Jānis tika apvainots gan sadarbībā ar Bermontu, gan par to, ka pareizticīgo garīdznieki 1905.-1907.gadā ir devuši daudz denunciantu, nodevēju un vienkāršu neliešu” [5,1131]. Tika pārmesta arī sadarbība gan ar lieliniekiem, gan ar monarhistiem, gan arī līdzdalība ebreju “pogromos”, soda ekspedīcijās utt. Arhibīskapa politiskā vajāšana no sociāldemokrātu puses parādījās ikreiz, kad Saeimā tika izskatīts kāds jautājums, kas attiecās uz Baznīcas situāciju Latvijā. LSDSP bija viena no viskreisākajām sociāldemokrātu partijām Eiropā. Īpaši šie izteikti kreisie uzskati parādījās attieksmē pret Baznīcu un tās iesaistīšanos politikā.

Biežās un asās savstarpējās arhibīskapa un sociāldemokrātu vārdu pārmaiņas bija nenovēršamas. Apspriežot 1928./1929. gada valsts budžeta likumprojektu un valsts finansiālos pabalstus baznīcām, sociāldemokrāts Br.Kalniņš paziņoja, ka “ir liels kauns būt kopā ar šādu vīru ikvienam godīgam latviešu pilsonim vienā koalīcijā, būt vienā rindā ar šo krievu monarķistu” [5, 1132]. Sociāldemokrātu frakcija pat atteicās sasveicināties ar J.Pommeru. Arhibīskaps tika apvainots krievu nacionālisma paušanā un krievu atbalstīšanā Krievijā. Uz to arhibīskaps atbildēja, ka viņš atbalsta gan latviešu nacionālās tieksmes, gan krievu, jo nevienām nacionālajām tieksmēm nevarot likt šķēršļus ceļā [5, 1127]. Analizējot sociāldemokrātu frakcijas uzbrukumu Baznīcai, viņš secināja, ka “lietišķa satura šinīs uzbrukumos Baznīcai pavisam nav”, bet ir tikai vēlme panākt savas politiskās ambīcijas [6,741]. Negatīvā nostāja pret arhibīskapu saglabājās visu viņa politisko aktivitāšu laikā (1925.-1934.). Arhibīskaps Jānis, aizstāvoties pret apvainojumiem teica: “Ja jums būtu kādi fakti, ar kuriem jūs varētu pierādīt, ka tiešām es esmu monarhists, t.i., ka es piederu pie šīs Latvijā neatļautās partijas, tad jūs ar tādiem būtu nākuši. Bet kad jūs nākat šurp bez faktiem un dokumentiem un apgalvojat, ka es, pareizticīgo galva, esmu monarhists un ieturu monarhistu virzienu, tad tā ir tukša, negodīga muldēšana un nekas vairāk” [7, 838]. Arhibīskaps atklāti uzstājās Saeimā, uzsverot galēji labējo krievu emigrantu nostājas bīstamību. Tie pārmeta viņam “pareizticīgo baznīcas vienības graušanu”, nošķirot Latvijas Pareizticīgo Baznīcu no Maskavas. Galēji labējās emigrantu aprindas mēģināja nostiprināties Latvijas Pareizticīgo Baznīcā un pārcelt savu centru no Parīzes uz Rīgu, pret ko krasi nostājās arhibīskaps. Viņš uzsvēra, ka pret Latvijas Pareizticīgo Baznīcas suverenitāti ir nodibinājusies “apbrīnojami raiba fronte” - gan anarhisti, gan komunisti, jo Baznīcas patstāvībā tie redzēja Latvijas suverenitāti, kas šīm aprindām nebija patīkama [7, 841]. Viņam sistemātiski tika izteikti draudi un pat izdarīti uzbrukumi.

Izveidojās paradoksāla situācija - arhibīskaps Jānis bija nepieņemams nedz Latvijas neatkarības pretiniekiem, nedz arī atbalstītājiem. Mēģinot panākt sarežģītās situācijas piemērotāko risinājumu, arhibīskaps tika pārprasts pat no oficiālajām valsts iestādēm. Iespējams, ka valsts arī neizdarīja visu iespējamo, lai arhibīskapu Jāni pasargātu.

Kopumā izanalizējot valsts nostāju pret Latvijas Pareizticīgo Baznīcu, jāsecina, ka tā politisku, drošības un nacionālu apsvērumu dēļ bija nogaidoša un aizdomīga, kas neveicināja stabilitāti [37.lpp.] Baznīcas iekšienē, gan arī visā sabiedrībā kopumā. Līdz galam nenoskaidrotā situācija par Baznīcas autonomiju, vēlāk (1934.-1940.g.), pēc arhibīskapa Jāņa zvēriskās noslepkavošanas, kļuva par pamatu cīņām par ietekmi Latvijas Pareizticīgo Baznīcā. Taču kā viens no pozitīvākajiem faktiem Latvijas Pareizticīgo Baznīcas dzīvē, gan arī Latvijas vēsturē kopumā 1920.-1934.gadā bija Baznīcas nesadalīšanās nacionālajās grupās. Gan pareizticīgie krievi, gan latvieši palika vienoti, lielākoties pateicoties arhibīskapa Jāņa politikai un diplomātiskajām spējām. Neapšaubāmi, situācija būtu daudz sarežģītāka un nopietnāka gan Baznīcā, gan arī valstī, ja šķelšanās būtu notikusi.

11. Pommers A. Pareizticība Latvijā.- R., 1931.- 88 lpp.

12. Православие в Латвии: Исторические очерки.- Рига, 1993.- С.90.