Politiskā partija “Latvijas ceļš” (turpmāk - LC) sākotnēji izveidojās kā priekšvēlēšanu savienība “Latvijas ceļš” Latvijas Republikas parlamenta - V Saeimas vēlēšanām, kad 1993.gadā aktivizējās partiju darbība. Partijas sāka veidoties Latvijā vēl 80.gadu beigās - 90.gadu sākumā [1]. Tā laika vēlēšanu likums vēl ļāva piedalīties vēlēšanās arī vēlēšanu apvienībām un savienībām, kas gan oficiāli nebija reģistrētas kā politiskās partijas, taču pēc visiem principiem atbilda to kritērijiem.

No sākuma izveidojās iniciatoru grupa. Galvenokārt tie bija LR Augstākās Padomes deputāti, kuri AP vēlēšanās startēja no LTF un tur izveidoja frakciju “Satversme”. Kopā ar daudziem tā laika ekonomiskās un kultūras elites pārstāvjiem viņi izveidoja klubu “Eiropa 21”. Raksturojot šo klubu, sociologs profesors P.Laķis grāmatā “Vara un sabiedrība” atzīmē, ka “Latvijas ceļš” jau tapšanas stadijā “… tiecās veidot visai ciešas saiknes ar noteiktiem topošas ekonomiskās elites grupējumiem, lai intensificētu tos kontaktus, kuri tika radīti starp atsevišķiem likumdevēja un izpildvaras pārstāvjiem un topošā bagāto cilvēku slāņa grupējumiem … sākot jau ar 1992.gadu vai pat nedaudz agrāk … Tādam nolūkam tika nodibināta īpaša elitāra organizācija - “Klubs 21””[2].

1993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā “Jūrmala” tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības “Latvijas ceļš” izveidošanu [3]. Savienība no sākuma apvienoja tikai vairāk nekā 100 biedrus, no kuriem trešā daļa bija AP frakcijas “Satversme” deputāti, daudzi bija trimdas latvieši, kuri galvenokārt pārstāvēja Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA). Savienības vēlēšanu sarakstā bija diezgan daudz valstī pazīstamu politiķu uzvārdu (līderi Anatolijs Gorbunovs, Valdis Birkavs, Andrejs Panteļejevs, Indulis Bērziņš, Gunars Meierovics u.c.)

“Latvijas ceļa” ideoloģija tika formulēta priekšvēlēšanu dokumentos, starp kuriem bija vadošo Latvijas un ārzemju latviešu ekonomistu izstrādātā valsts saimnieciskās attīstības programma “Latvija 2000”. Savienības programmā tās autori pauda viedokli, ka, no vienas puses, Latviju ir iespējams izveidot par modernu Eiropas valsti ar brīvā tirgus ekonomiku, ar parlamentāru demokrātiju un liberālismu visās dzīves jomās. No otras puses, Latvija var kļūt par valsti, kur latviešu identitāte nav apdraudēta, kur saglabāsies un attīstīsies viņu nacionālā savdabība. Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā priekšvēlēšanu savienība LC saliedējās un nostiprinājās, iegūstot vēl jaunus atbalstītājus un piekritējus. Jāatzīmē, ka LC vēlētāju atbalstu ieguva ar savu pozitīvo programmu, nevis ar citu politisko spēku noliegumu. LC panākumi V Saeimas vēlēšanās saistīti, protams, arī ar to, ka vēlēšanu sarakstā bija daudz plaši pazīstamu un populāru cilvēku uzvārdu.

[121.lpp.]

Vēlēšanu programmas īstenošanai un darbam Eiropas politisko partiju līmenī bija nepieciešama plašāka organizācija ar atbalsta punktiem visos Latvijas novados un pilsētās. Vēlēšanu panākumi ļāva LC konkretizēt savu darbību. Tāpēc 1993.gada 25.septembrī Latvijas universitātes Lielajā aulā dibināšanas pilnsapulcē tika izveidota politiska partija - savienība "Latvijas ceļš". Pieņemot programmu un statūtus, LC 1993.g. oktobrī reģistrējās kā politiskā partija.

Par pirmo partijas priekšsēdētāju kļuva Valdis Birkavs. No 1997.gada novembra līdz 2000.gada decembrim LC vadīja Andrejs Panteļējevs. Kopš 2000.gada decembra partijas priekšsēdētājs ir Andris Bērziņš.

Ļoti svarīgs radītājs partijas stipruma noteikšanai ir partijas koalīcijas potenciāls. To var noteikt, izanalizējot, kādas iespējamās valdošas koalīcijas veidojušās Saeimās un kā tur bija pārstāvēta partija “Latvijas ceļš”.

V Saeimā LC kopā ar Latvijas Zemnieku savienības (turpmāk - LZS) 12 deputātiem izveidoja mazākumvaldību. Partijas priekšsēdētājs Valdis Birkavs kļuva par LR Ministru prezidentu. Vairākumu ministriju (Ārlietu, Finansu, Ekonomikas, Iekšlietu, Izglītības, Zinātnes un kultūras, Aizsardzības, Satiksmes, Tieslietu, Valsts reformu u.c.) vadīja LC ministri.

1995.gada jūlijā LZS izstājās no valdības un pēc tam LC kopā ar Tautsaimnieku politisko apvienību izveidoja jaunu valdību, kuru Saeima apstiprināja 15.septembrī un tā Māra Gaiļa vadībā strādāja līdz pat V Saeimas darbības beigām.

Šo abu LC valdību darbības laikā tika pabeigts grūtais pārejas periods uz tirgus ekonomiku, sakārtota likumdošana, no Latvijas izvesta Krievijas armija, pieņemts Pilsonības likums u. t.t.

VI Saeimas vēlēšanās 1995.gada 30.septembrī un 1.oktobrī LC ieguva 17 deputātu vietas. To nevarētu vērtēt kā partijas lielu neveiksmi: praktiski visās posttotalitārajās valstīs partijas, kuras sāka īstenot pārejas perioda liberālās reformas (t.s. “šoka terapiju”) ir zaudējušas savas pozīcijas. Ja V Saeimā noteikts pārsvars bija labēji orientētām partijām, kas aktīvi iestājās par strauju pāreju uz tirgus saimniecību un plašu privatizāciju, mazu uzmanību pievēršot sociālo jautājumu risināšanai, tad pateicoties šādai politikai un dažiem citiem faktoriem, VI Saeimā ieplūda vairāki populistiski noskaņoti spēki. Mūsuprāt, rādītājs elektorāta neuzticībai valdošo partiju politikai ir arī daudz zemāka vēlētāju līdzdalība vēlēšanās - 1993.g. Saeimas vēlēšanās piedalījās 89,9% vēlētāju, 1995.g. jau tikai 72% [4]. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem izveidot kreisi centrisko valdību populistiski spēki faktiski sašķēlās, atslogodami labēji centrisko valdību darbu. LC kopā ar koalīcijas partneriem veidoja visas valdības VI Saeimas laikā. No 1995.gada decembra līdz 1997.gada janvārim un no 1997.gada februāra līdz 1997.gada jūlijam LC koalīcijā piedalījās divu (Ministru prezidents - Andris Šķēle) valdību veidošanā.

[122.lpp.]

No 1997.gada augusta līdz 1998.gada oktobrim LC koalīcijā ar piecām politiskajām partijām piedalijās vēl vienas valdības veidošanā, kuras priekšgalā bija Guntars Krasts (TB/LNNK).

LC veiksmīgas bija 1997.gada pašvaldību vēlēšanas. Andris Bērziņš kļuva par Rīgas mēru, LC biedri kļuva par pašvaldību vadītājiem vairākās Latvijas pilsētās un rajonos.

VII Saeimas vēlēšanās 1998.gada 3.oktobrī LC ieguva 21 deputātu vietu (18,05% vēlētāju atbalstu). VII Saeimā (vēlēšanās piedalījās atkal 72% elektorāta) populistu īpatsvars ir samazinājies un parlamentārajā arēnā sevi nopietni pieteikušas kreisās partijas.1998.gada novembrī LC kopā ar koalīcijas partneriem - Jaunā Partija (turpmāk - JP), Tēvzemei un Brīvībai/Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība (turpmāk - TB/LNNK) un Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku apvienība (turpmāk - LSDA) - izveidoja koalīcijas valdību (Ministru prezidents - Vilis Krištopāns).

Viļa Krištopāna valdība darbojās līdz 1999.gada jūlijam. No 1999.gada jūlija līdz demisijai 2000.gada aprīlī valdību vadīja Andris Šķēle. Šajā koalīcijas valdībā (LC; Tautas Partija (turpmāk - TP); TB/LNNK) partiju pārstāvēja pieci ministri.

2000.gada maijā LC kopā ar koalīcijas partneriem TP, TB/LNNK un JP atbalstu izveidoja koalīcijas valdību Andra Bērziņa vadībā. Šajā valdībā LC pārstāv 3 ministri - Indulis Bērziņš (Ārlietu ministrs), Kārina Pētersone (Kultūras ministre), Anatolijs Gorbunovs (Satiksmes ministrs).

Kā redzams, LC ir bijis visvairāk Ministru prezidentu no visām partijām. Tai arī ir absolūti lielākais ministru skaits. Tradicionāli partijai “Latvijas ceļš” “pieder” Ārlietu ministrija.

Latvijas politiskajā dzīvē raksturīgi ir tas, ka nav izteiktas vienas vai divas līderpartijas. Atstatums vēlēšanu rezultātos starp 4 - 5 politiskajām partijām ir tik blīvs, ka neviena no tām nevar pretendēt uz dominējošās partijas lomu.

2001.gada pašvaldību vēlēšanās LC startēja ar partijas un koalīcijas sarakstu 36 Latvijas pilsētās, kopā iegūdama 98 deputātu vietas 10 pilsētās. Pirms pašvaldību [123.lpp.] vēlēšanām LC slēdza sadarbības līgumus ar vairākām reģionālajām partijām (piemēram, ar A.Lemberga partiju “Latvijai un Ventspilij”, A.Vidavska Daugavpils pilsētas partiju; agrāk analoģisks līgums noslēgts ar Daugavpilī dislocēto “Mēs savam novadam”). LC centās izmantot reģionālās partijas savas ietekmes paplašināšanai reģionos, lai gūtu papildu balsis vēlēšanās.

Pēc partijas valdes sastāva LC ir visviendabīgākā vadība starp citām lielākajām un ietekmīgākām partijām Latvijā. LC valdes sastāvos dominē rīdzenieki (tas vērojams arī citās partijās, izņemot LSDSP). Izņemot LSDSP, visu lielāko partiju, tai skaitā LC valdēs, vairāk kā puse locekļu ir Saeimas deputāti un ministri. Tātad tiem ir arī noteicošā loma partijās.

Bieži LC tiek saukta par ierēdņu partiju. Jau no partijas darbības pirmajām dienām LC centās vervēt partijas biedrus tieši birokrātu vidū [10]. Pati LC Internetā ievietotajā [124.lpp.] pārskatā par partijas darbību atzīmē, ka vēlmi kļūt par partijas LC biedriem visbiežāk izteikuši pašvaldību darbinieki, deputāti, skolnieki, studenti, izglītības darbinieki, uzņēmumu, iestāžu vadītāji, uzņēmēji u.t.t. LC biedriem ir augsts izglītības līmenis - 82 % ir augstākā izglītība, 16 % - vidējā vai vidējā speciālā izglītība [11].

Statistiskie dati par LC biedru vecumu liecina, ka partija ir “gados jauna” - līdz 29 gadiem ir 20 % biedru, no 30 - 50 gadiem 72 %, vecāki par 50 gadiem ir 8 % partijas biedru [12]. LC darbā maz ir iesaistīti cittautieši, jaunpilsoņi, nepilsoņi [13].

Jau pēc V Saeimas vēlēšanām tika izveidota Saeimas LC frakcija. Sākotnēji par frakcijas priekšsēdētāju ievēlēja Andreju Panteļējevu, pēc viņa ievēlēšanas par partijas priekšsēdētāju no 1997.gada novembra par frakcijas priekšsēdētāju kļuva Kristiāna Lībane.

Partijas ideoloģiskais raksturojums. LC sevi uzskata par liberālās ideoloģijas pārstāvjiem (dažos programmatiskajos dokumentos - liberāli konservatīvās - piemēram, tas pasvītrots 2001.g. februārī 11.kongresā pieņemtajā programmā [14]). Ja V Saeimas vēlēšanās LC var vērtēt kā labējāko no visiem politiskajiem spēkiem, tad vēlākajā periodā tā jau ir tuvāk centram, uzsverot savā 1995.g. maijā pieņemtajā jaunajā programmā arī rūpes par sociālo jautājumu risināšanu. LC ir tipiska pragmatiska “manevru partija”, kas, neskatoties uz savu deklarēto labējo ideoloģiju, pieļauj arī dažādas atkāpes no savas programmas un valdībās spējusi sadarboties gan ar labējām partijām (TB/LNNK, Tautas partiju) gan ar centriskiem spēkiem (LZS, Demokrātisko partiju ”Saimnieks”, TPA), gan arī ar kreisajām partijām (LSDSP) [15].

Analizējot VII Saeimas darbību, varētu atzīmēt, ka tajā sāk iezīmēties zināmās polarizācijas tendences. Labējās partijas - pirmkārt LC un TB/LNNK, ir pārvarējušas domstarpības nacionālajos jautājumos, kas tām traucēja izveidot kopīgu valdību V Saeimas laikā. Savukārt Tautas partijas pozīcija sociālekonomiskajos jautājumos ir ļoti tuva LC un TB/LNNK programmatiskajām nostādnēm, tāpēc pēc VII Saeimas vēlēšanām tieši šīs partijas viegli varēja sastādīt koalīcijas valdību.

Tendences ļauj izteikt hipotēzi, ka arī nākotnē trīs ideoloģiski tuvās labējās partijas - LC, TB/LNNK un Tautas partija - varētu veidot kopīgu politisko bloku.

[2] Laķis P. Vara un sabiedrība. Varas maiņa Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā.- R., 1997.- 124.-125.lpp.

[3] Blūzma V. Politisko partiju veidošanās Latvijā pirmsākumi.- 374.lpp.

[4] Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2000/2001. Sabiedriskās politikas process Latvijā.- R., 2001.- 84.lpp.

[6] Ritenis J. Vai Latvijā veidojas demokrātiska tiesību valsts // Latvija divos laikposmos: 1918-1928 un 1991-2001.- R., 2001.- 352.lpp.

[10] Ritenis J. Vai Latvijā veidojas demokrātiska tiesību valsts.- 340.lpp.

[13] Etnopolitika Latvijā.- R., 2001.- 58.lpp.

[15] Mednis I., Antonevičs M. Politiskās partijas Latvijā.- 288.lpp.