1948. un 1951.gada Sinodes bija pirmais un ilgāku laiku arī vienīgais (līdz 1968.gadam, kad tika sasaukta nākamā Sinode) Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (turpmāk - LELB) mēģinājums sinodāli lemt par savu tālāko darbību pēc padomju režīma nostiprināšanās Latvijas teritorijā. Šo sinožu sagatavošanas un darbības laiks atklāj LELB lomas maiņu sabiedrībā un ar to ir nozīmīgs LELB vēsturē. Ja IX Ģenerālā Sinode 1948.gadā sanāca ar konkrētu uzdevumu - pieņemt jaunajiem apstākļiem atbilstošus darbības principus un noorganizēt LELB dzīvi, tad jau nākošās, 1951.gada, Sinodes darba gaita atklāja to Baznīcas lomu, ko tā bija piekritusi pildīt padomju valstī un kuru tā arī pildīja līdz pat 80.gadiem, kad Baznīcas iekšienē izveidojās kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”.

Pirmās padomju laika LELB Sinodes uzdevums bija saskaņot LELB Satversmi ar reālo Baznīcas situāciju un valsts likumdošanu un ievēlēt Baznīcas vadītāju - arhibīskapu. Abi šie lēmumi bija svarīgi ne tikai Baznīcas dzīvē, bet tajos bija ieinteresēti arī valdības pārstāvji. LELB IX Ģenerālās Sinodes sagatavošana sākās jau 1946.gadā, kad par arhibīskapa vietas izpildītāju Baznīcas virsvaldes sēdē tika ievēlēts mācītājs Gustavs Tūrs. Viņa vadībā īpaša komisija izstrādāja jaunos LELB statūtus uz 1928.gadā pieņemtās LELB Satversmes bāzes, saskaņojot tos ar Reliģisko kultu lietu padomes pie PSRS Ministru Padomes (turpmāk - RKLP) pilnvaroto Latvijas PSR - Voldemāru Šeškenu.

Lai gan Gustava Tūra atrašanos Baznīcas vadītāja postenī atbalstīja RKLP un tās pilnvarotais LPSR, viņa pozīcijas nodrošināt varēja tikai attiecīgs LELB Sinodes lēmums. Kā pēc Sinodes savā ziņojumā RKLP atzina pilnvarotais V.Šeškens, panākt Tūra apstiprināšanu arhibīskapa amatā esot bijis vissarežģītākais uzdevums, kas izdevies tikai pateicoties mērķtiecīgai LELB garīdznieku audzināšanai “padomju garā” [1]. Šis izteikums gan nepaskaidro, kā šī audzināšana bija izpaudusies, taču G.Tūrs tiešām vienbalsīgi tika ievēlēts par arhibīskapu.

Otrs nozīmīgākais lēmums, kas sinodei bija jāpieņem, bija jauno LELB statūtu apstiprināšana. Sinodes dalībnieki, uzstājoties debatēs par jauno statūtu projektu, vērtēja to ļoti atzinīgi un “atzīmēja satversmes vienkāršošanu, salīdzinot to ar iepriekšējo, un tās demokrātisko raksturu” [2]. Galvenās izmaiņas, ko piedāvāja jaunie statūti, bija sekojošas:

1.      Ģenerālajā sinodē vairs nepiedalās visu LELB draudžu pārstāvji un visi garīdznieki, bet gan tikai divi pārstāvji no katra prāvesta iecirkņa (viens garīdznieks un viens lajs), visi iecirkņu prāvesti un Baznīcas virsvaldes locekļi;

2.      kārtējo Ģenerālo sinodi (ik pēc trim gadiem) sasauc arhibīskaps, viņam ir arī tiesības sasaukt ārkārtas Ģenerālo sinodi, un nodot tai izskatīšanai atsevišķus Baznīcas virsvaldes lēmumus;

[116.lpp.]

3.      arhibīskaps ir arī tas, kurš proponē garīdzniekus prāvesta amatam, kurš izskata sūdzības par garīdzniekiem un ir tiesīgs vajadzības gadījumā atsevišķus mācītājus pārcelt no vienas draudzes uz citu vai pat atstādināt no mācītāja amata, kā arī atsevišķos gadījumos ordinēt mācītāja amatā kandidātus, kas nav nokārtojuši paredzētos pārbaudījumus;

4.      no Satversmes tika svītrotas sadaļas, kurās bija runa par jautājumiem, kas LELB vairs nebija aktuāli - par vācu draudzēm un draudžu īpašumiem.

Galvenās Satversmes izmaiņas - par Ģenerālās Sinodes sastāvu - sinodāļi uzņēma pozitīvi; iepriekšējo sinožu dalībnieks, Kuldīgas iecirkņa pārstāvis Vilis Bergholds, tās īpaši slavēja, jo Sinodes “pēc agrākās satversmes bija ražīga darba nespējīgas, kādēļ tās ievilkās garumā un tukšā neauglībā” [3]. Tiešām, kā to liecināja gan IX, gan X LELB ģenerālā sinode, jaunās Satversmes noteiktajā sastāvā Sinodes darbs norisinājās ātri, lēmumi tika pieņemti vienbalsīgi, debašu dalībnieki visu ziņojumu saturu vērtēja tikai un vienīgi pozitīvi, kritiku izsakot vēlējuma formā un diezgan nekonkrēti; tas, protams, bija ērti iepriekš pieņemtu lēmumu apstiprināšanai.

Vienīgi samērā plašās arhibīskapa pilnvaras izsauca neapmierinātību Baznīcas virsvaldes locekļos. 1951.gadā, gatavojot Satversmes labojumus, Baznīcas virsvalde (arhibīskapam klātneesot) nolēma izdarīt grozījumus pantā par ģenerālās Sinodes sasaukšanu, šīs tiesības piešķirot Baznīcas virsvaldei. Taču šis labojums nenonāca līdz Sinodes darba kārtībai, jo nesaņēma RKLP pilnvarotā piekrišanu; šķiet, pilnvarotajam bija diezgan izdevīgi varu koncentrēt viena cilvēka rokās, lai būtu vieglāk izplatīt savu ietekmi Baznīcas lietās. Līdz ar to arhibīskapa pilnvaras oficiāli palika tādas, kādas tās paredzēja 1948.gadā pieņemtā Satversme, taču faktiski bija vēl plašākas. Arhibīskaps bija arī tas, kurš no ievēlētajiem Baznīcas virsvaldes locekļiem izvēlējās virsvaldes prezidija sastāvu, respektīvi, vēl divus cilvēkus, ar kuriem kopā pieņemt lēmumus Baznīcas dzīvē. Bez tam arī vakances gadījumā draudzēs mācītāja amata kandidātus proponēja parasti arhibīskaps un nereti arī iecēla mācītājus pat bez vēlēšanām draudzē.

Gan IX Ģenerālās Sinodes referātos un debatēs, gan arī vēlāk, X Ģenerālās Sinodes sagatavošanas gaitā, Baznīcas pārstāvji ļoti bieži uzsvēra demokrātiskuma nozīmi LELB darbībā, taču praksē tas izpaudās savdabīgi. Abās LELB sinodēs darbs noritēja mierīgi, bez īpašām diskusijām un ar absolūtu vienprātību visos jautājumos. Šīs vienprātības izskaidrojums, šķiet, meklējams divos apstākļos. Viens no tiem saistīts ar jauno LELB Satversmi un tajā paredzēto Sinodes dalībnieku sastāvu, otrs - ar šajā laikā sabiedrībā valdošo atmosfēru. Pirmkārt, Ģenerālās Sinodes dalībnieki bija tikai atsevišķi, iecirkņu sinodēs vēlēti, draudžu locekļi un mācītāji, kuru kandidatūras parasti nominēja prāvesti, respektīvi, kā delegāti uz Sinodi tika apstiprināti tie kandidāti, kuri atbalstīja Baznīcas virsvaldes ierosinātos priekšlikumus. Otrs faktors bija sabiedrības pieredze padomju varas apstākļos. Īpaši spilgti tas izpaudās 1951.gadā, kad daļa “nepaklausīgo” mācītāju 1949.gadā bija izsūtīti, bet pārējie bija no tā guvuši mācību, kā jāizturas pret padomju valdību, tās atbalstītiem darbiniekiem un to pieņemtiem lēmumiem. Ilustrācijai - daži raksturīgākie piemēri no sinožu sagatavošanas gaitas.

[117.lpp.]

1947.gada iecirkņu sinožu protokoli vēl liecina, piemēram, par atsevišķu mācītāju iebildumiem pret paredzēto darba kārtību. Tā Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa sinodē mācītāji Ernests Spekmanis un Alberts Freijs iebilda pret paredzēto prāvesta ievēlēšanas kārtību, kas notika atklāti, katram Sinodes dalībniekam atsevišķi atbildot uz jautājumu, vai viņš atbalsta arhibīskapa nominēto kandidātu. A.Freijs protestēja arī pret sinodāļu izraudzīšanas kārtību. Visu iecirkņa sinodes dalībnieku vārdā jaunievēlētais iecirkņa prāvests Alberts Kauliņš lūdza iecirkņa vecāko mācītāju Jāni Meirenu pārstāvēt Rīgas pilsētas iecirkņa mācītājus Ģenerālajā Sinodē, tātad, “vēlētais” iecirkņa delegāts nemaz netika vēlēts. Mācītāja Freija iebildumi nekavējoties tika atspēkoti, Sinodes dalībnieki balsojot atzina prāvesta Kauliņa rīcību par pareizu, un ar to jautājums tika izsmelts [4]. 1951.gada iecirkņa sinodes jau norisinājās bez jebkādiem starpgadījumiem, sinodāļi noklausījās prāvesta un arhibīskapa ziņojumus, atbalstīja arhibīskapa priekšlikumus un iecirkņa delegātus uz Ģenerālo Sinodi ievēlēja vienbalsīgi [5].

Jau 50-to gadu sākumā padomju valdība lika saprast Baznīcas vadītājiem, ka viņu vara un pašiniciatīvas iespējas ir ierobežotas. LELB X Ģenerālo Sinodi bija paredzēts sasaukt 1951.gadā, tātad pēc trim gadiem, kā to paredzēja LELB Satversme. Starp citiem dienas kārtības punktiem bija paredzēta arī izmaiņu ieviešana LELB statūtos. Baznīcas virsvalde nolēma Sinodi sasaukt augustā, un jau maijā tā bija apstiprinājusi statūtu labojumu projektu, ko iesniegt Sinodei apstiprināšanai. Šī Baznīcas virsvaldes rosība bija piesaistījusi valdības pārstāvju uzmanību, un arhibīskaps Tūrs kopā ar Baznīcas virsvaldes locekļiem Gustavu Šaurumu un Krišjāni Šlosbergu tika izsaukti uz tikšanos ar RKLP priekšsēdētāja vietnieku Vladimiru Gostjevu un RKLP pilnvaroto LPSR Jūliju Restbergu. Valdības pārstāvji pieprasīja Baznīcas virsvaldei iesniegt detalizētu Ģenerālās Sinodes plānu, kā arī sīku informāciju par paredzētajiem labojumiem LELB Satversmē [6]. Pēc šīs tikšanās tika konstatēts, ka Sinodes sasaukšana vēl jāatliek, un Baznīcas virsvaldes locekļi no jauna ķērās pie Sinodes sagatavošanas darba. Šis brīdis - valdības iejaukšanās Baznīcas iekšējo jautājumu kārtošanā un Baznīcas vadītāju reakcija uz to - atklāj būtisku pagrieziena punktu LELB vēsturē, tāpēc ir nepieciešams sīkāk aplūkot X Ģenerālās Sinodes sagatavošanas gaitu.

1951.gada vasarā, sākot ar 27.maiju, visos LELB prāvestu iecirkņos tika noturētas iecirkņu sinodes, kas izvirzīja savus delegātus uz Ģenerālo Sinodi, apsprieda atsevišķus priekšlikumus izmaiņām LELB statūtos, kā arī citus jautājumus. Visās iecirkņu sinodēs piedalījās arhibīskaps. Iecirkņu sinodēs viņš panāca atbalstu saviem statūtu grozījumu ierosinājumiem - par arhibīskapa padomes izveidošanu un ģenerālvikāra iecelšanu, kurš darbotos arhibīskapa uzdevumā un nepieciešamības gadījumā aizvietotu draudžu mācītājus [7]. Pēc iecirkņu sinožu noturēšanas Baznīcas virsvalde nolēma Ģenerālo sinodi sasaukt oktobrī.

1951.gada septembra beigās Gustavs Tūrs saņēma ceļazīmi uz kūrortu Kislovodskā, un viņa prombūtnes laikā Baznīcas virsvaldē sākās pats ražīgākais darba laiks. Vispirms, pēc pilnvarotā ierosinājuma, uz nenoteiktu laiku tika atlikts Sinodes sasaukšanas termiņš. [118.lpp.] Laikā no 8. līdz 24.oktobrim tika noturētas piecas Baznīcas virsvaldes paplašinātās prezidija sēdes un divas Baznīcas virsvaldes plenārsēdes, kurās tika apspriesti ar Sinodi saistītie jautājumi. Lai gan iepriekš sagatavotais statūtu labojumu projekts, kas maijā tika nosūtīts RKLP, bija apstiprināts Baznīcas virsvaldes paplašinātajā prezidija sēdē, tagad Baznīcas virsvaldes locekļi visus labojumu ierosinājumus apsprieda no jauna un lielāko daļu atzina par nedemokrātiskiem vai vienkārši liekiem [8]. Baznīcas virsvalde, savukārt, pieņēma dažus citus labojumus, tai skaitā jau minēto par arhibīskapa pilnvaru samazināšanu, ko neakceptēja pilnvarotais. Rezultātā Ģenerālajai Sinodei apstiprināšanai tika piedāvāti tikai divi, diezgan nebūtiski, statūtu grozījumi. Kad Rīgā atgriezās arhibīskaps Tūrs, darbs pie Sinodes sagatavošanas jau bija pabeigts, un viņam atlika vienīgi Sinodi sasaukt, respektīvi, izziņot Sinodes datumu. Par Baznīcas virsvaldes “stingro turēšanos pie demokrātijas principiem”, liecina fakts, ka, sekojot pilnvarotā norādījumiem, Baznīcas virsvalde sastādīja jauno Baznīcas virsvaldes un revīzijas komisijas locekļu kandidātu sarakstu, ko Sinode vēlāk tikai oficiāli apstiprināja.

Ja 1948.gada Sinode pieņēma vismaz divus LELB būtiskus lēmumus, proti, pieņēma jauno Baznīcas Satversmi un ievēlēja arhibīskapu, kā arī ievēlēja Baznīcas virsvaldi un revīzijas komisiju un apstiprināja dažu prāvestu iecirkņu teritoriju izmaiņas, tad starp [119.lpp.] 1951.gada Sinodes pieņemtajiem lēmumiem ir grūti atrast kādu, kam tiešām būtu bijusi nozīme LELB dzīvē, respektīvi, šīs Sinodes darbība bija tikai formāla.

1948. un 1951.gada Sinožu sagatavošana, darbība un pieņemtie lēmumi liecina par spēcīgu padomju varas pārstāvju ietekmi uz Baznīcas vadītājiem un līdz ar to uz visu LELB. Uzticības apliecinājumi padomju varai, ar ko LELB vadītāji bija cerējuši iegūt zināmu garantiju Baznīcas sekmīgai darbībai, tomēr nedeva gaidītos rezultātus, tikai arvien dziļāk ievilka LELB šajā liekulīgajā spēlē. Abu šo Sinožu darbības laiks iezīmē pagrieziena punktu LELB vēsturē. Laika posms līdz X Sinodes sagatavošanai vēl uzrāda Baznīcas vadītāju centienus patstāvīgi noteikt LELB dzīvi (lai arī konsultējoties ar RKLP pilnvaroto), par ko liecina izstrādātais jauno statūtu labojumu projekts. Taču X Ģenerālās Sinodes sagatavošanas laiks, īpaši 1951.gada oktobra Baznīcas virsvaldes darba sēdes, atklāj, ka LELB jau bija pieņēmusi lomu, ko tai piedāvāja padomju valsts, tas ir - savu institucionalizēto formu, būtībā kļūstot par marioneti valdošās varas rokās.

[1] Latvijas Valsts arhīvs, 1448.f., 1.apr., 244.l., 3.lpp.