Jēkabsons, Ē. Latvijas un Polijas robeža 1919.-1939. gadā. Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, I daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes izdevniecība Saule, 2003. 132 lpp.>69.-79.lpp.
___________________________________________________________________

[69.lpp.]

Laika posmā starp abiem pasaules kariem XX gs. viena no Latvijas tiešajām kaimiņvalstīm bija arī Polija. Kopējā, 105 kilometrus garā robeža (no PSRS, Polijas un Latvijas robežu savienojuma vietas pie Rosicas upītes ietekas Daugavā Piedrūjas pagastā līdz Kurcuma pagastā esošajai Grendzes upītei -39 kilometri pa sauszemi, 66 kilometri pa ezeriem un upēm, tajā skaitā 16,4 kilometri - pa Daugavu) [1], kļuva par faktoru, kurš atspoguļoja abu valstu attiecības un starptautiskās attiecības visā reģionā kopumā, veicināja Latvijas un Polijas sakaru sevišķi vispusīgu un aktīvu attīstību 20 gadu laikā. Latviešu vēsturiskajā literatūrā jautājums skarts, taču ievērojami mazāk, nekā robežas izveidošanās apstākļi ar Padomju Krieviju, Lietuvu un Igauniju [2].

1919.gadā - Latvijas Neatkarības kara un Poļu-Padomju kara laikā - pagaidu robeža, jeb demarkācijas līnija, starp Latviju un Poliju tika izveidota gar Daugavas upes līniju no Daugavpils līdz Piedrūjai. Tas notika 1919.gada augusta beigās, kad Polijas armija pēc sīvām cīņām ar Sarkano armiju nonāca līdz Daugavai. Pēc tam Polijas varas iestādes pasludināja, ka bijušās Kurzemes guberņas 6 pagasti un Grīvas pilsēta Daugavas kreisajā pusē tiek iekļautas Braslavas apriņķa teritorijā, bet visi Latvijas puses iebildumi tika noteikti noraidīti.

Vēl latviešu-poļu karaspēka Latgalē kopīgi izcīnīto kauju laikā 1920.gada ziemā un pavasarī nonāca līdz samērā asiem notikumiem uz demarkācijas līnijas - piemēram, poļu žandarmērija piespieda atgriezties Daugavas labajā krastā izsūtītos latviešu robežsardzes posteņus, bet 17.janvārī no Grīvas atpakaļ uz Daugavpili tika nosūtīts tikko amatā ieceltais Grīvas policijas priekšnieks, kuram tika izskaidrots, ka pilsētiņa pieder Polijai. Latvijas puse konkrētajos apstākļos bija spiesta nopietni rēķināties ar iespēju, ka šī teritorija paliks Polijas sastāvā, kaut arī epizodiski centās izrādīt interesi par latviešiem, kas to apdzīvoja [3].

Apgabala piederības jautājums tika izšķirts negaidītā veidā. 1920.gada 4.jūlijā sākās Sarkanās armijas uzbrukums poļiem. Polijas armijas apakšgrupa “Dzwina”, kura aizstāvēja frontes iecirkni blakus Latvijas armijai, līdzīgi citām poļu vienībām. neizturēja spiedienu un sāka atkāpties. 5.jūlijā poļu karaspēka vienības, kas saskaņā ar Latvijas- Polijas 1920.gada 11. aprīļa vienošanos par poļu karaspēka evakuāciju no Latvijas atradās Daugavpilī līdz poļu-padomju kara beigām, nolūkā izvairīties no ielenkšanas atkāpās no pilsētas. To pašu darīja arī poļu karaspēks Ilūkstes apriņķa strīdīgajā daļā - 6 pagastos un Grīvā. Tajā pašā dienā latviešu karaspēks ieņēma daļu šīs teritorijas, burtiski par dažiem brīžiem apsteidzot lietuviešus, kuri arī izteica pretenzijas uz šo apgabalu. Līdz 1920.gada jūlija beigām bijušo Kurzemes guberņas un tagadējo valsts robežu pilnībā ieņēma Latvijas armijas daļas [4]. Jāpiezīmē, ka jūlijā Polijas puse bija gatava piekrist teritorijas atdošanai [70.lpp.] Latvijai apmaiņā pret militārās konvencijas parakstīšanu pret Padomju Krieviju, taču pastāvošajos apstākļos Latvijas puse tam nevarēja piekrist [5].

Pagaidām minētajā teritorijā darbu turpināja pašvaldības, kas bija ievēlētas ”poļu laikos”. Vienlaicīgi tika uzsākta Latvijas varas iestāžu organizācija [6]. 1920.gada rudenī pēc notikumiem poļu - padomju frontē un poļu ģenerāļa Žeļigovska (Zeligowski) akcijas Viļņā, Polijas armija no jauna tuvojās Latvijas robežai (t.i. - pastāvošajai demarkācijas līnijai). Latvijas varas iestādes nopietni baidījās, ka poļi mēģinās atkārtoti ieņemt sešus pagastus, izveidojot robežu gar Daugavas līniju. Karaspēka vienības uz robežas tika ievērojami pastiprinātas varbūtējai aizsardzībai. Tomēr poļu 3. Leģionu divīzija bija saņēmusi pavēli nemēģināt pāriet latviešu ieņemto līniju pat gadījumā, ja tā atrastos aiz bijušās guberņas robežas [7]. To noteica, pirmkārt, Polijas politiskais mērķis attiecībās ar Latviju - vēlēšanās iegūt to kā sabiedroto Baltijas valstu sistēmā [8].

Sakarā ar neskaidro situāciju ar Žeļigovska izveidotās tā dēvētās Viduslietuvas topošo ziemeļu robežu, strīdīgās Ilūkstes apriņķa daļas likteni izšķīra skotu profesora D.Simpsona (Simpson) vadītā robežkomisija kā Latvijas un Lietuvas robežstrīdu. Ievērojot Latvijas stratēģiskās, saimnieciskās un etnogrāfiskās intereses reģionā, viss Ilūkstes apriņķis 1921.gada martā tika piešķirts Latvijai (ņemot vērā 6 pagastu saimniecisko saistību ar Daugavpili un militāra rakstura apsvērumus - nepieciešamību radīt aizsardzības priekšlauku pilsētas priekšā). Vienlaicīgi zināmas šovinistiski noskaņotas aprindas Polijā un Latgales lielmuižniecība aktīvi turpināja vēl 1919.gadā aizsākto, pret Latviju vērsto kampaņu, un par tās būtisku sastāvdaļu kļuva sauklis par latviešu atņemto “Braslavas apriņķa daļu” [9]. Akcijā iesaistījās arī Polijas Robežu sardzes biedrība, pēc kuras darbinieka atgriešanās no Latvijas tika pat izstrādāts 6 pagastu atgūšanas plāns (plebiscīta ceļā) [10]. Polijas diplomātiskais pārstāvis Rīgā V.Kameņeckis (Kamieniecki) vairākkārt vērsās pie robežkomisijas vadītāja D.Simpsona ar paziņojumiem par apgabala piederību Polijai. Arī pēc komisijas lēmuma pieņemšanas Polijas valdība iesniedza Simpsonam un Latvijas valdībai vairākas protesta notas, uzsverot, ka uzskata jautājumu par 6 pagastu piederību par atklātu. Turpmākajos gados poļu diplomāti laiku pa laikam atgādināja Latvijas pusei 6 pagastu jautājumu [11]. 1923.gada martā Parīzē Polijas puse centās panākt, lai sabiedroto Vēstnieku konference pieņemtu lēmumu, saskaņā ar kuru Latvijas-Polijas robežas jautājums tiktu atzīts par atklātu un noregulējamu abu valstu starpā, taču visumā nesekmīgi - 15. martā Vēstnieku konference apstiprināja vienīgi Polijas robežas ar Lietuvu un PSRS [12]. Tiesa, pirms tam neitrālajā joslā (arī tiešā Latvijas pierobežā) starp Poliju un Lietuvu notika pastiprinātas bruņotas sadursmes. Ilūkstes apriņķa priekšnieks 1923.gada 27.janvārī ziņoja, ka pierobežā neitrālajā joslā norisinās sadursmes starp lietuviešu karaspēka vienībām un “poļu partizāniem”, bet 8. februārī - ka Turmantos un Dukštos poļi sakoncentrējuši kājnieku pulku un jātnieku vienības. Arī lietuvieši bija ievērojami pastiprinājuši savus spēkus pierobežā, veidojot sardzes ar 10-20 durkļiem, kā arī ložmetējiem. Sadursmes starp poļiem un lietuviešiem februārī bija mitējušās [13].

[71.lpp.]

Nenoteikts stāvoklis robežas jautājumā saglabājās līdz 1929.gada februārim, kad Rīgā tika noslēgts Latvijas - Polijas tirdzniecības un kuģniecības līgums, kura konfidenciālais pielikums paredzēja naudas kompensāciju izmaksu bijušajiem Latgales un arī Ilūkstes apriņķa muižniekiem - Polijas pilsoņiem (līdz 1937.gadam Latvija izmaksāja Polijai visu paredzēto summu - 5 miljonus zelta latu) [14].

Vienlaicīgi ar šo līgumu tika parakstīts arī protokols par robežas iezīmēšanu dabā un vienošanās par tiešu dzelzceļa satiksmi starp Latviju un Poliju [15]. Polijas puse apņēmās kopīgi ar Latviju uzsākt valsts robežas noteikšanu, kas nozīmēja samierināšanos ar pastāvošo robežas stāvokli. Tas tomēr pilnībā neizslēdza zināmu Polijas politisko aprindu vēlmi panākt robežas izmaiņas, taču tas vairs neatspoguļojās Polijas valdības oficiālajā nostājā [16]. Tomēr, sakarā ar Polijas pastāvīgo konfliktu ar Lietuvu Viļņas apgabala dēļ, Lietuvas valdība izrādīja neapmierinātību ar Latvijas un Polijas sarunām par robežas noteikšanu (kopumā tas neapšaubāmi bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijas puse nesteidzās pabeigt sarunas ar Poliju robežas jautājumā). Piemēram, 1933.gada maijā Lietuvas valdība Kauņā iesniedza Latvijas sūtnim R.Liepiņam notu, kurā uzsvēra, ka Latvija, gatavojoties dokumentāli fiksēt robežu ar Poliju, netieši atzīs Viļņas apgabala piederību Polijai. Lietuvas valdība brīdināja, ka tā neatzīs šādu Latvijas noslēgtu līgumu [17].

Tieši darbi pie robežas izbūves sākās pēc Latvijas sūtniecības Varšavā 1932.gada 18.janvārī mutiski izteiktā priekšlikuma Polijas Ārlietu ministrijai. 1932.gada maijā - jūlijā dzelzceļa robežstaciju Zemgale un Turmonti tuvumā notika sarunas par kopīgas robežkomisijas darbības principiem un septembrī komisija uzsāka darbu (instrukciju Latvijas pārstāvjiem komisijā valdība izstrādāja jūnijā), bet pirmā oficiālā komisijas sēde notika 1932.gada 14.septembrī Rīgā. Tā strādāja ar pārtraukumiem līdz 1938.gadam, kad tika pabeigti arī robežas izbūves darbi. No Latvijas puses komisijā darbu vadīja robežapsardzības priekšnieks (no 1936. gada - Robežsargu brigādes komandieris) L.Bolšteins. Kā Latvijas delegācijas locekļi komisijā darbojās divi Zemkopības ministrijas pārstāvji - inženieri A.Jansons un J.Ertels, no Polijas puses - Satiksmes ministrijas padomnieks J.Mediņskis (Medynski) - delegācijas vadītājs, Ārlietu ministrijas padomnieks P.Kovaļevskis (Kowalewski) un Iekšietu ministrijas pārstāvis inženieris J.Knapiks (Knapik). Sarunu pēdējā posmā (1937.-1938.gadā) Polijas delegācijā Ārlietu ministriju P.Kovaļevska vietā pārstāvēja padomnieks B. Koscjalkovskis (Koscialkowski). Sarunas notika Rīgā, Varšavā, Zakopanē (piemēram, sēde 1937.gada februārī), Daugavpilī, kā arī tieši robežas rajonā. Jau 1933.gada pavasarī tika noteikta jauna kārtība, kādā pierobežas iedzīvotājiem izdeva robežpārejas caurlaides (tās deva tiesības ieceļot otras valsts teritorijā līdz 50 km attālumam), kā arī citi jautājumi (pārtikas pārvešana) [18].

1937.gadā tika nobeigti robežas tehniskās izbūves darbi [19]. Šī gada februārī Varšavā jauktās robežkomisijas sēdē abas puses apsprieda robeždokumentu galīgo redakciju, atstājot neizšķirtu jautājumu par dokumentu iesniegšanas termiņu abām valdībām, jo Latvijas puse aizbildinājās ar pilnvaru trūkumu pieņemt poļu puses iesniegto dokumenta tekstu. Patiesībā Latvijas valdība (sakarā ar Latvijas ievēroto formālo neitralitāti [72.lpp.] Polijas un Lietuvas konfliktā Viļņas apgabala dēļ) bija devusi norādījumu neakceptēt dokumentu, kurā būtu minēta Lietuvas robeža un kopējais Latvijas, Polijas un Lietuvas robežu saskares punkts [20]. 1938.gada 14.janvārī Rīgā Latvijas ārlietu ministrs V.Munters un Polijas sūtnis F Harvats (Charwat) abu valdību vārdā parakstīja kopīgu deklarāciju, abu valdību vārdā apstiprinot komisijas darba nobeigumu robežas noteikšanā un puses apmainījās attiecīgām notām [21]. Ar to pagaidām noslēdzās robežas noteikšanas darbs, kuru līdz tam bija bremzējušas Lietuvas-Polijas un Latvijas-Polijas attiecības. Kaut pēdējās bija samērā labas, arī tajās bija sarežģījumi sakarā ar pušu dažādajiem viedokļiem par poļu minoritātes darbības apstākļiem un vēl dažos jautājumos. 1938.-1939. gadā, sakarā ar starptautiskajiem notikumiem, tā arī netika parakstīta Latvijas-Polijas robežas konvencija, kaut arī tās projekts tika apspriests un koriģēts jau 1937.gadā. Jāsecina, ka faktiski vienošanās Latvijas un Polijas starpā par robežu tika panākta, taču nebija līdz galam noformēta.

Robežas apsardzību no Latvijas puses līdz 1922.gadam veica armijas sastāvā esošā Robežapsardzības divīzija, pēc tam - Iekšlietu ministrijai pakļautā robežpolicija. 1928.gadā tā tika militarizēta kā robežsapsardzība. Vislielākā vērība tika pievērsta Polijas, Latvijas un Lietuvas robežu ar PSRS apsardzībai. Parasti viens sargs šeit bija atbildīgs par vairāku kilometru posmu. 1935.gadā tika izveidota Robežsargu brigāde, kura bija sadalīta bataljonos. Par robežas apsardzību ar Poliju bija atbildīga tikai viena rota 60 karavīru sastāvā [22]. Muitas punkti Latvijas pusē darbojās Demenes pagastā (no 1931.gada) un Silenes pagastā, Piedrūjā, Stūrīšos (Matuliškos Kaplavas pagastā), kā arī Zemgales dzelzceļa stacijā. Vēl 1938.gada rudenī abas puses pārrunāja nepieciešamību kopīgi uzturēt pārceltuvi pāri Daugavai Piedrūjā un tiltu pāri robežai Matuliškos (otrā pusē robežai atradās Polijas muitas punkts Plusos), taču līdz pasaules kara sākumam jautājums netika atrisināts [23].

Oficiālas vienošanās trūkums robežas jautājumā līdz 1938.gadam nenozīmēja, ka robeža bija slēgta. Jau 1923.gada vasarā pēc Braslavas apriņķa priekšnieka iniciatīvas starp viņu un Ilūkstes apriņķa priekšnieku ar abu valstu Ārlietu ministriju piekrišanu tika noslēgta vienošanās par robežpārejas kārtību, izveidojot pārejas punktus Zemgalē (poļu pusē - Turmantos), Pisariškos (Skirnā), Lapeniškos (Pļaušketos) un Matuliškos (Plusos) [24]. Tika izdotas dažāda veida caurlaides, tajā skaitā - sezonas caurlaides, ko izmantoja, pirmkārt, Polijas laukstrādnieki Latvijā. Piemēram, 1930.gada jūlijā ar šādām caurlaidēm Latvijā ieradās 440 personas, kuras kā bagāžu ieveda sāli, labību, kartupeļus, benzīnu, cukuru, 100 govis un 20 zirgus. Vienlaicīgi uz Poliju devās 380 personas, kuras izveda preces apmēram 8000 zlotu vērtībā. Vēl 20. gados, pirms oficiālas robežas noteikšanas, abu valstu varas iestādes pieļāva noteiktu pierobežas iedzīvotāju kustību pāri robežai saistībā ar dažāda rakstura pasākumiem - reliģiskiem svētkiem, izklaides pasākumiem utt., vai vienkārši tuvinieku apciemošanu. Piemēram, 1929.gada jūnijā robeža tika atvērta sakarā ar Tilžes ciema katoļu baznīcas iesvētīšanu Polijas pusē, 1930.gada janvārī Latvijas puses iedzīvotājiem tika atļauts piedalīties poļu dzelzceļnieku rīkotajā karnevālā Polijas robežstacijā, 1931.gada februārī - poļu robežpolicijas rīkotā atpūtas vakarā turpat utt. [25].

[73.lpp.]

20.gadu sākumā, acīmredzot, sakarā ar robežas nenoteikto raksturu un neskaidrību par apgabala valstisko piederību nākotnē, pierobežas rajonā samērā bieži norisinājās atsevišķi bruņoti incidenti. Piemēram, 1922.gada 22.maijā ar karabīnes šāvienu no poļu pusē esošās Noviku sādžas tika viegli ievainota Demenes pagasta “Skirnu” māju iedzīvotāja, kas ganīja lopus netālu no robežas. Jūnijā septiņi poļu karavīri pārgāja robežu un iebruka šī paša pagasta lauksaimnieka (pēc tautības - poļa) mājās un nolaupīja kartupeļus. Lietu izmeklējušais latviešu robežsargs ziņoja, ka pēdējā laikā pierobežas joslas iedzīvotāji pastāvīgi sūdzas, ka poļu karavīri naktīs pastāvīgi pārnāk pāri robežai un pieprasa no iedzīvotājiem pārtiku [26]. Līdzīgi gadījumi notika arī vēlāk, piemēram, 1922.gada decembrī poļu karavīri izcirta Bornes pagastā mežu, neievērodami saimnieka protestus, 1923.gada maijā un jūnijā pāri robežai pārnākuši poļu karavīri aplaupīja vairākus Salienas un Bornes pagasta iedzīvotājus (šajos gadījumos gan sadarbībā ar poļu policiju vainīgos izdevās atklāt un nolaupīto, izņemot pārtiku, atgūt), u.tml. Latvijas varas iestādēm neizdevās atgūt poļu robežsargu 1921.gada rudenī patvaļīgi no Bornes pagasta Porečjes māju zemes ar robežstabiem atdalīto zemes gabalu (kas agrāk bija ietilpis Kurzemes guberņā). 1922.gada augustā poļu robežsargi Svilemiastā atklāja šauteņu uguni pret lidmašīnu, kura lidoja virs Latvijas teritorijas. Latvijas sūtniecība Varšavā par to iesniedza protesta notu, bet poļu puse apgalvoja, ka lidmašīna atradusies virs Polijas. Pie nopietnākiem incidentiem jāpieskaita 1922.gada jūnijā poļu robežsargu veikto Kompotu tiltiņa nojaukšanu Latvijas teritorijā, apmēram vienu versti no Turmantu dzelzceļa stacijas, neievērojot latviešu robežsargu protestus. Pēc oficiālas protesta notas iesniegšanas Polijas Ārlietu ministrija novembrī izteica nožēlu par “nožēlojamo incidentu”, kurš noticis “pārskatīšanās” dēļ, un apņēmās tiltu atjaunot [27]. Tomēr tie visi bija samērā nenozīmīgi incidenti, kuri nevar tikt uzskatīti par ārkārtējiem.

Polijas varas iestādes līdz 20. gadu vidum mēdza atbrīvoties no Polijas teritorijā aizturētiem ārzemniekiem (piemēram, bijušajiem Krievijas pilsoņiem), vienkārši konvoja pavadībā aizvedot tos līdz Latvijas robežai, un bez latviešu puses piekrišanas pārsūtot viņus uz Latviju. Sakarā ar to, ka Latvijas pusē robežas apsardzība bija mazskaitlīga, tas lielākajā daļā gadījumu izdevās [28].

Jau no darbības sākuma abu pušu robežapsardzības dienesti bija spiesti cīnīties ar plaši izplatīto kontrabandas kustību. No Latvijas uz Poliju centās nogādāt sāli un sērkociņus, bet no Polijas Latvijā - ābolus, sīpolus, degvīnu, apģērbu u.c. 1936.gadā Polijas Robežapsardzības korpusa vienības uz Latvijas robežas konfiscēja 8000 kilogramu virtuves sāls, 6194 šķiltavu akmeņus, sērkociņus, 80 kilogramus cukura, 74 kilogramu ķīmisko preču, 116 kilogramus auklu u.c. priekšmetus, ko mēģināja ievest no Latvijas. Ievestās preces vēlāk cauri Viļņas apgabalam tika izplatītas visā Polijas teritorijā [29]. Ievērojami preču daudzumi tika konfiscēti arī Latvijas pusē. Piemēram, 1923. gada janvārī Daugavpils muitas iestādē tika pārdoti konfiscētie divi zirgi ar vezumiem un tajos vestais saharīns, spirtotie dzērieni, kosmētika un galantērijas preces [30].

[74.lpp.]

Bieži ar kontrabandu nodarbojās vietējie pierobežas zemnieki, tādējādi piepelnoties. Piemēram, 1923.gadā no Rīgas atbraukusī komisija pierobežas saimniecībās konstatēja lielu daudzumu Polijas preču un secināja, ka vietējie poļu un krievu tautības zemnieki kopā ar ebreju tautības personām naktīs pārved pāri robežai veselus vezumus preču, kuras pēc tam tika nogādātas Daugavpilī, bet no turienes - jau pa dzelzceļu - uz citām Latgales pilsētām un pat līdz Krievijas robežai [31].

Vairākkārt robežsargi atklāja uguni pret kontrabandistiem. Piemēram, 1932.gada martā poļu robežsargi sašāva kādu kontrabandistu, kurš nepakļāvās pavēlei apstāties (viņš nomira no ievainojuma slimnīcā), bet latvieši līdzīgā situācijā smagi ievainoja citu - Latvijas pilsoni, konfiscējot 50 kilogramus dažādu preču, tomēr vairākiem viņa biedriem izdevās patverties Polijā. Abu pušu robežsargi iespēju robežās centās sadarboties. 1931.gada aprīlī Turmantu dzelzceļa stacijas rajonā notika sadursme starp ar revolveriem un karabīnēm bruņotu kontabandistu grupu no vienas un poļu un latviešu robežsargiem no otras puses. Grupas vadonis tika nošauts, divi locekļi - smagi ievainoti, bet pārējie 4 padevās. Šajā reizē tika konfiscētas preces vairāku tūkstošu Polijas zlotu vērtībā. Latvijas presē tika uzsvērts, ka tieši šāda sadarbība padara cīņu ar kontrabandistiem sevišķu veiksmīgu [32].

Notika arī savā teritorijā notverto noziedznieku nodošanas gadījumi otrai pusei. Piemēram, 1927.gada aprīlī poļu žandarmērija Turmantu stacijā Latvijas varas iestādēm nodeva Krāslavas mežsargu G.Tīzenholdu, kurš pēc izdarītajām zādzībām 1925.gada beigās bija aizbēdzis uz Poliju un dzīvoja pierobežas sādžā Drūjā, bet 1930.gada jūlijā latvieši nodeva poļiem J.Drozdovski (Drozdowski), kurš no soda slēpās netālu no robežas Latvijā [33] pie pazīstamiem. Regulāri notika arī informācijas apmaiņa starp abu valstu pierobežas pagastu policijas iestādēm. Piemēram, 1937.gada janvārī Kaplavas pagastā zādzību izdarīja robežu pārgājušais zaglis B.Jurans (Juran) no Plusu pagasta Polijā. Pēc Latvijas puses informācijas poļu policisti nekavējoties viņu apcietināja, nozagtās mantas atdeva īpašniekam Latvijā, bet pašu zagli nodeva tiesai [34].

Kā jebkura starpvalstu robeža, arī Latvijas un Polijas robeža vairākkārt tika uz laiku slēgta un satiksme pāri tai ierobežota sakarā ar epidēmiju izplatīšanos. Sakarā ar lopu mutes un nagu sērgu Latvijas varas iestādes vēl 1938. un 1939.gada vasarā ieviesa Zemgales stacijā pastiprinātu veterināro kontroli un slēdza gājēju satiksmei muitas posteņus. 1938.gada 17.jūnijā Iekšlietu ministrijas rīkojumā tika uzsvērta nepieciešamība cīnīties pret Polijas laukstrādnieku nelegālu ierašanos valstī un strādāšanu saimniecībās, tādējādi izplatot slimību arī Latvijā. Iekšlietu ministrs V. Gulbis lūdza Ārlietu ministriju ar Polijas varas iestāžu starpniecību informēt pierobežas iedzīvotājus, ka par nelegālu robežas pāriešanu turpmāk bargi sodīs, bet pēc soda izciešanas nelegālos pārgājējus “nekādā ziņā neatstās Latvijā” [35].

Viens no būtiskākajiem divu kaimiņvalstu attiecību faktoriem bija dzelzceļa satiksme. Vēl 1920.gada ziemā poļu karaspēka tehnisko vienību Daugavpilī sāktais 1919.gada septembrī kaujās nopostītā dzelzceļa tilta remonts tika pilnībā pabeigts 1921.gada rudenī, [75.lpp.] kad arī tika uzsākta puslīdz regulāra dzelzceļa satiksme starp Varšavu un Rīgu cauri Viļņai (arī līdz tam, sākot no 1921.gada sākuma, Polijas vilcieni trīs reizes nedēļā pienāca Turmantu stacijā)[36]. Daugavpilī tika veikta vilcienu pielāgošana Latvijas dzelzceļu sliežu platumam [37]. Robežkontrole tika veikta Turmantu un Zemgales robežstacijās. Zemgales stacijas izbūve tika pabeigta un stacija atklāta 1922.gada 1.decembrī. Līdz tam poļu dzelzceļa sastāvi, saskaņā ar 1922.gada 18.augusta Latvijas un Polijas dzelzceļu vadības vienošanos par posma Turmanti - Grīva kopēju lietošanu, bija kursējuši līdz Grīvas stacijai [38]. Tomēr līdz pat iepriekš minētā 1929.gada Latvijas - Polijas tirdzniecības līguma noslēgšanai un vienošanās panākšanai robežas jautājumā zināmas problēmas pastāvēja arī satiksmes noregulēšanā. Pēc Zemgales stacijas izbūves dienas kārtībā izvirzījās jautājums par pastāvīgas satiksmes konvencijas noslēgšanu starp Latviju un Poliju. 1923.gada februārī Viļņā tika noslēgta pagaidu vienošanās par satiksmi posmā Zemgale-Turmanti (tā pieļāva poļu vilcienu kustību līdz Grīvai), bet aprīlī Varšavā notika sarunas, kas beidzās nesekmīgi, jo Polijas puse atteicās atzīt Turmantus un Zemgali par robežstacijām. Satiksmes konvencija tika noslēgta vienlaicīgi ar Tirdzniecības un kuģošanas līgumu Rīgā, 1929. gada 12. februārī [39]. 20.gados un vēlāk cauri Latvijai brauca arī tie Lietuvas pilsoņi, kuri vēlējās nokļūt Polijā, jo Polijas un Lietuvas konflikta dēļ starp tām nebija arī satiksmes iespēju. Latvijas sūtnis Kauņā A.Balodis 1927.gada decembrī ziņoja, ka Latvijas robežsargi Zemgales stacijā neapdomīgi nodevuši Lietuvas varas iestādēm informāciju par apmēram 500 Lietuvas pilsoņiem, kuriem pēc tam tika aizliegts izbraukt no savas valsts. Sūtnis uzsvēra, ka tādā veidā ienākumu zaudēja Latvijas sūtniecība un dzelzceļi [40].

Interesantu liecību par stāvokli uz robežas 20. gadu sākumā ir atstājis toreizējais Polijas Telegrāfa aģentūras vadītājs Rīgā J.Cinarskis (Cynarski). Viņš rakstīja Polijas Ārlietu ministrijai, ka poļu muitnieki uz robežas ir saistīti ar ebreju kontrabandistiem, bet tas, kas notiek Turmantu stacijā - ir nožēlojami. Saskaņā ar šo ziņojumu, Latvijas pusē pasažieru kontrole notiek organizēti un pieklājīgi, latviešu muitnieki atstāj “eiropeisku iespaidu”, bet oficiālu personu bagāža vispār netiek kontrolēta [41]. Šajā pašā laikā Latvijas Ārlietu ministrijā pienāca ziņojumi par šķietami labāku darba organizāciju un apstākļiem poļu pusē un noteiktiem trūkumiem latviešu pusē. Minētais apliecina, ka abas puses centās sakārtot robežu. Jāatzīst, ka tas pilnībā izdevās un no 20. gadu vidus Latvijas - Polijas robežu un tās pārejas punktus var uzskatīt par tipisku Eiropas robežu. To visu pārtrauca Otrā pasaules kara sākums 1939.gada septembrī.

Jau 1939.gada 7.septembrī Latvijas iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu pastiprināt Robežsargu brigādi Ilūkstes apriņķī (kas robežojās ar Poliju) ar vietējiem aizsargiem [42]. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijā tās pašas dienas vakarā Latvijas robežu pārgāja pirmie poļu militārie un civilie bēgļi. Vienlaikus jau 17.septembrī tika pārtraukta dzelzceļa satiksme starp stacijām Zemgale un Turmanti [43]. 18.septembrī robežas apsardzību Zemgales stacijas rajonā pārņēma karaspēka vienības no Daugavpils garnizona 10. Aizputes kājnieku pulka un Jātnieku pulka. Rajons tika slēgts privātpersonām, uz dzelzceļa līnijas [76.lpp.] poļu karavīri nodeva ieročus, stacijas uzgaidāmajā telpā viņi tika reģistrēti un pēc tam pasažieru vagonos nogādāti Daugavpilī [44]. Kopumā Latvijā tika internēti vairāk par 1500 poļu militārpersonu (starp tiem ievērojama daļa bija Robežapsardzības korpusa karavīri), patvērumu rada arī 300-400 privāto bēgļu [45].

20. septembrī bēgļu masveida pieplūdums pāri robežai beidzās. Tomēr Latvijas Telegrāfa aģentūra ziņoja, ka robežsargiem pagaidām vēl nav sakaru ar Sarkanās armijas daļām. Sakarā ar pieņēmumu, ka Polijas teritorija ir PSRS okupēta, robeža pagaidām tika pilnībā slēgta [46]. Saskaņā ar militārā izlūkdienesta datiem 21.septembrī plkst.6.30 no rīta pāri poļu robežciemam Drūjai pārlidoja padomju lidmašīna, bet plkst.9.10 Drūjā iebrauca padomju karaspēka autokolonna (38 mašīnas), kuru iedzīvotāji (galvenokārt nepoļi) sagaidījuši ar prieka izpausmēm. Dubenavas rajonā bija dzirdams dzinēju troksnis, vīriešu un sieviešu kliedzieni, kas pēc 15 minūtēm apklusuši. Poļu robežstacijā Turmanti padomju vienības ienāca tikai 22.septembrī plkst.19. 40 un uzreiz virs stacijas ēkas pacēla PSRS karogu. Dažas dienas vēlāk oficiāli tika paziņots, ka, sākot ar 23. septembra pēcpusdienu, visā robežas garumā Latvijas vienības sastopas ar padomju karaspēka vienībām. 6. oktobrī Latvijas Iekšlietu ministrija ieviesa dzīvē līdz tam uz PSRS robežas spēkā esošo pierobežas kustības nolikumu arī uz bijušās Polijas robežas - 2 kilometru pierobežas joslā tika aizliegta kustība bez sevišķām atļaujām, fotografēšana u.t.t. [47] Steigšus tika uzsākta Robežsargu brigādes 5.Krāslavas bataljona formēšana. Šī vienība oktobrī pārņēma bijušās Polijas robežas apsardzību, to ievērojami pastiprinot.

Ar to beidzās vēstures posms, kad divas neatkarīgas valstis - Latviju un Poliju saistīja arī kopēja robeža. Nav apšaubāms, ka šīs robežas vēsture ieņem savu noteiktu vietu abu valstu un visa reģiona vēsturē, kā arī atspoguļo 20.-30.gados šeit pastāvošo sarežģīto situāciju. Ievērojama nozīme tajā bija Polijas un Lietuvas konfliktam, kurā Latvija oficiāli ieņēma neitrālu pozīciju, cenšoties uzturēt iespējami labas attiecības ar abām kaimiņvalstīm.

[1] Latviešu konversācijas vārdnīca.- 10.sēj.- Rīga, 1933.-1934.- 20348.sl.; Latvijas-Polijas valsts robežas aprakstu un kartes skat.: Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk: LVVA), 1313.f, 2.apr., 782.-787.l.

[2] Skat.: Latvijas armija 20 gados.- Rīga, 1940.- 408. lpp.; Andersons E. Latvijas vēsture. 1914-1920.- Stockholm, 1967.- 606. lpp.; Mieriņa A. Latvijas valsts robežas (1918-1940) // Latvijas zemju robežas 1000 gados.- Rīga, 1999.- 205.-206. lpp.

[3] Sīkāk skat.: Jēkabsons Ē. Sešu pagastu un Grīvas pilsētas problēma Latvijas un Polijas attiecībās 20.-30. gados // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. - 1995.- Nr. 1.- 80.-101.lpp.; Jekabsons E. Sklad narodowosciowy mieszkańców 6 gmin powiatu illuksztańskiego w XIX-XX w. jako glówny powód sporu terytorialnego miedzy Lotwa a Polska w okresie miedzywojennym // Granice i pogranicza. Historia codziennosci i doswiadczeń / red. M. Liedke, J. Sadowska, J. Trynkowski.- T. I.- Bialystok, 1999.- s.225-233.

[5] Archiwum Akt Nowych (turpmāk: AAN), Kolekcja odpisow dokumentow, t. 2, k. 242.

[8] Sīkāk skat.: Jēkabsons Ē. Viļņas jautājums un Latvija 1920. gada rudenī // Latvija-Polija / Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli.- Rīga, 1995.- 63.-88. lpp.; Jekabsons E. Latvia’s position concerning the Vilnius question in the 1920’s and 1930’s // Lietuvos diplomatija XX amžiuje.- Vilnius, 1999.- p.71-82.

[9] Sīkāk skat.: Jēkabsons Ē. Latvijas poļi un Latgales poļu muižniecība valsts neatkarības sākumposmā 1918.-1920.g. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls.- 1995.- Nr. 3.- 78.-108.lpp.; Jēkabsons Ē. Zaangazowanie panstwowo - polityczne szlachty polskiej z Latgalii (dawnych Inflant Polskich) w pierwszej cwierci XX wieku // Przeglad Wschodni.- T. IV.- Zesz.3 (15).- S.513-522; Jēkabsons Ē. Latgales poļu muižniecība un Latvijas valsts 1918.-1940. gados // Acta Latgalica.- 11. sēj.- Daugavpils, 2001.- 82.-90. lpp.

[15] Skat.: Turpat, 2570.f., 3.apr., 181.-182.l. (1929. gada 12. februāra Latvijas un Polijas pārstāvju parakstītie dokumenti).

[16] Skat., piemēram: Jēkabsons Ē. Krīze Latvijas un Polijas attiecībās 1931. gadā un tās atrisinājums// Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls.- 1996.- Nr.4.- 118.-137.lpp.

[18] AAN, Sztab Glowny, t. 616/ 311, k.12; LVVA, 2574.f., 3.apr., 333.l., 24.lp.; 3268.l., 86., 110.lp.; Nasz Glos.- 1932.- 1 maja, 17 lip., 18 wrz.; 1933.- 12 marzec, 12, 14 maj. Polijas delegācijas sastāvu Polijas Valsts prezidents I. Moscickis apstiprināja 1933. gada 27. jūnijā.

[19] Sk.: Daugavas Vēstnesis.- 1939.- 10. aug. (robežas izbūves fotouzņēmumi).

[21] Turpat, 2570.f., 3.apr., 333.l., 34.lp.; Jaunākās Ziņas.- 1938.- 14. janv.

[22] Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture.- Toronto, 1983.- 411.-415.lpp.

[33] Meža Dzīve.- 1927.- Nr. 20.- 671.lpp.; Dzwon.- 1930.- 25 lip.

[35] LVVA, 2574.f., 3.apr., 3268.l., 9.-10.lp.; Jaunākās Ziņas.- 1939.- 1. jūl.

[38] Jaunākās Ziņas.- 1922.- 30. nov.; Latvijas Kareivis.- 1923.- 23., 30.janv., 10.febr.

[42] Brīvā Zeme.- 1939.- 8. sept.

[43] Jaunākās Ziņas.- 1939.- 18. sept.

[45] Sīkāk skat.: Jēkabsons Ē. Polijas militārie un civilie bēgļi Latvijā 1939. un 1940. gadā // Latvijas Vēsture.- 1993.- Nr. 2.- 22.-29.lpp.; Nr.3.- 33.-40.lpp.; Jekabsons E. Uchodzcy wojskowi i cywilni z Polski na Lotwie 1939 - 1940 // Studia z dziejów Rosji i Europy Srodkowo - Wschodniej.- T. XXX, 1995.- s.129 - 148.

[46] Jaunākās Ziņas.- 1939.- 21. sept.

[47] LVVA, 6455.f., 1.apr., 31.l., 1.lp.; Jaunākās Ziņas.- 1939.- 7. okt.

Satura rādītājs

Ievietots: 03.03.2003.

HISTORIA.LV