Izmaiņas mazākumtautību politikā pēc Pirmā pasaules kara

ХХ gadsimta sākumā ļoti populārs kļuva nāciju pašnoteikšanās lozungs. Šī ideja iejūsmināja cilvēkus dažādās valstīs. To īstenojot, pēc Pirmā pasaules kara Eiropā uz Austroungārijas un Krievijas monarhiju drupām izveidojās jaunas valstis. Vēl šodien speciālisti nodarbojas ar šo procesu izpēti. Liela vērība tiek veltīta nāciju pašnoteikšanās realizācijas principiem un nacionālo mazākumu tiesību aizsardzībai. Autores mērķis ir sniegt nelielu pārskatu par šīm problēmām un to atrisināšanas mēģinājumiem.

Nāciju pašnoteikšanās tiesības kā princips radās ХVIII gadsimtā un izteica britu kolonijās apspiesto tautu morālās tiesības nomest ārvalstu kundzību. 1776.gadā pieņemtā Amerikas Neatkarības deklarācija pēc būtības kļuva par atdalīšanās brīvības un neatkarīgas valsts izveides kā nāciju pašnoteikšanās tiesību pielietojuma pamatojumu [13, 65]. Х1Х gadsimtā nacionālās pašnoteikšanās prasība kļuva par nacionālās atbrīvošanās kustības lozungu.

Līdz XIX gadsimtam pasaulē valdīja ideja, ka iedzīvotāji ir tikai valsts teritorijas piedeva. Viņu attiecības pret valsti balstījās uz “uzticības” pienākumu, kas modernajā sabiedrībā ieguvis “lojalitātes” vārdu. Arī nacionālo mazākumu “uzticību valstij” noteica piederība pie dzīves vietas, ar kuru viņus saistīja valstiskuma tiesiskās saites.

Taču šo teritoriālo principu jau no XVI gadsimta vājināja praktiskā reliģisko mazākumu aizsardzība, kas sagatavoja nacionālo mazākumu aizsardzības ideju. Toreiz nacionālie mazākumi bieži bija identiski reliģiskajiem mazākumiem. Šai ziņā ir nozīmīgs 1555.gadā noslēgtais Augsburgas ticības miers, bet vēl lielākā mērā 1648.gada Vestfālenes miers, kurš Vācijas teritorijā noteica abu kristīgo konfesiju vienlīdzību un laicīgo valdnieku kundzību. Pavalstnieki bija spiesti sekot valdnieka konfesijai (princips - “cuius regio, eius religio”). Pāreja no reliģisko uz nacionālo mazākumu aizsardzību notika Lielās franču revolūcijas ietekmē, kura proklamēja visu valsts pilsoņu brīvību un vienlīdzību.

Nacionālās pašapziņas rašanos atspoguļoja 1814.-1815.gada Vīnes kongresa Nobeiguma akts, kurš nodrošināja poļu nācijai zināmu kompensāciju par zaudēto valstiskumu. Dažādu valstu pavalstniekiem - poļiem bija jāpiešķir institūti, kuri nodrošinātu viņu nacionālo pastāvēšanu. Šeit pirmo reizi var konstatēt nacionālā mazākuma tiesību starptautiski tiesisku aizsardzību, kaut arī tikai vienai tautai, bet vēl ne kā vispārēju likumu.

1878.gada Berlīnes kongresā tika gūta mazākumtautību aizsardzības pieredze Melnkalnē, Bulgārijā un Rumānijā. Šīs valstis atzina visu savu pilsoņu pilnīgu vienlīdzību [8, 201.-206.]. Tā, piemēram, atbilstoši 1878.gada Berlīnes traktātam Turcijas valdībai bija pienākums ziņot Eiropas lielvalstīm par sultāna veiktajiem pasākumiem Turcijā dzīvojošā armēņu mazākuma tiesību nodrošināšanai [11, 94]. Šo pieredzi izmantoja arī [22.lpp.] vēlāk, pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajos nacionālo mazākumu aizsardzībai veltītajos dokumentos.

Jaunais Austrumeiropas veidols varēja rasties tikai uz līdzšinējo valstu, pie tam - lielvalstu, drupām. Jau jaunlatviešu līderis Krišjānis Valdemārs, paredzot pārmaiņas, domāja, ka “pēc nelaimīga kara, kāds drīz dabīgi gaidāms, bez citām svarīgām pārmaiņām Krievijā var nākt parlaments, un Baltija var kļūt par autonomu provinci pat ar latvieti - ģenerālgubernatoru priekšgalā” [9, 148.,149.]. Blakus karam vēl viens priekšnosacījums valstiskām izmaiņām Austrumeiropā bija nacionālo problēmu sarežģījumi Habsburgu un Romanovu monarhijās. Tiesa, toreiz abās multi -jeb, latviski, daudznacionālajās, valstīs pastāvošo nacionālo problēmu sarežģītība netika pienācīgi novērtēta.

Naciju pašnoteikšanās princips iemiesojās jauno nacionālo valstu izveidē pēc Pirmā pasaules kara. Tas bija raksturīgs, būtisks 1919.gadā radītās pasaules kārtības elements. Pasaules kara noslēguma posmā radās nepieciešamība izlemt pēckara pasaules uzbūves jautājumus. Iniciatīvu uzņēmās ASV prezidents V.Vilsons.

Versaļas un ar to saistītajiem miera līgumiem faktiski bija kompromisu raksturs. Tie pamatos izrietēja no etniskā valstu veidošanas principa, vienlaikus ievērojot arī vēsturiskus un ģeogrāfiskos faktorus, pirmskara statistikas (galvenokārt 1910.gada) datus par dažādu valodu pielietojumu u.tml.

Pēc Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis centās panākt, lai valstu robežas sakristu ar etniskajām robežām. Strīdīgos gadījumos bija jārīko iedzīvotāju nobalsošana par to, kurai valstij viņi vēlas piederēt. Tika veidotas arī starptautiskas šķīrējtiesas (Latvijas - Igaunijas u.c. gadījumos).

Veidojot Čehoslovākiju, priekšroka tika dota vēsturiski valstiskajam principam, ievērojot Bohēmijas senās robežas. Tas tika darīts arī attiecībā uz Slovākiju. Tā nebija sajūsmā, ka kļuvusi par daļu no valsts, kurā vadošā loma piederēja čehiem. Daudzi čehi slovakus neuzskatīja par atsevišķu nāciju. Čehu līderis T.Masariks par slovaku valodu izteicās kā par neattīstītu čehu valodas variantu [14, 3]. Bez tam, Čehoslovākijā gandrīz trešā daļa iedzīvotāju nebija ne čehi, ne slovaki.

Jaunajā Dienvidslāvijā Horvātija un Serbija nekad savā sarežģītajā vēsturē nebija piederējušas vienai un tai pašai politiskai vienībai. Horvāti un slovēņi Serbu, horvātu un slovēņu karalistē jutās nepilntiesīgi. Tur 1921.gadā pieņemtā Konstitūcija ignorēja apvienotās valsts sastāvā izrādījušos albāņu, ungāru, maķedoniešu, turku, bosniešu musulmaņu un citu tautu pārstāvju tiesības [16, 40]. Nacionālo mazākumu neatzīšana bija raksturīga visai Balkānu pussalai. Visu tās valstu politikas mērķis bija šo grupu “piesaistīšana” pamatnācijai [17, 75].

Pēc Pirmā pasaules kara minoritātem piederīgo skaits Austrumeiropas valstīs samazinājās no 100 līdz 25 miljoniem. Taču šo jauno nacionālo mazākumu, sastāvošu no agrāk valdošo tautu (vāciešu un ungāru) pārstāvjiem, tāpat ka no agrākajiem valdītājiem atbrīvoto un starp dažādām valstīm sadalīto ukraiņu, ebreju, maķedoniešu, albāņu, grieķu u.c., likteņa nokārtošana izvirzīja grūtas problēmas jau tā dažādu šaubu apņemto pasaules kārtības noteicēju priekšā [3, 388]. Jaunizveidoto valstu lielākās iekšējās grūtības izrietēja no tā, ka tās gan radās kā nacionālās pašnoteikšanās principa iemiesojums, taču blakus dominējošajai nācijai tajās dzīvoja arī minoritātes. Faktiski visas jaunās Austrumeiropas valstis, neraugoties uz savu dažādību, pieņēma unitāras jeb apvienotas nacionālas valsts modeli, tādā veidā ignorējot savu nacionālo mazākumu prasību pēc dalības valsts celtniecības procesā.

Versaļas u.c. līgumu rezultātā izveidoto sistēmu jau laikabiedri vērtēja visai atšķirīgi. Lai arī atzīstot problēmu pastāvēšanu, T.G.Masariks kopumā atbalstīja radīto kārtību. Dženovas konferences laikā viņš rakstīja, ka Eiropas pēckara organizācija zināmā mērā apmierina nacionālos centienus. Kaut arī Eiropa nav organizēta pēc nacionālā principa, taču pastāvošās valstis tam atbilst tik lielā mērā, ka vairs nevar izcelties karš nacionālu cēloņu dēļ. Nacionālajiem minoritātēm visur tiek nodrošinātas kultūras attīstības iespējas un visas tautas tuvināsies, visus strīdus jautājumus varēs atrisināt mierīgā ceļā, bez kara. Nacionālisms paliks, bet izzudīs nacionālais naids [14, 22].

Tomēr jau tad skanēja arī nopietna kritika. 1921 gada beigās Dž.M.Keinss rakstīja, ka V.Vilsona dogma, kura ir dziļi iesakņojusies Tautu Savienībā, rasu un nacionālās atšķirības stāda augstāk par ekonomiskajām un kultūras saitēm, garantē tautām robežas, bet nevis laimi, ka pirmais internacionālas pārvaldes mēģinājums ir kliedzošs paradokss, jo sekmē nacionālisma pieaugumu [12, 22]. Arī Itālijas vairākkārtējais premjerministrs F.Niti uzskatīja, ka uzvarējušās demokrātijas vārdā notiek sagrābšana, vardarbība un noziegumi [15, 15].

Attiecīgās tautības iedzīvotāju piederība vairākuma vai mazākuma nācijai vienā vai otrā robežas pusē bija atkarīga no šīs robežas atrašanās. Tāpēc literatūrā jaunizveidotos nacionālos minoritātes dažreiz sauc par mākslīgiem, “neīstiem” mazākumiem. Terminu “mazākums” daudzi uztvēra kā politiskās pakļautības apzīmējumu. Tāpēc, piemēram, vācbalti Latvijā to enerģiski noraidīja kā mazvērtības saturu nesošu un paši sevi labprātāk apzīmēja kā “Volksgruppe” (tautas kopa).

Nacionālos mazākumus var sistematizēt pēc to atrašanās, varētu teikt, ģeopolitiskās vietas [5, 171]. Var runāt par pierobežas nacionāliem minoritātēm, kuri pēc Pirmā pasaules kara dzīvoja pie savas dzimtenes robežas. Piemēram, vācieši Rietumpolijā, Sudetu apgabalā Čehijā, čehi poļu Silēzijā utt. Otra grupa bija it kā atsevišķās nacionālās “salās” dzīvojošas minoritātes. Piemēram, vācu valodā runājošo “salas” Morāvijā, Karpatos Čehoslovākijā, horvātu - Slovākijā utt. Trešā grupa bija diasporas mazākumi. Piemēram, kā [24.lpp.] par diasporas mazākumu var runāt par vācbaltiem. Abas pēdējas minoritātes bija veidojušies jau viduslaikos kolonizācijas rezultātā.

Mazākumu aizstāvību nedrīkstēja uzticēt viņu etniskajai dzimtenei To aizsardzības sistēmu vajadzēja nodrošināt ar Versaļas līgumu izveidojamajai Tautu Savienībai. Šāds noteikums Tautu Savienības Statūtos nav uzņemts, taču Versaļas konferences dalībnieku vidū pastāvēja vienprātība, ka nacionālo mazākumu aizsardzība ir jānostāda Tautu Savienības kontrolē.

Rezultātā tika radīta vesela nacoinālo mazākumu aizsardzības līgumu sistēma. Profesors D.A.Lēbers šos līgumus iedala četros tipos: mazākumtautību aizsardzības noteikumi Versaļas un Senžermenas miera līgumos; mazākumtautību aizsardzības līgumi starp atsevišķam valstīm un Sabiedrotajiem; vienpusējie jaunizveidoto valstu paziņojumi par savām saistībām mazākumtautību aizsardzībā Tautu Savienības priekšā; ārpus Tautu Savienības sistēmas noslēgti līgumi [6, 189.-200.].

Visiem šiem līgumiem ir daudz kopīga, jo visi citi bija slēgti pēc viena - Sabiedroto un Polijas līguma parauga. Visos šais līgumos ietverts pamatprincips, ka katras valsts pilsoņiem - mazākumtautības piederīgajiem, ir tādas pat tiesības un pienākumi kā vairākumnācijas pārstāvjiem. Piemēram, tiem ir vienlīdzīgas tiesības uz politisko darbību, pieeju politiskajiem amatiem.

Centrālās ir tiesības uz dzimtās valodas lietošanu. Valsts pienākums ir skolu uzturēšana nacionālajiem minoritātēm. Tiesības uz dzimtās valodas lietošanu attiecas arī uz attiecībām ar valsts, tiesu iestādēm, uz tirdzniecību, reliģisko u.c. vajadzību apmierināšanu.

Jaunizveidotās valstis nedrīkstēja liegt nacionālo mazākumu pārstāvjiem iegūt tās valsts pavalstniecību, kurā viņi dzīvoja. Savukārt nacionālo minoritāšu tiesībām atbilda lojalitātes pienākums pret savu valsti. Tika pasvītrots, ka tiesību nesēji ir nacionālo minoritāšu piederīgie kā personas, bet nevis kā viss nacionālais mazākums kopumā. Parasti nacionālās valstis atzina dažādu nacionālo apvienību tiesības izteikt sava nacionālā mazākuma intereses. Sevišķi tas sakāms par valstīm, kuras, kā Igaunija, atzina nacionālo mazākumu tiesības uz kultūras autonomiju, vai kā Latvija - uz skolu autonomiju. Mazākumu aizsardzības līgumi bija beztermiņa, tie attiecās uz valsts pilsoņiem, bet ne uz ārzemniekiem.

Tautu Savienības iespējas garantēt līgumu izpildi bija visai niecīgas. Pret Tautu Savienības locekļiem nevarēja pielietot militāras vai ekonomiskas sankcijas. Tautu Savienības loma aprobežojās ar starpniecību un sarunām ar nolūku atrast savstarpēju vienošanos.

Tautu Savienības īstenotās nacionālo mazākumu tiesību aizstāvības centrā praktiski atradās “petīciju” izskatīšana. Starptautiskojos līgumos tās nebija paredzētas, taču Tautu Savienība no 1921.gada tās pieņēma kā praktisku pasākumu mazākumtautību tiesību aizsardzībai. Laikā no 1921. līdz 1939.gadam tika iesniegtas pāri par 800 petīcijām, ap 400 no tām tika pieņemtas. Pārējās nokārtoja Sekretariāts saziņā ar attiecīgajām valstīm. Tomēr faktiski jaunās valstis uzskatīja mazākumu tiesību garantiju par iejaukšanos savās [25.lpp.] iekšējās lietās, bet petīcijas par nelojalitātes izpausmi. Var izšķirt valstis, pret kurām nebija gandrīz nekādu sūdzību (Bulgārija, Igaunija, Latvija, Austrija); kuras pilnībā atteicās sadarboties ar Tautu Savienību nacionālo mazākumu aizsardzības jomā (Lietuva - Tautu Savienības atbalsta trūkuma dēļ Viļņas jautājumā, Turcija); uz sadarbību ejošās valstis (Albānija, Čehoslovākija, Ungārija, Dienvidslāvija) un valstis, kuru darbība izsauca nepārtrauktu sūdzību plūsmu, bet, sastopot starptautisku spiedienu, tās bija gatavas mīkstināt savu pozīciju (Grieķija, Polija, Rumānija).

Jāatzīst, ka ar mazākumtautību aizsardzības līgumu noslēgšanu tika sasniegts progress valsts tiesību jomā. Valstis vairs nedrīkstēja pēc savas patikas izšķirt savu iedzīvotāju likteņus. Ar to pirmoreiz tika ierobežota valstu suverenitāte. Tās uzņēmās pozitīvu pienākumu: savu nacionālo mazākumu, to nacionālās un kulturālās identitātes aizsardzību. Progresu iezīmēja arī tas, ka tāda valstu kopība kā Tautu Savienība garantēja mazākumtautību aizsardzības līgumu ieviešanu. Līdz tam mazākumtautību interešu kolektīvas garantijas nepastāvēja.

No otras puses, drīz parādījās arī jaunradītās sistēmas būtiski trūkumi. Nacionālo mazākumu aizsardzības līgumi nebija pietiekami precīzi formulēti, nebija arī nacionāla mazākuma definīcijas. Faktiski tā nav izstrādāta arī mūsdienās [10, 2]. Kā rakstīja ievērojamais vācbaltu sabiedriskais darbinieks P.Šīmanis: ”Mazākuma tautību līgumi uzstāda starp Tautu Savienību, no vienas puses, un noteiktām, atsevišķām valstīm, no otras puses, saistošas norunas par pienākumiem, kādus aizņemas attiecībā pret kādu trešo, proti - nacionālo mazākuma tautību. Bet tiesību laukā šādi no līguma izrietoši pienākumi trešajam vēl nedod tiesības pieprasīt viņu pildīšanu. Tā tas, diemžēl, ir arī šinī mazākuma tautību līgumu gadījumā” [7, 55., 56.].

Arī satura ziņā nacionālo mazākumu aizsardzības līgumi bija pakļauti, tā sacīt, interešu konfliktiem. No vienas puses, bija jāpanāk iespējami plaša nacionālo mazākumu autonomija, no otras puses, valstis centās nodrošināt savu nacionālo vienību, sasniegt nacionālo mazākumu asimilāciju. Šī dilemma arī šodien sastāda katras nacionālās politikas kodolu. Nacionālo mazākumu aizsardzības līgumu autori tās sarežģītību pilnā apjomā vēl nespēja apzināties.

Vēl viens līgumu sistēmas trūkums bija tās ierobežotais raksturs. Sistēmā bija iesaistītas tikai 17 valstis, kuras, izņemot Irāku, visas atradās Austrumeiropā. Tātad mazākumu tautību aizsardzības principam trūka universāla pielietojuma. Tautu Savienībā tika diskutēts par tā “ģeneralizēšanu”, taču jautājums tā arī netika atrisināts.

Visas valstis, kurām tika uzlikts pienākums aizsargāt nacionālo mazākumu tiesības, uzskatīja šos līgumus par viņu suverenitātes ierobežošanu. Rūgtums pieauga tāpēc, ka pienākumi attiecās tikai uz tām valstīm, kuras bija iesaistītas mazākumtautību aizsardzības līgumos, turpretī citas, īpaši lielvalstis, bija brīvas no šādiem pienākumiem. Tās uzstājās tikai kā radītās sistēmas garanti. Piemēram, Itālija pēc Austrumeiropas valstu viedokļa sāpīgi apspieda savus nacionālos mazākumus. Polija uztraucās, ka Vācijai nebija nekādu īpašu pienākumu pret poļiem kā tajā dzīvojošu nacionālo mazākumu. Toties pati Vācija [25.lpp.] aktīvi iejaucās to problēmu risināšanā, kuras stāvēja Polijā dzīvojošo vāciešu priekšā. Austrumeiropas valstis uzskatīja, ka lielvalstis ar tām apietas kā ar otršķirīgām valstīm.

Visur, kur nacionālo mazākumu eksistence varēja kalpot par argumentu pastāvošā stāvokļa revīzijai, tā objektīvi deva materiālu konfliktiem starptautiskajā politikā. Kā norādījis Volfgangs Keslers, arī vēsturnieku pētījumi , sevišķi par vācu un ungāru minoritātes stāvoklis, kalpoja tam, lai apstrīdētu Tautu Savienības garantēto nacionālo mazākumu aizsardzības līgumu sistēmas efektivitāti [5, 163].

Arī šodien Austrumeiropas valstu nacionālo mazākumu starpkaru perioda vēsture no pašus šos mazākumus pārstāvošo vēsturnieku puses tiek tēlota kā pastāvīgas diskriminācijas vēsture, savukārt no valdošo nāciju vēsturnieku puses - kā nacionālo mazākumu nelojalitātes vēsture. Piemēram, vācbaltu izcelsmes vēsturnieks Jurgens von Hēns atzīst, ka pēc skolu autonomijas likuma pieņemšanas 1919.gadā latviešu vairākums tiecās nevis pēc patiesas līdztiesības, bet centās arvien vairāk ierobežot nacionālo mazākumu dzīves telpu. Tā, izglītības ministra A.Ķenina laikā tika mēģināts ierobežot skolu autonomiju [4, 3.,17.]. Šis von Hēna viedoklis nesakrīt ar latviešu vēsturnieka V.Blūzmas vērtējumu, ka “līdz 30.gadu sākumam [Latvijas] valdības nacionālā politika kopumā raksturojās ar nacionālo minoritāšu interešu ievērošanu” [1, 53.].

1921.gada 22.septembrī Latvija kļuva par Tautu Savienības locekli, un 1923.gada 7.jūlijā tā paziņoja par savu piekrišanu valstī dzīvojošās mazākumtautības pakļaut Tautu Savienības aizsardzībai. Par Latviju Tautu Savienībā tika saņemts tikai 1 procents no visām petīcijām. Nopietnākā attiecās uz vācbaltu muižniecībai atsavinātajām muižām agrārās reformas gaitā. Latvijas valdība visai veikli aizstāvējās, norādot uz iespējamo sociālo spriedzi agrārreformas neīstenošanas gadījumā un bīstamo kaimiņu - Padomju Krieviju, un panāca, ka petīcijas apspriešana Tautu Savienībā palika bez sekām.

Pēc K.Ulmaņa apvērsuma 1934.gadā nacionālie mazākumi zaudēja savus centrus - nacionālos departamentus Izglītības ministrijā. Tomēr mazākumu tiesības izdzīvoja, piemēram, dzimtās valodas lietošana mazākumu skolās turpinājās.

Kopumā pēc Pirmā pasaules kara eksistējušo mazākumtautību aizsardzības līgumu sistēmu nevar uzskatīt par pilnīgu. Tā neattaisnoja cerības. Trūka starptautisku instrumentu līgumu ievērošanas garantēšanai. Tie paši apstākļi, kuri virzīja pasauli uz Otro pasaules karu, grāva arī nacionālo mazākumu aizsardzības sistēmu. Viena pēc otras valstis ieslīga nacionālismā, tajās veidojās autoritāri režīmi, kuri priekšroku deva nacionālo vairākumu interesēm. Bijušo nacionālo vairākumu piederīgie sāpīgi pārdzīvoja savu kritienu līdz nacionālo mazākumu statusam. Jaunās vairākumnācijas centās bijušajām noteicējnācijām atdarīt par pārdarījumiem pagātnē. Tā eksistēja pastāvīgu konfliktu pamats. Abas puses no otras pieprasīja kompensāciju par toleranci. Pasaules saimnieciskā krīze pastiprināja nacionālo valstu tieksmi pēc viendabības, kas veda pie valsts, vairākuma nāciju un mazākumtautību attiecību saasināšanās.

Blakus iekšējām sabiedriskajām problēmām svarīgs nacionālo konfliktu pieauguma avots bija arī vairāku valstu (Vācijas, PSRS, Ungārijas, Lietuvas) robežu revīzijas centieni. [27.lpp.] Piemēram, kā uzskata Pēteris Burians, no Eiropas viedokļa galvenais Pirmā pasaules kara rezultāts bija nevis Versaļas līguma uzspiešana Vācijai, bet gan tādas lielvaras kā Krievija pazušana no politiskās skatuves [2, 10], bet uz tās klātbūtni taču balstījās politiskais līdzsvars Eiropā. Jauno valstu, kuras radās agrākās Krievijas teritorijā, austrumu robežas tika garantētas nevis ar daudzpusējiem, bet gan divpusējiem līgumiem. Radās ilglaicīgu latentu sasprindzinājumu un konfliktu zona. Vācijas un PSRS iespējas sadarboties pret jaunajām valstīm jau sākotnēji veidoja nelabvēlīgus to pastāvēšanas ārējos nosacījumus.

Pēc Vācijas izstāšanās no Tautu Savienības (1933.g.), Polijas atteikšanās sadarboties ar to nacionālo mazākumu aizsardzībā (1934.g.), nacionālo mazākumu aizsardzības līgumu sistēma faktiski bija sabrukusi. Tautu Savienība bija bezspēcīga pret hitleriešu uzkurināto rasismu, Vācijas agresīvā ārpolitika sašķobīja arī Tautu Savienības nacionālo politiku. Šādos apstākļos nacionālo mazākumu aizsardzības sistēma vairs nespēja funkcionēt.