Barkovska, G.
Sabiedriskā dzīve Dvinskā XX gs. sākumā laikraksta Drywa slejās
(1908-1914). Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes XII Zinātnisko
lasījumu materiāli. Vēsture. VI sējums, I daļa. Daugavpils: Daugavpils Universitātes
izdevniecība Saule, 2003. 132 lpp.>14.-20.lpp.
_________________________________________________________________________
[14.lpp.]
Sabiedriskā dzīve Dvinskā XX gs. sākumā laikraksta Drywa slejās (1908-1914)
Divdesmitā gadsimta sākumā Latgali pāršalca otrais atmodas vilnis. Sākās kultūras atmodas laiks, kuram iepriekšējie gadi bija sagatavojuši noteiktu augsni. Tomēr tā nebija vēl pamatīgi iestrādāta. Gluži pretēji, varētu teikt, bija iestājies zināms klusuma brīdis, ko veicināja tā saucamais drukas aizliegums [1]. Tomēr izcilais vēsturnieks un publicists, poļu izcelsmes barons Gustavs Manteifelis (1832-1916) turpināja izdot grāmatas latīņu burtiem Tērbatā un nelegāli tās ieveda Latgalē. Vēlāk tās sāka iespiest arī Rīgā. Tādi Latgales patrioti kā Jānis Seilis (1837-1919), Andrievs Jūrdžs (1846-1925), Francis Škesters (1847-1913) u.c. ar roku pārrakstīja neskaitāmas grāmatas un tās izplatīja.
Sakarā ar drukas aizliegumu neiznāca vairs tādi laikraksti kā Gaisma, Sēkla, Auseklis u.c. Uz Fr.Trasuna izteikumiem žurnālā Zemkopis par nepieciešamību veidot arī Latgalei savus laikrakstus, no Rīgas latviešu biedrības skanēja pamācība: Lai vitebskieši [domāts, latgalieši] palīdz paši sev! Latgale bija atstāta bez laikrakstiem un grāmatām. Faktiski stāvoklis bija tāds pat kā pirms četrdesmit gadiem un viss bija jāsāk no gala.
Fr.Trasuna publikācijas Zemkopī attiecas uz 1908. gadu, kad oficiāli bija atļauts parīet uz latīņu burtiem. Un pirmie pie darba ķērās latgaliešu garīdznieki. Sapulcējušies Aglonā , tie nolēma sākt izdot savu laikrakstu un uzticēt šo darbu Pēterburgas Garīgā semināra inspektoram Kazimiram Skrindam.
Kāpēc tieši K.Skrinda bija izvēlēts par jaunā laikraksta redaktoru? Pirmkārt, viņš bija cita tipa darbinieks nekā iepriekšējie - nebija saistīts ne ar vienu politisku spēku. Otrkārt, bija neatlaidīgs, pacietīgs. Treškārt, politikā bija neitrālis. Un, laikam, pats svarīgākais - prata veidot ap sevi domubiedru kopu.
Jauno laikrakstu nosauca Drywa un tā pirmais numurs iznāca 1908. gada 15.maijā Pēterburgā, bet pēdējais - 1918. gada novembrī. Tā redakcija atradās Pēterburgā, Ņevas prospektā Nr 40, dz.41. Pēc 40. numura iznākšanas recenzenti sāka piekasīties tā saturam un redaktoru no Pēterburgas Garīgā semināra inspektora pārcēla par priesteri uz draudzi Gatčinā. Tur kādu laiku tad arī darbojās redakcija.
Laikraksta nosaukums liecina, ka tas bija domāts lauku cilvēkiem, kuriem Latgalē visvairāk pietrūka rakstītā vārda.
Pār kādiem tematiem rakstīja Drywa? Centrālo vietu pārsvarā ieņēma ziņas par tekošiem notikumiem saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Otrajā vietā bija audzinoša rakstura publikācijas. Pirmajā vietā no tām - dzeršanas apkarošana. Tālāk sekoja pārtautošanas, sevišķi pārpoļošanās jautājums kā arī tautas nabadzības cēloņu meklējumi. Ievērojamu vietu ieņēma arī jautājums par skolu dibināšanu, dažādu biedrību un kursu veidošanu, zemnieku iziešanu viensētās, strādnieku dzīves apstākļu raksturojums.
[15.lpp.]
Lai gan Drywa bija tipisks laucinieku laikraksts, mani interesēja , cik lielā mērā tajā skārtas pilsētu dzīves problēmas. Otrkārt, izejot no tēmas formulējuma, vajadzēja izprast, ko tajos laikos nozīmēja jēdziens - sabiedriskā dzīve. Mūsdienu cilvēks, sevišķi sociālisma ideju ietekmēts, ar to saprata noteiktas darbības sabiedrības labā, nākošas gan no augšas, gan no apakšas. Vairāk gan no augšas, jo pēdējās nebija vēlamas vai arī tika stingri uzraudzītas un vadītas.
Teorētiski spriežot jāsaka, ka jēdzienam sabiedriskā dzīve dažādos laikmetos bija arī attiecīgs saturs, arī kontrole no augšas. Objektīvi spriežot, jēdzienam būtu jāietver dažāda veida sabiedriskās aktivitātes, kas notiek ārpus valsts institūcijām, vai arī to ietvaros, bet zināmā mērā nodalītas no tām. Par tādām varētu uzskatīt dažādas sabiedriskās organizācijas -mednieku un makšķernieku biedrības, pensionāru un citas asociācijas, profesionālās apvienības, klubus, dažāda veida pasākumus ar īslaicīgu nozīmi, konkrētu norises vietu, dažādas kustības. Mūsdienās veidojas jau starptautiskas sabiedriskās organizācijas, biedrības un kustības.
Sabiedriskā dzīve, kā sabiedrības vai tās atsevišķu indivīdu darbības produkts, ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
· apstākļiem, kādos dzīvo sabiedrība;
· sabiedrības izglītības pakāpes;
· tās varēšanas un iespējām;
· valdības atbalsta vai pretestības;
· līderu esamības.
Attiecīgos laika periodos varētu nosaukt vēl arī citus faktorus. Noteicošie tomēr būs jau minētie. Varētu mainīties tikai to iedarbības pakāpe. Ir gadījumi, kad sabiedrībai uzspiež kādu darbību. Piemēram, cīnu pret narkomāniju, AIDS u.c. Sevišķi šī uzspiešanas politika izpaudās sociālisma apstākļos, arī diktatoriskās valstīs. Visāda veida pirmrindnieku un stahanoviešu kustība, cīņa par piecgažu uzdevumu izpildi u.c. - bija tīrais farss.
Izejot no autora dotās sabiedriskās dzīves ietekmējošo faktoru un tās izpausmju klasifikācijas, pamēģināsim noskaidrot, kā Drywa raksturo apstākļus, kādos gadsimta sākumā dzīvo Dvinskas sabiedrība; sabiedriskās dzīves izpausmes veidus.
Raksturojot apstākļus, atcerēsimies, ka šajā laikā Latvija ir carīskās Krievijas sastāvā un Dvinska ir Vitebskas guberņas pilsēta. Tātad visa lietvedība un arī oficiālā saskarsme notika krievu valodā. Latgale pat netika izdalīta atsevišķa guberņā kā tas notika ar Kurzemi un Vidzemi. Tomēr Dvinskā liela ietekme bija polu valodai, ko tās sabiedrība saņēma mantojumā no Poļu Inflantijas [2] laikiem. Šajā valodā notika dievkalpojumi baznīcās un tā plaši tika lietota privātā dzīvē. Loti maz, vai gandrīz nemaz netika lietota latviešu valoda. Tā bija dzirdama tikai no Latgales laukiem atbraukušajās ģimenēs. Visi laikraksti, tādi kā Dvinskij ļistok, Dvinskaja misļ, Dvinskij golos, kā arī humoristiskais žurnāls Dvinskij ogoņok iznāca krievu valodā. Dvinskā bija savs teātris, bet tikai ar krievu trupu. Nebija arī sabiedrisku organizāciju ne krievu, ne poļu sabiedrībai. Visa sabiedriskā kustība galvenokārt saistījās ar baznīcu un tās līderi un laicīgo pasākumu iniciatori bija [16.lpp.] garīdznieki. Tātad nebija arī izteiktu laicīgo līderu. Tai pašā laikā Kurzemē un Vidzemē latviešu valodā iznāca gan laikraksti, gan žurnāli, gan plašs grāmatu klāsts, tika rīkoti saviesīgie vakari, darbojās kori un dažādas biedrības. Par to spilgti liecina sabiedriskās aktivitātes Grīvas pilsētā, kura atradās Kurzemes guberņā. Kad 1908. gada 3.augustā Cebotareviča vadītais koris 40 cilvēku sastāvā viņa mājā Teātra un Zaļās ielas stūrī gribēja sarīkot latviešu dziesmu vakaru, policija to aizliedza, paskaidrojot, ka nepieciešama gubernatora atļauja, turpretī Grīvas pilsētā tā paša gada 2. oktobrī notika plašs kurzemnieku latviešu vakars bez nekādas atļaujas. Šādi apstākļi lielā mērā arī noteica sabiedrisko aktivitāšu prioritātes un izpausmes veidus tā laika Dvinskas sabiedrībā. Izejot no tā, pirmajā vietā Dvinskas sabiedriskajā dzīvē izvirzījās jautājums par latviskā tautiskuma veidošanu. Tas izpaudās prasībās mācīt skolās bērniem latviešu valodu, noturēt dievkalpojumus baznīcās, veidot korus, kā arī ērģelnieku kursus. Jāsaka, ka Dvinskas apriņķa lauku rajonos Krāslavā, Ludzā, Rēzeknē un citur notika latviski pasākumi. Tas varētu būt izskaidrojams ar latviešu (latgaliešu) valodas izplatību lauku rajonos, kā arī Dvinskas varas iestāžu attālumu no tiem. Tā, piemēram, Krāslavā jau 1909. gada februārī notika pirmais latviešu vakars Dvinskas apriņķī. Tajā uzstājās latviešu teātris no Pēterburgas ar divām lugām Ādams un Ieva un Pēdējie divi rubļi. Turpretī Dvinskā pirmais latviešu vakars notika tajā pašā Čebotareviča mājā 1909. gada 30.martā. Tika izrādīta Krūmiņa luga Ubags un uzstājās Cebotareviča koris. Drywa raksta, ka tajā piedalījās tikai tā saucamie Baltijas latvieši (domāti latvieši no Kurzemes un Vidzemes). Bet laikraksts pateicas arī viņiem. Un jau 1910. gadā laikrakstā parādās baznīckunga Dzeņa prasība : Katrā Drywas numurā lasu par latviskiem vakarīem, kramu ( veikalu) atklāšanu, teātra izrādēm, tautas dziesmām utt. Bet tas notiek Ludzā, Rēzeknē. Kāpēc Dvinskā nekā nav? Ko nevar aicināt aktierus no Pēterburgas? Kāpēc nav priekšlasījumu par saimnieciskām lietām? Kāpēc nav krājaizdevumu kases? Tā nevar gulēt dvinskieši! Laiks iet! Lūdziet garīgos tēvus, lai palīdz! [3] Šajā publikācijā redzam gan fakta konstatāciju, gan priekšlikumus lietas uzlabošanai. Prasība pēc garīdznieku palīdzības nav nejauša, tā labi atklāj viņu kā sabiedriskās dzīves līderu lomu , raksturo konkrētus sabiedrības dzīves apstākļus. Fakts ir arī tas, ka garīdznieki pārsvarā ir poli un nevada Sv. Mises un nesaka mācību latviski.
1910. gadā uz Dvinsku tiek atsūtīts priesteris Suvakaitis, kas prot latviešu valodu. Arī laikraksta redaktors K.Skrinda savā slejā atbild, ka Dvinskā jau notiek latviski pasākumi, bet ne tik bieži, kā vajadzētu. Viņš norāda arī uz cēloņiem kuri kavē latviskuma veidošanos Dvinskā. Pirmkārt, Dvinskā ilgus gadus nebija priesteru latviešu kā Rēzeknē vai Ludzā. Otrkārt, Dvinskā nav latviešu inteliģences. Vienīgais ir V.Siliņa kungs, ka dzīvo Randenes muižā. Arī policija Dvinskā traucē vairāk nekā nomalēs. Paši latvieši nav uzstājīgi. Lai lūdz dekānam latviskas mācības baznīcās un tās būs.
1913. gadā pirmo reizi pie Sv.Komūnijas tiek sagatavoti latviešu bērni. Rakstnieks Čenču Jezups aicina izdot ticības mācības grāmatas latviešu bērniem. Jaunajā baznīcā (domāta Jaunbūves katoļu baznīca) šajā gadā ticības mācība tiek mācīta latviski. Tomēr [17.lpp.] gribētāju ir maz. Un laikraksts paskaidro, ka latvietis labāk pierakstīsies par poli, jo polis ir šļahta (muižnieks), bet latvietis ir vienkāršs zemnieks (bauris). Baznīcās poļu mācītāji, arī draudze negrib laist latviešu mācītājus, jo tie sacelšot latviešus. Latgales mācītāji asi nosoda to, kas notiek Dvinskā, uzsverot, ka apspiestība novedīs latviešus pie tumsonības. Notikums Vecajā (Dvinskas centra) baznīcā kļuva par iemeslu Latgales mācītāju protestam pret poļu priesteru latviešu valodas ignorēšanu baznīcās. Minētā notikuma autors bija Vecās baznīcas dekāns Horodijevičs. 1913.gada 28.martā, kad baznīcā kādas sievietes sāka dziedāt lietuviešu valodā, viņš ar karavīru palīdzību izveda tās ārā. 7.augustā, Sv.Donata atlaižu dienā Krāslavā sapulcējušies Latgales priesteri izteica dekānam Hordijevičam protestu par tādu rīcību, kā arī atzīmēja, ka viņš vairākās procesijās solījies sākt dziedāt latviski, bet tomēr uzsācis poliski. Priesteri uzskatīja, ka jauktā draudzē, kur ir daudz latviešu, jādzied un jārunā latviski. Arī iebraucējam no laukiem grēksūdze jāuzklausa latviski. Tika pasludināts, ka tādā gadījumā priesteri nebrauks uz Dvinsku 40 stundu atlaidu dienas septembrī.
Laikraksts atzīst, ka ar 1913.gadu Dvinskā tomēr manāmi uzlabojusies latviešu valodas lietošana baznīcās. To lielā mērā veicina jaunais bīskaps S.Urbšs. Jaunajā baznīcā divas reizes nedēļā latviešu valodā notiek Maija mēneša lūgšanas. Pilsētā iebrauc vairāk latviešu no Jelgavas un apkārtējām sādžām. Daudzi lietuviešu un arī poļu garīdznieki iemācījušies latviešu valodu, piemēram, Višķu mācītājs Veržbickis. Latviešu vai lietuviešu mācītāji arī zina poļu valodu un var apmierināt poļu vajadzības. Bet kauns nezināt Latvijā latviešu valodu!
Pie latviskuma veidošanas Dvinskā šajā laikā pieder arī koru veidošana, kas arī uzticēta baznīcām. Kori nepieciešami, lai cilvēki mācētu pareizi dziedāt arī laicīgās dziesmas, kuras var iemācīt baznīcas ērģelnieks. Vairākos Drywa numuros ievietoti aicinājumi organizēt ērģelnieku kursus, jo bez izglītota ērģelnieka darbs neies uz priekšu. 1913. gada beigās tādi kursi tiek rīkoti sākumā Kauņā [4], bet pēc tam arī Dvinskā.
Pēc latviskuma veidošanas Dvinskas sabiedriskajā dzīvē šai laikā liela nozīme bija apgaismošanas darbam. Tas galvenokārt izpaudās periodikas parakstā, lasītprasmes veicināšanā, skolu atvēršanā un dažādu kursu, it sevišķi, kooperācijas un krājaizdevumu biedrību organizēšanā, kā arī dzeršanas apkarošanā. Jāsaka, ka krājaizdevumu biedrību priekšgalā nereti bija garīdznieki.
Pirmo reizi par bērnu mācīšanu latviešu valodā Dvinskā Drywa sāka runāt 1913.gadā, bet Dvinskas Zemstes sapulcē (Zemskaja uprava) par to jau lēma 1911.gadā. Gubernātors pavēl sastādīt latviešu bērnu sarakstu. Apriņķa tautskolās tiek stādīti latviešu bērnu saraksti, lai mācītu viņiem ticības mācību latviešu valodā. Pierakstās nedaudzi, jo latvieši labprāt pierakstās pie poļiem vai baltkrieviem. Tikai 1912.gadā Dvinskas tirdzniecības skolā ievieš latviešu valodu paralēli vācu, franču un krievu valodai. 1913. gada rudenī valdība atļāva Dvinskas Dzelzceļu skolā latviešu un lietuviešu bērniem pasniegt ticības mācību dzimtajā valodā. Drywa raksta, ka Dvinskā parādās latviskas grāmatas, laikraksti, baznīcās mācības notiek latviešu valodā, tika atļauts dibināt privātskolas. Pirmo [18.lpp.] reizi tika runāts arī par meiteņu izglītošanu, jo izglītotiem puišiem vajadzīgas arī izglītotas sievas. Arī puikām būtu jāiet skolā nevis no 15 gadiem, kad dīgst jau ūsas, bet no 8.
Samērā daudz materiāla laikrakstā bija par dzeršanas apkarošanu. Tika vainoti gan muižnieki, kas savu muižu teritorijās ierīkojuši krogus; gan tā saucamās monopoļkas - stipro dzērienu tirgotavas, kas piederēja valstij; gan ebreju tirgotāju alus pārdotavas. Pirmā pasaules kara laikā tika izdoti valdības lēmumi par degvīna tirgotavu aizvēršanu kā Krievijā, tā arī Latgalē. Uzslavu izpelnījies Kalupes muižas grāfs Plāters-Zībergs, kas savu krogu 1914. gadā nodevis zemnieku krājaizdevumu biedrības vajadzībām. Drywa ļoti pārliecinoši, ar ciparu palīdzību parāda alkohola postošo iedarbību. Laikraksta 1914.gada 24. numurā rakstīts: 1913.godā Latgolā nūdzertas 7000 bucys brandaweina. Sarekinojut tū naudu, kura teik samoksota par izdzartu brandwiniu, iznōk divi miljoni trejs symti tyukstušu rubliu. Ar zemes bankas paleidzibu mēs ar tu naudu varētu nuperkt na mozok par 70000 desetinu zemes. Ka kotram saiminikam dutu pa diwidesmit desetinu zemes, uz taida gobola waratu apsamest 3.500 saiminiku ar sowom saimēm (kupā ap 15.000 cilvāku)! Tys par wina win goda nudzartu naudu! Uz alkohola negatīvo iespaidu norāda arī garīdznieki, runājot par to baznīcās.
Runājot par zemnieku lētticību un mazinformētību, vairākos laikraksta numuros rakstīts par to, kā veiklie čigāni pilsētas tirgos apmāna zemniekus. Kādam zemniekam par zirgu 37 rubļu vietā tika samaksāti tikai 5, jo čigāns demonstrējis jaunos 15 rubļus, kas bijuši jaunās 3 rubļu zīmes.
Minēts arī par meiteņu vervēšanu uz ārzemju prieka namiem. 1913.gadā Dvinskā ar to nodarbojas tirgotājs A.Baškins, bet 1913. gada beigās laikrakstā parādās paziņojums, ka Krievijā ieradušies 2.000 kupču (uzpircēju), kuri ved meitenes uz Ameriku. Lūdz, lai par to runā baznīcās un tādus aģitatorus nodod policijai.
Dvinska ir dzelzceļu mezgls, kas savukārt arī ietekmē tās sabiedrisko dzīvi. Tā, 1910. gada 7. novembrī Astapovas piestātnes priekšnieka Ozoliņa mājā mirst krievu rakstnieks L.Tolstojs, kuru uz dzimteni ved caur Dvinsku. Dvinskas sabiedrība pavada rakstnieka mirstīgās atliekas ar lielu saiešanu stacijā.
1911.gada 11.septembrī caur Dvinsku uz Jelgavu veda Vitebskas gubernatora Geršau Flotova mirstīgās atliekas. Dvinskas katoļu biedrība uz viņa zārka nolika sudraba vainagu.
Secinājumos var atzīmēt, ka ar terminu sabiedriskā dzīve tolaik saprata gandrīz to pašu ko šodien, tikai daudz konkrētāk. Tajā laikā aktuāla bija sabiedrības izglītošana un apmācība darboties dažādos ekonomiskas dabas pasākumos, lai celtu labklājību. Tādēļ laukos tika veidotas dažādas lauksaimnieku biedrības, kursi, bet pilsētās krājaizdevumu biedrības. To mērķis bija iemācīt pilsētniekiem rīkoties ar naudas aizdevumiem , atverot veikalus, noliktavas un uzņēmumus. Protams, Dvinskai loti svarīga bija latviskuma veidošana un cīņa pret pārpoļošanu un pārkrievošanu. To noteica konkrētie vēsturiskie apstākļi. Liela loma šajā darbā piederēja garīdzniekiem, kas bija sabiedrības izglītotākā daļa. Tie varēja vadīt daudzas laicīgās dzīves norises: veidot laicīgos korus, mācīt latviešu [19.lpp.] valodu, pat vadīt krājaizdevumu kases un biedrības. Daudzi tā laika garīdznieki bija arī deputāti un redzami sabiedriskie darbinieki. Sabiedriskā dzīve Dvinskā tika arī plaši atspoguļota laikrakstā Drywa.
Bibliogrāfija:
1. Laikraksts Drywa / redaktors b-kgs K.Skrinda.- Pēterburgā.- 1908.-1914.
2. Bukšs M. Latgaļu atmoda.- [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1976.- 751 lpp.
3. Kemps F. Latgales likteņi.- Rīga: Avots, 1991.- 207 lpp.
4. Rubulis A. Katoļu rokasgrāmata.- Luvēna: Gaisma, 1990.- 316 lpp.
5. Seiļ V. Grāmatas Latgales latviešiem.- Rīga, 1938.- 285 lpp
6. Якуб З. Даугавпилс в прошлом.- Даугавпилс, 1998.- 303 c.
SummaryPublic life in Dvinsk in the beginning of the XX century as reflected in the newspaper Drywa ( 1908-1914)
Laigales subjugation to Russia from 1772 till 1918 was a heavy blow to its culture. The printed word came out only in the Russian language because till 1904 there was the so-called prohibition of printing in Latgale. It prohibited printing of the works in the Latgalian language.
After its cancellation the period of cultural renaissance began in Latgale. Newspapers, magazines, books were published in the Latgalian language. One of such newspapers was Drywa which was meant for farmers.
The author was interested how the given newspaper reflected the life of towns. It turned out that it wrote a bat about towns because they were centres of culture. The article gives the authors approach to the definition so the term public life. The term had different meanings depending on the epoch, especially under socialism and before it. Public life as the product of the activity of the society or its individuals depends on the following factors: conditions under which the society lives; the level of education of the society; its capability and possibilities; support or opposition of the government; existence of the leaders.
The conclusion is that society
in Dvinsk at this period of time was multi-ethnic. If obviously influenced
public activities and determined their manifestations and ways. They were:
struggle for Latvian environment where Russian and especially Polish activities
dominated; struggle against the abuse of alcohol; formation of different
societies, organization of concerns, opening of Latvian schools; sermons in the
Latvian language in churches The clergy were the leaders, it shows the low level
of education of the society.
_____________________________________________________
[1] 1864.gadā Viļņas ģenerālgubernators N.Muravjovs izdeva mutvārdu pavēli iespiest lietuviešu un latviešu grāmatas vienīgi krievu valodā. 1865.gadā viņa pēctecis K.Kaulmans ar pavēli aizliedza izdot, ievest, izplatīt un turēt latviešu un lietuviešu izdevumus latīņu burtiem. Par pārkāpumu draudēja cietums, izsūtīšana un pat nāves sods. Šis drukas aizliegums tika atcelts tikai 1904.gada 24.aprīlī.- Drukas aizliegums Latgalē // Katoļu rokasgrāmata.- Luvena: Gaisma, 1990.- 77.lpp.
[2] Tāds bija Latgales nosaukums polu laikos 1561-1772.
[3] Drywa.- 1910.- 41.num.
[4] Drywa.- 1913.- 12.num.
Ievietots: 03.03.2003.