Izvilkumi no kardināla Radzivila 1584. gada
Livonijas inspekcijas brauciena apraksta.
______________________________________________________________
[..]
Tādēļ ka manam kungam, kardinālam, bija jāvizitē šī province, ne tik daudz, lai to novērotu, bet gan lai labotu politiskos un garīgos apstākļus, viņš izbrauca no Rīgas pagājušā augusta pēdējā dienā ar prāvu pavadonību; viņš paņēma sev līdzi bez citiem garīdzniekiem, saviem apakšniekiem, arī cienījamo Lonardu Rūbenu, Rīgas kolēģijas rektoru. Pirmais ceļa gabals bija līdz Pērnavai, pilsētai, kas atrodas Baltijas jūras krastā; tā ir diezgan pazīstama, bet pašreiz pa lielākai daļai nopostīta un cilvēku atstāta, lai gan V. Majestātei tur ir prāvs garnizons, jo šī pilsēta atrodas tuvu Zviedrijas ķēniņa robežām. Tur ir viena baznīca, diezgan laba, lai gan veca, bet pilnīgi tukša (non acconcia affatto), garīdznieks saucas Fabiāns Kvadrantīns, mācīts vīrs, kas prot vācu un poļu valodu, arī nedaudz igauņu valodu; šī pēdējā ir zemnieku valoda, kas pilnīgi atšķiras no latviešu valodas, kuru lieto Rīgā un apkārtējos novados. Viņš ir ļoti cienījams vīrs ne vien savu zināšanu un savas priekšzīmīgās dzīves dēļ, bet arī visiem mīļš savas pieticības dēļ.
No turienes mēs nonācām Vilandē, kur pilsēta ir izpostīta līdz ar baznīcu, pēdējā, cik var spriest pēc tās drupām, ir bijusi skaista un liela. Pils ir varena un dod labu liecību par Vācu ordeņa bruņinieku spēku. Pilī atradām vienu diezgan lielu kapelu garnizona priekšnieka telpās, kas ir labs katolis, lai gan garīdznieks ir ķeceris; tur tika iesvētīts altāris un noturēta mesa, kas jau tur nebija notikusi daudzus gadus, jo šī vieta bija viena no pirmām, kas nonāca maskaviešu rokās. Iedzīvotāji ir tik lielā mērā dievbijīgi, ka par to tiešām jābrīnās, un, kad viņiem prasīja, pie kādas ticības viņi pieder, tie atbild, ka pie vecās, un izrāda tādu godbijību pret garīdzniekiem, ka vienmēr izrāda vēlēšanos viņiem krist pie kājām. Kardināls lika kristīt daudzus bērnus, daudzus konfirmēja, pat vecus vīrus un lielu skaitu sieviešu. Tas, ko viņš ir darījis, ir bijis vienmēr par lielāko apmierināšanu šīm nabaga dvēselēm. Cienījamais rektors Rūbens ir arī turējis sprediķus, kur to varējis, vācu valodā un, kur to nav varējis vācu valodas dēļ, ir noturējis dievkalpojumus ar tulka palīdzību; tādā kārtā kardināls ir apmeklējis provinci ne vien kā provinces pārvaldnieks, bet arī kā bīskaps, nepalaizdams garām nevienu lietu nepadarītu, kas varētu kādus augļus dot. Vēlāk Tērbatā tika darīti tie paši labie darbi, vēl jo sevišķi pateicoties tur dzīvojošiem garīdzniekiem, kas jau tik lielā mērā ir piesavinājušies igauņu valodu, ka tajā izsniedz visus sakramentus un tur publiskus sprediķus lieliem ļaužu pulkiem, kas par to ir ļoti izbrīnījušies, jo zina, ka šie garīdznieki ir ārzemnieki, bet liekas it kā pašu zemē dzimuši. Baznīcas ir skaistas, un to ir daudz pilsētas lieluma dēļ; divas no tām pieder katoļiem, viena no tām pieder jezuītiem, kur savā laikā bija mūķeņu klosteris, otra pāvestam vai draudzes mācītājam, kas ir skaistākā. Šis garīdznieks ir polis, viņu še ielicis kardināls, cilvēks viņš ir drusku atturīgs un, kas ļaunākais, - drusku spītīgs. [..]
Baznīca, savā laikā katedrāle, bijusi tik skaista, ka labāku nevarēja vēlēties; tagad tā visa ir sapostīta, tikai mūri un kolonnas ir veselas; Maskavietis tur nodarījis lielu postu, un man šķiet, ka būs vajadzīgi lieli izdevumi, kad baznīcu vajadzēs atjaunot. [..]
Devušies projām no Vrangeļa muižas (Wrangel Moiza), apmeklējām divus cietokšņus pie maskaviešu robežām, viens saucās Novogrodeck, kas nav tālāk no Maskavieša zemes, kā var ar roku sniegt (dun tiro do mano). Šie ļaudis, dabūjuši zināt par kardināla nākšanu [jo bez parastās pavadonības, kas sastāvēja no daudziem viņa garīdzniekiem (cocchi suoi) un dažiem virsniekiem, kas to apsargāja, viņam bija līdzi arī krietna nodaļa apbruņotu jātnieku, ar kuriem tam bija izjājis pretim komisārs], vai nu skaudības vai baiļu dēļ bija atkāpušies ar visām savām mājas mantām 3 jūdzes maskaviešu zemē un bija aizveduši no klostera, kas atrodas 2 jūdzes no Pečoras, kādu ļoti vērtīgu Dievmātes tēlu uz Pleskavu, kas atrodas vēl 5 jūdzes tālāk. No tā mēs sapratām, ka viņi ir baiļu pilni un sagaida karu. Novogrudekas pils ir maza, bet ļoti nocietināta, tai vajadzētu būt vēl vairāk nocietinātai, jo tā atrodas it kā paša ienaidnieka acī. Šai novadā atrodas daži maskavieši ar savām precēm, bet pārējie iedzīvotāji vairāk līdzinās rutēņiem vai maskaviešiem nekā livoņiem. Pilī mēs atradām vienu kapelu, kurā noturēja mesu visi tie garīdznieki, kas tur atradās, jo bija svētdiena. Tur tiek uzglabāta viena ballista kā relikvija, par kuru tiek teikts, ka šīs vietas komandieris tai laikā, kad Maskavietis viņam uzbruka, neredzēdams, nekādu citu cerību kā vienīgi Dieva palīdzību, šai kapelā lūdzis Dievu un tur uzturējies ļoti ilgi, līdz dabūjis no savējiem ziņu, ka lietas ejot vāji, tad viņš piecēlies it kā no dziļa miega, ieraudzījis sev priekšā minēto ballistu, kuru agrāk nekad nebija redzējis, un to pielādējis, kā pienākas, viņš pats to sagriezis pret ienaidnieka karaspēku un izšāvis. Un Dieva griba bijusi tāda, ka viņš trāpījis ienaidnieka karavadonim, kas uz vietas bijis beigts, pie kam tā nāve sajaukusi visus ienaidnieka karapulkus, ka šī pils no šī brīža tikusi brīva. Otrā pils tuvumā ir Alūksne (Marienburg), kuras priekšnieks ir minētais komisārs. Tur mēs vērojām strīdu starp muižniecību un minēto komisāru. Muižniecības vadonis bija iesniedzis kardinālam visu vārdā lūgumu vai rakstu, kurā bija vairākas viņu sūdzības un asi uzbrukumi pret komisāru. Skaitot viņam par grēku, ka viņš ar savu varu zināmos šīs provinces novados atņēmis mantu dažām atraitnēm, bāriņiem un līdzīgām personām, paskaidrojot, ka viņi to negribot atzīt par komisāru un saukt to tādā vārdā. Par to ļoti noskaities komisārs. [..]
Devušies projām no Alūksnes, mēs nonācām
Gaujienas (Adzel) pilī, kuru ir uzcēluši maskavieši pa lielākai daļai
no koka. Šīs pils dēļ visai provincei ir nācis liels posts, un es ceru, ka
V. Majestāte to liks nodedzināt, kā ir nopostītas jau dažas citas, kas nav
stipras diezgan un var būt par patvērumu ienaidniekam kara gadījumos. No
turienes mēs nonācām Smiltenē (Smiltino), kur dzīvo viens no tiem
Varmijas garīdzniekiem, vārdā Andrejs Krīgers (Kurgerio), kas ir ļoti
neapmierināts, jo viņam nav pienācīga ienākuma, un tādēļ viņš cieš dažādus
trūkumus. Mans slavenais kungs ar šā garīdznieka apmeklēšanu izbeidza savu
ceļojumu, kādēļ man arī vairāk nav ko teikt, ja ne to, ka no Smiltenes devāmies
uz Raunas (Romburgo) pili, kas kādreiz piederējusi Rīgas virsbīskapam;
šī pils ir ļoti skaista un nav maskaviešu postīta; pilī ir uzgleznoti visi
arhibīskapi tādā kārtībā, kādā es jums dodu sarakstu. No turienes devāmies
uz Cēsīm (Wenda), satikām cienījamo Kampānu Provinciālu, un mēs viņu
novedām Cēsīs, kur viņš palika pa nakti. Nākamā dienā viņš devās uz Tērbatu,
bet mēs nonācām Rīgā šī mēneša 26. dienā, pavadījuši šais ceļojumos
pusotra mēneša. Atstājot malā ceļojumu, es nāku pie tā, kāds slēdziens
no tā jātaisa, un saku, ka tik lielā provincē, kas tik bagāta pilīm,
vajadzētu būt lielākam garīdznieku skaitam un labākai rīcībai viņus
uzturēt, jo es redzu, ka katrā novadā ir atrodams luterāņu mācītājs un
dažreiz pat divi, bet nav redzami katoļu garīdznieki, un nupat jau ir trešais
gads, kā šī province atrodas zem pašreizējās svētīgās valdīšanas.
[..]
________________________________________________________________
Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 119.-122.lpp.
Ievietots: 03.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.