Izvilkumi no pāvesta Pija II (Enea Silvio
Piccolomini) (1405.-1464.) kosmogrāfiskā traktāta De Europa
(1450.-1456./57.) par Lietuvu un Livoniju.
__________________________________________________________________
XXVI nodaļa
Lietuvas novads, it kā aizsegts [apslēpts?], pievienojas poļu zemei no rītiem, šis novads ir gandrīz viss purvains un mežains. [..] Vasaras laikā pa Lietuvu ir grūta pāriešana, jo gandrīz visu ceļu traucē purvaini ūdeņi, ziema dod brīvu pieeju, kad ūdeņi sastinguši salā. Tirgoņi ceļo pa ledu un sniegu, savā pajūgā ņemot uzturu līdzi daudzām dienām; noteikta ceļa nav: virzienu, kā jūrā, rāda zvaigžņu ritēšana. Lietuviešiem pilsētas ir retas, nav biežas arī sādžas. Bagātību pie viņiem sastāda zvēru ādas, kurām mūsu laiks ir devis caunu un sermuliņu vārdus. Naudas lietošana nav pazīstama, tās vietu ieņem ādas. Prastākās izpilda vara un sudraba gaitas, zelta vietā iet dārgākās. [..] Daudz viņiem ir vaska un medus, kuru dod mežos dzīvojošās bites. [..]
XXVIII nodaļa
Par Livoniju, kas vienā daļā mitina pusmežonīgus cilvēkus. Beidzot Livonija, kristīgo pēdējā province ziemeļu virzienā, pietuvojas krieviem (Ruthenis), tajā bieži iebrūk tatāri. Tur mūsu laikā lielus zaudējumus cieta Vācu ordeņa brāļi, kurus sauc par Svētlaimīgās Marijas ordeņa brāļiem; tie iekaroja Livoniju ar ieročiem un piespieda to pieņemt Kristus svētumus; agrāk tā bija pagānu zeme, kas pielūdza elkus. To apskalo no vakaru puses Baltijas jūra (mare Baltheum), kuru daudzi no vecajiem [ģeogrāfiem] turēja par okeānu, jo [Eiropas] ziemeļi nekad nav bijuši, kā tagad, pazīstami grieķiem un romiešiem. Kristīgā ticība atvēra šo pasaules daļu mūsu ciltīm, kas pēc uzvaras parādīja barbariem mīlīgākus dzīves veidus. Baltijas jūras līcis plešas tik plaši, ka dažiem [autoriem] tas šķiet neizpētāmi liels. Tā sākums nāk no Britānijas jūras, kuru var nosaukt par Vācijas jūru, jo tā apskalo arī lielu Vācijas daļu. Baltijas jūras mute (ostium) atrodas vakaros, netālu no kimru Cherrenesas [?], ko šodien sauc par Dakiju. Plūzdama no rītiem, tā plešas dienvidu virzienā, apņemdama lielas salas, to vakaru krastu apdzīvo norvēģi. Ziemeļos (Livonijai) dzīvojot, tā stāsta, pusmežonīgi ļaudis, ar kuriem kuģiniekiem neesot nekādas iespējas sarunāties, tie apmainot preces tikai ar zīmju un galvas mājienu palīdzību. Dienvidu krasts pieder sakšiem un prūšiem, austrumu krasts, kā teicām, Livonijai. Starp Livoniju un Prūsiju, teic, esam mazu zemi, tikai vienas dienas ceļa platumā, kuru apkopjot masageti, cilts nepiederīga ne pagānu, nedz kristīgai ticībai, tie paklausa poļu varai; no šejienes poļu valsts stiepjas līdz jūrai un jūras līcim, kuru mēs nosaucām par Baltijas jūras līci.
[..]
_________________________________________________________________
Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 97.-98.lpp.
Ievietots: 01.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.