Izvilkumi no vācu ceļotāja Kīhela (Kiechel) Livonijas apceļojuma apraksta (1586.).
______________________________________________________________

17. jūlijā - priekšpusdienā, pie laba laika, nonācām Bauskā (Bautschburg), mazā miestiņā (wesenn?), kas pieder Kurzemes hercogam, tur ir arī nocietināta vieta vai slikts cietoksnis, kuru var ieņemt vienā uzbrukumā; minētais hercogs dzīvo ar savu galmu septiņas jūdzes no turienes, kādā pilsētiņā, vārdā Jelgava (Mittau); šī pilsētiņa neatrodas pie [mana] ceļa, un tādēļ es tajā nebiju. [..] Šai zemei ir īpaša valoda, kuru lietuvieši nebūt nesaprot.

Tur [Bauskā] mēs palikām līdz pusdienas laikam, jo tieši bija svētdiena, tur mēs dabūjām ēst un dzeršanai alu un apgādājāmies nākamai dienai ar ēdienu, ko mums saimniece iedeva par naudu. Pēc pusdienas mēs no turienes devāmies projām; tur visapkārt ir līdzens, pat priecīgs, laipns un auglīgs apgabals (schöne, lustige und fruchtbare landschaft), bet maz apdzīvots. Līdz vakaram mēs tādā kārtā vēl nobraucām piecas jūdzes un pārnakšņot atkal apmetāmies uz lauka, laiks kļuva nemīlīgs, jo diezgan stipri lija, tā ka man bija jāpatveras zem kalešas vai vāgiem. [..]

Rīga ir Livonijas galvenā vieta, ne sevišķi liela, labi būvēta, skaista un patīkama pilsēta, arī labi nocietināta, atrodas ar vieniem sāniem cieši pie lepnās upes, vārdā Daugava (Theen), kas ir cēla un platāka nekā Reina pie Ķelnes; tek viņa no krievu zemes (aus Reyseen). [..]

23., kad bijām sagatavojušies un sagādājuši nepieciešamo proviantu, dzeramo, devāmies mēs... projām un vakarā nonācām pie kāda zemnieka; vieta saucās Subur [?], atrodas no pilsētas 3 jūdžu atstatumā. 24. agri no rīta devāmies tālāk un pēc vienas stundas ceļa nonācām pie kāda tekoša ūdens [upes], pār kuru mēs likām pārcelties laivā vai kuģī, un uz pusdienas laiku nonācām pie kāda zemnieka, kur mēs barojām zirgus, un tad vēl braucām tālāk līdz vakaram, nometāmies uz nakti laukā, jo tur visapkārt ir maz sādžu un bez tam zemniekiem nevar lāgā uzticēties; tātad mēs šai dienā bijām nobraukuši apm. 9 jūdzes. [..]

[25. jūlijā]. Pa ceļam braucām cauri lielam mežam, un tā vidū atradās zemnieks; tas bija nostādījis mucu alus klajā laukā, no kuras tas pildīja mērus [pēc vajadzības]. Tas man likās savādi, jo 1 ½ stundas atstatumā nebija nevienas sādžas, miestiņa, nedz mājas un arī šī paša zemnieka māja bija tālu no šejienes projām. Kad nu prasīju savam pavadonim, ko šis zemnieks tur dara ar savu alu, jo es taču nevienu neredzu nākam pa to [ceļu], pa kuru mēs braucām, man tika aizrādīts, ka kādā mazā pilsētiņā, jūdzes atstatumā no šejienes, tiekot noturēts gadatirgus un, kad ļaudis no tā dodoties mājup, viņi iedzerot savu malku pie zemnieka mežā, bet man gan šis krogs likās bēdīgs [magere] esam, jo tur nebija ne mājas, ne būdiņas, ne dzīvokļa.

Tā nu vakarā mēs nonācām pie kāda muižnieka mājas, kas visapkārt apņemta ar zemes vaļņiem, lai varētu patverties pret uzbrukumu, apgādāta arī ar uzceļamo tiltu. Iekams mēs tikām ielaisti, īpašniece pieprasīja mūsu grāmatas [pases], un tikai tad tika attaisīti vārti. Šai pilī mēs pavadījām nakti; mums tika dots kambaris, kurā gan atradās gultasvieta, bet nebija ne gultas, nedz salmu, lai mēs tos nesajauktu [?]; mēs tad arī apmetāmies uz grīdas. Ēdiena mums arī tika maz, un tā mēs nākošā dienā nobraucām 9 jūdzes. Šo muižu sauc par Jauno muižu un tās muižnieku Melhioru fon Hēfelnu (Höfeln), kas ir karavīrs un stāv Polijas ķēniņa algā.

Lai gan šī nocietinātā vieta maz nostiprināta, jo ap to ir tikai uzbērts slikts valnis no zemes (von Koth), tomēr pagājušā kara laikā maskavieši to nekad neesot varējuši ieņemt; dažas apkārtējās sādžas, kas atrodas tuvumā, esot tur nobēdzinājušas savu mantu, un arī ļaudis turp devušies, tā ka [cietoksnis] bijis pienācīgi apgādāts ar aizsargiem, lielgabaliem un pulveri. Visu vērā ņemot, jāspriež, ka maskavieši nekad nav taisījuši nopietnu mēģinājumu.

26. šai mēnesī, vienas stundas ceļojumā no turienes, braucām mēs cauri sādžām, kas bija neapdzīvotas, pa daļai pilnīgi nopostītas un maskaviešu kara laikā nodedzinātas. [..]

[Tālāk nāk Igaunijas daļa].

[27. jūlijā] pēc pusdienas nonācām mēs kādā skaistā, līdzenā, arī labā un auglīgā apgabalā, bet tur tomēr nebija pietiekošā skaitā ne mājlopu, ne ļaužu, lai apkoptu un uzturētu kārtībā laukus. Nekad neesmu tik skaistus linus redzējis kā šeit visapkārt, lai gan arī Lietuvā aug gari lini, kurus es dažās vietās esmu mērījis, pie kam stiebri ir sniegušies līdz vidum (Weichen?). Kā man mans ceļabiedrs, ar kuru kopā braucām, stāstīja, neesot pagājuši vēl trīs gadi, kā viņš pats redzējis ļaudis mājlopu trūkuma dēļ aram un apstrādājam laukus; trīs vai četras sievas vilkušas arklu, lai viņiem vēlāk būtu raža iztikai un dienišķai maizei. Tai dienā mēs atkal nobraucām 9 jūdzes, pārgulējām pa nakti kādā sādžā pie kāda zemnieka; šo sādžu sauc Dennys [?].

28., agrumā, devušies no turienes projām, nonācām Tērbatas pilsētā (Dorpt), vēl iekams nebija vārti vaļā taisīti, kurus tur slēdz vaļā tikai vienu stundu pēc gaismas [?]; pie vārtiem tur stāv stipra sardze, un vispār pilsētā tiek attaisīti tikai vieni vārti, pa kuriem katram jāiet cauri. Iekams mūs ielaida pilsētā, vajadzēja viesnīcas saimniekam papriekš iznākt ārā pie vārtiem un sardzei par mums galvot. Tērbata ir robežu pilsēta pret maskaviešu zemi, ne sevišķi liela, arī ne sevišķi stipra, pirms kara esot bijusi pārtikusi, ar bagātiem iedzīvotājiem; bijušas tur arī skaistas mājas, jo tur atrodas cienījama bīskapija - tās baznīca vēl ir labi redzama, bet pašreiz stipri sapostīta, arī mājas ir vāji apdzīvotas, un vispārīgi pilsētā vairs redzamas nedaudzas veselas mājas. Tur ir arī pils, kur dzīvo tas poļu kungs, kam jāpavēl pār pilsētu, un tāpat arī sardze apakšā pie vārtiem sastādīta no poļiem, ļauniem, nikniem un viltīgiem cilvēkiem. [..]

[Tālāk interesants brauciens pa Mētras upi uz Pleskavu. Narvas apraksts. 25. augustā Kīhels ierodas Vēzenbergā, no kurienes satiksmes līdzekļu trūkuma dēļ netiek lāgā projām. Meklējot miestiņā zirgu, viņš pie kāda vācu amata meistara satiek kādu Livonijas muižnieku (lüflendischen edlmann), kas viņu uzaicina pie sevis.]

Un tā mēs braucām apmēram divas stundas nakti, kamēr nonācām šī muižnieka muižā, braucot pa lielākai daļai pa mežu un zemu, ūdens pilnu ceļu, bez tam lija stiprs lietus, tā ka es kļuvu pilnīgi slapjš.

Kad nu mēs nakti nonācām viņa mājā, bija jau vēls laiks un viņa ļaudis pa lielākai daļai bija aizgājuši gulēt; muižniekam nebija vairāk kā viena vienīga gulta, kas atradās siltajā istabā (in der stuben). Tajā jau gulēja viens no viņa draugiem, arī muižnieks, kas bija ieradies, lai viņu apciemotu. Tas cēlās no gultas un deva junkuram vai kungam mājā vietu, apvilka drēbes un pēc tam nolikās blakus kambarītī pie mūrīša uz salmiem. Cik lepni un bagāti muižnieki bijuši pirms kara, tik trūcīgi un nabagi viņi ir tagad, jo visa zeme ir izpostīta, izputināta un samaitāta: maskavieši nodedzinājuši sādžas, miestiņus un pilis, to viņi dara arī vēl patlaban, tā ka neviens negrib vairāk iestrādāt kā tikai savai dienišķai iztikai, iekams nebūs sarunāts un nospriests pastāvīgs miers. Šai naktī gadījās, ka muižniekam no sētas vilki aiznesa sešas aitas, bet nedaudz agrāk - septiņas, tā ka viņš sāka domāt, ka tās viņam citādā kārtā pazudušas vai nozagtas, vai pat raganu un burvju, kuru šai zemē ir ļoti daudz, aizvestas; šai zemē taču atgadās ļaudis, kas skraida apkārt vilkaču (Wahrwölf) izskatā, tos sauc par vilkačiem, un tie dara lielus zaudējumus. Lai nu pārliecinātos par notikumu, muižnieks aizsūtīja no rīta savu sulaini (jungen) uz mežu, lai viņš tur, šurpu turpu staigādams, meklētu asins pēdas. Priekšpusdienā sulainis pārnāk mājās, nesdams aitas galvu, kā arī vairāk nekā pusi no kumeļa (föel?), un stāsta, ka viņš esot redzējis lidojam daudzas vārnas (raben) un apmēram gājis to kliegšanai pakaļ, līdz kamēr pēdīgi nonācis īstajā vietā. Bet sētā nevarēja atrast ne pēdas, nedz caurumu [sienā], pa kuru vilki būtu iegājuši un izgājuši, tādēļ radās aizdomas, ka aitas paņēmuši vilkači.

25. junkurs - viņa vārds Juris fon Bergens (Jeörg von Bergen), bet viņa muižas Sagettj [?] - mani izved laukā, rāda man daudzus laukus, pļavas un mežu, kas pēc viņa teiciena viss viņam piederot. Man no tā bija maz prieka, jo es labāk būtu devies tālāk savā ceļā, bet man bija pie viņa jāpaliek līdz maltītes laikam. Pa to starpu pie šī muižnieka ieradās kāds vācu muižas ierēdnis (hofman); šim vīram jāceļo 12 jūdzes pa to pašu ceļu, kur man, viņš prata arī vietējo valodu. Ar viņu kopā pēc maltītes mēs devāmies no turienes projām, pie kam mans muižnieks man sagādāja no viena sava zemnieka zirgu līdz nākamam miestiņam. Apmēram pēc stundas ceļa mēs atradām zirgu stāvam mājas priekšā, pilnīgi sagatavotu ceļam, jo tūdaļ ar to gribēja izjāt īpašnieks-zemnieks. Bet ierēdnis, kas ļoti labi pazina šīs zemes paradumus, uzstājās zemniekam, ka man esot jānodod vēstule ķēniņa komisāram Rēvelē, ka man ļoti jāsteidzoties projām tikt, - tā viņš atņēma zemniekam zirgu ar varu, lika man tam sēsties mugurā, un tā mēs abi aizjājām. Zemniekam viņš pateica, lai tas sūtot kādu pakaļ, ja gribot savu zirgu dabūt, kas to pārvedot mājās. Tā nu es šo zirgu jāju vienu jūdzi, līdz kamēr mēs nonācām pie kāda meldera, kās ilgi stīvējās un negribēja dot zirgu. Tad nu muižas ierēdnis izrādījās, ka viņš gribētu melderim sist, viņš izvilka arī savu bisi. Kad nu otrs redzēja, ka lietas kļūst nopietnas, viņš lika apseglot zirgu. Man gan bija bažas, bet mans pavadonis teica, viņš šo ļaužu paradumus zinot labi, protot ar tiem arī pienācīgi apieties, jo ar labu no tiem neviens nekā nevarot dabūt. Tā nu mēs jājām no turienes projām, bija jau pret vakaru, un ar to zirgu mēs jājām 2 jūdzes. Naktī mēs nonācām kādā miestiņā, tur mēs nokāpām, iegājām kādā mājā un ilgi saucām, bet nebija neviena, kas mums dotu atbildi, lai gan vēl uguns bija pavardā. Mēs uzdedzām uguni, iegājām istabās, bet arī tur neatradām neviena, nevarējām arī neviena sasaukt, tādēļ izgājām atkal laukā. Tieši blakus minētai mājai atradās pļava, kurā ganījās vairāki zirgi. No tiem muižas vīrs noķēra vienu un, paņēmis seglus no otra zirga, uzlika tos tam, uzsēja pavadu un taisījās jāt projām, toties meldera zirgu mēs atstājām tur. Tad nu parādās pats zemnieks, kam pieder zirgi, un prasa, ko mēs gribot ar šā zirgu darīt. Muižas vīrs atbild, ka man esot jāsteidzas ķēniņa uzdevumā, kam labais zemnieks bez pretrunām notic. Man nu uznāca bailes, ka zemniekam ir prātā sacelt kādu brēku, it kā mēs viņam zirgu gribētu nolaupīt; tas mums abiem nemaz nenāktu par labu. Kad nu mēs bijām nojājuši pusstundas atstatumu no miestiņa un atradāmies kādā mežā, nāca uz mums skriešus ātros lēkšos šķērsām pa ceļu trīs brūni vai melni zirgi - tumsas dēļ nevarēja tos pēc krāsas pazīt - tie mums sekoja ilgāku laiku, arī vēl pēc garas stundas. Lai gan mēs tos vairākkārt no sevis dzinām atpakaļ, tie drīz atkal bija klāt. Tad mēs satikām divus jātniekus; tiklīdz tie piejāja mums blakus, pakaļskrējēji zirgi atstāja mūs, un mēs tos vairāk neredzējām. Bija jau vēls un dziļa nakts, un ar šo zirgu jau biju nojājis 3 jūdzes; tikai pēc pusnakts mēs nonācām kādā miestā, kas atrodas 7 jūdžu atstatumā no iepriekš minētā muižnieka īpašuma. Mēs zirgus palaidām ganībās, sasējām tiem priekšējās kājas, lai tie neaizietu par tālu, mēs paši nolikāmies gulēt kādā zemnieka mājā zem nojumes uz gara bluķa un atpūtāmies tur līdz gaismai.

26., kad no rīta uzcēlos, kā arī vācietis, muižas ierēdnis, kas man iepriekšējā vakarā pastāstīja, ka viņš esot dzimis Špeierē (Speyr), tomēr arī šai zemē esot daudzus gadus dzīvojis, kalpojis arī kā karavīrs; man viņš tomēr rādījās paklīdis (einem nassen bruder gleich) esam, un, kad mēs izgājām meklēt mūsu zirgus, mēs ilgi nevarējām atrast ne vienu, nedz otru, beidzot vācietis atrada savu zirgu mežā, bet otru, ar kuru es biju šurpu atjājis, es vairs nevarēju rokā dabūt. Vai nu zemnieks, kam tas piederēja, to nakti bija aizvedis, vai tas kur citur palicis, to es nevaru zināt, jo es viņu pēc tam vairs neesmu redzējis.

No turienes man bija vēl piecas jūdzes ceļa līdz Rēvelei, bet lietas [?] vairs negribēja iet uz priekšu tādā veidā kā agrāk, jo neviens no zemniekiem vairs negribēja ļauties pierunāties. Beidzot es tomēr dabūju vienu zirgu par naudu, un arī pieminētais ierēdnis vēl jāja no turienes vairāk nekā divas jūdzes manā virzienā. Pa ceļam mēs satikām ķēniņa komisārus, jo bija nolikta sanāksme Maskavietim un zviedru ķēniņam, lai spriestu par mieru, šī sanāksme bija nolikta pusstundas atstatumā no Narvas, klajā laukā: katra puse saceļ savas teltis, jo viņi viens otram pārāk neuzticas. Minētie komisāru kungi mūs uzrunāja, mūs izprasīja, no kurienes mēs nākot. Ja nu es atkal toreiz būtu jājis uz zirga, kādi man bija bijuši iepriekšējie, par kuriem es nekā nebiju maksājis, un ja nu zemnieks būtu skrējis pakaļ, tad es būtu dabūjis īstu pirti (recht in das badt kommen). Iekams mēs viens no otra šķīrāmies, mēs iegriezāmies [krogā], kur es daudzpieminētajam muižas ierēdnim izmaksāju brokastis, jo citu atlīdzību viņš nevēlējās saņemt.

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 113.-119.lpp.

Ievietots: 03.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV