[1589.gadā, Rēvelē]
_________________________________________________________________

[..]

Pēc aizbraukšanas no Viļņas ceļā pa Livoniju neesmu rakstījis J.E. tādēļ, ka šai ceļā man nav gadījusies atzīmēšanas cienīga lieta, nedz arī man ir bijusi iespēja nosūtīt vēstules, jo, ceļojot pastāvīgi pa svešām un tuksnešainām vietām un satiekoties ar mežonīgiem cilvēkiem, esmu palicis mežonīgs arī es pats, un man šķiet, ka atrodos pasaulē, kas atšķiras no tās, kur dzīvo cienījami cilvēki (gl’huomini da bene). Tiešām neērtības, ko esmu pārcietis šai ceļojumā, ir bijušas neskaitāmas, jo tur [t.i., Livonijā] nav nepieciešamo pārtikas līdzekļu un vasaras laikā pa lielākai daļai ir jāapmetas zem klajas debess (in campagna) teltīs; ar mēri man ceļā nomiruši divi no maniem pavadoņiem, viens garīdznieks, kas man bija biktstēva vietā, un no manas tuvākās pavadonības otrs, kāds no maniem virsniekiem, kuru labi pazina J.E., daudzas dienas arī es un visi manējie bijām šīs [?] slimības aizdomās, bet, pateicoties Dieva žēlastībai, esam visi veseli un nu jau ir pagājušas 40 dienas... kā esam iejājuši Rēvelē.

[..]
__________________________________________________________________

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 123.lpp.

Ievietots: 03.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV