Izvilkumi par Livoniju no Rafaela Barberīni (Raffaello Barberini) apraksta par ceļojuma no Antverpenes uz Maskavu (1565.).
________________________________________________________________

Esmu vismaz atradis daudzas vērā ņemamas lietas, stipri atšķirīgas no [citu, vecāku] aprakstītāju [stāstiem]; sev par patikšanu esmu atzīmējis šīs lietas, kuras esmu redzējis. [..]

[..] dodoties ceļā no Dancigas pret rītiem, triju dienu atstatumā atrodas jūras līcis un pilsēta Kēnigsberga (Cunisbergo), kur dzīvo Prūsijas hercogs. Tad ceļš iet uz Kurzemi (Curlant). Tai blakus nāk Livonija, slavens apgabals, liels un ļoti bagāts ar labību un mājlopiem, pilns labi apstrādātiem laukiem, bet 10 līdz 12 gadu atpakaļ ļoti izpostīts un nabadzībā novests lielo karu dēļ; jo agrāk tas piederēja virsmestram, it kā no Rodas bruņinieku ordeņa, tad šo apgabalu ieņēma Maskavietis un īsā laikā gandrīz visu nopostīja. Lielu daļu, ne jau sliktāko, sev paņēma Polijas ķēniņš, otro - Dānijas ķēniņš un vēl vienu - Zviedrijas ķēniņš. Līdzīgā kārtā viena daļa pieder Prūsijas hercogam; tā viņi to savā starpā sadalīja. [..]

Es atrados ceļā gandrīz visu ziemu un ierados Narvā Ziemsvētku rītā. Ceļam vajag iepriekš sagādāt ēdienu un vest sev līdzi pārtiku sešām vai astoņām dienām, lai būtu ko ēst un dzert. Tādēļ mēs savās kamanās vedām līdzi maizi un vārītu gaļu un kā dzērienus alu un medu, tas ir, dzērienu, taisītu no medus, arī degvīnu (acqua di vita). Saku, ka pārtika tādā mērā sasala, arī dzērieni koka pudelēs (fiasche), ka viss palika ciets kā akmens un mēs maz no visa varējām izmantot. Stāstīja man turienes ļaudis, ka neesot nekad redzējuši sasalstam degvīnu, vienīgi šai gadā. Nepieciešami ņemt to līdzi daudzas pudeles, lai dzertu un lai ar to mazgātu rokas un seju, jo citādi nav iespējams izciest: nav labāka līdzekļa pret salu kā tas.

Esmu [ceļā] redzējis daudzus beigtus cilvēkus un mājlopus, vēršus un zirgus, arī dažus vīrus, kas jau bija sastinguši un gandrīz pilnīgi nāves žņaugos; tiem ar nažiem atlauza muti un ar minēto degvīnu tos izglāba no briesmām; šais zemēs ir bijuši daudzreiz piedzīvojumi, ka gadījumā, kad sastingušus cilvēkus pienes pie uguns, viņi nomirst.

Esmu redzējis zirgus, kam ceļā pārsprāgst miesa un āda aukstuma dēļ, it kā tā būtu pārgriezta. Esmu dzirdējis naktīs kokus mežā pārplīstam un saplaisājam, tāpat arī istabu baļķus. Un, tā kā pašās istabās ir stikla logi vai arī no kāda akmens, kas spīd kā stikls un ir kā zvīņas, kuras var atdalīt un atšķirt vienu no otras, plānāki par papīru, - to atrod Maskavijā, - un saku, tādēļ ka iekšā, pie krāsnīm, kas ir ļoti karstas, aukstums pie rūtīm dara to (to var visur redzēt), ka gaiss pārvēršas ūdenī, pielīpot pie minētiem stikliem, un pēc tam pārvēršas ledū un paliek tik biezs, viena kārta virs otras, ka viss ledus galu galā ir tik biezs, ka tikko tam var gaismu cauri redzēt. Daudzas citas līdzīgas lietas es varētu patiesi izstāstīt, kas varētu likties neticamas. Kopā saņemot, saku, ka tad, kad pūš vējš, kas nāk tieši no ziemeļiem, skarot seju, patiesi liekas, ka tajā iesviesta sauja sadauzītu stiklu. Šis vējš tūdaļ sagraiza un samaitā miesu, tā ka tā sažūst un tādā kārtā var pazaudēt locekļus; nav iespējams to iedomāties, bet brīnums ir tam, kas to redz.

Un tādēļ, ka es esmu dzirdējis, it kā daži [ģeogrāfi] domājot, ka jūra, kas pienāk pie Narvas (Nerue), neaizsalstot, bet ka pa tām upēm, kuras šai jūrā ietek, ieplūstot lieli ledus gabali, kas tad savienojoties tādā mērā, ka jūra izskatoties it kā ar ledu pārklāta; tādēļ es saku, ka tas nav pareizi un ka notiek tieši pretējais. Šais gadalaikos upes ir viscaur tik stipri un cieti sasalušas, ka ledus ir cilvēka auguma augstumā un biezumā un katru nakti kļūst vēl cietāks, ka to ar lielām pūlēm savām vajadzībām ļaudis var salauzt ar dzelzs stangām. Pa šīm upēm ir ierīkoti kamanu un jātnieku ceļi tāpat kā pa zemi. Tas pats notiek arī uz jūras. Tādēļ es, lūk, saku, ka ledus gabali vis nenāk no upēm ārā, bet ka pati jūra tik cieši sasalst, ka daudzu jūdžu tālumā var braukt kamanās vai jāt zirgos.

Es pats esmu daudz ceļa mērījis, kad atgriezos no tām zemēm. Es gribēju pa zemes ceļu doties uz Rīgu, cauri Livonijai, bet mums atnāca ziņa, ka ceļš esot ļoti nedrošs, jo poļu ķēniņa jātnieku nodaļas dodoties pret Pērnavu (Perno), kas ir ļoti nocietināta vieta un līdz šim piederēja Zviedrijas ķēniņam, bet pašreiz polim, jo nupat to ieņēmušas minētās jātnieku nodaļas pēc nolīguma. Un tā, es saku, lai izvairītos no šīm briesmām, mēs devāmies ceļā kamanās pa jūru uz kādu salu - Sāmu salu (Osele), Dānijas ķēniņa brāļa bīskapiju, un notikās, ka man tur bija jāuzkavējas vairākas nedēļas, pie kam katru dienu gāju pastaigāties uz jūru, lai pavadītu laiku, un tā tas gāja līdz 28.aprīlim. Tad saulei jau bija pieaudzis spēks un ledus bija kļuvis ļoti vājš. Reiz, pūšot labvēlīgam vējam, viss ledus salūza un jūra parādījās klaja, bet ar visu to vajadzēja gaidīt vēl divas dienas, iekams ar kuģiem varēja doties jūrā, jo visur peldēja ļoti lieli ledus gabali: ja kāds tiem uzbrauktu virsū, būtu tas pats, kā uzskriet uz klints. Šis laiks bīstams arī vēl tādēļ, ka vējš sviež ledu pret krastu, un, ja tas notiek pie stipra vēja, tad tur sarodas tādi ledus kalni, ka jūrniekiem vajadzības brīdī nav iespēja tikt pie krasta. Tā nu es nobeidzu, sacīdams, ka minētā jūra šais zemēs ir aizslēgta un aizsalusi vismaz piecus mēnešus gadā un pie tam tādā mērā, ka, piemēram, šai ziemā, par kuru runāju, ļaudis ir gājuši pāri jūrai, tas ir, no Livonijas uz Zviedriju.

Kurzemes hercogiste (Curlant ducato) pienāk ar vienu daļu pie jūras, kas pieder pie Sāmsalas bīskapijas. [..] Tur ir daudz ļaužu, kas...[?] maģiskas mākslas un citas savādas lietas, un pārvēršas vilkos un aprij citus cilvēkus.

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 107.-109.lpp.

Ievietots: 01.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV