Izvilkumi no Bartolomeja Angļa (Bartholomaeus Anglicus) 13.gadsimta darba De proprietatibus rerum par Baltijas provincēm.
________________________________________________________________

87. nodaļa. Par Lektoniju (De lectonia)

Skitijas Lektonija ir province, kuras iedzīvotāji, saukti lektīmi (lectimi), ir spēcīgi un stipri ļaudis, kareiviski un nikni. Lektonija, proti, novads, kura zeme ir auglīga, purvaina daudzās vietās un ļoti mežaina, apskalota upēm un [citiem] ūdeņiem, ļoti pilna meža zvēriem un mājlopiem. To apsargā meži un purvi, un maz tai ir citu nocietinājumu, izņemot upes, mežus un purvus; tādēļ vasarā šo novadu grūti iekarot, bet gan vienīgi ziemā, kad ūdeņi un upes sasalst.

88. nodaļa. Par Livoniju.

Livonija ir tā paša novada un valodas (ideomatis) atsevišķa province, kas ar jūras-okeāna ielocījumu atšķirta (inteyectu) no Vācijas robežām; tās iedzīvotāji no seniem laikiem saucas livoņi. To kulti un rituāli bija agrāk brīnumaini; pie viena Dieva un ticības tos no dēmonu pielūgšanas piespieda [atgriezties] ģermāņi. Viņi pielūdza jo daudzus dievus [un] ar nešķīstiem un grēcīgiem upuriem izprasīja atbildes [pareģojumus] no dēmoniem [un] tiem kalpoja ar zilēšanu un burvībām. Mirušo līķus tie neatdeva kapam, bet, uzcēluši lielu [?] sārtu; tos sadedzināja pelnos. Pēc nāves tie ieģērba savus draugus jaunās drēbēs un tiem ceļam deva līdzi [?] aitas, vēršus u.c. dzīvniekus, bet vergus un kalpones, nolemjot dot tiem līdzi ar citām lietām, kopā ar mirušo un visu citu sadedzināja, ticot, ka tie, tādā kārtā sadedzināti, laimīgi nonāks kādā laimīgo zemē un tur līdz ar visu sadedzināto lopu un vergu daudzumu, [kas miruši] kungam par patikšanu, atradīs laimes un mūžīgas dzīvības tēviju. Šī tēvija, kā tagad tic, kas no ļoti seniem laikiem bija dēmonu maldos savaldzināta, jau pa lielākai daļai līdz ar daudziem iekarotiem [subditis] vai pievienotiem novadiem, atsvabināta no minētiem maldiem Dieva žēlastības gājienā un ar ģermāņu spēku palīdzību. [..]

126. nodaļa. Par Rēveli (riualia).

Rēvele ir province, kādreiz barbaru, lielā atstatumā no Dakijas. Tagad tā Kristus ticībā pakļauta Dakijas valstij. Kādu tās daļu sauc par Vironiju. ... [?] tādēļ, ka tā ir zālaina un bagāta ganībām un jo daudzās vietās mežaina. Tās zeme ir vidēji auglīga. Bagāta ūdeņiem un purviem. Auglīga jūras un ezeru zivīm un sīk- un liellopu ganāmiem pulkiem. Tā pieslienas Skitijas zemēm, vienīgi ar upi, vārdā Narvu, atšķirta no norpegu [?] un megardu [respektīvi, Novgorodas] novadiem... [?] (a norppegorum et megardorum regionibus est discreta ut diherodo.)

144. nodaļa. Par Zemgali (Semigallia).

Zemgale ir vidēja [lieluma] province, kas atrodas pie Baltijas jūras, Sāmsalas (osiliam) un Livonijas (livontam), - tuvējā Āzijā; to tā sauc tādēļ, ka galati, to ieņemot, ar zemes [agrākiem] iedzīvotājiem sajaukušies [to] apdzīvo. Tiešām, zemgaļus tā sauc tādēļ, ka viņi cēlušies no galliem vai galatiem un tām [resp., vietējām] tautām. Zeme laba un auglīga labībai, ganībām, pļavām, bet pati cilts barbariska un necivilizēta (inculta), asa un cieta (aspera et severa).

Avots: Spekke, A. Latvieši un Livonija 16.gs. Rīga: Zinātne, 1995. 267 lpp, 16 lp. pielik. > 91.-92.lpp.

Ievietots: 30.06.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV