Latvijas vēstures pirmavoti. I burtnīca: Švābe, A. Vecpiebalgas zemnieku sūdzība Zviedrijas karalim Kārlim XI. 1695.g. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927. 18 lpp.[*]
______________________________________________________________

[3.lpp.]

Karaļa rezolucija 6.junijā 1695.gadā:
“Izmeklēt šo lietu!”

Visvareno, Visžēlīgo Karal!

Patiesi ir atbaidoši tie nežēlīgie, cietsirdīgie sodi, kuŗi mums, nabaga zemniekiem, jāpacieš no mūsu rentnieka un (hoftiesas) piesēdētāja Trautfettera[1] kunga. Kad mēs par savu postu sūdzējāmies augstai priekšniecībai, kas iecelta no Dieva un Jūsu Karaliskās Majestates, proti: pirms diviem gadiem par mūsu nepanesamo stāvokli ziņojām Viņa Ekselencei, Karaļa padomniekam, feldmaršalam un ģeneralgubernatoram, grafam Hastferam,[2] tad viņš mūs žēlīgi un pēc taisnības noraidīja pie domeņu valdes priekšnieka fon Strokircha kunga.[3] Pēdējais, laikam, pārāk daudzo darīšanu dēļ, uzdeva mūsu sūdzību skatīt cauri savam sekretaram Krēbsa[4] kungam, pie kura mēs ari griezāmies un no visas sirds viņu lūdzām dot mums taisnību un aizstāvību. Bet viņš smējās par mūsu lūgumu kā par bērnu rotaļu un teica, lai labprātīgi izlīgstot ar savu kungu un dzīvojot ar to saticībā; citādi mēs saņemšot par algu desmit pāŗus rīkšu. Kad to dabūja zināt piesēdētāja kungs, viņš kopā ar septiņiem vīriem Trešā Ziemsvētku naktī iebruka pie manis, Viļumu Jāņa, un aizveda uz muižu kā smagu noziedznieku, kur visa novada zemnieku priekšā, - viņiem par biedinājumu, lai tie vairs tāļāk nesūdzētos par piesēdētāja kungu, - lika mani nežēlīgi pērt līdz asinīm ar astoņiem pāŗiem rīkšu; patiesībā man bij piespriesti desmit pāri rīkšu,[5] bet mūsu mācītāja kungs, kuŗš tobrīd bij muižā, ar savu aizlūgumu panāca to, ka man atlaida divus pārus. Pēc pēršanas mani ieslēdza siekstā, kur man bij jāguļ lielās mokās līdz Trejkungu dienai. Tā kā es šai šausmīgā salā un ļoti mocošā cietumā, kur man bij dien’ un nakti jāguļ uz muguras ar bluķī ieslēgtām kājām, nevarēju ilgāk izturēt, tad mans kaimiņš Ģibuļu Jānis apņēmās galvot, ka es vairs tāļāk nesūdzēšos par piesēdētāja kungu.

Tā kā augšā minēto sūdzību savā laikā nodevām ari es, Baldiešēnu Pēteris, un mans brālis, tad piesēdētāja [4.lpp.] kungs lika ari mani kopā ar brāli pērt ar sešiem pāŗiem rīkšu līdz asinīm. Kad redzējām, ka mums atliek vienīgi aiziet galīgā postā un Vidzemē nepanācām nekādu palīdzību un glābiņu, jo sekretars Krebss, kuŗam vajadzēja aizstāvēt mūsu taisnību un palīdzēt mums atgūt tiesības, pats atļāva un ieteica rentnieka kungam lietot rīkstes. Tāpēc mēs bijām spiesti visā padevībā meklēt patvērumu pie Jūsu Karaliskās Majestates taisnā un svētā troņa un visdziļākā pazemībā noliekam pie Jūsu Majestates kājām ziņojumu par tām daudzējādām nepanesamām jaunām nastām, ar kuŗām mūsu, augšā minētais rentnieka kungs apspiež un apgrūtina visa Piebalgas novada zemniecību, pretēji Kristus, Dieva un Jūsu Karaliskās Majestates noteikumiem. Bet jo sevišķi mēs trīs - Ģibuļu Jānis, Viļumu Jānis un Baldiešēnu Pēteris, - kas esam še ieradušies Jūsu Karaliskās Majestates svētā vaiga priekšā, aprakstām, kā pret mums izturas rentnieka kungs proti:

1. Mērs, ar kuŗu nobeŗam kunga labības tiesu, ir tik liels, ka no sešiem pūriem iznāk septiņi, jo pūru mums atņem ar kaudzi un nevis strīķētā mērā, kā to noteikusi Karaliskā ģeneralrevizijas komisija.[6]

2. Ka piesēdētāja kungs, tiešām, grib mūs pilnīgi ruinēt, to gaiši pierāda sekošais: viņš prasa, lai mēs, na­baga zemnieki. pārdodam viņam savas linsēklas, lai gan mēs paši varētu tās aizvest uz Rīgu un pārdot savā labā. Šī prasība runā pretīm zemes tiesībām un likumiem, kuŗi aizliedz zemnieku ražojumu uzpirkšanu.[7] Lai izspiestu no mums šīs linsēklas, viņš ik gadus uzsūta mums uz kaklu divus karaliskos jātniekus, kuŗiem ik dienas jādod divi vietējie sieciņi jeb trešdaļmucas auzu un 12 ēras naudā, it kā mēs jau nebūtu nobēruši un maksājuši savu pienācīgo un likumīgo kroņa tiesu (königliche Gerechtigkeitt).[8]

3. Mums jādod gandrīz divreiz tik daudz karaliskās armijas uzturam[9] (Reuter Verpflegung) no katra maksāšanas arkla (Zahlhaaken), nekā patiesībā rentnieka kungs maksā karaliskiem jātniekiem no katra revizijas arkla[10] (Revisionshaaken). Tā kā Piebalgas muižai pieder daudz vairāk maksāšanas nekā revizijas arklu,[11] tad no šī pārpalikuma paliek bagāts vienīgi rentnieka kungs, kamēr mēs, nabaga zemnieki, nonākam postā un trūkumā.

[5.lpp.]

4. No seniem laikiem mēs devām kungam ik gadus vienu gobas aitu (Gerechtigkeits Schaaf); tagad mums jādod nevien aita, bet vēl liečus pusdālderis naudā, lai gan minētā karaliskā ģeneralkomisija noteica, ka mums jādod tikai viena aita un ne graša naudas.[12]

5. No seniem laikiem kungs mums atlaida ik gadus trīs pūrus rudzu Rīgas mērā, par ko katrs zemnieks deva muižai vienu cūku. Mūsu tagadējā rentnieka nelaiķa sievas tēvs prasīja no mums cūku tikai pa četriem gadiem reiz, bet tagad mums jādod ik gadus 5 dālderi.[13]

6. Agrāk devām kungam ik gadus puspoda sviesta, bet tagad no mums prasa 15 mārciņas.[14]

7. Senāk devām kunga tiesas linus, kaņepājus un apiņus (Gerechtigkeitsflachs) Rīgas svarā, bet tagad jādod vietējā svarā, kurš ir par 5 mārciņām lielāks katrā podā.

8. Senāk mums bij no saviem liniem un kaņepājiem jāsavērpj priekš muižas ik gadus 2 mārciņas linu un 3 mārciņas kaņepāju; tagad mums jānodod 3 mārciņas linu un 4 mārciņas kaņepāju dzijas.[15]

9. Senāk bez parastām klaušām mums bij jāved uz Rīgu ar pašu zirgiem un izdevumiem katram trīs vezumi labības; tagad, bez kārtējām muižas gaitām, mums jābrauc Rīgā ar 12-14 vezumiem gadā.

10. Senāk mēs nekā nezinājām no muižas sargu klaušām, un beidzot nedēļas darbus, tikām sestdienas vakarā atlaisti mājā; turpretim tagad mums ik sestdienas vakaru jāatstāj muižā trīs cilvēki no sava vidus. kuŗiem jāsargā nevien nakti līdz pirmdienas rītam, bet pat svētdienā un pirmdienā jāstrādā visādi darbi. Šos strādniekus muiža neatlaiž agrāk, pirms tie saimnieki, kuŗiem pienākusi sargu kārta, tos pirmdienā neapmaina pret citiem.[16]

11. Mums, ceturtdaļarkla zemniekiem, ir par gŗūtu nest tās pašas klaušas, kuŗas jāpilda pusarkla saimniekiem.[17]

12. Bez parastām muižas gaitām mūsu rentnieka kungs ik gadus prasa vēl 14 liekas darbdienas, pie kam šādus lieciniekus sauc par kārtniekiem (Karttnek).[18]

13. Bez parastām klaušām mums divas dienas vasarā ar pašu zirgiem, ratiem un savā maizē jāved priekš rentnieka mēsli uz viņa zemi un muižas tīrumiem.

[6.lpp.]

14. Senāk pļaujas laikā mēs bez kārtējiem darbiniekiem devām muižai vēl vienu palīgstrādnieku divas, trīs dienas no vietas; turpretim tagad katram saimniekam pļaujas laikā jāsūta šāds darbinieks divdesmit dienas no vietas rentnieka tīrumos, no kā aizkavējas pašu zemnieku lauku darbi un viņu labība pārkalst un izbirst. Šādā kārtā iznāk, ka pļaujas laikā saimniekam jātur muižas laukos 8 gaitinieki, proti: 2 nedēļas darbinieki, 2 otrinieki un 4 talcinieki (taltzenek).[19] No tā var viegli spriest, cik lielā mērā aizkavējas paša zemnieka lauku darbi, jo tam vajaga būt ļoti lielam saimniekam, kuŗa saimē ir 8 darba spējīgi vīrieši.[20]

15. Bez parastām klaušām mums savā maizē jāpalīdz rentniekam zivju zvejā.

16. Bez parastām pienācīgām gaitām mums pārāk bieži ar saviem zirgiem jāved siens no muižas pļavām, kuŗas atrodas jūdzi vai pat pusotras jūdzes tāļu.

17. Kad rudeņos rentnieka kungs nosaka medības,[21] dažreiz četras, piecas nedēļas no vietas, tad mums bez parastām klaušām ar saviem zirgiem nevien jāiet par dzinējiem, bet ari par biseniekiem. Kad vakaros šie mednieki apmetas pie kāda zemnieka par nakti, tad viņam jādod ēst un dzert 20-30 kunga biseniekiem (Schützen).

18. Visā Vidzemē bij vecs paradums, ka muižas klaušās jāierodas pirmdienas vakarā, pie kam tai dienā bij vienīgi jāpierakstās, bet nekas nebij jāstrādā; turpretim tagad mums jau pirmdienas vakarā jāstrādā muižā 4-5 stundas. Tā kā dažiem zemniekiem jāmērī tāļš ceļš no mājām līdz muižai, un tāpēc tie nespēj pirmdienā vēl laikā stāties darbā, tad rentnieka kungs par šādu nokavēšanos lika kādu pirmdienu veselus 14 zemniekus nežēlīgi pērt ar rīkstēm.

19. Pastāv vecs paradums, ka vasaras rītos jāiet darbā līdz ar saules lēktu un darbi jābeidz saulei rietot, bet mūsu tagadējais rentnieka kungs dara mums lielu netaisnību, prasīdams, lai vasarā ejam darbā jau pirms saules, un saulei lēcot, mūsu zirgi jau ir nodzīti putās; turpretim vakaros mūs atlaiž tikai lielā tumsā, kad sen jau saule norietējusi, ko nevar ilgāk vairs izturēt ne zirgi, ne cilvēki. Kad sākas kuļamais laiks, mums tūlīt pēc lauku darbiem cauru nakti jakuļ labība rijās, tā kā pa visu nedēļu [7.lpp.] nedabūjam aizvērt acis; mūsu zirgi aiziet postā,[22] un tie zemnieki, kuŗiem nav daudz zirgu, spiesti palikt par ubagiem, jo visu, ko tie iegūst un sastrādā, viņiem jāizdod par zirgiem. Beidzot, kad šādā kārtā rentnieks tos izzīdis un izsūcis līdz pēdējam asins pilienam, tā ka tie nespēj vairs dot ne kroņa tiesu, ne ari pildīt pienācīgās klaušas, tad rentnieka kungs tos izliek no viņu mājām, kas diemžēl ir parasta parādība nevien mūsu Piebalgas novadā, bet visā Vidzemē.[23]

20. Mēs atvedām līdz ādas pātagu (karbatsche), kuŗu noliekam pie Jūsu Karaliskās Majestates svētām kājām un ar kuŗu mūs, nostieptus zemē un kailus izģērbtus, peŗ muižā, pie kam šāda pēršana ir mūsu vieglākais sods.

Šāda ir visa Piebalgas novada un atsevišķi mūsu, triju zemnieku sūdzība, ar kuŗu griežamies pie Jūsu taisnīgā un svētā Karaliskā troņa.-

Man, Baldiešēnu Pēterim, rentnieka kungs pilnīgi patvarīgi atņēma nevien 6 liellopus un 4 aitas, bet ari 13 pūrus rudzu un 30 vezumus miežu; manu zemi, kuŗu biju jau divreiz aparis un tikko nomēslojis, lika apsēt ar saviem rudziem;[24] tāpat piesēdētāja kungs man atņēma gabalu zemes un to piešķīra agrākam Piebalgas mācītājam. Kad pēdējais lika no šī gabala aizvest prom manus sētos rudzus, pavisam 15 vezumus, un pret to uzstājās mans tēvs, teikdams, ka viņam nodara vislielāko netaisnību un varmācību, tad piesēdētāja kunga grāmatvedis, kuŗš tai pašā laikā ir viņa zemes mērnieks, lika manu, gandrīz 70 gadus veco tēvu turpat uz viņam nelikumīgi atņemtās zemes nežēlīgi kapāt ar rīkstēm. Tagad mani padzen pavisam no mājām un manu zemi pievieno muižas laukiem.[25] Šādā pat kārtā piesēdētāja kungs padzinis septiņus saimniekus no tēvu dzimtsmājām, bet viņu zemi piešķīris muižas laukiem, no kā ceļas lielas bēdas, vaimanas un asaras. Tāpat piesēdētāja kungs aizliedz mums, zemniekiem, zvejot Piebalgas novada ezeros un ūdeņos, lai gan daudzi zemnieki dzīvo taisni ezera malā.

Man, Viļumu Jānim, piesēdētāja kungs sacirta zvejas laivu tikai tāpēc, lai es nevarētu braukt zvejot; bet mēs neredzam, ka rentnieka kungam būtu lielākas tiesības [8.lpp.] uz zvejojamiem ūdeņiem nekā mums, zemniekiem, jo rentnieks taču maksā par to Jūsu Karaliskai Majestatei tikpat maz, kā zemnieki. Neesam ari dzirdējuši, ka Karalis būtu mums, viņa zemniekiem, aizliedzis zvejot.

Man, Ģibuļu Jānim,[26] uzdodot par iemeslu to, itkā es būtu darījis alu kroģēšanai, piesēdētāja kungs atņēma 5 mucas alu un pūru iesala; lai gan viņš 10-12 jūdžu apkārtnē izsūtīja ļaudis taujāt, vai tik es neesot kādam pārdevis un izkroģējis alu, tomēr viņam neizdevās pierādīt, ka es būtu pārdevis kaut vienu stopu.[27] No otras puses es biju ar mieru nodot vissmagāko zvērastu, ka nevienu stopu alus neesmu pārdevis, bet to brūvējis sava nama vajadzībām, jo Dievs tas Kungs bij svētījis manu sievu ar miesas augli un pēc četrām nedēļām viņai tiešām piedzima bērns. Šī alus dēļ piesēdētāja kungs turēja mani 13 dienas cietumā un ari lika pērt ar sešiem pāŗiem rīkšu tik briesmīgi, ka man bieži noplūda asinis. Lai gan piesēdētāja kungs mums, nabaga zemniekiem, neko nenovēlē, turpretim viņš pats nodara neatvietojamus zaudējumus un skādi Jūsu Karaliskās Majestates mežiem, kuŗus liek nocirst un sadedzināt 7-8 jūdžu platā cirknī un tos noplicina savā labā, iegūdams vairāk tūkstošus pūru labības, no kuras nemaksā ne graša rentes Jūsu Karaliskai Majestatei.[28] Turpretim mums, zemniekiem, jāmeklē malka svešos novados, par ko man, Ģibuļu Jānim, jau apķīlāja divus zirgus, kuŗus man nācās izpirkt ar 12 dāldeŗiem.[29]

Pamudināti no šī lielā posta, mēs, nabaga ļaudis, esam spiesti griezties pie Jūsu Karaliskās Majestates, kādos nolūkos mums nācās, miesas un dzīvības briesmās, nobraukt trīsdesmit jūdzes mazā zvejnieku laiviņā pa atklāto jūŗu līdz Dago salai (Dagern), jo visās Vidzemes ostās ir aizliegts nevienu Vidzemes zemnieku nevest pāri par jūŗu pie Jūsu Karaliskās Majestates. No visa tā Jūsu Karaliskā Majestate var savā žēlastībā pietiekoši labi redzēt, cik nežēlīgi un cietsirdīgi pret mums, nabaga ļaudīm, izturas mūsu rentnieka kungs, un cik nekrietni mēs, visdažādākā veidā un kārtā, tiekam mocīti, tā ka pilnīgi pietiek, lai Jūsu Karaliskās Majestates padevīgā zemniecība visā Vidzemē īsā laikā noietu galīgā postā, ja Jūsu Karaliskā Majestate to neņems savā visžēlīgā [9.lpp.] pārstāvībā un mums no savas lielās žēlastības un taisnības neatlaidīs nepanesamās, smagās un netaisnās jaunās nastas vēl jo vairāk tāpēc, ka Jūsu Karaliskai Majestatei nav no tām ne mazākā labuma, bet dod ienākumus vienīgi mūsu cietsirdīgam, nepieēdināmam rentniekam, padarot to bagātu, varenu un lielu. Jo mūsu rentnieka kungs, kuŗš visu savu bagātību ieveda Piebalgas muižā ar vienu zirgu, tagad nevarētu ar tūkstots vezumiem izvest savu mantu no Piebalgas un citām savām muižām, kuŗas vairākkārt ir pavairojušas viņa bagātību.[30]

Visžēlīgo karal! Jūsu visžēlīgais reskripts no pag. gada 11.oktobŗa, kuŗš tika paziņots pulkveža-leitnanta Klota Jaunpils muižā dzīvojošam zemniekam, vārdā Žankas Juris, (Siancke Jurres),[31] parādot tam augsto Karalisko žēlastību, pārplūdināja kā kāda varena straume visu nabago, pārmērīgi apspiesto Vidzemes zemniecību. Būtu ļoti vēlams, lai Jūsu Karaliskās Majestates visžēlīgais, vistaisnākais reskripts[32] tiktu publicēts no visām kancelēm visās Vidzemes baznīcās mūsu zemnieku valodā. Jūsu Karaliskās Majestates augšā minēto visžēlīgo reskriptu ļoti cienītā grafa Ekselence, Karaliskais padomnieks un feldmaršala kungs, ģeneralgubernators, grafs Hastfera kungs ar savu žēlīgo rakstu no 13.oktobŗa 1694.gada no jauna apstiprināja zemniekam Kanāžu Otim (Kannis Otto), par ko lai Dievs tas Kungs piešķir mūžīgu atmaksu Jūsu Karaliskai Majestatei un Viņa Grafa Ekselencei.

Tomēr, Visžēlīgo Karal, sekretara Krēbsa ļaunprātība, kuŗa ar savu netaisnību nomāc visu zemi, ir par iemeslu tam, ka Jūsu Karaliskās Majestates augstā karaliskā žēlastība nespēj aplaimot mūs, nabaga ļaudis, jo viņš nostājas mūsu kungu pusē, un ko tie paši vēl neprot mums ļauna nodarīt, to viņš pamāca. Tāpēc Jūsu Karaliskās Majestates visžēlīgiem un taisniem reskriptiem nav nekāda iespaida; piem., augšā pieminētā Jaunpils muižas zemnieka Žankas Juŗa stāvoklis, diemžēl, it nebūt nepalika labāks pēc Jūsu Karaliskās Majestates visžēlīgā, taisnīgā reskripta, bet viņu ieslodzīja kādā Rīgas cietumā, kur sēdina visādus slepkavas un ļaundaŗus, kas pelnījuši nāvi.[33] Tāpēc ari viņš caur mums krīt pie Jūsu Karaliskās Majestates kājām un Dieva žēlsirdības dēļ lūdz izlaist [10.lpp.] viņu visžēlīgi no cietuma un visžēlīgi pavēlēt, lai viņš atkal varētu staigāt uz brīvām kājām. Lai Jūsu Karaliskai Majestatei labpatīk pasargāt no šīm briesmīgām, nelikumīgām procedurām augšā pieminēto Jaunpils muižas zemnieku un ari mūs, kas vispazemīgi, pie kājām krītot, lūdzam pēc Jūsu Karaliskās Majestates lielās žētastības:

1. Dot savu taisnīgo un likumīgo karalisko rīkojumu, lai mums atlaiž sūdzībā minētās nelikumīgās jaunās nastas, kā attiecībā uz kunga tiesu (Gerechtigkeitt), tā ari uz pārmērīgām un smagām klaušām, atstājot mums visžēlīgi agrākās nodevas un dodot tiem zemniekiem. kurus rentnieks izliek no mājām, tiesību prasīt atlīdzību vai ari atdot viņu zemi.

2. Atcelt līdz šim patvaļīgi uzspiesto un katrai taisnībai pretimrunājošo aizliegumu zvejot, kā ari atļaut katram zemniekam darīt alu paša mājas vajadzībām.

3. Lai mēs, augšā minētie, kas savā nospiedošā postā bijām spiesti griezties pie Jūsu Karaliskās Majestates taisnīgā, svētā troņa, varētu joprojām atrasties Jūsu Karaliskās Majestates visvarenā karaliskā aizsardzībā pret visiem patvarīgiem sodiem un rentnieka kunga varmācību.

4. Lai mūsu likumīgo kunga tiesu un pienācīgās klaušas, saskaņā ar Piebalgas vaku grāmatām, pārrēķina naudā un lai mēs šo sumu varētu ik gadus nodot un samaksāt karaliskam ģeneralgubernatoram tik ilgi, kamēr Jūsu Karaliskā Majestate, Visvarenā Dieva apgaismota, - kuŗa rokās atrodas ari karaļu sirdis un kurš tās vada tāpat kā ūdens straumes, - tiks pamudināta un paskubināta visžēlīgi ņemt savā valdīšanā ar virsnieku un ierēdņu palīdzību (Haubt- und ambtleutte) Karaļa lielās muižas, kas atrodas Vidzemē[34] - Jūsu Karaliskai Majestatei par neticami lielu labumu un viņa nabaga vergiem par iepriecinājumu.

5. Ja tīri negaidot, pretēji Jūsu Karaliskās Majestates nākošam visžēlīgam un taisnam karaliskam reskriptam, jau pieminētais sekretars Krēbss, vai kāds cits, atkal mums nelikumīgi laupītu mūsu tiesības, tāpat kā līdz šim tas noticis ar mūsu līdzbrāļiem, tad lai neviens mūs neaizkavē brīvi un netraucēti ar karaliskā ģeneralgubernatora [11.lpp.] pasi atkal ierasties Jūsu Karaliskās Majestates taisnīgā un svētā troņa priekšā. Tagad visdziļākā padevībā paļaudamies uz Jūsu Karaliskās Majestates taisno, svēto tiesu, apsolāmies līdz ar visiem saviem pēcnācējiem līdz mūsu mūža galam nemitīgi piesaukt un aizlūgt Dievu par Jūsu Karaliskās Majestates un augstā Karaliskā nama labklājību un pastāvīgu, ilgstošu un laimīgu valdīšanu, pie kuŗas mēs vienmēr turēsimies.

Jūsu Karaliskās Majestates vispadevīgie un dziļi pazemīgie pavalstnieki un vergi

Ģibuļu Jānis, Viļumu Jānis, Baldiešēnu Pēteris.

(Piezīme): Šie zemnieki ieradās manā namā 20.maijā un tik neatlaidīgi lūdza, lai es uzrakstot viņu sūdzību, ka ne varēju, ne spēju atteikties to darīt, un paklausīju viņu lūgumam.

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[1] Hermanis Georgs fon Trautfetters dzimis Vācijā; no 1678.g. bij Cēsu bāriņu tiesas, bet no 1681.g. Tērbatas hoftiesas .piesēdētājs; 1701.g. to redzam Rīgas apriņķa zemes tiesneša amatā. 1684.g. iecelts muižnieku kārtā; 1689.g. ievests Stokholmas bruņinieku nama sarakstos. Viņš bij precējis kapitana Johana Franka meitu Annu Elizābeti, kuŗa atnesa savam vīram pūrā Cirstu un Vāckalna muižas. Vāckalns cēlies no dažām Piebalgas zemnieku mājām, kuŗas - kā tas redzams no Zviedrijas valsts archiva dokumentiem - valsts admirals Kārlis Karlsons Güldenhjelms 1639.-49.g. dāvāja par uzticīgu dienestu savam rotmistram, Piebalgas zemnieku mājas saimniekam Ansim Frankam. Šo dāvinājumu karaliene Hedviga Eleonora 1671.g. atjaunoja viņa dēlam rotmistram Kasparam Frankam, bet 1677.g. Kārlis XI. šo muižu piešķīra Kaspara brālim, kapitanam Johanam Frankam, kuŗa meitu apņēma par sievu jau minētais Hermanis fon Trautfetters. No šiem radu rakstiem redzam, ka vēl 17.g.s. zviedru vladība dāvāja muižas zemnieku kārtas virsniekiem, kāds bij Franku sencis, rotmistrs Ansis. No savas sievas Trautfetters mantoja ari Kropes muižu, kuru 1675.g. nopirka [12.lpp.] rotmistrs Kaspars Franks, bet vēlāk to mantoja viņa brālis kapitans Johans Franks un viņa meita Anna Elizābete, Trautfettera sieva. Vecpiebalgas zemnieku sūdzība jo sevišķi svarīga tai ziņā, ka visas nelikumības un varmācības izdara ilggadējs augstākās tiesas loceklis, kuŗa sieva bij cēlusies no latvju zemnieka vai vienkārša vācu pilsoņa aprindām.

[2] Grafs Jēkabs Johans Evaldsons Hastfers bij Vidzemes ģeneralgubernators no 1686.g. 14.junija lidz 1695.g. 24.decembrim. Hastfers cēlies no Vidzemes un iesāka savu karjeru kā vienkāršs zviedŗu armijas zaldāts, izrādīdams kaujās lielu varonību. Viņš drīz uzkalpoja augstos amatos un kļuva par Kārļa XI. mīluli. Tāpēc, uzsākot Vidzemē muižu redukciju, Kārlis XI. iecēla Hastferu par ģeneralgubernatoru, kuŗa stingrā roka drīz vien salauza Vidzemes muižnieku pretestību valdībai. Hastferam pieder lieli nopelni Vidzemes zemnieku stāvokļa uzlabošanā un lielās zviedru agrarreformas izvešanā.

[3] Miķelis fon Strokirchs, dzimis Stokholmā 1649.g., miris 1723.g. Viņu iecēla 1684.g. par muižu redukcijas komisaru Vidzemē, un pēc tam par domeņu valdes sekretaru, kādu amatu viņš izpildīja līdz 1690.g., kad to paaugstināja par domeņu valdes priekšnieku. Šai amatā viņš bij vēl 1709.g. Domeņu valde pārvaldīja valsts muižas, un viņi starp citu piekrita izmeklēt zemnieku sūdzības par kroņa muižu rentniekiem un amata personām. Ar Strokircha rīcību bij nemierā zemnieki, kā to redzam no vairākām, karalim iesniegtām sūdzībām.

[4] Ģerhards Krēbss bij, laikam, Strokircha pēcnācējs domeņu valdes sekretara amatā. Lai gan mēs nezinām, ar ko beidzās Vecpiebalgas zemnieku sūdzība, tomēr vienu viņi panāca: Krēbsu atcēla no sekretara vietas, un 1695.g. oktobrī to jau sastopam Rīgas apriņķa policijas priekšnieka jeb fogta amatā. Pēc 1695.g. 29.oktobŗa instrukcijas apriņķa fogtam bij šādi pienākumi: sekot zemnieku politiskai uzticamībai un par visiem spiegošanas gadījumiem ziņot ģeneralgubernatoram un domeņu valdes priekšniekam. Gādāt, lai tiek izpildīti valdības rīkojumi par kapsētām, nabagiem, kāzu ilgumu un tml., rūpēties par tiltu un ceļu labošanu, krogu un stadalu stāvokli, zemniekiem aizliegto kroģēšanu, šķūtīm, valsts mežiem, medību noteikumu ievērošanu, baznīcu būvēm un t.t. Viņam jāizpilda visi domeņu valdes priekšnieka rīkojumi un jāpalīdz tam amata gaitās. Pēc 1696.g. 21.marta karaliskā reglamenta apriņķa fogtam jāizmeklē, uz domeņu valdes priekšnieka rīkojuma pamata, visas lietas par labības un citu ražojumu slēpšanu, pie kam fogtam tiesības [13.lpp.] sodīt vainīgos zemniekus ar 6 pāŗiem rīkšu. Redzam, ka ari jaunā amatā Krēbsam piederēja liela vara par zemniekiem, 1ai gan vairs tikai Rīgas apriņķī.

[5] Pēc tā paša 1696.g. reglamenta noteikumiem saimniekus varēja sodīt ar rīkstēm tikai ar pagasta tiesas spriedumu, proti: “Lietas par saimnieku nodarījumiem nevar izspriest ne pats muižas rentnieks, ne viņa muižkungs, bet tās atsevišķi jāizmeklē un jāizlemj ieceltiem tiesnešiem un bezpartējiskiem, godprātīgiem zemniekiem. Ja viņi nolemj sodīt vainīgo ar rīkstēm, kuru skaits nevar būt lielāks par 10 pāŗiem, tad šādu spriedumu var tūliņ izpildīt, ja ar to ir mierā sūdzētājs. Bet ja lieta ir svarīgāka, vai ari sūdzētājs nav apmierināts ar spriedumu, tad tas virzāms tāļāk: valsts muižu apsaimniekošanas lietās uz domeņu valdi, visās pārējās uz zemes tiesu.” Vai šai gadījumā tāds tiesas spriedums ir bijis, nav zināms, bet ticams, ka Trautfetters pats sodījis minētos zemniekus vai nu uz domeņu valdes sekretara Krēbsa aizrādījuma pamata, vai vienkārši tāpēc, ka Trautfetters bij hoftiesas loceklis un nelikumīgi sprieda tiesu lietā, kur viņš pats bij apsūdzētais.

[6] Pēc 1688.g. 24.oktobŗa Piebalgas revizijas protokola labības beri jāņem ar strīķētu pūru Rīgas mērā, pielīdzinot sešus pūrus ar kaudzi septiņiem strīķētiem pūriem, pie kam no viena Piebalgas sieciņa iznāca 2 sieki 2 ½ stopa Rīgas mērā.

[7] Jau 1637.g. ģeneralgubernators Oksenšjerns stingri aizliedza muižniekiem, rentniekiem un ierēdņiem uzpirkt zemnieku ražojumus un tos pārdot tāļāk vairumā, lai neciestu tirgotāju un pilsētas intereses. Vainīgos nevien sodīja, bet tiem ari konfiscēja preces.

[8] Par kroņa tiesu jeb karalisko staci sauca lopbarības un labības nodevas kaŗaspēka uzturam. Karaļa staciņš sastāvēja no rudzu, miežu, auzu un siena nodevām, kā ari šķūšu un baļķu naudām; kopsumā 7 dāldeŗi, 2 ¼ graša no katra zemnieku arkla. (Sk. A.Švābes, Pagasta vēsture, I. 319.-22.).

[9] Tā sauktais “armijas uzturs” bij otrs valsts nodoklis, kuru ieveda jau Gustavs Ādolfs. Tas bij domāts kā papildu nodoklis pie staciņa, kuŗu uzlika kara laikā ar Vidzemes landtaga piekrišanu. 1688.g. tas bij jau izvērties par pastāvīgu zemes nodokli, kuŗa lielums bij 3 dāldeŗi 50 graši no arkla.

[10] Arkls bij zemes ienesīguma un vērtības vienība, pēc kuŗas aprēķināja zemnieku nodevas un klaušas. Mājas lielumu arklos noteica, ņemot vērā saimnieka zemes lielumu un labumu, saimes un inventāra skaitu un tml. 17.g.s. otrā pusē pilna vīra jeb vesela arkla saimnieka mājas bij apm. 50-66 pūrvietas lielas. Par maksāšanas [14.lpp.] arklu sauca to arkla daļu, no kuŗa bij jāmaksā kunga tiesa un jādod klaušas pēc jaunā zviedŗu vērtējuma 1687.-88.g. Par revizijas arklu sauca aplikšanas vienības, no kurām maksāja valsts nodokļus - staci un armijas uzturu.

[11] Vecpiebalgas muižas revizijas arklu skaits nebij atsevišķi novērtēts, jo tā maksāja valsts nodokļus kopā ar Jaunpiebalgu, Ranku un Skujeni, katra muiža samērā ar savu zemnieku maksāšanas arklu skaitu. Bet var izrēķināt, ka 1688.g. uz Vecpiebalgu iznāca tikai 32 4/5 revizijas arkla; turpretīm tai bij 58 7/8 maksāšanas arkli, no kuŗiem zemnieki deva muižai ari kroņa tiesu. Tāpēc piebaldzēnu sūdzība, ka muižas rentnieks nopelna uz šīs starpības, bij pamatota.

[12] 1688.g. revizija pazīst tikai vienu aitu nodevu - proti dāldeŗi auna naudas; šai ziņā zemnieki, acīm redzot, atsaucas uz senāku paradumu, kurš bij pastāvējis pirms 1688.g., jo no Vecpiebalgas vaku grāmatām 1665.g. redzam, ka katrs zemnieks dod muižai vienu pagasta aitu.

[13] Jau 1601.g. dažos Vidzemes novados - ari Piebalgā - katram pagastam bij jādod tauka cūka, ko muiža viņiem atlīdzināja ar pūru rudzu, miežu vai auzu vai diviem pūriem rudzu “rūguma brūvēšanai”. Vēl 1688.g. Aizkrauklē bij jādod “pagasta cūkas un aitas”. Piebalgā šī nodeva jau bij uzlikta atsevišķiem saimniekiem, lai gan 1688.g. vaku grāmatas prasa vienīgi cūku naudu. Turpretīm vēl 1665.g. zemnieki deva muižai “kunga tiesas” cūku.

[14] Šī sūdzības daļa bij pamatota, jo pēc 1688.g. revizijas noteikumiem pusarkla saimniekam bij jādod tikai 10, bet ceturtdaļarkliniekam 5 mārciņas sviesta.

[15] Pēc 1688.g. revizijas datiem, katram zemniekam jāvērpj priekš muižas 2 mārciņas linu un 4 mārciņas kaņepāju dzijas.

[16] Muižas sargus sauca par kurtniekiem, un 1688.g. revizijā teikts, ka Piebalgā sargus netur, bet svētdienās jāpaliek muižā vienam darbiniekam, kamēr pārējie atgriezās pirmdienā pie darba.

[17] Sūdzība pamatota, lai gan jau 1688.g. vaku grāmatas paredz vienādas kārtējās klaušas ½ un ¼ arkliniekiem: vienu zirdzinieku jeb īstenieku cauru gadu un vienu kājinieku jeb otrinieku no Jurģiem līdz Miķeļiem. Īsteniekiem bij jāierodas muižā pirmdienas vakarā un jāstrādā līdz sestdienas vakaram; otrinieki nāca uz darbu tikai otrdienas vakarā.

[18] Par kārtniekiem sauca pagasta dotos muižas lopu ganus un kopējus: tos deva katra māja pēc kārtas. Pēc 1688.g. revizijas protokola piebaldzēniem īpaši kārtnieki nebij jāsūta, bet lopmeitas ņēma no parastām nedēļas otriniecēm. Šai ziņā sūdzība bij pamatota. [15.lpp.] Bet jau divus gadus vēlāk Trautfetters ar 1690.g. 22.junija rakstu griezās pie ģeneralgubernatora ar sekošu lūgumu: “Visās apkārtnes muižās pastāv paradums, ka no Miķeļiem līdz Jurģiem, kad otriniekiem nav jānāk darbā, zemnieki dod ārpus nedēļas darbiniekiem īpašus kārtniekus priekš muižas lopiem; kārta iet pēc rindas apkārt. Turpretīm manās Piebalgas muižās šī paraduma līdz šim nebij. Tāpēc pazemīgi lūdzu, atļaut man to, kas nav aizliegts citiem valsts muižu rentniekiem un kas nebūs liels apgrūtinājums Piebalgas zemniekiem, jo katrai mājai nāksies sūtīt kārtnieci ne vairāk par divām reizēm visā ziemā; bez tam zemnieku meitas tagad ziemas lielāko daļu pavada guļot uz krāsns mūrīša.”

[19] Šādus liekus palīgstrādniekus sauca par trešiniekiem, un 1688.g. revizija nosaka: “Trešiniekus savā maizē viņi nedod, bet nāk talcinieku gaitās, kad tas muižai vajadzīgs.” Talcinieks, pretēji trešiniekam, saņēma maizi un uzturu no muižas.

[20] Mums šķiet, ka sūdzētāju uzdotais darbinieku skaits ir pārspīlēts, jo vismaz nevienam no sūdzībā minētiem saimniekiem nebij tik lielas saimes: Ģibuļu mājās dzīvoja tikai 4 pieauguši vīrieši un 3 puikas; Viļumu mājās - 5 vīri un 3 zēni; Baldiešēnos - 4 vīri un 2 puikas.

[21] Sūdzībā minētās bisenieku, t.i. kungu mednieku liecības jeb ārkārtējas klaušas sastopam še pirmo reiz, un tās bez šaubām bij uzliktas pretēji vaku grāmatu noteikumiem.

[22] 1688.g. sūdzības iesniedzējiem bij šāds dzīvais inventars: Ģibulim - 6 zirgi, 4 vērši, 6 govis; Viļumam - 4 zirgi, 1 vērsis, 6 govis; Baldiešēnam - 3 zirgi, 1 vērsis, 3 govis.

[23] Pēc 1696.g. reglamenta noteikumiem, ja kāds saimnieks nabadzības dēļ vairs nespēj tāļāk maksāt savas nodevas un pildīt klaušas, tad muižas rentniekam par to jāziņo domeņu valdei, kura lietu izmeklē un vajadzības gadījumā ieliek mājās jaunu saimnieku; turpretim pašam rentniekam nav tiesības izlikt zemniekus no mājām. Vainīgam rentniekam jāatbild zemes tiesas priekšā un jāatlīdzina cietušā saimnieka zaudējumi.

[24] Tas pats reglaments aizliedz muižu rentniekiem apsēt un apstrādāt zemnieku zemi; pretējā gadījumā rentniekam par sodu atņem visu ražu.

[25] 1688.g. Baldiešēnos par saimnieku bij Tenis, un mājas lielums bij novērtēts uz ¼ arkla, par kuŗu bij jādod šādas nodevas: 2 pūri rudzu, miežu un auzu; dāldeŗis auna naudas, 71 grasis cūku naudas, 5 mārc. sviesta un apiņu, pods linu un kaņepāju, 2 mārc. [16.lpp.] linu dziju, 4 mārc. kaņepāju dziju, maiss, 4 vistas, 10 olas, virve, 2 govju valgi, 2 vezumi siena. Visas šīs nodevas sauca par kunga tiesu, jo tās saņēma muiža. Bez tam Baldiešēnam bij jādod kroņa stacis: 1 1/6 pūra rudzu un miežu, 2/3 pūra auzu, 15 graši šķūšu un baļķu naudas un 22 ½ graša siena naudas. Šīm mājām bij jāsūta iknedēļas viens zirdzinieks un kājinieks muižas darbos, bet saimnieks no zirdzinieka dienām atpirkās ar tā saukto leidu jeb brīvnaudu, maksādams 2 pūrus leidas rudzus un miežus un 10 podus leidas linus.

Tā kā Vecpiebalgas muižai pēc 1688.g. vaku grāmatām bij tiesība prasīt no saviem zemniekiem 133 ½ nedē[as zirdziniekus un 130 ½ otriniekus, kāds skaits bij par lielu muižas lauku apstrādāšanai, tad saimnieku vairums bij atlaists uz pilnu vai pus leidu. Pilns leidas vīrs jeb leidinieks visas kārtējās klaušas atbrīvoja ar leidas rudziem, miežiem un auzām; pusleidinieki sūtīja darbos zirdzinieku un kājinieku tikai katru otro nedēļu, bet par dīko jeb brīvo nedēļu maksāja leidu. Tomēr pilniem leidiniekiem vasarā bij jāsūta uz muižu 3 nedēļas viens trešinieku zirdzinieks un kājinieks, jo tās bij ārkārtējās klaušas; pusleidinieks sūtīja trešinieku tikai 3 dienas nedēļā trīs nedēļas no vietas. Ņemot vērā Vecpiebalgas lielo darbinieku pārpalikumu, zemes revizijas komisija jau 1687.g. ar 29.julija rakstu atļāva Trautfetteram dibināt jaunas pusmuižas, kādos nolūkos izlika zemniekus no mājām, pievienojot viņu zemi muižas tīrumiem. Tomēr izliktiem saimniekiem vajadzēja ierādīt zemi postā pamestos ciematos, kuru saimnieki bij aizbēguši. (Sk. A.Švābe, Pagasta vēsture, I.).

[26] Viļumu un Ģibuļu saimniekiem 1688.g. 24.oktobrī bij katram ½ arkla lielas mājas, un tāpēc tie deva vienādas nodevas, proti: 9 pūrus rudzu, miežu un auzu; dālderi auna naudas, 71 grasi cūku naudas, 10 mārc. sviesta un apiņu, podu linu un kaņepāju, 2 mārc. linu dziju, 4 mārc. kaņepāju dziju, maisu, 4 vistas, 10 olas, virvi, 2 govju valgus, 2 vezumus siena kunga tiesai; staciņa lielums bij šāds: 2 1/3 pūra rudzu un miežu, 1 1/3 pūra auzu, 30 graši šķūšu naudas, 45 graši siena naudas. Par Ģibuļu Klāva klaušām teikts: “Ik otro nedēļu sūta zirdzinieku, bet par puszirdzinieku un visām otrinieku dienām dod leidu - 5 pūrus rudzu un miežu, 21 podu linu.” Viļumu saimnieks Andža vienu nedēļu sūtīja zirdzinieku un kājinieku-otrinieku, bet par otru brīvo nedēļu maksāja 4 pūrus leidas rudzu, 3 pūrus miežu un 19 podus linu.

[27] Zviedŗu valdība vairākkārt aizliedza zemniekiem un citiem “kaktu krodzniekiem” darīt alu pārdošanai. 1671.g. ģeneralgubernatora [17.lpp.] policijas noteikumos vēl reiz aizrādīts, ka zemniekiem uz savas zemes nav brīv ierīkot krogus vai alus noliktavas, piedraudot vainīgiem ar augstiem sodiem un dzērienu konfiskaciju. 1696.g. reglaments nosaka, ka pat zemnieku kāzās nedrīkst nodzert vairāk par 4 mucām alus un 3 stopiem degvīna; sods 6 pāŗi rīkšu.

[28] Vecpiebalgā jau 1688.g. Trautfetteram piederēja 5 muižas: a) Pilsmuiža, kuŗas ēkas bij pilnīgi sagāzušās: b) Vecpiebalga pie Alauksta ezera; c) Orizāra, pusjūdzi no pils; tur dzīvoja Trautfetters: d) Nāgeļi - jauna lopmuiža; e) Leimaņi, kuŗi bij izdoti brāļiem Peperiem par leimaņa jeb jātnieka dienestu. Četras pēdējās muižas bij dibinātas pēc 1638.g. revizijas, kas liecina par Vecpiebalgas muižnieku tieksmēm paplašināt muižas laukus ar jauniem līdumiem un zemnieku zemēm. 1687.g. Trautfetteram atļauj dibināt vēl jaunas pusmuižas, pārceļot 5-6 saimniekus uz tukšiem ciematiem. 1690.g. viņš lūdz atļauju rentēt Grotūžu muižu.

[29] Sūdzība pamatota, jo pats Trautfetters ar 1690.g. 22.junija rakstu ziņo ģeneralgubernatoram, ka Piebalgā ir liels mežu trūkums un tāpēc lūdz atļaut muižai un zemniekiem cirst kokus un malku Dzērbenes, Nēķena un Jumurdas mežos, kuŗu rentnieki tagad apķīlājot piebaldzēnu zirgus, prasot par katru divus un vairāk dāldeŗus.

[30] Ka šī sūdzības daļa nebij pārspīlēta, redzam no paša Trautfettera ziņojuma domeņu valdes priekšniekam 1703.g., kuŗā viņš saka: “Kazāki un sakši (Ziemeļu kaŗā) nodedzināja visas manas muižas un zemnieku mājas, neatstājot pat sētas mietus; aizveda 500 liellopus, visus manus skaistos zirgus un ķēves, sacirta visas mēbeles u.t.t., kamēr man pašam jau trešo gadu ar sievu un bērniem jādzīvo kādā īrētā namā Rīgas priekšpilsētā...”

[31] Sūdzības rakstītājs nepareizi nosaucis Jaunpili (Jürgensburg) par Jurģu muižu (Jürgenshof). Jaunpils toreiz piederēja pulkvedim-leitnantam Kārlim Gustavam fon Klotam ar revizijas komisijas 1686.g. 11.janvaŗa lēmumu. Minētais zemnieks bij pierakstīts pie Jaunpils mācītāja ļaudīm, un viņam piederēja veselu arklu lielas mājas.

[32] Ne Jaunpils zemnieka Žankas Juŗa sūdzība karalim, ne karaļa reskripts šai lietā nav vairs atrodami. Tikai no kāda Klota mantinieku iesnieguma Kārlim XII. 1704.g. redzam, ka minētā reskriptā bija pavēlēts: “Nedrīkst zemniekus nekristīgi apspiest pāri viņu spēkiem ar jaunām netaisnām nastām, jo pārmērot viņu mājas izrādījies, ka šo zemnieku zemes labums nav visai augsts.” Tāpēc Jaunpils muižnieks bij spiests uz pusi samazināt zemnieku nodevas.

[18.lpp.]

[33] Tas stāv sakarā ar 1685.g. publicēto un 1696.g. vēl reiz pastiprināto aizliegumu, ka nevienam Vidzemes zemniekam nav atļauts ar savām sūdzībām ceļot uz Stokholmu un tās iesniegt tieši karalim, bet tās nododamas ģeneralgubernatora vai domeņu valdes izspriešanai. Par šīs karaļa pavēles pārkāpšanu vainīgam zemniekam draudēja bargs sods.

[34] Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs 1625.g. dāvāja Piebalgas novadu valsts admiralim Kārlim Güldenhjelmam. 1670.g. visas Piebalgas muižas skaitījās par karalienes Hedvigas Eleonoras apanažu zemēm, t.i, viņu ienākumi nāca par labu tieši pašai karalienei, kuŗa par savu pārvaldnieku Piebalgā iecēla Hermani fon Trautfetteri. 1711.g. cars Pēteris Lielais piešķīŗa Piebalgu feldmaršala Šeremetjeva atraitnei un bērniem.

Ievietots: 05.08.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV