Pāvulāne, V. Viduslaiku tirdzniecības principi pēc XII-XV gs.
starptautiskajiem līgumiem. Avotu teksti: Mācību līdzeklis. Rīga: P.Stučkas
Latvijas Valsts universitāte, 1978. 36 lpp.
______________________________________________________________________________
Līgumiem (kā miera, tā tirdzniecības) kā īpašai avotu grupai ir liela vērtība viduslaiku tirdzniecības rakstura izpēte, tirdzniecības principu, tās organizācijas noskaidrošanā. Tie dod arī iespēju iepazīties ar tiesiskajiem uzskatiem tajā laikā. Katrā līgumā tiek regulēti tikai konkrētajā gadījuma svarīgākie, aktuālākie jautājumi. Tādējādi varam spriest, ko tā laika cilvēki uzskatīja par nozīmīgāko tautu savstarpējos sakaros. Tāpēc ļoti no svara, lai izvēlētie līgumi aptvertu hronoloģiski garāku laika posmu. Izejot no tā, šeit atlasīti līgumi, kas attiecas uz periodu no XII gs. līdz XV gs. sākumam.
Iepazīšanās ar līgumiem, to tekstu analīze dod studentiem ne tikai bagātu izziņas materiālu, kas padziļina viņu zināšanas viduslaiku vēsturē, bet vienlaikus palīdz tiem arī apgūt un pilnveidot darba iemaņas ar vēstures avotiem, jo katrai avotu grupai piemīt sava specifika, kas prasa pielietot atšķirīgus faktu atlases un apstrādes paņēmienus.
A. Īsas ziņas par ievietotajiem līgumiem
VII. 1342.gada izlīgums par vaska kvalitāti
VIII. 1371.gada.līguma projekts (atstāstījums)
IX. 1376.gada Tērbatas līgums (atstāstījums)
XII. Mestra līgums ar Novgorodu un Pleskavu 1448. gadā (atstāstījums)
A. Īsas ziņas par ievietotajiem līgumiem (atgriezties pie satura rādītāja)
I.1188.gadā novgorodieši uzbruka vācu tirgotājiem ceļā no Novgorodas uz Tveru, kā rezultātā tirdzniecība tika pārtraukta. Vācu sūtņi 1189.gada pavasarī ieradās Novgorodā, kur tika izstrādāts līguma projekts. Novgorodas kņazs bija paredzējis sūtīt savu sūtni Grigoriju uz Gotlandi, lai tur apstiprinātu līgumu. Taču nezināmu apstākļu dēļ tas nenotika. Tomēr vairāki pētnieki uzskata, ka līgums noslēgts vēlāk, 1195.gadā.
II. Pēc Rīgas pilsētas nodibināšanas un Daugavas ūdensceļa pakļaušanas vācieši uzsāka rosīgu tirdzniecību ar Polocku, Vitebsku un Smoļensku. 1229.gada līgums lika pamatus Daugavas tirdzniecības principiem, kas visumā palika nemainīgi līdz pat XV gs. Līgums tika rūpīgi sagatavots un izsvērts vairākās apspriedēs Smoļenskā, Rīgā, Gotlandē.
III. 1250.gada līgums ir 1229.gada līguma atkārtojums, kas ienesa tikai nelielas izmaiņas un papildinājumus. Par cik līgums nav datēts, tad 1250.gads ir tikai pieņēmums, jo grūti atrast pieturas punktus, kas ļautu to precizēt.
IV. No Lībekas 1259.gada jūnija vēstules Tallinai izriet, ka notikušas kaut kādas domstarpības Novgorodā starp vāciešiem un novgorodiešiem (varbūt tā pati līgumā minētā Ratša ķildas lieta). Šis līgums acīmredzot tika slēgts minēto domstarpību novēršanai.
V.1268.gada Livonijas ordeņa mestrs Otto fon Luterbergs rīkoja karagājienu pret Pleskavu. Rezultātā tika pārtraukta vāciešu tirdzniecība Pleskavas - Novgorodas tirdzniecības rajonā. Jau tajā paša 1268.gadā vācieši sastādīja savu līguma projektu. Novgorodieši to izskatīja un savukārt 1269.gadā izstrādāja savu projektu. Līguma galīgais variants tika apstiprināts 1270.gadā.
VI. Novgorodas lielkņaza Andreja Aleksandroviča privilēģija vācu tirgotājiem izdota sakarā ar Ņevas ūdensceļa nedrošību: 1295.gadā Zviedrijas karalis Birgers Magnusons pakļāva karēļus un uzcēla Viborgas cietoksni, kas deva iespēju zviedriem traucēt Ņevas kuģniecību. Tas palielināja sauszemes ceļu, kas ved uz Novgorodu, nozīmi.
VII. Vasks bija viens no galvenajiem Novgorodas eksporta artikuliem. Abpusējas sūdzības: no vāciešu puses - par viltotu vasku, no krievu puses - par pārāk stingru kontroli, neapklusa visu vācu kantora pastāvēšanas laiku Novgorodā. 1342.gada izlīgums bija kārtējais mēģinājums panākt vienošanos.
VIII. Domstarpības starp vāciešiem un novgorodiešiem 1368.gadā noveda pie tā, ka vāciešu tirdzniecība ar Krievzemi tika pārtraukta. 1371.gada vasarā Novgorodā notika sarunas starp vācu sūtņiem un novgorodiešiem, kā rezultātā tika sagatavots līguma projekts, ko Novgoroda tomēr neapstiprināja.
IX. Kažokādas bija otra galvenā krievu eksportprece, un to kvalitāte bija pastāvīgu strīdu cēlonis. 1376.gada rudenī Tartu notika sarunas starp vācu un krievu sūtņiem, kas beidzās ar izlīgumu.
X. Kopš 1367.gada Livonijas ordenis naidojās ar Novgorodu, bet ar 1385.gadu vācu - novgorodiešu tirdzniecība tika pārtraukta. 1390.gadā sākās miera sarunas, un 1392.gadā tika noslēgts līgums.
XI. Lielkņaza Vitauta laikā saasinājās Lietuvas attiecības ar Livoniju. Notika abpusēji uzbrukumi, tirgotāju aplaupīšana, preču konfiskācijas. Miera sarunas bija ilgstošas, abas puses izstrādāja savus līguma projektus. Līguma galīgo variantu Vitauts apstiprināja 1406.gadā Kopusā.
XII. Livonijas ordeņa mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas vairākus gadus (1443.-1448.g.) bija kara stāvoklī ar Novgorodu, kas neapšaubāmi traucēja arī abu pašu tirdzniecību. Tāpēc 1448.gada pamiera līgumā tika ietverta virkne punktu, kas attiecās uz tirdzniecību.
XIII. Kad 1478.gadā Novgoroda nonāca Maskavas lielkņaza rokās, vācu tirdzniecība Novgorodā tika pārtraukta. 1480.gadā krievi sāka interesēties par miera līguma atjaunošanu ar Livoniju. Pēc diviem karagājieniem pret Novgorodu, 1481.gadā, Livonijas ordeņa mestrs slēdza ar to desmitgadīgu pamieru. Līgumā ietverts diezgan daudz punktu, kas regulēja vācu - krievu tirdzniecību.
I. 1189.gada līguma projekts (atgriezties pie satura rādītāja)
Es, kņazs Jaroslavs Vladimirovičs[1], kopā ar pilsētvaldi Mirošku un tūkstošnieku Jakobu[2], un ar visiem novgorodiešiem[3] esam apsvēruši un apstiprinājuši veco mieru ar sūtni Arbudu, ar visiem vācu dēliem un ar gotlandiešiem, un ar viesiem, kas runā latīņu melē[4]. Esam nosūtījuši savu sūtni Grigu (Grigoriju) ar šādām tiesībām.
1. Novgorodiešu sūtņi un visi novgorodieši var mierā iet Vāczemē un Gotu krastā (Gotlandē); tāpat visi vācieši un gotlandieši var iet Novgorodā bez traucējumiem un pāri darījumiem. Ja liktenis būs lēmis, ka Novgorodas kņazs Novgorodā vai vācietis Vāczemē aiziet viņsaulē, viesis[5] bez traucējumiem var doties mājup, bet ar to, ko dievs iecels par kņazu, miers jāapstiprina, lai zeme nebūtu bez miera.
2. Ja nogalina novgorodiešu sūtni viņpus jūrai vai vācu sūtni Novgorodā, tad par tā galvu 20 grivnas sudraba[6].
3. Bet ja nogalina novgorodiešu tirgotāju vai vācu tirgotāju Novgorodā, tad par tā galvu 10 grivnas sudraba.
4. Ja sasien vīru, kurš nav vainīgs, tad 12 vecās kunu grivnas[7] par apkaunojumu.
5. Ja sit vīru ar ieroci vai mietu, tad 6 vecās kunu grivnas par ievainojumu.
6. Ja pagrūž kādu vai saplēš kādam mēteli, tad trīs vecās grivnas.
7. Ja izvaro vīra sievu vai meitu, tad kņazam 40 vecās kunu grivnas sievai vai vīra meitai 40 vecās kunu grivnas.
8. Ja norauj svešai sievai vai meitai no galvas plīvuri, un tās paliek ar kailu galvu, tad 6 vecās grivnas par kaunu.
9. Ja izceļas strīds bez asinīm, tad uzstājas liecinieki, kā krievs, tā vācietis (ja neliecina vienādi), tad met lozi, un kam tā krīt (par labu), tas zvēr un saņem savas tiesības.
10. Ja varjags[8] no krieva vai krievs no varjaga saņem lopus[9], bet tad to noliedz, tad 12 vīri[10] kā liecinieki iet zvērēt, un viņš saņem savu.
11a. Ja novgorodietim Vāczemē vai vācietim Novgorodā izceļas strīds, tad nedrīkst likt šķēršļus (tirdzniecībai), bet jāceļ sūdzība nākamā gadā; ja lietu nenokārto, tad jāpaziņo kņazam un ļaudīm, ja strīds izcēlies Novgorodā, un (prasītājs) saņem savu no viesa.
11b. Ja ķilda izceļas citās pilsētās Krievzemē, tad savas prasības jākārto tajās, meklēt taisnību Novgorodā nedrīkst.
11c. Ja Novgoroda karo pret citām pilsētām, vācieši ir brīvi un arī novgorodieši.
12. Ja (vācietis) savā kuģī atgriežas mājup Vāczemē, bet pats vīrs (vācietis) nebrauc tajā atpakaļ, tad dod (kuģi) stūrmanim[11].
13. Vācieti nedrīkst sēdināt pagrabā Novgorodā un novgorodieti Vāczemē, bet jāpaņem savs no parādnieka.
14. Ja kāds (nebrīvu) meitu nomet ar varu zemē, bet neatņem tai godu, tad par apvainojumu grivna (sudraba), bet, ja atņem godu, viņa kļūst brīva.
15. Ja nogalina tulku vai priesteri, novgorodieti vai vācieti Novgorodā, tad 20 grivnas sudraba par galvu.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge des Mittelalters. Hamburg, 1916, S.15-62.
II. 1229.gada līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Kas notiek laikā, tas ar laiku izgaist. (Tāpēc) tiek uzticēts labiem vīriem[12] vai apstiprināts ar dokumentu, lai visiem būtu zināms, arī tiem, kuri dzīvos vēlāk.
Tajā gadā, kad nomira Rīgas kungs Alberts[13], Smoļenskas kņazs Mstislavs Dāvida dēls[14] apsvēra un sūtīja uz Rīgu savu labāko priesteri Jeremiju un kopā ar viņu saprātīgu vīru Panteleju no savas pilsētas Smoļenskas: abi tika sūtīti uz Rīgu, no Rīgas tie devās uz Gotu krastu, lai tur apstiprinātu mieru.
Viņi apstiprināja mieru, jo tirgotājiem nebija miera starp Smoļensku un Rīgu, un Gotu krastu.
Par šo mieru bija pūlējušies labi vīri: dieva bruņinieks Rolfs no Kaseles[15] un smoļenskietis Tumašs, lai miers būtu mūžīgs; viņi atjaunoja mieru, kā tas patika krieviem un visiem, kas runāja latīņu mēlē un kuri kā viesi tirgojās Krievzemē.
Uz šī miera pamata, lai tas būtu ilgstošs, kņazam un visiem rīdziniekiem un visiem, kas runā latīņu mēlē, un visiem, kas brauc Baltijas jūrā, bija pa prātam uzstādīt un pierakstīt tiesības, kā jāizturas krieviem pret tiem, kas runā latīņu mēlē, un kā jāizturas tiem, kas runā latīņu mēlē, pret krieviem, ja kāds ko nodarītu.
Nedod dievs, ka starp mums izceltos kautiņš vai tiktu nogalināts kāds cilvēks, tad par šo cilvēku jāmaksā, lai tas nekaitētu mieram: jāmaksā tā, lai abām pusēm būtu pa prātam.
Šeit sākas tiesības.
1. Ja tiek nogalināts brīvs vīrs, 10 grivnas sudraba[16] par galvu. Ja nogalina nebrīvu cilvēku (holopu), jāmaksā viena grivna sudraba: tā Smoļenskā. Tāpat jāmaksā Rīgā un Gotu krastā.
2. Par acīm, roku, kāju vai ko citu piecas grivnas sudraba par katru: par aci pieci sudraba gabali, par roku pieci, par kāju pieci, par katru citu locekli piecas grivnas sudraba: tiklab Smoļenskā, kā Rīgā un Gotu krastā.
3. Ja kāds sit otru ar koku un rodas zilumi vai asinis, jāmaksā 1 1/2 grivnas sudraba. Ja iesit pa ausi, 3/4 sudraba (grivnas). Ja tā dara sūtnim vai priesterim, tad ņem dubulti, divas maksas. Ja kādu ievaino, tad 1/2 grivnas sudraba, ja nav sakropļots: tā jāmaksā Smoļenskā un Rīgā, un Gotu krastā.
4. Ja krievs Rīgā vai Gotu krastā ir vainīgs (paliek parādā), to nedrīkst likt siekstā. Ja latīnis ir vainīgs Smoļenskā, to nedrīkst sēdināt pagrabā; ja nav galvotāja, tad var slēgt dzelžos.
5. Ja latīnis Smoļenskā dod krievam savas preces uz parāda, (krievam) jāmaksā vācietim vispirms, lai arī (viņš) būtu parādā vēl kādam citam krievam. Tāpat krievs saņem Rīgā un Gotu krastā.
6. Ja kņazs sadusmojas uz savu cilvēku, bet šis krievs ir parādā vācietim, un kņazs padara viņus visus, sievu un bērnus par nebrīviem cilvēkiem, tad (kņazam) vispirms jāsamaksā latīnim, pēc tam kņazs ar savu cilvēku var rīkoties, kā grib. Tādas pašas tiesības krievam Rīgā un Gotu krastā.
7. Ja latīnis dod kņaza kalpam[17] vai kādam citam labam vīram uz parāda, bet tas nomirst nesamaksājis, tad tam, kurš saņem viņa mantojumu, jāsamaksā vācietim. Tādas pašas tiesības krievam Rīgā un Gotu krastā.
8. Krievs nedrīkst latīni saukt pie tiesas tikai ar vienu liecinieku, ja nav divi liecinieki, viens krievs, otrs vācietis, labi ļaudis. Tāpat nedrīkst latīnis ņemt virsroku pār krievu Rīgā un Gotu krastā, ja tam nav liecinieks krievs un otrs vācietis.
9. Krievs nedrīkst vest latīni pie karstas dzelzs[18]; ja pats (latīnis) grib (tad var iet). Latīnis tāpat nedrīkst vest krievu; ja pats (krievs) grib (tad var iet).
10a. Krievs nedrīkst izsaukt latīni Krievzemē uz lauka cīnīties; un latīnis nedrīkst izsaukt krievu Rīgā un Gotu krastā uz lauka cīnīties.
10b. Ja latīņu viesi Krievzemē kaujas savā starpā ar zobeniem vai pīķiem, kņazam tur nav ko darīt, paši izšķir savā starpā. Tāpat, ja krievu viesi kaujas Rīgā vai Gotu krastā, latīnim tur nav ko darīt, paši nokārto savā starpā.
11. Ja krievs pārsteidz latīņu vīru ar savu sievu, par to jāmaksā 10 grivnas sudraba. Ja krievs tā dara Rīgā un Gotu krastā, maksā tāpat.
12. Ja latīņu vīrs izvaro brīvu sievu, un pirms tam viņai nav bijis kauna traipa, jāmaksā piecas grivnas sudraba. Tas pats attiecas uz krievu Rīgā un Gotu krastā. Ja viņai jau pirms tam bijis kauna traips, tā saņem vienu grivnu sudraba. Ja izvaro verdzeni, un viņai ir liecinieki, jādod grivna sudraba. Tas pats attiecas uz krievu Rīgā un Gotu krastā.
13. Ja starp krievu un latīni (ir ķilda un) viens sasien otru bez vainas, par to jāmaksā trīs grivnas sudraba.
14. Ja krievam jāmaksā latīnim, bet viņš negrib maksāt, tad latīnim pie tivuna[19] jāizprasa detskijs[20]; ja viņš detskijam maksā, bet tas 8 dienu laikā nenokārto lietu ar precēm pie krieva, tad (krievam) jādod viņam (latīnim) par sevi galvotājs. Ja smoļenskieši viņam (latīnim) nedod brīvību[21], tad pašiem smoļenskiešiem jāmaksā parāds. Tādas pašas tiesības krievam Rīgā un Gotu krastā.
15. Kad tivuns[22] dzird, ka (valkā)[23] ieradušies latīņu viesi, viņam nekavējoties jāsūta turp cilvēki ar ratiem pārvest preces; ja (viņš tos) aizkavēs, var rasties zaudējumi.
16. Ja valcinieks saņem latīņa preces pārvešanai pār valku, un kaut kas no šīm precēm, kas viņam uzticētas, pazūd, jāmaksā visiem valciniekiem[24]. Tādas pašas tiesības krieviem Rīgā un Gotu krastā.
17. Ja latīnis ierodas pilsētā, viņš var brīvi pārdot (savas preces), un pret to neviens neko nedrīkst iebilst. Tāpat krievs drīkst darīt Rīgā un Gotu krastā.
18. Ja latīnis vēlas braukt ar savām precēm no Smoļenskas uz citu pusi (zemi), kņazs to nedrīkst atturēt un arī neviens cits. Tāpat krievs var braukt no Gotu krasta līdz Travei[25].
19a. Ja krievs pērk no latīņu vīra preces un paņem pie sevis, tad latīnim nav jāņem preces atpakaļ, krievam par tām jāmaksā. Tāpat krievam nav jāņem no latīņa atpakaļ preces, viņam (latīnim) jāmaksā.
19b. Krievs nedrīkst saukt latīni pie cita kņaza tiesas, tikai pie Smoļenskas kņaza (tiesas); ja. pats (latīnis) vēlas iet (pie cita kņaza tiesas), tad viņš to var darīt. Tāpat latīnis nedrīkst saukt krievu pie citas tiesas, tikai Rīgā un Gotu krastā.
20. Krievs nedrīkst pret latīni izvirzīt detskiju, pirms nav paziņojis latīņu vecākajam [26]; ja (latīnis) neklausa vecākajam, tad tas (krievs) drīkst pret viņu izvirzīt detskiju. Tāpat nedrīkst latīnis pret krievu Rīgā un Gotu krastā izvirzīt biriču[27].
21. Latīnis drīkst Smoļenskā pirkt visas preces, ko viņš vēlas, bez traucējumiem. Tāpat krievs drīkst darīt Rīgā un Gotu krastā.
22. Latīnim nav jāiet karā kopā ar kņazu vai krieviem; ja viņš pats grib, tad var iet. Tāpat krievam nav jāiet kopā ar latīņiem karā ne Rīgā, ne Gotu krastā; ja viņš pats grib, tad var iet.
23. Ja krievs vai latīnis pieķer zagli, tad viņam pār to ir brīva griba (rīcības tiesības), kā viņš grib, tā var ar viņu rīkoties.
24. Neviens nedrīkst ļaut krievam pārsūdzēt ne Rīgā, ne Gotu krastā; tāpat nedrīkst ļaut pārsūdzēt latīnim Krievzemē. Ja strīds starp krievu un latīņu vīru izbeigts Smoļenskā tiesnešu un labu vīru priekšā, tad nedrīkst to atsākt Rīgā un Gotu krastā; bet kas izbeigts Rīgā un Gotu krastā tiesnešu un labu vīru priekšā, to nedrīkst atsākt Smoļenskā.
25. Katram latīņu vīram ir brīvs ceļš no Gotu krasta līdz Smoļenskai bez muitas. Tādas pašas tiesības krievam no Smoļenskas līdz Gotu krastam.
26. Ja latīņu viesis ierodas pilsētā (Smoļenskā) no valka, tam jādod kņazienei gabals vadmalas, bet tivunam valkā cimdu pāris, lai (viņš) preces pārvestu bez kavēšanās.
27. Latīnim jādod svērājam no divām kapām[28] vaska Smoļenskas kuna[29].
28. Ja latīnis pērk grivnu zelta[30] un liek to svērt, tad viņam jādod svērājam Smoļenskas nogata[31]. Ja (viņš) pārdod, nav jādod nekas.
29. Ja latīnis pērk sudraba trauku, tad viņam jādod svērājam no grivnas sudraba pa Smoļenskas nogatai. Ja pārdod, nav jādod nekas.
30. Ja latīnis pērk grivnu sudraba, tad viņam jādod svērājam divas vekšas[32]. Ja pārdod, nav jādod nekas.
31. Ja latīnis liek sudrabu kausēt, tad viņam jādod no grivnas sudraba viena Smoļenskas kuna.
32. Ja kapa, ar ko sver, ir salūzusi vai kļuvusi par vieglu, tad abi (etaloni), gan tas, kurš atrodas Svētās Dievmātes baznīcā kalnā, gan otrs, kas ir latīņu baznīcā[33], jāatnes vienā vietā un abi jāsalīdzina.
33, Ja latīņu viesi un smoļenskieši ierodas valkā (reizē), tad jāmet loze, kuri pirmie jāved uz Smoļensku. Ja būs ļaudis no citas zemes, tie jāved pēc tam. Tādas pašas tiesības krieviem Rīgā un Gotu krastā.
34. Rīgas bīskaps, dieva bruņinieku mestrs un visi zemes kungi dod Daugavu brīvu no augšas līdz lejai pa ūdeni un pa krastu visiem tiem, kas runā latīņu mēlē, un krieviem; tiem, kuri ir īsti tirgotāji un kuri grib pa Daugavu braukt augšup un lejup, dod brīvu ceļu no jūras.
35. Ja kādam avarē laiva vai učāns[34], nedod dievs, krievam vai latīnim to novados, kuri dod šīs brīvības, tam (cietušajam) viņa preces ir brīvas[35] kā ūdenī, tā krastā bez traucējumiem jebkam. Ja preces ir nogrimušas, viņš var tās ar savu biedru palīdzību izcelt uz vietas no ūdens krastā. Ja viņam vajag vairāk palīgu, tad viņš nolīgst tos liecinieku klātbūtnē: ikviens, kas te ir klāt, var būt par liecinieku; kas viņiem (palīgiem) solīts, to dod, bet vairāk nedod.
Šādas tiesības latīnim ir Krievzemē Smoļenskas kņaza novadā, Polockas kņaza novadā un Vitebskas kņaza novadā[36].
Ir pagājuši no tā kunga dzimšanas gada līdz šim gadam 1228 gadi, kad šis dokuments tika sastādīts Rīgas bīskapa[37], prāvesta Johana[38], dieva bruņinieku mestra Folkvīna[39] un Rīgas namnieku klātbūtnē, visu latīņu tirgotāju priekšā. Šis dokuments apstiprināts ar visu tirgotāju zīmogiem. Šo lietu ir nokārtojuši saprātīgi tirgotāji: Regenboge, Dethards, Ādams, tie bija namnieki no Gotu krasta; Meinhards, Frīdrihs Dumbe, tie bija no Lībekas; Heinrihs Gots, Hildegers, tie divi bija no Zostas; Konrāds Šēls un Johans Kinds, tie divi bija no Minsteres; Bernhards un Folkers, tie divi bija no Groningenas; Ermbrehts un Albrehts, tie divi bija no Dortmundes; Heinrihs Ceizigs no Brēmenes; Albrehts Sluks, Bernhards, Valters un fogts Albrehts, tie bija Rīgas namnieki, un daudzi citi saprātīgi un labi ļaudis. Ja kāds krievs vai latīnis iebildīs kaut ko pret šīm tiesībām, to skaitīs par sliktu vīru. Šis dokuments izdots Gotu krastā krievu sūtņu un visu latiņu tirgotāju klātbūtnē.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S. 232-293.
III. l250.gada līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Mans līgums ar vāciešiem ir šāds:
1. Ja mani smoļenskieši būs Rīgā, viņi var brīvi tirgoties Rīgā. Ja smoļenskieši būs Gotu krastā, viņi var brīvi tirgoties Gotu krastā. Ja vācieši būs manā Smoļenskā, viņi var brīvi tirgoties manā Smoļenskā. Un vietas kuģī ir brīvas kā vāciešiem, tā smoļenskiešiem[40].
2. Ja nogalina brīvu vīru, slepkavas jāizdod, lai cik viņu būtu; ja slepkavu nevar atrast, tad maksā par galvu 10 grivnas sudraba.
16. No Smoļenskas tīrs ceļš uz Rīgu; viņiem (vāciešiem) nav (jāmaksā) ne vaska naudas[41], ne muita, un pie valka rīkojas kā parasti. Un maniem smoļenskiešiem nav (jāmaksā) ne vaska nauda, ne muita Rīgā un Gotu krastā.
20. Kad vācu viesi būs Smoļenskā, un kāds no tiem grib lūgt (atļauju braukt) uz citu zemi, tad jālūdz atļauja, kā tas bija pie mana tēva Mstislava Romanoviča[42] un pie mana brāļa Mstislava, un no manas gribas ir atkarīgs, vai viņus laist.
21. Ja nogalina kņaza pilsētas tivunu, maksā 20 grivnas sudraba, kā par sūtni.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S. 305-319.
IV.1259.gada līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Es, kņazs Aleksandrs[43], un mans dēls Dmitrijs kopā ar pilsētvaldi Mihailu un tūkstošnieku Žiroslavu[44], un visiem novgorodiešiem esam noslēguši mieru ar vācu sūtni Živordu un ar Lībekas sūtni Dītrihu, un gotlandiešu sūtni Olstenu[45], un ar visiem, kas runā latīņu mēle. Kas attiecas uz domstarpībām starp novgorodiešiem un vāciešiem, un gotlandiešiem, un visiem, kas runā latīņu mēle, tad to visu esam novērsuši un noslēdzam mieru uz šīm tiesībām.
1. Novgorodieši var tirgoties Gotu krastā bez traucējumiem, bet vācieši un gotlandieši, un visi, kas runā latīņu mēle, var tirgoties Novgorodā pēc veca miera.
2. Pudu esam novākuši un svaru kausus[46] uzstādījuši pēc savas gribas un patikas.
3. Un Ratša ķildas lietā[47] esam samaksājuši 20 grivnas sudraba par divām galvām, bet trešo (galvu) esam izdevuši.
4. Kā vācietim, tā gotlandietim un visiem, kas runā latīņu mēle, jāmaksā pa divām kunām[48] no kapas un no katras sveramas preces, ko liek uz svaru kausiem, un ko pērk un pārdod.
5. Un vecs miers līdz Kotlingai[49], un novgorodiešiem apmetnēs Gotu krastā vecs miers bez traucējumiem; bet ja ziemas viesis[50] neņem ne mūsu sūtni[51], ne Novgorodas tirgotāju no Novgorodas vai no Gotu krasta[52], un vācu viesim, kurš nāk bez sūtņa, (ceļā) no Kotlingas līdz Novgorodai vai no Novgorodas līdz Kotlingai kaut kas atgadās, tad nedrīkst celt prasību pret Novgorodu pēc veca miera.
6. Ja kāds vācietis vai gotlandietis tirgojas Karēlijā un ja viņam kas atgadās, tad nedrīkst celt prasību pret Novgorodu.
7. Un trīs sētas, ko jūsu brāļi sūtņi izprasījās, esam atdevuši pēc savas gribas[53].
8. Un tās ir mūsu vecās tiesības un dokuments, uz kura jūsu un mūsu tēvi skūpstījuši krustu[54].
9. Un kur izceļas ķilda, tur tā arī jānokārto.
Un cita dokumenta mums nav, ne arī esam kādu noslēpuši, ne zinām ko par tādu, par ko skūpstām krustu.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S. 75-87.
V. 1270.gada līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Es, lielkņazs Jaroslavs, lielkņaza Jaroslava dēls[55] (kopā) ar pilsētvaldi Pāvelu, ar tūkstošnieku Ratibora kungu[56] un ar vecākajiem, un ar visiem novgorodiešiem, un ar vācu sūtņiem Hinriku Vullenpundi no Lībekas, ar Lūdolfu Dobriciku un Jakobu Kūringu no Gotlandes[57], esam izskatījuši un apstiprinājuši mieru, un uzrakstījuši mūsu tiesības saskaņā ar jūsu dokumentiem, ko vācu dēli un gotlandieši, un visi, kas runā latīņu melē, bauda pēc veca miera Ņevā.
1. Vecs miers pa ceļu līdz Ketlingai no Gotlandes un no Novgorodas līdz Ketlingai. Ja Ketlingā, (braucot) no Gotlandes un atpakaļ no Novgorodas līdz Ketlingai (pa ceļam) viesim kaut kas notiek, tad lielkņazam kopā ar visiem novgorodiešiem par to jāatbild vasaras viesiem[58]. Un ziemas viesi brauc kņaza, pilsētvalža un visu novgorodiešu rokā (aizsardzībā) pēc veca miera bez traucējumiem. Un jāņem pēc veca miera novgorodiešu sūtņi un novgorodiešu tirgotāji, un, ja viņi novgorodiešu sūtni neņem, un viņiem kaut kas notiek (ceļā) starp Novgorodu un Ketlingu, tad lielkņazam un novgorodiešiem gar to nav daļas. Ja novgorodieši negrib sūtīt sūtni, un arī viņu tirgotāji nebrauc, un vācieši dodas atpakaļ bez sūtņa, tad viņi var braukt bez šķēršļiem, līdz Ketlingai pēc veca miera.
Ja kāds vācietis vai gotlandietis brauc tirgoties uz Karēliju un ja viņam tur kas notiek, tad novgorodiešiem gar to nav daļas.
Ja novgorodieši pēc pašu vēlēšanās negrib braukt atpakaļ ar kuģi, tiem jādod par katru braucienu 1/2 sudraba markas[59].
2. Ja viesis nonāk Ņevā un (viņam) vajadzīga malka vai masts, tad viņš var cirst abās puses ūdenim (Ņevai), kur vēlas.
3. Ja noķer zagli starp Ketlingu un Aldagenu (Ladogu), tad jāved uz Aldagenu, tur viņu tiesā pēc viņa vainas. Ja zagli noķer starp Aldagenu un Novgorodu, tad Novgorodā viņu tiesā pēc viņa vainas.
4. Ja vācieši un gotlandieši pa Volhovu nonāk pie krācēm[60], tiem bez kavēšanās jāpieprasa loči un jāuzņem savos kuģos labi vīri, un (loči) ņem no viņiem (vāciešiem) pēc veca paraduma, un ne vairāk.
5. Un kad viesis nonāk augšup līdz Gostinopoļskai (Gestfelde)[61], tam jādod pēc veca paraduma, un ne vairāk.
6. Un locim, kas nolīgts braucienam pa Ņevu lejup un atpakaļ augšup, jāsaņem pārtikas nauda piecas kunu markas[62] vai viens šķiņķis; ja viņš nolīgts no Novgorodas līdz Aldagenai un atpakaļ augšup, tad trīs kunu markas vai puse šķiņķa pārtikas naudas.
7. Ja ladja[63], kura brauc pēc precēm vai arī ir jau uzņēmusi preces, avarē un nav vairs derīga, tad par ladju nav jāmaksā, bet nomas nauda gan jāsamaksā.
8. Ja minētie loči, braucot lejup vai augšup, saķildojas ar viesi un ja viņi ceļā izlīgst, tad tā arī paliek; ja viņi nepaspēj izlīgt, tad viņiem jāstājas tūkstošnieka un novgorodiešu tiesas priekšā Svētā Jāņa sētā[64].
9. Novgorodas ormaņiem jāņem no katras ladjas, kas brauc uz Novgorodu no (Volhovas) krasta līdz Vācu sētai 15 kunas un līdz Gotlandiešu sētai 10 kunas[65]; no aizbraucošas (ladjas) - līdz 1/2 kunu markai par ladju.
10. Ja novgorodietis ir parādā Gotlandē, viņu nedrīkst sēdināt pagrabā, tāpat attiecībā uz vācieti un gotlandieti: Novgorodā nevar likt sūtīt pēc viņa tiesas sulaini, ne arī ņemt aiz apģērba[66], bet gan katrai pusei jāpieprasa tūkstošnieka pristavs.
11. Ja notiek ķilda starp vācieti un novgorodieti, tā jānokārto Svētā Jāņa sētā pilsētvalža, tūkstošnieka un tirgotāju (viesu vecāko) klātbūtnē.
12. Ja kāds ar kailu ieroci ienāk Vācu sētā un tur kādu ievaino ar nolūku nolaupīt preces, tāpat Gotlandiešu sētā, un ja viņš tiek notverts, tas jāved pie tiesas un jāsoda pēc paraduma.
13. Ja salauž vārtus vai iežogojumu, tiesā pēc paraduma; un ja šis iežogojams ap sētu bijis kopš seniem laikiem, tad tur, kur vecais iežogojums izlauzts, jāuztaisa jauns un nekā cita par to pieprasīt nedrīkst.
14. Ja vāciešiem vai gotlandiešiem ir pļavas, tad tās viņiem drīkst būt, ko viņi atdzīst par savām[67].
15. Ja strīds notiek vasaras braucienā, tas nedrīkst traucēt ziemas braucienu, bet, ja strīds notiek ziemas braucienā, tas nedrīkst traucēt vasaras braucienu. Ja lieta nodota tiesai ziemas un vasaras braucienu dēļ, tā jānokārto tūkstošnieka, (viesu) vecākā un novgorodiešu priekšā, un var braukt savu ceļu bez traucējumiem. Kur strīds izcēlies, tur tas arī jānokārto. Ja kādam ir paņemtas mantas, tad pirmajā gadā jāpaziņo un nedrīkst ņemt (mantu), tāpat otrā gadā; un, ja vēl nav nokārtots, trešajā gadā var apķīlāt un ņemt savu mantu.
16. Ja notiek karš starp apkārtējām zemēm un Novgorodu, viesis netraucēti var braukt pa ūdeni un sauszemi tik tālu, cik tālu valda novgorodieši.
17. Ja ir prāva, vajag divus lieciniekus, vācieti un novgorodieti; ja tie liecina vienādi, tad jātic viņiem; ja tie nošķiras un neliecina vienādi, tad viņiem jālozē; kam tā krīt, tas liecinājis pareizi.
18. Ja kāds slēdz ar vācieti un gotlandieti tirdzniecības darījumu un sabojā vai izšķiež viņa preces, tad nauda vispirms jāatdod viesim un pēc tam citiem, kam viņš ir parādā. Ja sieva ir galvojusi kopā ar vīru, tad viņai kopā ar vīru arī jāatbild par parādiem, ja viņš nevar samaksāt, bet ja sieva nav galvojusi kopā ap savu vīru, viņa kļūst no parāda brīva.
19. Ja novgorodiešu sūtnis tiek nogalināts aiz jūras, par to jāmaksā 20 sudraba markas; tikpat daudz, ja vācu sūtnis nogalināts Novgorodā un tās zemēs; minētais gandarījums jāmaksā arī par priesteri vai vecāko, par katru galvu 20 markas sudraba un par tirgotāju 10 markas sudraba.
20. Ja kāds vīrs tiek ievainots ar asu ieroci vai mietu, jādod viņam kā gandarījums 1 1/2 sudraba markas.
21. Ja kāds iesit otram pa ausi vai kaklu, jāmaksā trīs vērdiņi[68].
22. Sudraba un citu preču, kas tiek svērtas svaru kausos, svariem un atsvariem jābūt vienādiem un pareiziem. Kapas svaram jāatbilst 8 podiem.
Хрестоматия по истории СССР. Изд. 4-oe, M., 1951.T. I. No 60, c.I82-I84.
VI. 1300./01.gada privilēģija (atgriezties pie satura rādītāja)
No lielkņaza Andreasa[69], no pilsētvalža Semena, no tūkstošnieka Maškas[70], no visas Novgorodas. Ir ieradušies Johans Vite no Lībekas, Ādams no Gotu krasta, Heinrihs Holste no Rīgas, no savām brālībām, no visiem tirgotājiem, kas runā latīņu mēlē, un mēs esam devuši viņiem trīs zemes ceļus[71] mūsu novadā un ceturto pa upēm. Viesis var nākt bez traucējumiem dieva rokā, kņaza un visas Novgorodas rokā. Ja upju ceļš nebūs tīrs (drošs), tad kņazs piedāvās savus vīrus pavadīt šos viesus un dos tiem (par to) ziņu.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S.167.
VII. 1342.gada izlīgums par vaska kvalitāti (atgriezties pie satura rādītāja)
Novgorodas bīskaps, lielkņaza vietvaldis[72] Fjodors, tūkstošnieks Astafijs[73] un tirgotāju vecākais Biders (Sidors), un mani Novgorodas tirgotāji, un turklāt mani novgorodieši ir vienojušies ar vācu bērniem Jordanu Koningu no Gotlandes un Alberbu Skēli no Lībekas, un Ludeki Dēningu no Rīgas, un Rosti no Dortmundes, un Arnoldu Dumi no Minsteres, un Frederiku Buhornu no Gotlandes, un Hinriku no Volmestenes, un Harteki Vīzenu no Gotlandes, un Hermani no Dilmenes, un Johanu Rīderu un Johanu no Mindenas, un ar visiem vācu tirgotājiem par netīru (smerge) vasku.
Vāciešiem jāņem no novgorodiešiem līdz Svētā Pētera un Svētā Paula dienai tāpat kā līdz šim; un pēc Svētā Pētera un Svētā Paula dienas viņiem vairs nav jāņem no novgorodiešiem netīrs vasks, kas sajaukts ar sviestu vai zīlēm, vai darvu, vai zirņiem, ne Novgorodā, ne Pleskavā, ne Polockā, ne Tērbatā (Tartu), ne Rīgā, ne Rēvelē (Tallinā), ne Gotlandē.
Vāciešiem jāņem no novgorodiešiem tīrs vasks, tāds kādu dievs devis, ar to pašu pēdu[74], kāda tā ir.
Novgorodieši nedrīkst ņemt no nizoveriešiem, tāpat no kapuleriešiem[75] netīru vasku; ja ir tomēr tā, ka kāds uz Novgorodu atved viltotu vasku, tad viņš nedrīkst sūdzēties par to, kas ar to notiek.
Šī lieta ir nokārtota 1342.gadā pēc tā kunga dzimšanas
Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Hrsgb. von Dr.Friedrich Georg von Bunge. Sechster Band. Riga,1875, Nr. 2793 (turpmāk LUB).
VIII. 1371.gada līguma projekts (atstāstījums) (atgriezties pie satura rādītāja)
Līguma projekta sastādīšanā piedalās arhibīskaps Aleksejs[76], Lielkņaza vietvaldis Andrejs, pilsētvaldis Jurijs[77], tūkstošnieks Matvejs, krievu tirgotāju vecākie Sidors un Jeremija un vācu sūtņi Johans Šepenštede no Lībekas un Dāniels Heide no Gotlandes.
1. Aizjūras viesiem ir brīvs ceļš caur Novgorodas zemi pa sauszemi un ūdeni.
2. Par traucējumiem, ar ko aizjūras viesi sastopas Novgorodas zemē, atbild Novgoroda pēc krusta skūpstīšanas un veciem dokumentiem.
3. Par slepkavībām nav jāatbild vāciešiem un novgorodiešiem kā tādiem, bet gan pusei jāizlīdzinās ar pusi, jāiztiesā, kā līgumos paredzēts, un tirgotājiem, kā vāciešiem, tā novgorodiešiem, brīvs ceļš pa zemi un pa ūdeni bez šķēršļiem un apķīlāšanas.
4. Ja Novgorodai izceļas karš ar Zviedriju, Narvu, Tērbatu, Vācu ordeni, Rīgas bīskapu vai Sāmsalas bīskapu, tas neskar vācu tirgotājus, un tiem ir brīvs ceļš.
5. Par traucējumiem, ar ko novgorodiešiem jāsastopas Ņevā un Stokholmā, vācu tirgotājiem nav jāatbild, tāpat novgorodiešu tirgotāji nav atbildīgi par lietām, ko tur dabū ciest vācieši.
6. Krievu tirgotāji nedrīkst uzturēties uz ielas abās pusēs vācu sētai, tāpat bojāt sētas plankas; pie blakus esošo ielu bruģēšanas lietotās plankas nedrīkst dzīt iekšā sētas plankās; viņi nedrīkst vāciešiem piederošos gruntsgabalos būvēt ēkas vai vest netīrumus, bet jau uzceltās būves atkal jānojauc.
7. Viņi nedrīkst ar saviem kažokādu maisiem tirgoties Vācu sētā un uz ielām, par kurām vācieši ir samaksājuši īri.
8. Attiecībā uz vācu tirgotāju apgrūtināšanu ar jaunām nodevām vai veco nodevu paaugstināšanu tiek noteikts, ka jāpaliek pie vecā paraduma un nekā jauna nedrīkst uzsākt pret vācu viesiem.
9. Strīds par Gotlandiešu sētu ar sētas kaimiņiem no Svētā Mihaila ielas tiek atrisināts draudzībā.
10. Par katru ladju, lielu vai mazu, kas tiek izkrauta Novgorodā, ormaņi ņem 15 kunas par preču transportu uz vācu sētu.
11. Tiek garantēti krievu nekustamie īpašumi Gotlandē un viņu sūtņiem brīvs ceļš.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge... ,S.180-182.
IX. 1376.gada Tērbatas līgums (atstāstījums) (atgriezties pie satura rādītāja)
Vācieši nosūtījuši uz Tērbatu sūtņus, kur tie vienojušies ar Novgorodas sūtņiem.
Kažokādas, kas ir krieviem, pirks līdz nākamām lieldienām. Pēc tam vairs nepirks viltotas kažokādas. Troynyssen, popplen un schevenyssen[78] nedrīkst pirkt Novgorodā, Pleskavā, Polockā, Rīgā, Tērbatā, Rēvelē, Gotlandē, Ņevā un citur, kur brauc krievi, piedraudot ar nopirkto ādu konfiskāciju vai 10 marku soda naudu. Ādas jāpērk tādas, kādas tās devis dievs, katra spalva jāatstāj savā vietā, nedrīkst līmēt, apcirpt, izplūkāt, ierīvēt ar metālu, ievīstīt, sašūt gabalus kopā, ne nogriezt galvu vai kājas un darīt tamlīdzīgus viltojumus.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S.185-186.
X. 1392.gada Nībura līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Ieradušies sūtņi pāri jūrai: Johans Nīburs no Lībekas[79], Heinrihs fon Flanderns un Godke Kūrs no Gotlandes un sūtņi no šaipus jūras: Tīdemans fon Nienbruge no Rīgas, Hermans Kēgelers un Vinolds Klinkrode no Tērbatas un Gerds Vite no Rēveles, manu tirgotāju dēļ ieradušies Novgorodā pie mums, pie pilsētvalža Timofeja Jurjeviča, pie tūkstošnieka Mikitas Fjodoroviča un pie maniem Novgorodas kungiem, un nosprieda tā: tirgotājiem ir speciāls miers ar mums (Novgorodu), un pretēji šim mieram mēs esam paņēmuši jūsu (vāciešu) tirgotāju preces Novgorodā, kas pieder Tērbatas un citu pilsētu, kas atrodas šaipus jūras, tirgotājiem, neskatoties uz pavadvēstuli[80], ko novgorodieši atsūtījuši, un kam ir pilsētvalža Vasīlija Ivanoviča un tūkstošnieka Grigorija Ivanoviča un Lielās Novgorodas zīmogs. Tāpēc mēs, mani novgorodieši, esam izskatījuši vecos dokumentus un tos dokumentus, uz kuriem skūpstīts krusts, un vēstules (pavadvēstules) tirgotājiem no otrpus jūras; tā kā Novgorodai ir speciāls miers ar vācu tirgotājiem un speciāla vēstule, tad mūsu brāļiem Fjodoram un Mihailam, Vasilijam un Terentijam, Semjonam un Sidoram, un Iļjas bērniem pavēlēts tās preces, ko mēs apķīlājām (Novgorodā), lai gandarītu par mūsu vaska apķīlāšanu Narvā, atdot Johanam Nīburam no Lībekas, Hinriham fon Flandernam un Godekem Kūram no Gotlandes, aizjūras sūtņiem, un Tīdemanam fon Nienbrugem no Rīgas, Hermanim Kegeleram un Vinoldam Klinkrodem no Tērbatas, un Gerdam Vitem no Rēveles, sūtņiem no šaipus jūras, un viņiem pašiem jārūpējas par tiem tirgotājiem un prasītājiem, kam preces pieder. Un par tām precēm, kas mūsu minētajiem brāļiem atņemtas Narvā, novgorodiešiem jāizskaidrojas ar saviem prasītājiem...
Un to, kas noticis starp abu pušu tirgotājiem, nevajag atcerēties uz visiem laikiem. Un ja notiks vēl tā, katram jāzina sava puse (sakewolde) un jānodrošina abām pusēm tiesības pēc krusta skūpstīšanas, proti, pēc veca paraduma.
Sūtņi no viņpus jūras un sūtņi no šaipus jūras sūdzas, ka viņu baznīca un viņu sēta nodegušas, un ka viņu baznīcā sagādāti zaudējumi (zādzības): ja atrod zagli vai preces, tad Novgoroda dod brīvas tiesības pār zagli pēc krusta skūpstīšanas bez viltības, un vācieši preces ņem bez soda; ja preces netiek atrastas, tad novgorodiešiem par to nav jācieš.
Tāpat aizjūras sūtņiem jāmeklē slepkava, kas nogalināja Ņevā mūsu brāli Matveju un viņa dēlu kopā ar viņu biedriem, un viņu preces, kas viņiem paņemtas; ja ko atrod, tad tas jāizdod novgorodiešiem un slepkava jāsoda pēc krusta skūpstīšanas; ja neatrod ne preces, ne slepkavu, tad novgorodieši nedrīkst celt lietu pret vāciešiem. Un kur ķilda ir izcēlusies, tur tā arī jāizbeidz.
Ja izceļas domstarpības starp Lielnovgorodu un Zviedrijas karali, vai ar dieva bruņiniekiem, vai ar Rīgas bīskapu, vai ar Tērbatas bīskapu, vai Sāmsalas bīskapu, vai ar Narvu, vai ar laupītājiem jūrā, tad tirgotāji no tā nedrīkst ciest.
Vācu tirgotājiem ir brīvs ceļš pa Novgorodas zemi pa sauszemi un ūdeni, un (viņi var) braukt un iet uz Novgorodu bez jebkādiem traucējumiem. Tāpat novgorodiešiem ir brīvs ceļš uz Gotlandi un Tērbatas bīskapa zemē, un (viņi var) iet un braukt uz viņa pili pa sauszemi un ūdeni bez jebkādiem šķēršļiem, un var tirgoties, kā tas bijis pēc veca paraduma. Un kur ir koks (barjera) pāri Emmas upei pie bīskapa pils[81], kas noslēdz ceļu, tur novgorodiešiem arī tīrs ceļš
LUB, VI, Nr. 2924
XI. 1406. gada Kopusas līgums (atgriezties pie satura rādītāja)
Aleksandrs, saukts arī Vitauts[82], no dieva žēlastības Lietuvas un Krievzemes u.c. lielkņazs. Mēs darām zināmu un apliecinām ar šo dokumentu visiem, kas to redzēs vai dzirdēs, ka mēs starp mūsu pilsētu Polocku no vienas puses un Rīgu no otras puses, kurām bija par daudzām lietām karš un domstarpības, esam noteikuši un panākuši šo draudzīgo vienošanos, kā tas šeit uzrakstīts:
1. Polockieši var brīvi un netraucēti doties uz Rīgu, un rīdzinieki tāpat uz Polocku, bez izņēmuma, un tāpat brīvi pirkt un pārdot, taču ne polockieši Rīgā, ne rīdzinieki Polockā nedrīkst nodarboties ar mazumtirdzniecību, tomēr (būs tā), kā polockieši Polockā un rīdzinieki Rīgā noteiks vai darīs, vai arī kā viņi par to ar citiem varēs vienoties. Un polockieši var brīvi braukt garām Rīgai iekšzemē, un rīdzinieki atkal garām Polockai mūsu zemē pa ūdeni vai sauszemi kur viņi grib, izņemot tad, ja mēs vai mūsu pēcteči, Polockas kungi Polockā vai rīdzinieki Rīgā ierīkos noliktavu[83], tad abām pusēm jārīkojas tā, kā vienosies.
2. Polockiešiem un rīdziniekiem vieniem pie otriem jābūt tikpat labi aizstāvētiem, aizsargātiem un apmierinātiem, kā pašiem savā pilsētā. Un ja kāds polockietis izdara Rīgā noziegumu, viņš jāsūta uz Polocku, kur to tiesās pēc (Polockas) tiesībām. Ja kāds vācu tirgotājs izdara noziegumu Polockā, tas jāsūta uz Rīgu, un tur viņu tiesā pēc Rīgas tiesībām.
3. Polockā sāls jāsver svaru kausos ar tiem pašiem svariem un atsvariem, ar ko sver vasku, un birkava[84] svaram Polockā jābūt par 1/2 podu smagākam nekā Rīgā.
4. Tāpat Rīgai tagad uz sava rēķina jāsūta uz Polocku svari un atsvari. Ja atsvari vēlāk nolietojas, kļūst par viegliem, salūzt vai kā citādi sabojājas, tad polockiešiem tie jāsūta uz Rīgu un uz sava rēķina atkal pēc veciem atsvariem (etaloniem) jāatjauno un jāizlabo.
5. Sudraba gabala (markas) svaram Rīgā jābūt par 1/2 zolotņika[85] smagākam nekā Polockā.
6. Svērājiem jāskūpsta krusts tagad un cik bieži tas ir vajadzīgs par to, ka viņi vienmēr svērs pareizi kā vieniem, tā otriem, abām pusēm. Un svērājiem jāatkāpjas un jāatņem rokas no svaru kausiem, kad viņi sver. Un cik lielu maksu par svēršanu vācu tirgotāji dod Polockā, tik liela maksa polockiešiem jādod par svēršanu Rīgā.
7. Ja gadīsies, ka starp kādiem no abām pusēm izcelsies domstarpības vai ķilda par kādu lietu, tad puse turas pie puses, un neviens cits tajā nedrīkst būt iejaukts vai traucēts.
8. Ja izcelsies kādas domstarpības, karš vai ķilda starp mums un cienījamo Konrādu Fītinghofu[86], Vācu ordeņa mestru Livonijā, mūsu pēctečiem, zemēm vai pavalstniekiem, tirgotājus tas neskar, un abu pušu tirgotājiem jābūt drošiem par savu dzīvību un precēm, un viņi netraucēti bauda mieru, un var vest savas preces kur un kad grib, un pats var jāt, braukt un iet, kur tam vajadzīgs, bez aizkavēšanas un traucējumiem, vai viņš atrodas ceļā vai pilsētās, pa ūdeni vai zemi.
Lai šī draudzīgā vienošanās, kā šeit ir uzrakstīts un ko mēs esam panākuši pēc abu pušu gribas, tiktu turēta cieši un nemainīgi, mēs esam piekāruši savu zīmogu šim dokumentam, kurš ir izdots 1406.gadā pēc tā kunga dzimšanas mūsu Kopusas pilī trešdien pēc Svēto apustuļu Pētera un Pāvila dienas.
LUB, VI, Nr. 2967.
XII. Mestra[87] līgums ar Novgorodu un Pleskavu 1448.gadā (atstāstījums) (atgriezties pie satura rādītāja)
1. Abu pušu sūtņiem un tirgotājiem pretējas puses zemē tiek nodrošināts brīvs ceļš pa ūdeni un sauszemi, tāpat tiesības visādas preces bez izņēmuma pirkt un pārdot pēc veca paraduma.
2. Strīda gadījumā abām pusēm nodrošinātas tiesības, neņemot dāvanas un neizdarot patvarības; novgorodieši un livonieši sargā viesi kā savu pašu cilvēku bez ļaunuma un viltus pēc veca paraduma.
3. Ja izceļas strīds pie robežām, tad tirgotāju nedrīkst aizturēt, visās strīda lietās viena puse nokārto lietu ar otru pusi.
4. Pleskaviešu strīda dēļ novgorodiešu viesis netiek aizturēts, tāpat pleskaviešu viesis Novgorodas strīda dēļ, bet puse atzīst pusi.
5. Mestra pilsētā Narvā svērāji un apzīmogotāji[88] nedrīkst atsist novgorodiešu tirgotāju vaskam gabalus[89], tikai tas tirgotājs, kurš to (vasku) iegūst (nopērk), drīkst atsist mazus gabaliņus, lai pārbaudītu.
6. Attiecībā uz zirgu pirkšanu Rēvelē - par to jāpaziņo un jānomaksā nodeva; lielos zirgus Narvas fogtam ir tiesības paturēt pašam.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S. 209-231.
XIII. 1481.gada pamiera līgums[90] (atstāstījums) (atgriezties pie satura rādītāja)
Uz tirdzniecību attiecas šādi punkti:
3. Novgorodietis drīkst visās Livonijas pilsētās jebkuras preces bez izņēmuma pirkt un pārdot.
4. Ja novgorodietis tirgojas ar vācieti Narvā, tad viņš drīkst preces no kuģa pārvest pa sauszemi savā ladjā, nemaksājot Narvā nodevas (muitu).
6. Ja novgorodietis ierodas Narvā ar vasku, kažokādām un drogu precēm un grib ar tām doties tālāk uz Rīgu vai Tērbatu, vai Rēveli, un iekrauj preces ratos, tad par to nav jāmaksā nodevas; par vedēju tam jālīgst pilsētnieks (no Narvas) vai zemnieks.
9.Tāpat mestra sūtņiem un viesiem ir brīvs ceļš pa zemi un ūdeni Novgorodas novadā un tiesības tirgoties ar jebkuru preci, izņemot, alu un medalu.
12. Krievu kvartālam Tērbatā, viņu baznīcai un ciemam jāatrodas Tērbatas aizsardzībā.
14. Vācietim, kurš Livonijā izrauj novgorodietim bārdu, nocērt roku.
Goetz L.K. Deutsch-russische Handelsverträge..., S. 216-218.
________________________________________
[1] Kopš 1136.gada pēc kņaza Vsevoloda padzīšanas Novgorodā izveidojās feodāla bajāru republika. Turpmāk kņazu un viņa karadraudzi Novgorodas dienestā uzaicināja pēc večes (tautas sapulces) lēmuma. Kņaza vara bija ierobežota; viņš bija Novgorodas karaspēka virspavēlnieks, bet ārējos sakaros uzstājas kā pilsētas patrons un pārstāvis. Jaroslavs Vladimirovičs bija Novgorodas kņazs vairakkārt: 1182.-1184., 1187.-1196. un 1198.-1199.g.
[2] Novgorodas republiku pārvaldīja večē ievēlētas amatpersonas, tai skaitā pilsētvaldis (posadņiks) un tūkstošnieks. Pilsētvaldis bija augstākā civilvaras amatpersona, bet tūkstošnieks - Novgorodas zemessardzes un policijas pārvaldes priekšnieks. Mirons Ņezdiņičs par pilsētvaldi ievēlēts 1189.gadā un paliek amatā līdz savai nāvei 1203.gadā.
[3] Ar visiem novgorodiešiem domāta veče kā augstākais varas orgāns.
[4] Tā līgumos tiek apzīmēti vācu un gotlandiešu tirgotāji, proti, katoļticīgie, kam dievkalpojumi notika latīņu valodā.
[5] Par viesiem (Gast, гость, no latīņu valodas hostis - svešinieks, ienaidnieks) dēvēja svešzemju tirgotājus.
[6] Novgorodas subraba grivna līdzinājās 197-200 g.
[7] Sena naudas vienība Krievzemē; Novgorodā XII-XIII gs. viena sudraba grivna tika pielīdzināta 7 1/2 kunu grivnām.
[8] Par varjagiem krievi sauca skandināvus. Dotajā gadījumā ar šo vārdu apzīmēti kā vācieši, tā gotlandieši, tāpat kā citur ar vārdiem vācietis vai latīnis apzīmētas abas tautas.
[9] Mājlopi sākotnēji apzīmēja mantu, bagātību, naudu. Šinī gadījumā - naudu.
[10] Domājams, ka šeit līguma norakstos ieviesusies kļūda un 12 vīru vietā ir divi liecinieki kā parasts.
[11] Pēc L.Geca te ir domāts krievu stūrmanis (locis), kam uzticēts kuģis, ja vācu tirgotājs (kuģa īpašnieks) kāda iemesla dēļ uz laiku vēl aizkavējas Novgorodā.
[12] Labie vīri šeit nozīmē līguma lieciniekus, kuru liecības dažkārt aizvietoja līguma rakstīto tekstu. Labie vīri minēti vēl dažās vietās, bet ar citu nozīmi: kā goda vīri, ievērojami cilvēki.
[13] Alberts Bukshevdens bija Rīgas bīskaps no 1199.gada līdz savai nāvei 1229.gada 17.janvārī.
[14] Mstisliavs Davidovičs bija Smoļenskas kņazs no 1223.gada līdz 1231.gadam; pirms tam viņš bija Novgorodas kņazs (1184.-1187.), bet novgorodieši viņu padzina.
[15] Rūdolfs no Kaseles bija Livonijas ordeņa bruņinieks, kas tika sūtīts uz Smoļensku uz iepriekšējām sarunām.
[16] Smoļenskas sudraba grivna līdzinājās 97-109 g.
[17] Acīmredzot te ir runa par nebrīvu kņaza kalpu, kuram nereti tika uzticēts kārtot kņaza tirdznieciskos darījumus.
[18] Karstas dzelzs pārbaude un tiesas divkauja bija viduslaikos parastās dieva tiesas veidi.
[19] Tivuns bija amatpersona: vēstures avotos tas sastopams kā kņaza sētas un īpašuma pārvaldnieks, kā ciema vecākais u. tml. Šinī gadījumā viņš ir tiesnesis, kņaza aizvietotājs tiesā.
[20] Detskijs bija zemāka tiesas amatpersona, tiesas izpildītājs.
[21] Vārdi nedod brīvību šinī gadījumā nozīmē to, ka parādnieka radi vai draugi kavē vācu tirgotājam piedzīt parādu; var iejaukties pat visi pilsētas iedzīvotāji. Līguma pants paredz, ka tādā gadījumā tie visi atbild par parāda samaksu.
[22] Šeit tivuns ir valka pārvaldnieks.
[23] Par valku sauca vietu ūdensšķirtnē, šinī gadījumā starp Daugavu un Dņepru, pa kuru pārvilka laivas vai pārveda preces ratos no viena upes baseina uz otru. Domā, ka te tika izmantoti trīs valki: pirmais - no Lučesas uz Oršu, otrais - no Udras, kas ietek Kaspļas ezerā, uz Smoļensku, trešais - no Daugavas uz Gņezdovu pie Smoļenskas.
[24] Daugavas - Dņepras valcinieki bija apvienoti artelī, kas pakļauts valka tivunam.
[25] Traves grīvā atrodas Lībekas pilsēta.
[26] Svešās pilsētās, kur bija vācu tirgotāju apmetnes, viņi no sava vidus izvēlēja vecākos (oldermaņus, eltermaņus), kuri pārstāvēja viņu intereses un raudzījās uz kārtību tirgotāju kopienā.
[27] Biričs bija zemāks tiesas ierēdnis, ziņnesis, tiesas izpildītājs.
[28] Kapa - sena svara vienība Krievzemē, līdzinājās 8 podiem, t.i., 64 kg (1 pods = 8 kg).
[29] Smoļenskas sudraba grivnā ietilpa 200 kunas.
[30] Viena Smoļenskas zelta grivna līdzinājās 12 sudraba grivnām.
[31] Nogata bija sena naudas vienība Krievzemē; vienā Smoļenskas sudraba grivnā ietilpa 80 nogatas.
[32] Vekša arī bija sena naudas vienība Krievzemē; nav izdevies kaut cik droši noteikt tās lielumu. Katrā ziņā tā bija ļoti sīka vienība.
[33] Pareizticīgā Svētās Dievmātes baznīca Smoļenskā uzcelta 1101.gadā. Tā bija bīskapa katedrāle. Smoļenskā bija arī vācu tirgotājiem piederošā katoļu Svētās Marijas baznīca.
[34] Učāni bija lieli upju transporta līdzekļi Krievzemē ar mazu iegrimi, tādējādi piemēroti kuģošanai seklās un krāčainās upēs. Nav kaut cik drošu ziņu par to izmēriem un konstrukciju.
[35] Tas nozīmē, ka tirgotāji bija atbrīvoti no feodālajām krasta tiesībām, pēc kurām avarējušās preces piederēja zemes kungam, kura teritorijā avārija notikusi un kura krastā mantas piedzītas.
[36] Vitebska kopš XII gs. otrās puses bija Smoļenskas pakļautībā, un 1223.gadā Smoļenska iekaroja arī Polocku.
[37] Rīgas bīskaps Nikolajs (1229.-1253.g.), kas nāca mirušā Alberta vietā.
[38] Rīgas domkapitula prāvests.
[39] Folkvīns bija Zobenbrāļu ordeņa mestrs no 1209.gada līdz 1236.gadam.
[40] Preču transportu pa Daugavu lielā mērā apkalpoja polockieši, kuru transporta līdzekļos pārvadāja preces vāciešiem, smoļenskiešiem un citiem tirgotājiem.
[41] Vaska nauda acīmredzot bija īpaša nodeva, kas bija jāmaksā izvedot vasku.
[42] Mstislavs Romanovičs bija Smoļenskas kņazs no 1197.gada līdz 1212.gadam.
[43] Aleksandrs Jaroslavičs Ņevskis bija Novgorodas kņazs līdz 1246.gadam; pēc lielkņaza Andreja Jaroslaviča nāves 1252.gadā līdz savas dzīves beigām 1263.gadā viņš bija lielkņazs un par Novgorodas kņaziem iecēla savus dēlus. Dmitrijs Aleksandrovičs bija Novgorodas kņazs no 1259.gada līdz 1263.gadam.
[44] Pilsētvaldis Mihails Fjodorovičs un tūkstošnieks Žiroslavs savos amatos ievēlēti l257./58.gada ziemā.
[45] Zīverts pārstāvēja vācu tirgotāju kopienu Gotlandē; Dītrihs bija Lībekas namnieks un tirgotājs, bet Olstens pārstāvēja gotlandiešu tirgotājus.
[46] Puds bija sena svaru vienība Krievzemē; līdzinājās 16 kg. Puda bezmēna vietā ieviesa svarus ar 2 svaru kausiem.
[47] Šeit acīmredzot runa ir par kādu slepkavību.
[48] Vienā Novgorodas sudraba grivnā XII-XIII gs. ietilpa 225 kunas, bet XIV gs. - 200 kunas.
[49] Kotlinas sala Somu jūras līcī Ņevas grīvā.
[50] Ziemas viesi bija svešzemju tirgotāji, kuri ieradās Novgorodā rudenī un palika pa ziemu tirgoties, bet pavasarī ar navigācijas iestāšanos atgriezās dzimtenē.
[51] Ar sūtni šeit jāsaprot pavadonis, locis, ko Novgoroda sūtīja pretī vācu tirgotājiem uz Ņevu un kuri atbildēja par tirgotāju drošību un par to preču laimīgu nonākšanu galā.
[52] Te domāti novgorodiešu tirgotāji, kuri brauca dažkārt kopā ar vāciešiem viņu kuģos.
[53] Sēta, parasti ar baznīcu un vairākām ēkām, bija eksteritoriāla vieta ārzemju tirgotājiem svešā pilsēta. Novgorodā bija gotlandiešu Svētā Olafa sēta, vācu Svētā Pētera sēta; domā, ka trešā sēta varēja būt gotlandiešu ģildes sēta, ko tie 1268.gadā pārdeva vāciešiem.
[54] Līguma slēgšanas procedūra noslēdzās ar svinīgu zvērestu, ko apstiprināja ar krusta skūpstīšanu.
[55] Lielkņazs Jaroslavs Jaroslavičs bija Novgorodas kņazs 1255.gadā un no 1265.gada līdz 1270.gadam.
[56] Pāvels Onaņiničs bija pilsētvaldis no 1268.gada līdz 1274.gadam, bet Ratiboru Kluksoviču par tūkstošnieku ievēlēja 1269.gadā.
[57] Lūdolfs Dobriciks bija Gotlandes vācu tirgotāju kopienas pārstāvis, bet Jakobs Kūrings - gotlandiešu pārstāvis.
[58] Vasaras viesi bija tie ārzemju tirgotāji, kas ieradās Novgorodā pavasarī un palika pa vasaru tirgoties, bet rudenī devās atpakaļ uz dzimteni. Tā bija jauna tirgotāju grupa, kas liecina par tirdzniecības apjomu pieaugumu, jo tirdzniecība tagad norisinājās visu gadu.
[59] Marka atbilda krievu grivnai.
[60] Volhovas lejastecē bija 9,5 km garš krāču posms. Bija izveidojies speciāls loču artelis, kas pārveda tam pāri transporta līdzekļus.
[61] Gostinopoļska bija vieta, kur beidzās Volhovas krāces, ap 26 km no Ladogas.
[62] Kunu marka atbilda kunu grivnai.
[63] Ladjas bija viegli upju kuģi vai liellaivas, kurās pārkrāva no jūras kuģiem preces transportēšanai pa ūdensceļu sistēmu uz Novgorodu. Pastāvēja ladju īpašnieku artelis, no kura daļa uzturējās Novgorodā un apkalpoja Volhovu, bet daļa - Ladogā un apkalpoja Ņevu.
[64] Jāņa Kristītāja baznīcu Novgorodā uzcēla kņazs Vsevolods Mstislavičs 1127.gadā. Tā atradās tuvu Vācu sētai un bija parastā tirdzniecības tiesas vieta starp viesiem un novgorodiešiem.
[65] Gotlandiešu sēta bija tuvāk Volhovas ladju piestātnei nekā Vācu sēta.
Vienā kunu markā rēķināja 50 vai 25 kunas.
[66] Te domāts ar varu vest pie tiesas.
[67] Te acīmredzot runa ir par tukšiem laukumiem apkārt viesu sētām: viesi nebija ieinteresēti, lai tos apbūvētu vietējie iedzīvotāji (drošības problēma).
[68] Vienā sudraba markā ietilpa četri vērdiņi.
[69] Andrejs Aleksandrovičs, Aleksandra Ņevska dēls, bija Novgorodas kņazs divas reizes: 1283.-1284.g. un 1294.-1304.g.
[70] Semjons Kļimovičs bija pilsētvaldis līdz 1303.gadam. Matvejs Falaļevičs hronikās minēts kā tūkstošnieks XIV gs. sākumā.
[71] Ir diezgan lielas neskaidrības, kas tie bija par ceļiem: viens sauszemes ceļš gāja no Tallinas uz Rakveri, Narvu, tālāk cauri votu zemei uz Ladogu un Novgorodu; otrs - no Rīgas uz Tartu (pastāvēja arī ceļa variants caur Alūksni uz Vastselīnu), tad uz Pleskavu un Novgorodu; trešā ceļa identificēšana sagādā grūtības - L.Gecs uzskata, ka tas bijis ceļš no Tallinas uz Rakveri, Narvu, Lugu, Novgorodu.
[72] Novgorodas lielkņazi pārvaldīja Novgorodu ar vietvalžu palīdzību.
[73] Jevstafijs Novgorodas hronikās kā tūkstošnieks minēts kopš 1326.gada. Nav zināms, vai viņš šo amatu ieņēmis nepārtraukti līdz 1342.gadam.
[74] Par pēdu sauca vaska riteņa apakšējo daļu, kurā nostājušās nogulsnes; šī daļa nedrīkstēja pārsniegt1/3 riteņa augstuma.
[75] Novgorodas tirgotāji vasku pirka no ņižņijnovgorodiešiem un karēļiem, tādējādi pildot starpnieka lomu vaska tirdzniecībā.
[76] Aleksejs bija Novgorodas arhibīskaps no 1359.gada līdz 1388.gadam.
[77] Pilsētvaldis Jurijs Novgorodas hronikās pieminēts laikā no 1371.gada līdz 1380.gadam.
[78] Tie ir zemas kvalitātes viltotu kažokādu nosaukumi, kas vēl nav pilnībā atšifrēti. Troynyssen (troinik) varbūt bija ādas, kas sašūtas kopā no trim gabaliem; uzskata, ka schevenyssen bija izbrāķētas vāveru ādas, varbūt pat atgriezumi, popplen bija zemas kvalitātes vāveru ādas ar rūsganu joslu.
[79] Johans Nīburs bija Lībekas rātes sūtnis, vēlāk birģermeistars Lībekā.
[80] Pavadvēstules izdeva valdnieks ārzemju tirgotājiem kā garantiju. Personas, kam bija šādas vēstules, bija valdnieka aizsardzībā.
[81] Barjera bija pāri Emmas upei Varbekas (Tērbatas bīskapa) pils priekšā, noslēdzot ceļu uz iekšzemi.
[82] Vitauts bija Lietuvas lielkņazs no 1392.gada līdz 1430.gadam.
[83] Acīmredzot domāts izkrautņu spaids.
[84] Vienā birkavā (160 kg) bija 20 podu.
[85] Zolotņiks sastādīja 1/48 no sudraba markas.
[86] Konrāds Fītinghofs bija Livonijas ordeņa mestrs no 1401.gada līdz 1413.gadam.
[87] Līgumu slēdza Livonijas ordeņa mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas (1438.-1450.g.).
[88] Vaska rituļi tika pārbaudīti, un ja tie bija netīri, ar piemaisījumiem, tos apzīmogoja ar krustu.
[89] Vaska tīrību pārbaudīja, atsitot gabalus un tos kausējot, lai redzētu, vai nav klāt dažādi piemaisījumi.
[90] Pamieru ar Novgorodu slēdza Livonijas ordeņa mestrs Berndts fon den Borhs (1472.-1483.g.).
Ievietots: 22.08.2001.