Nozīmīga vieta Rīgas un visas Baltijas vēsturē atvēlēta Zobenbrāļu ordenim jeb Kristus bruņiniekiem. Zobenbrāļi bija vieni no pirmajiem Rīgas iemītniekiem un no 1226. gada pilntiesīgi Rīgas pilsoņi. Kaut arī Kristus bruņinieku brālība pastāvēja tikai 35 gadus (1202. - 1237.), tā ir atstājusi savas pēdas Rīgas sejā. Senākā saglabājusies apbūve Rīgā ir tieši Zobenbrāļu Svētā Jura baznīca tagadējā Konventa sētā.

Krusta karu laikā 12. gadsimtā radās īpaši bruņinieku ordeņi. Šo reliģisko brālību locekļiem reizē bija jābūt kā mūkiem, tā arī karotājiem. Brāļu bruņinieku uzdevums bija ne vien piekopt askētisku dzīvesveidu, bet arī rūpēties par svētceļnieku drošību un aizstāvēt Kristus ticību un baznīcas īpašumus pret neticīgajiem. Pirmie ordeņi bija dibināti Kristus dzimtenē Palestīnā; tie bija templieši un hospitālieši (Maltas ordenis). Svētās zemes - Palestīnas - pieredzi izmantoja arī Pireneju pussalā (tag. Spānijā un Portugālē), kur tika dibināti bruņinieku ordeņi cīņai pret musulmaņiem. Zobenbrāļu ordenis bija pirmā tāda tipa organizācija, kas tika radīta ārpus Vidusjūras reģiona.

Krusta kari Baltijā

Pirmā Ikšķiles bīskapa Meinarda miermīlīgā misija nedeva gaidītos rezultātus: vietējie līvi nelabprāt pieņēma katoļu misionāru sludināto ticību, kas nesniedzās tālāk par atsevišķiem līvu ciemiem. Jau 1197. gadā pāvests Celestīns III nosūtīja Meinarda pēctecim Bertoldam bullu, kurā “visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret nodevīgajiem līviem, atvēlēja grēku atlaišanu”. Ar šā dokumenta palīdzību bīskaps spēja savākt krustnešu karaspēku, kas 1198. gadā ieradās pa Daugavu. 24. jūlijā tagadējās Rīgas teritorijā notika kauja, kurā līvi tomēr tika sakauti, neskatoties uz to, ka līvu karavīrs Imauts nogalināja krustnešu vadoni bīskapu Bertoldu. Turpmāk Romas pāvesti regulāri izsludināja krusta karus Baltijā, pielīdzinot to Svētajai zemei, proti, krustneši, kas lēja neticīgo asinis Baltijā, ieguva tādas pašas grēku atlaides un privilēģijas kā krusta karotāji Palestīnā. Tā kā Svētā zeme bija tālāk, tad daudzi Ziemeļeiropas katoļticīgie karotāji savus pienākumus pret baznīcu centās izpildīt tieši Baltijā.

Jaunu elpu kristianizācijas process Baltijas tautu vēsturē ieguva ar bīskapa Alberta ierašanos līvu novados 1200. gadā. Drīz pēc ierašanās Alberts saprata, ka paļauties uz periodisku krusta karotāju karaspēku vien ir visai riskanti. Krustneši ieradās izpildīt savu solījumu uz vienu gadu, dažkārt pat mazāk, un pēc tam atgriezās dzimtenē. Lai radītu pastāvīgu karaspēku, kas kalpotu bīskapa vajadzībām, 1202. gadā tika dibināta īpaša Rīgas bīskapam pakļauta bruņinieku organizācija, kas tika nosaukta par Kristus bruņinieku brāļiem (fratres milicie Christi). Savu vēlāko nosaukumu Zobenbrāļu ordenis ieguva no savas atšķirības zīmes - sarkanā zobena uz baltā apmetņa.

Lieli nopelni Zobenbrāļu ordeņa izveidē bija cisterciešu Daugavgrīvas klostera abatam Teoderiham: “Tā kā šis brālis Teoderihs paredzēja līvu nodevību un baidījās, ka nespēs noturēties pret daudzajiem pagāniem, un lai tālab vairotu ticīgo skaitu un pagānu vidū saglabātu baznīcu, viņš šai laikā iecēla kādus Kristus bruņinieku brāļus…”

Pirmā nozīmīgākā militārā akcija ar zobenbrāļu piedalīšanos bija Daugavas līvu nemieru apspiešana 1206. gadā. Sakaujot Ako vadītos līvu spēkus Salaspilī, kristiešu karaspēks zobenbrāļa Arnolda vadībā bija novērsis reālus draudus vēl vājajai katoļticības varai Baltijā.

Katolicismam izdevās pakļaut līvu (1207.), igauņu (1227.) un daļēji arī sēļu un letgaļu zemes (1208. - 1224.), kā arī aizsākt zemgaļu un kuršu pakļaušanu. Zobenbrāļu panākumus vairoja viņu prasme izmantot vietējo tautu nesaskaņas savu mērķu īstenošanai (piemēram, 1208. - 1224. g. sadarbība ar letgaļiem pret igauņiem).

Baltijas zemju pakļaušana bija saistīta arī ar karu pret pareizticīgajiem krieviem, kas pretendēja uz meslu kundzību letgaļu, līvu un igauņu zemēs. Tāpat zobenbrāļi iesaistījās aktīvā karadarbībā pret lietuviešiem. Ne mazāk zobenbrāļu militārais spēks bija nepieciešams jau iekaroto zemju aizstāvēšanai pret ienaidnieka iebrukumiem, kā arī cīņai pret pakļauto tautu nemieriem.

Ar laiku, kad ordenis kļuva arvien patstāvīgāks, tam izcēlās konflikti ar citiem katolicisma balstiem Livonijā - bīskapiem, Igaunijas iekarošanā iesaistīto Dānijas karali un pat Romas pāvesta pārstāvi Balduīnu no Alnas, kuri savstarpēji konkurēja uz novadu pārvaldes tiesībām. Šie konflikti noveda līdz karam, tāpēc pāvests Gregors IX 1234. gadā aicināja zobenbrāļu pārstāvjus ierasties uz pāvesta tiesu.

Līdzekļi

Karošana viduslaikos tāpat kā mūsdienās bija dārgs pasākums. Līdzekļi bija nepieciešami gan nocietinājumu būvdarbu finansēšanai, gan bruņojuma iegādei un papildināšanai, gan arī ikdienas uzturam.

Par svarīgāko ordeņa finansiāli ekonomisko bāzi kļuva tieši iekarotās zemes. 1207. gadā sadalot līvu zemes, bīskaps Alberts nodeva zobenbrāļiem trešdaļu visu zemju “…lai tie, kas karos un citos nemitīgos darbos panesa dienu nastu un tveici, reizē apmierinājumam par savām pūlēm saņemtu arī dienišķo algu”. Taču tas bija pirmais solis uz zobenbrāļu patstāvību, neskatoties uz to, ka ordenis atzina Alberta virsvaru. Šāds zemes dalījums (1/3 ordenim) tika saglabāts arī turpmāk un to apstiprināja Romas pāvests 1210. gadā. Ordenis neaprobežojās ar sadales līgumiem vien un dažkārt pārņēma savā kontrolē zemes īpašumus, kas juridiski bija pakļauti citiem kungiem: Dānijas karalim, bīskapiem.

Pakļauto zemju iedzīvotāji maksāja saviem kungiem nodevas, t. sk. desmito tiesu, kas bija paredzēta garīdznieku, būtībā krustnešu administratīvā aparāta, uzturēšanai. Zināmus ienākumus deva arī tiesas spriešana, ko realizēja ordeņa fogti (soģi), un kulta ceremonijas: gan jaundzimušo kristīšana, gan kristīga apbedīšana, gan citas. Ienākumi graudā un naudā nebija vienīgais, ko deva jaunkristītie pagāni. Pakļautās tautas bija spiestas piedalīties ordeņa karadarbībā un būvdarbos.

Sākotnēji ordenim bija jāmaksā Rīgas bīskapam ceturtdaļa no desmitās tiesas, ko tas ieguva no vietējiem. Galu galā tika panākts, ka bīskaps atteicās no savas ienākumu daļas ordeņa zemēs.

Iestājoties ordenī, brāļi deva nabadzības, šķīstības un paklausības zvērestu. Ordeņa vadītājs un galvenais karaspēka pavēlnieks bija ordeņa mestrs, kura rezidence bija pils Rīgā (Baltā akmens pils; tag. Konventa sētas apvidū). Viņam bija pakļautas ordeņa amatpersonas: novadu mestri, komturi, fogti. Savukārt brāļi bruņinieki un kalpotāji bija iedalīti pa piļu garnizoniem Latvijas un Igaunijas teritorijā un bija pakļauti attiecīgās pils pārvaldniekam. Ordenī ietilpa arī brāļi priesteri, kas veica ne vien pašu ordeņa brāļu garīgo aprūpi, bet arī piedalījās vietējo iedzīvotāju pievēršanā katoļticībai, gādāja par baznīcu būvi, iecēla mācītājus.

Bez bruņiniekiem, kalpotājiem un garīdzniekiem, kam bija liegtas tiesības stāties laulībā, ordenī bija arī īpaša locekļu grupa - t. s. līdzbrāļi. Tie drīkstēja būt precējušies, taču viņiem bija liegta iespēja dzīvot ordeņa pilī. Līdzbrāļiem bija jāveic dažādi pienākumi ordeņa labā, kā arī, stājoties ordenī, jāziedo tam viss vai daļu no tā.

Zobenbrāļu ordenim ļoti svarīga bija savu rindu papildināšana. Atšķirībā no nekarojošās garīdzniecības - mūkiem, bīskapiem, to padomniekiem, draudžu priesteriem - zobenbrāļi zaudēja daudzus cilvēkus karadarbībā. Bīskaps Alberts un abats Teoderihs vairākkārt apmeklēja katoļticīgās Eiropas zemes, vervējot krusta karotājus un zobenbrāļu kandidātus. Visiem, kas iestājās ordenī, bija jābūt brīviem cilvēkiem. Pamatā ordenis veidojās no vācu bruņniecības un pilsētu iemītniekiem. Bija arī daži izņēmumi, kad ordenī iestājās visai dižciltīgas personas; šajos gadījumos dižciltīgais kļuva arī par ietekmīgu personu ordenī (piemēram, ordeņa mestrs Folkvins pirms tam bija Naumburgas grāfs Vācijā).

Runājot par ordeņa iekšējo struktūru jāpiemin, ka ordeņa nabadzības, šķīstības un paklausības solījums bija vēlamais, nevis reālais. Par “nabadzību” ir skaidrs, ordenis tāpat kā citas viduslaiku organizācijas cītīgi rūpējās par saviem ienākumiem. Taču nopietnas bažas radīja arī brāļu paklausības zvēresta laušana. Piemēram, 1209. gadā ordeņa brālis Vikberts nogalināja pirmo ordeņa mestru Venno, jo mestrs bija atcēlis viņu no ordeņa īpašumu pārvaldnieka amata Cēsīs. Vēl viens paklausības zvēresta pārkāpums bija ordeņa mestra Folkvina sagūstīšana, ko izdarīja ar mestra politiku neapmierinātie zobenbrāļi.

Priekšnoteikumus Zobenbrāļu ordeņa likvidācijai deva Vācu ordeņa, kura centrs tolaik atradās Palestīnā, apmešanās Baltijas jūras reģionā. 1226. gadā Vācu ordenis vienojās ar poļu Mazovijas kņazu Konrādu par dažu novadu piešķiršanu ordenim pierobežā ar prūšu zemēm un drīzumā tur uzsāka veiksmīgu karu pret prūšiem. Tā kā Prūsijā arī tika izsludināts krusta karš, tas radīja grūtības Livonijā, atvilinot daļu karotāju. Proti, Prūsija bija tuvāk Vācijai nekā Livonija, kā arī Vācu ordenis bija populārāks un ietekmīgāks. 13. gadsimta 30. gados zobenbrāļi nolēma iekļauties Vācu ordenī, lai gūtu tā militāro atbalstu. Viņi vēlējās saglabāt zināmu autonomiju un kā noteikumu izvirzīja prasību nepārcelt tos uz citām pilīm ārpus Livonijas.

Kamēr Zobenbrāļu ordeņa sūtņi un Vācu ordeņa amatpersonas apsprieda pievienošanās jautājumu, Livonijā mestrs Folkvins gatavoja kārtējo iebrukumu Lietuvā. 1236. gada rudenī ievērojams Zobenbrāļu ordeņa karaspēks, kuru papildināja piligrimi, sabiedrotie Pleskavas krievi, kā arī vietējo zemju iedzīvotāji līvi, letgaļi, igauņi, iebruka Lietuvā. Karagājiens bija veiksmīgs, tomēr mājupceļā krustnešus sagaidīja lietuviešu sapulcinātais karaspēks.

Šoreiz pagāni bija pārāki: lietuvieši un, domājams, arī zemgaļi kaujas laukā uzveica krustnešu spēkus. Atskaņu hronika ar nožēlu rakstīja:

“…tur tos kā sievas apkāva.
Man žēl ir daža varoņa,
ko neaizsargātu tur sita.
Daudz citu izmisumā krita
un mājup muka, ko vien spēja.”

Vēl nezinot par sakāvi, Zobenbrāļu un Vācu ordeņa pārstāvji ieradās pie Romas pāvesta, lai iegūtu oficiālu atļauju pievienošanai. Tikai šeit sūtņi uzzināja Saules kaujas iznākumu. 1237. gada maijā pāvests Gregors IX oficiāli paziņoja par Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu Vācu ordenim. Tas nosūtīja uz Livoniju nozīmīgus palīgspēkus, un pēc Saules kaujas palikušie zobenbrāļi nomainīja savu atšķirības zīmi - sarkano krustu un zobenu - pret Vācu ordeņa melno krustu.
___________________________________________________________________

Publicēts: Lauku Avīze, pielikums Mājas Viesis. 2001., 24. februāris, 12.lpp.

Ievietots: 04.02.2002.

HISTORIA.LV