[1945.gada 18.oktobrī]
______________________________________________________________

Londonā, 1945.gada 18.oktobris

Dārgais Vornera kungs,

šeit, Zviedrijā, nesen ir ieradušies divi brāļi, kuri aizbēga no Latvijas augusta sākumā. Viņi pastāstīja par to, ko bija redzējuši, un ir gatavi sniegt liecības, kur tas varētu būt nepieciešams, un apliecināt, ka tas, ko viņi ir teikuši, ir taisnība. Es atļāvos nosūtīt Jums ar šo divas viņu liecību kopijas.

Ticiet man, dārgais Vornera kungs, -
vienmēr jūsu Kārlis Zariņš

1945.gada augusta vidū divi latviešu bēgļi mazā laivā sasniedza Zviedrijas krastus. Viens bija smagās mašīnas šoferis, dzimis 1921.gadā, otrs, viņa brālis, lauksaimnieks, dzimis 1925.gadā. Viņu vārdi netiks izpausti. Lai kā, ja kāds centīsies atpazīt viņus un nodrošinās pietiekamas drošības garantijas viņiem un viņu radiniekiem Latvijā, viņus varēs sameklēt Latvijas bēgļu Centrālajā kantorī Stokholmā.

Viņi aprakstīja apstākļus, kādi tie tagad ir rajonā ap Liepāju, t.i., rajonā, kas aptver otru lielāko Latvijas ostu. Jāšaubās, vai viņi runā par lietu stāvokli šajās dienās visā Latvijā. Viņi stāsta:

Kopš vācu kapitulācijas laika un krievu ienākšanas Kurzemē mēs meklējām kādu nodarbošanos, kas dotu iespēju mums nopelnīt iztiku. Vācu okupācijas laikā viens no mums bija smagās mašīnas šoferis, otrs - students, vēlāk laukstrādnieks. Mēs nedomājām, ka mūs vajās krievi tādēļ, ka esam strādājuši šādu darbu. Bet drīz mēs sapratām, ka drošāk mums ir dzīvot slēpjoties. Mēs pavadījām trīs mēnešus mežā, lielākoties lielu priežu galotnēs, šādi paglābjoties no krievu cilvēku medniekiem.

Mēs dzirdējām Potsdamas konferences pārraidi pa radio, kas bija atstāts vācu medikamentu kārbā. Tā nesolīja brīvību latviešiem ne tagad, nedz , arī tuvākajā nākotnē. Mēs nolēmām bēgt. Mēs nozagām nelielu laivu un iztaisījuši no telts kaut ko līdzīgu burai, izgājām jūrā no vietas blakus Liepājai devītā augusta naktī. Bija negaiss un jūrā vētra. Bet mums nebija citu cerību.

Jūras šķērsošana bijā liels fizisks sasprindzinājums, piepūle. Laivā bija caurums, un mēs nepārtraukti smēlām ārā ūdeni, un lielāko mūsu brauciena laiku bija jālieto airi. Turklāt mūsu laiva bija tik maza, ka mēs nevarējām samainīties vietām un palīdzēt viens otram airēt. Kad pēc kāda laika mēs ieraudzījām zemi, viens no mums gandrīz bija nesamaņā. Tā bija Zviedrija. Ar pēdējiem spēkiem sameklējām policiju. Mēs tagad esam drošībā līdzās citiem latviešu bēgļiem.

Sakarā ar viņu pieredzēto viens no viņiem teica: Kurzemē tagad valda nežēlīgs terors, kas sākās tūlīt pēc vācu kapitulācijas. Krievi veica organizētu valsts pārmeklēšanu. Visi vīriešu kārtas iedzīvotāji tika arestēti un nosūtīti uz tuvāko pilsētu, lai nopratinātu. Arestēto vidū bija arī daži vācieši, kā arī pāri palikušie no vācu armijas. Daudzus no viņiem nošāva krievi. Latviešiem prasīja, vai viņi kaut kādā veidā ir sadarbojušies ar vāciešiem, vai arī, vai viņi piederēja pie aizsargu organizācijas. Neliels latviešu skaits pēc pratināšanas tika atbrīvots.

Bet lielākais vairums no viņiem drīz pēc tam tika arestēti. Šajā reizē, pateicoties atlikušo krievu denunciācijām, kurus ieveda Latvijā vācieši savās uzvaras dienās. Nākošais piemērs sniegs priekšstatu par to, kas bija nepieciešams, lai apvainotu par “sadarbību ar vāciešiem”. Popē vecs zvejnieks tika arestēts un deportēts par to, ka bija pavadījis medībās vācu virsnieku, kas viņam bija pavēlējis to darīt.

Vīrieši, kuri bija iesaistīti valsts dienestā, kuri ieņēma svarīgākās vietas vācu okupācijas laikā, visi tika apcietināti un pazuda. Tas pats tika izdarīts ar bijušajiem latviešu aizsargiem. Mūsu ziņotājs min gadījumu, kad gados vecākam aizsargam tika piespriesti astoņi gadi spaidu darbos. Gados jaunāki aizsargi tika deportēti, un neviens nezināja, uz kurieni. Dažos rajonos aresti un deportācijas tika pielietoti arī pret sievietēm, kuras piederēja aizsargu organizācijai. Jāsaka, ka šeit bija daudz izvarošanas gadījumu.

Krievu attieksme pret latviešu leģionāriem, t.i., pret vīriem, kurus mobilizēja vācieši un kuri piekrita cīnīties pret krieviem vienīgi tāpēc, lai aizsargātu savu dzimto zemi, bija daudz nežēlīgāka nekā pret vācu gūstekņiem. Kāda sieviete jautāja sarkano virsniekam, kas bija dzimis latvietis, par leģionāru likteni, starp kuriem bija viņas vīrs. Virsnieks atbildēja, ka labāk būtu nestāstīt, jo būs pārāk šausmīgi to dzirdēt.

Šis apiešanās dēļ kāds skaits leģionāru pēc vācu kapitulācijas centās pievienoties vācu gūstekņiem, kuri bija izvietoti noteiktās vietās un nosūtīti Vācijas virzienā. Mūsu ziņotājs nezināja, vai viņi ir sasnieguši Vāciju.

Cita latviešu leģionāru daļa ar saviem ieročiem paslēpās mežos, kas atsevišķās Latvijas daļās bija ļoti lieli. Arī daudzi citi latviešu patrioti slēpās tur. Partizāni no Dundagas mežiem nodedzināja mājas, kuras piespiedu kārtā tika atņemtas latviešu zemniekiem un nodotas Sarkanās armijas pārstāvjiem. Bieži šie mežos paslēpušies latvieši sastapa vācu armijas un arī Sarkanās armijas dezertierus, kuri uzskatīja par labāku šādi dzīvot nekā atgriezties Padomju Krievijā zem tagadējā režīma Mūsu ziņotājs bija novērojis cīņu starp divām Sarkanās armijas daļām, no kurām viena cīnījās mežos, tās virsniekiem piedaloties.

Lai sagūstītu paslēpušos patriotus un karavīrus, krievi tagad un toreiz organizēja tā sauktās mežu “ķemmēšanas”. Mūsu ziņotājs pats pieredzēja šādu “ķemmēšanu” Bārtas mežā. Māju pārmeklēšana sākās tūlīt pēc vācu padošanās un joprojām turpinās. Krievi deportēja uz nezināmu gala mērķi ne tikai tos, kurus “izķemmēja” ārā no mežiem, vai arī tos, kurus meklēja privātās mājās, bet dažkārt arī cilvēkus no ielas vai zemniekus no laukiem. Vīriešu kārtas iedzīvotājus no 18 līdz 50 gadiem pakļāva deportācijām. Koncentrācijas nometnē Paplakā dzīves apstākļi bija tādi, ka apcietinātie šeit bija apēduši visu zāli. Viņi reti atgriezās mājās. Ir ļoti žēl redzēt sievietes raudam ceļa malā un veltīgi gaidām atgriežamies savus mīļotos...

Lieli Sarkanās armijas spēki joprojām palika, izvietojās mājās, kuras nebija izpostītas, bet kuru īpašnieki bija izdzīti. Arestētos tiesāja kara tiesa. Bet tā sauktajā “tīrīšanā” piedalījās citas vienības. NKVD, kas atradās Liepājā, darbojās neatkarīgi. Tai bija vairākas pārvietojamās nodaļas. Viņu uzdevums bija izbraukāt dažādus rajonus, nopratināt un arestēt cilvēkus viņu mājās. NKVD bija kara tiesa ar tiesībām notiesāt un izpildīt spriedumu. Dažkārt latviešu komunisti piedalījās šajās cilvēku medībās. Bet daži no viņiem izrādīja labvēlības zīmes attiecībā pret meklējamiem tautiešiem, t.i., pret tiem, kas tieši necīnījās pret komunistiem. Šī vietējo komunistu labvēlība ir skaidrojama ar to, ka viņi vairs neticēja krieviem tik daudz, kā pirms vācu okupācijas. Bet vietējie komunisti bija piesardzīgi. Viņi nevarēja daudz izdarīt.

Galvenokārt viņi baidījās no bijušajiem krievu emigrantiem, kas evakuējās no Krievijas, ar viņu palīdzību tika nosūtīti uz dažādām pilsētām un lauku sētām Baltijas valstīs.

Šie krievi bija visaktīvākie cilvēku mednieku atbalstītāji. Faktiski katra latvieša liktenis bija atkarīgs no liecībām, kuras sniedza krievu migranti. Viņu liecības bieži bija vērstas pret latviešiem. Šādi rīkojoties, viņi cerēja iegūt lauku sētas, kuras piederēja deportētajiem latviešiem. Bet, tā kā cilvēku skaits, kurus bija paredzēts deportēt, saruka, šo krievu migrantu loma arī kļuva mazāk svarīga. Ar to tika pateikts, ka viņi nesaņems latviešu mājas. Varas iestādēm bija nodoms saglabāt viņiem atalgojumu kā slavējamiem Sarkanās armijas cīnītājiem. Šādi Nīcā latviešu izcelsmes Sarkanās armijas virsnieks saņēma lauku sētu. Daļa emigrantu tika nosūtīti atpakaļ uz Krieviju.

Visi latviešu lauksaimnieki, kuri tika atzīti par vainīgiem sadarbībā ar vāciešiem, pazaudēja savas sētas. Lai pierādītu to, ir nepieciešams atzīmēt, ka daudzās sētās bija ievietoti vācu lauku štābi. Nebija svarīgi, vai saimnieks tam piekrita vai nē.

Roku rokā ar māju pārmeklēšanu gāja arī īpašumu konfiskācija, pareizāk sakot, - laupīšana. Ja kādu vietu ir “apciemojuši” krievi, tā ir caurcaurēm izlaupīta, vienalga, vai tas ir plašs īpašums vai mazs, vai tas pieder pārtikušai, bagātai ģimenei vai vienkāršam strādniekam. Krievi izvietojās mājās, kurās joprojām bija kaut kas palicis, rīkojās atbilstoši noteiktam plānam: nokāva liellopus un apēda gaļu uz vietas vai sūtīja to tālu prom līdz ar citām pārtikas piegādēm. Viņi pat noplēsa mēbeļu polsterējumus un paņēma tos sev līdzi.

Visa valsts ir sadalīta rajonos. Katram rajonam ir administratīvā komiteja, kas sastāv no vairākiem elementiem: no vietējiem komunistiem, no krieviem un bieži no cilvēkiem, kas nākuši no nezināmām vietām. Katrā komitejā ir viens komisārs, kas ir Sarkanās armijas pārstāvis vai arī no NKVD. Viņam ir noteikta vara rajonā. Latviešu komunisti varēja iebilst,

bet nedaudz. Sarkanā milicija sastāvēja no nepazīstamiem jaunatnācējiem. Tās augstākie virsnieki bija krievi.

Kopējais latviešu skaits valstī ir stipri samazinājies. Ir novērtēts, ka Bārtas rajonā ir palikusi tikai neliela daļa no sākotnējā latviešu skaita. Arī ja iebraukušie krievi tiktu pieskaitīti kopējā iedzīvotāju skaitā ap Liepāju, tas nesasniegtu pirmskara līmeni. Visi augstāk izglītotie cilvēki, kas dzīvoja lauku rajonos, tika izsūtīti. Cilvēkiem vecumā no 14 līdz 60 gadiem tika pavēlēts reģistrēties, beigt slēpties un sākt strādāt. Tika dots solījums, ka tie, kas nav šāvuši uz komunistiem, netiks sodīti. Bet krievu solījumi nesaskanēja ar darbiem - daudzi latvieši neatgriezās. Krievi izveidoja īpašas komitejas, lai ieskaitītu Sarkanās armijas dienestā vīriešus, kuri nebija apcietināti vai deportēti.

Notika iedzīvotāju reģistrēšana. Nākošajās reģistrēšanās dokumenti bija jāuzrāda, lai varētu noteikt personību. Tās bija krievu apliecības, ar kurām norādīja, ka atsevišķas personas nav tikušas atbrīvotas no aresta, vai vecās pases, krievu apzīmogotās pirmajā reģistrācijā. Krievu pases tagad tiek izsniegtas Liepājā.

Daudzas mājas ir tikušas izpostītas vai sabojātas. Liels skaits neizpostītu māju bija tukšas tāpēc, ka to iedzīvotāji vai īpašnieki ir pazuduši vai miruši. Tās saimniecības, kuru īpašnieki aizbēga, kad komunisti sāka virzīties uz priekšu, tika konfiscētas. Tā pašvaldības ieguva daudz brīvas zemes, ko piešķīra komunistiem vai Sarkanās armijas karavīriem. Līdz šim kolektīvās saimniecības nav izveidotas, bet tās nepārtraukti tika slavētas krievu presē.

Dzīvais un nedzīvais inventārs daudzās vietās ir nolaupīts. Kur tas joprojām palicis, to pārņem pašvaldības un nodeva jaunajām komunistu saimniecībām. Viņi arī piesavinājās daudzu tūkstošu latviešu bēgļu atstātās mantas.

Lauki tika apsēti pagājušajā pavasari, bet tagad tie ir nolaisti. Vācieši P.O.W.[1] redzēti strādājam laukos blakus Liepājai. Tomēr viņu skaits ir mazs. Ir cerība, ka vismaz daļa ražas tiks novākta ar mājās palikušo vecāko cilvēku, sieviešu un bērnu palīdzību. Bet, tā kā viņi ir jau pārlieku noslogoti ar dažādiem pienākumiem, ko uzlikusi Sarkanā armija, nav lielu cerību, ka ražu novāks normālā veidā.

Iepriekšējie pārtikas krājumi, ko lauksaimnieki bija iemanījušies noslēpt no vāciešiem, ir izsīkuši, tāpat, protams, liellopi, kuru piens līdzās maizei bija vissvarīgākie iztikas līdzekļi. Mežos tika aizliegts ogot un sēņot, bet cilvēki neievēroja šo pavēli, kad vairs nebija ko ēst. Ir skaidri saprotams, ka tad, kad visi nodokļi būs nomaksāti, pieprasītā labība no nabadzīgās ražas nogādāta, būs palicis ļoti maz vai nekas, tāpēc visi baidās, ka ziemas atnākšana atnesīs šausmīgu badu.

Grobiņas un Bārtas baznīcas ir sagrautas. Nīcas baznīcas tornis ir nopostīts, bet šajā baznīcā dievkalpojumi joprojām notiek. Tas nozīmē, ka šajā laikā komunisti ir iecietīgāki attiecībā pret baznīcu, vismaz tiktāl, ka antireliģiski raksti presē neparādās, kā tas bija pirmajā krievu okupācijas laikā Latvijā 1941.gadā. Līdz šim laikam nav arī novērotas nekādas ateistiskās propagandas pazīmes.

Tomēr Nīcas mācītājs tika arestēts un izsūtīts. Viņa liktenis nav zināms. Durbes mācītājs nāk divreiz mēnesi uz dievkalpojumiem. Bērni tiek iesvētīti.

Par šo jomu mūsu ziņotāju datu ļoti maz. Liepāja, Kuldīga, Talsi ir smagi izpostītas, Ventspils - mazāk smagi. Cukurfabrika Stendē strādā, tāpat arī drāšu rūpnīca Liepājā, bet strādnieki nav saņēmuši algu par vairākiem mēnešiem. Iedzīvotājiem pilsētās ir pārtikas kartītes. Pārtikas piegādes ir grūti nodrošināt, 1 kg maizes maksā 600 rubļu (apmēram 300 rubļu mārciņa). Kopumā cenas nav nostiprinājušās. Pilsētā salaupītās preces var nopirkt par augstām cenām, vienīgi komunisti var to atļauties. Citādi visur valda briesmīga nabadzība. Šeit ir maz veikalu un tie lielākoties ir tukši. Gan pilsētā, gan laukos ir liels drēbju un apavu trūkums, trūkst arī cukura un tabakas. Nekas nav ievests no Krievijas.

Krievu rublis ir noteikts kā maiņas līdzeklis. Vācu reihsmarkas ir jānodod, un nekāda kompensācija krievu naudā netiek izsniegta. Rubļus lielākoties izmanto, pērkot sērkociņus un šņabi.

Pilsētu iedzīvotāji ir pakļauti stingrai kontrolei. Tiklīdz kāds ierodas pilsētā no laukiem, viņam ir jāpiesakās policijā. Terors valda arī pilsētās. Daudzi cilvēki tiek arestēti. Uz ceļiem, kas ved uz pilsētām, ir izvietotas patruļas, tās apstādina un nopratina aizdomīgās personas.

Tie, kas ir palikuši mājās, t.i., galvenokārt gados veci vīrieši un sievietes, šad tad saņem vēstules no saviem izsūtītajiem radiniekiem. Tās visas nāk no Krievijas attālākajiem rajoniem vai no Sibīrijas. Šo vēstuļu saturs ir nomācošs. Izsūtītajiem nav cerību uz atgriešanos. Viens no viņiem lūdz, lai viņa īpašuma paliekas pārdod un naudu nosūta viņam. Kāda sieviete no Embūtes saņēma vēstuli no savas māsas, kas raksta, ka viņas vīrs, pazīstams cilvēks, miris Kirovas mežos un viņa pati nosūtīta uz Kamčatku.

Viņa arī raksta: “Dārgā māsa, tu nezini manas izjūtas. Mums iedeva parakstīt papīru, ar kuru mēs apsolāmies neatstāt šo rajonu divdesmit gadus.” Tad viņa lūdza nosūtīt kādus vecus maisus, lai varētu sašūt drēbes. Mūsu ziņotājs bija redzējis divas agrāko Nīcas iedzīvotāju vēstules. Viens no viņiem raksta, ka slauc kolhozā govis. Viņš nespēja nodrošināt ar pārtiku un drēbēm savus bērnus un arī lūdza drēbes.

Cilvēki valstī ir noteikti pret krieviem un pret komunistiem. Strādnieku doma pilsētās un laukos - viņi ir vīlušies. Viņi bija cerējuši, ka pēc nacistu padošanās būs iespējams pašiem būt noteicējiem. Bet veltīgi.

Ir zināms, ka latviešu komunistiem lūgts paskaidrot vairākus jautājumus, kas arī viņiem izrādījušies pārāk grūti. Līdzās citām lietām tika uzdots jautājums: kāpēc latviešu nācija tiek sistemātiski iznīcināta? Atbilde bija, ka tiek sodīti vienīgi vainīgie.

Ievērojama cīņa pret krieviem notika kādā vietā netālu no Jelgavas. Taču visiem latviešiem kopumā atklātas sadursmes ar krieviem atnestu vēl lielākas grūtības.

Šādos neaprakstāmi grūtos apstākļos cilvēki dzīvo cerībā uz palīdzību no kaut kurienes. Klīst baumas, ka šī palīdzība nāks no Zviedrijas vai Anglijas, ka latviešiem atļaus sarīkot plebiscītu ar mērķi pilnīgi brīvi noteikt savu nākotni, un citas baumas.

Okupētāja valsts - Krievija - ļoti uztraucas par šādām baumām, un vairākas personas tika sodītas par to izplatīšanu. Bet cilvēki turpina cerēt. Viņi ir pārliecināti, ka lietas tā nevar palikt, kā tas ir tagad...

Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis H.Strods. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.>Nr.16, 79.-87.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Lielbritānijas Valsts Arhīvs, Public Record Office Kew Garden - Foreign Office 371/47045, XC 3495. Oriģināls angļu valodā ar Kārļa Zariņa parakstu. Mašīnraksts.

[1] ~ Prisoners of War - karagūstekņi.

Ievietots: 05.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV